Nē, tie nav naktsklubu apmeklētāji, kuru sagurušās ēnas rītos izveļas ielās, lai pasaulei atgādinātu sic transit gloria mundi. Kaut gan šos Kempenes Toma, XV gadu simtenī dzīvojušā vācu mūka un Kopīgās dzīves (Kristū) brālības biedra, vārdus "tā paiet pasaules godība", kurus viņš uzrakstīja savā traktātā par Jēzus atdarināšanu, itin labi var attiecināt gan uz "tumsas", gan "paradīzes" bērniem. Nāksies paskaidrot – XX gs. kultūras vēsturē apzīmējums "tumsas bērni" pielipis fanātiskiem kino apmeklētājiem, bet par Les enfants du Paradis jeb Cilvēkiem no galerijas – kaisliem teātra skatītājiem – franču dzejnieks Žaks Prevērs sacerēja scenāriju vienam no visaizkustinošākajiem stāstiem kinovēsturē – Marsela Karnē filmai, kas uzņemta 1944. gadā Francijas dienvidos, kad Parīzi bija okupējuši nacisti. Filmas stāsts ir par teātri un veciem laikiem, kad zāle un jūtas bija svaigākas. Patiesākas. Kādēļ šādas "nepiedienīgas" atsauces, ja liela daļa mūsdienu jauno cilvēku un pat daudzi valsts "politpersonāži" dzīvo ar apziņu – viss notiek tagad un te un vispār, ziniet, vēsture sākas ar mani?
Laikā, kad kino kultūru neglābjami ir samaitājusi Holivuda ar savu komerciālo "patērē un izmet" filosofiju, kurā kino ir atvēlētas tikai izklaides funkcijas, notiek tādi "jocīgi" pasākumi kā 4. maija Latvijas kinomaratons – iniciatīva, kuras mērķis ir pieradināt, piedodiet, "tautu" pie nepieciešamības redzēt latviešu filmas. Tauta ir atsaucīga – jo filmas rāda par velti. Bet ne jau vienmēr "kas par velti – tas par skādi". Vairākos seansos kinoteātri Splendid Palace pat gāza riņķī. Pirmdienas vakarā LTV demonstrēja Aika Karapetjana spēlfilmu Cilvēki tur, kas jau pirms rādīšanas izsauca viļņošanos sociālajos tīklos – sākot no konstatācijas "forši, ka Aika filmu beidzot redzēs cilvēki visā Latvijā", beidzot ar lāstiem un ķengām par urlām, "nevienam nevajadzīgo mēslu par kaut kādiem krieviem", negatīvisma apogeju oficiālā līmenī kārtējo reizi saņemot no Nacionālās apvienības ideologa Jāņa Iesalnieka, kurš čivinātavā 5. maijā publicēja, lūk, ko: "Kolka Cool nobāl A. Karapetjana Cilvēki tur priekšā. Tik šaubos, vai par valsts naudu jāuzņem filma, kur galvenais "varonis" zog un izvaro."
Politisks mājiens ar mietu valsts kultūras nostādnēm, jo par kinonozares finansējumu rūpes taču uzņēmusies NA ministre. Protams, "nav runa par cenzūru, bet par to, ka valsts nauda jāvirza valstiskām prioritātēm – cilvēciski pozitīvam vēstījumam, patriotismam. (..) tādām kā Sapņu komanda 1935, Rīgas sargi vai Mammu, es tevi mīlu. Valstij jāfinansē valstisks/cilvēcisks vēstījums", diskusiju nobeidz kultūrideologs Jānis. Tikai kaut kā tas solītais naudas vezums kinonozares balstīšanai nekust no vietas. Toties paši NA biedri Saeimā pa blatam un paklusām atbalsta savas kinoprojektu prioritātes. Var sarunāt, biedri.
Vispirms Raivis Dzintars "uzbrauc" Kolka Cool, tagad Jānis Iesalnieks – Cilvēkiem tur, jo abās filmās acīmredzamais neticamais – tā taču ir valsts nomelnošana, par ko valsts naudu nevajadzētu dot. Labāk alkoholisma apkarotājs Kārlis Ulmanis, kurš filmā dzer šņabi, un Latvijas armijas neeksistējušās, bet izfantazētās Rīgas cīņu epizodes pret bermontiešiem (sk. V. Lācis. Kino par vēstures notikumiem nedrīkst būt ar kriminālfilmas sižetu, delfi.lv). Labāk saldi meli nekā rūgta patiesība. Tāds liekulīgs koncepts, nacionālie patrioti, ne?