Labprāt nebūtu neko pirkusi, bet bērni aug un ir jāapģērbj. Priecājos, ka lielā daļā veikalu maisiņu vairs nedod par brīvu, un daudzi, izdzirdot konkrētu summu, par ko tāds maisiņš ir jānopērk, kaut vai ekonomisku apsvērumu dēļ iepakojuma piedāvājumu noraida. Diemžēl joprojām ir situācijas, kad maisiņš vai plastmasas kastīte ir obligāta piedeva pat visikdienišķākajam pirkumam. Gribi vasarā gailenes, bet tajā nedēļā neesi meža cilvēks, lūdzu, tās nāk komplektā ar plastmasu maza maisiņa vai kastītes formā. Sava iepirkumu kulīte man ir līdzi jau sen, teju divdesmit gadu, tā mūsdienās ir gandrīz visiem, ko pazīstu, arī Latvijā, taču plastmasas un citu mēslu joprojām mums apkārt ir par daudz. No vienas puses, gan šķirošanas iespēju, gan pašu apzinīgo šķirotāju ir vairāk, no otras – vēl vairāk un arvien uzkrītošāk pamanāmi ir arī mēsli.
Brīvdienās vēroju, kā tepat, līcī, no Jūrmalas līdz Engurei, visi baudīja saulīti un silto ūdeni. Gan tie, kuriem mājiņa pie jūras, gan tie, kuri ar mugursomām un riteņiem, gan ģimenes ar bērniem un omi, kas uz jūru brauc ar mašīnu. Viņiem līdzi ir, visticamāk, vienu reizi ekspluatējams un nepārstrādājams piepūšamais vienradzis. Daudzi ceļo ekonomiski ar savu ēdienu un dzērienu somā, citi atstāj naudu vietējās kafejnīcās, gandrīz visi nopērk saldējumu un kādu dzērienu vietējos "topiņos" un "latiņos". Tā tas ir. Tā izskatās demokrātiska un visiem pieejama Latvijas vasara.
Taču ūdens līcī šķita netīrs. Tāds kā saguris, kā sastāvējies puķūdens vai traukūdens ar krikumiem un putnu spalvām. Vēl mazliet, un negribētos tādā peldēties. Atkritumus dabā nekad neatstāju un arī lauku miskastēs nelieku. Kad izbraucam no pilsētas, līdzi ir savas ūdens pudeles un citas lietas, ko vedam mājās, tik vien kā kāds saldējuma papīriņš jāizmet, un te sākas problēma, jo visas nepiemēroti mazās, vaļējās lauku pašvaldību miskastes ir pārbāztas ar saturu, kas gāžas pāri malām, klājas uz zemes un acīmredzot aicina vēl vairāk drazot, jo skats ir nejēdzīgi skumjš. Kā varam saukt sevi par zaļu valsti, ja kopā nedomājam kaut par minimumu? Ne visiem mūsu paradumu ietekme uz vidi ir skaidra kā diena, tāpēc valstij un pašvaldībām ir jābūt tām, kas saviem cilvēkiem palīdz. Palīdz dzīvot zaļāk, tīrāk un kolektīvi atbildīgāk.
Pie daudzām ēkām, ceļiem un citām būvēm visā Latvijā ir pieķepināti gari apraksti par būves finansētājiem ar gariem projektu nosaukumiem, numuriem un citu nevajadzīgu informāciju birokrātiskā valodā, taču vienkāršu norāžu un paskaidrojumu nav. Par normu ir kļuvuši tūrisma informācijas dēļi, kur gari un plaši un dziļi zinātniski maziem burtiņiem latviešu valodā ir aprakstīti vietējie putni, sūnas un pļavu puķes, bet trūkst elementāras informācijas par tualetēm, dzeramā ūdens ņemšanas vietām, velonovietnēm un atkritumu politiku, kas varētu aicināt savus atkritumus vest līdzi, nevis atstāt laukos un pie jūras.
Vasara ir festivālu laiks mākslā, mūzikā un citās lielās kultūras sfērās, bet mazās kultūras līmenī mums nevajadzētu aizmirst arī par lielāko no visām katedrālēm un ilgāko no visiem festivāliem – dabu, kas var lepoties ar unikālu scenogrāfiju un izcilu skaņu. Nepārvērtīsim to par mūsu jaukās dzīves izgāztuvi!