Es priecīgi lasu suņu sēnes un visas sēnes, līdz cilvēki brīnās. "Vai tev kaut kas arī nepatīk?" tas nav tipisks jautājums kritiķim. Biežāk jautā – vai tev kaut kas arī patīk? Tomēr man pajautāja, kad man pēdējo reizi kaut kas nav paticis. Turklāt jautāja par manu dejas izrāžu vērtējumu, ne jau sēņu mīlēšanu. Pirmajā brīdī acis man lielas kā saulsardzeņu cepures. Tagad lepojos, ka esmu nopelnījusi tādu jautājumu. Jo kaut ko tādu var pajautāt tikai entuziastam. Tikai aizrautīgam ielas malas entuziastam.
Ar ko izskaidrojams tas, ka kritiskās domāšanas vietā stājas visaptveroša mīlestība? Ar ko atšķiras sēņu gurmāns no aizrautīga suņu sēņu lasītāja? Atbilde ir vienkārša un der visām dzīves sfērām – ja tu kaut ko mīli, tad gribi, lai tā ir daudz. Gribu, lai sēņu ir daudz un tās ir visur, lai visas mājas un ielas, un skapji, un galdi ir apauguši ar sēnēm. Lai visi redz sēnes, domā par sēnēm un runā par sēnēm. Un, daudz runādami un domādami, sāk sēnes aizvien labāk dzirdēt, atšķirt un izprast. Sēnes sāk atbildēt, un tad izrādās, ka sēnes nav ne puķes, ne augļi, ne dārzeņi, ne koki, bet sēnes. Lai redz, kuras sēnes der un kurā vietā piestāv, kuras palīdz cilvēkiem un dzīvniekiem, kuras ir parazīti un apēd kāju nagus. Strauji palielinās sēņu pieejamība un proporcionāli tai – arī izpratne par sēņu vietu mūsu dzīvē.
Gribu, lai zina, ka deja nav ne mūzika, kas padarīta redzama, ne teātris, kas padarīts kustīgs, ne vizuālā māksla, kas svīst. Deja ir deja. Es gribu, lai dejai ir tik pārdomāts un jēdzīgs saturiskais un finansiālais atbalsts, ka tā var darīt to, ko grib un māk vislabāk, – būt deja. Lai dejai pašai nav kauns par to, ka ir deja. Lai dejai neduras mugurā pipari uz mēles, kas raidīti no lielceļiem uz ielas malām.
Ja tā būs, es mierīgi varēšu būt cilvēks, kam nekas nepatīk. Kas, spicu degunu gaisā saslējis, staigā pa sēņu pārbagātu mežu un izvērtē, un analizē. Uzkāpj uz pūpēža, pasper suņu sēni, nogriež tik pusi baravikas, jo kurvis jau pilns. Ceru, ka ar mani tā nekad nebūs, ka ielas malā aizrautīgi lasīšu suņu sēnes ne jau tāpēc, ka nezinātu, ka baravikas ir labas un gailenes ir dzeltenas. Lasīšu, jo mīlu sēnes, jo suņu sēnes ir apbrīnojamas savā tolerancē un dzīvotspējā, un zinātkārē par dažādiem apstākļiem. Tās nāk pie cilvēkiem, tās labprāt elpo blakus suņu kakām. Pats galvenais – tās atgādina par sēņu esamību.
Suņu sēnēm nav ne jausmas, ka tās ir tik svarīgas un liek man par to visu domāt. Ko es daru, ja domāju nedomāto? Redzu izrādē to, ko autors nav tur apzināti ielicis? Redzu, kā suņu sēnes zied. Man patīk ikviena gūtā dejas mākslas pieredze, jo viss, ko piedzīvoju, atspoguļo situāciju, politiku, varas attiecības, iespējas, vēsturi un nākotni. Es gribu to visu redzēt un par to domāt. Jo vairāk būs notikumu, jo vairāk konteksta un arī vairāk "augstvērtīgo sēņu" tiem, kam sēņošana saistās ar ēšanu. Es neēdu sēnes, bet man ļoti patīk tās lasīt.