Balvas tika pasniegtas arī Berlīnē, kur noslēdzās 73. kinofestivāls, – atšķirībā no iepriekš minētajiem rituāliem, kas vērsti uz pērnā gada filmu izvērtējumu, Berlināle iezīmēja jaunā kino gada sākumu. Daļa filmu, kas tika demonstrētas Berlīnē, ir tie Eiropas kinodarbi, kas nonāks arī Latvijā. Tā funkcionē Eiropas kino procesi, kas gan nebūt nav ideāli. Filmu ir daudz, vietu ietekmīgāko festivālu programmās – maz, festivālu programmu sastādītāju izvēles kritēriji bieži ir netverami un subjektīvos, arī ģeopolitiskos aizspriedumos balstīti.
Ik gadu Eiropā vien tiek saražots teju 2000 pilnmetrāžas filmu, kas meklē izeju uz starptautisko apriti, un šie tūkstoši satiekas šaurā ejā, ko dēvējam par svarīgākajiem festivāliem. To vidū ir arī Berlīnes festivāls, kas sākās 1951. gadā mūra sadalītajā pilsētā. Ilgu laiku tam bija arī politiski nozīmīga loma, un šī loma joprojām ir būtiska. No pieredzes zinot konsekvences trūkumu un nereti visai "fluīdo" Rietumu kinoprofesionāļu attieksmi pret Krievijas kultūras pārstāvju klātbūtni starptautiskos pasākumos, jāuzteic Berlīnes festivāla stingrā stāja: tā simbols Berlīnes lācis bija ieguvis Ukrainas krāsas, atklāšanas ceremonijas jēdzieniskais smaguma centrs bija Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska uzruna un amerikāņu aktiera un režisora Šona Penna klātbūtne (festivālā tika pirmizrādīta viņa dokumentālā filma Supervara/Superpower par Zelenski). Programmā bija vairākas filmas, kas ir veltītas Krievijas agresijai Ukrainā, to vidū – spēcīgā, šoka efektu raisošā dokumentālā filma Austrumu fronte, kuru veidojis Latvijā dzīvojošais režisors Vitālijs Manskis un ukraiņu režisors Jevhens Titorenko.
Eiropas Filmu tirgū, kas ir Berlīnes festivāla sastāvdaļa, Krievijas kompānijas piedalīties nevarēja. Fakts, ka šā gada fokusa valstis filmu tirgū bija Latvija, Lietuva un Igaunija, ir vērtējams kā konsekventas nostājas demonstrējums un atbalsts kinoražošanas ziņā mazajām, taču jaudīgajām Baltijas valstīm. Berlīnes festivāls mūs fokusēja kā eiropeiskus, uzticamus sadarbības partnerus, un tas ir svarīgi gan filmu nozarei, gan valsts un visas Baltijas tēlam.
Festivāla galveno balvu – Zelta lāci – ieguva franču dokumentālā filma Adamānā/On the Adamant par dienas aprūpes centru pacientiem. Dokumentālās filmas reti nokļūst lielo festivālu konkursa programmās, kurās tradicionāli dominē spēlfilmas. Amerikāņu aktrises Kristenas Stjuartes vadītās žūrijas lēmums bija likumsakarīgs – spēlei pretstatīt dzīvi. Par to var diskutēt, tāpat kā par citiem lēmumiem, piemēram, izvēlēties dzimumneitrālu pieeju aktierdarbu vērtēšanā. Proti, tradicionālo labākā aktiera un labākās aktrises balvu ir nomainījusi apvienotā dzimumneitrālā balva, kas šoreiz tika piešķirta debitantei astoņus gadus vecajai Sofijai Otero no basku filmas 20 000 bišu sugu/20,000 Species of Bees. Nevienai filmai ar Ukrainas tematiku balvas netika.