Kāds varbūt noticēs, ka Rīgas centrā parādījies jauns modernisma arhitektūras piemineklis – trīsstaru zvaigznes formā, uz betona kājām. Jauns tāpēc, ka nekad iepriekš nav tādā kontekstā minēts. Varbūt kāds tic, ka arhitektu kopienai ļoti aktuāla kļuvusi priekšteču veikuma godāšana. Es arī noticētu, ja diendienā nestaigātu pa Rīgu kājām – garām bijušajai viesnīcai Latvija, garām kinoteātrim Spartaks (uz kluba Vernisāža pusi es izvairos paskatīties), līdz pat Strēlnieku laukumam. Ja kāds grib redzēt gaumes un veselā saprāta apokalipsi, lai uzkavējas šajā vietā! Tur joprojām notiek viss, lai kādreizējo modernisma ansambli pārvērstu nebaudāmā formu un alkatības kakofonijā.
Visi minētie piemēri ir pārbūvētas/uzlabotas/sabojātas modernisma arhitektūras liecības ar vadošo arhitektu biroju svētību un parakstiem. Tāpēc es arhitektu kopienas pēkšņajai grēknožēlai bez detalizēta iepriekš paveiktā izvērtējuma neticēšu vis. Bet atgriezīsimies pie trīsstaru zvaigznes – ir jau izskanējuši pirmie ierosinājumi, ko ar to darīt, – lai tikai tās vietā netiktu uzbūvēta koncertzāle. Apvilkt ar stikla čaulu, kā ierosina kāda arhitekte deputāte. Koncertzāli paslēpt biroju mājas "padusē". Tomēr visi laikam saprot, ka, turpinot parka stūrī uzturēt administratīvu ēku, tā nebeigtu izstarot nepieejamības un arogances auru, kuras dēļ arī patiesībā tika uzcelta. Jo arhitektūra jau nav par betonu un marmoru, ziniet, bet to, kam tas domāts.
Lūk, atskanējis arī žilbinošs ierosinājums – izvietot ēkā laikmetīgās mākslas muzeju. Bingo! Jo laikmetīgā māksla, arhitektuprāt, ir tāda bezpajumtniece vazaņķīte, kuru iebāzt jebkurā vietā, kam citi met līkumu, kurai vienalga, kur galvu nolikt, ka tik kāds grausts vai kakts. Diemžēl reti kurš arhitekts bieži apmeklē koncertus un izstādes. Mūzika, māksla šajā koncepcijā ir tikai instruments, lai īstenotu pašu izfantazētas vizualizācijas ar skeiteriem, riteņbraucējiem un bērniem, kas nez kādēļ sēž uz kāpnēm. Te man kā mākslas kritiķim nākas iebilst – nē, māksla, tāpat kā mūzika, ir pelnījusi īpaši tai celtu ēku, kurā tā uztverama vislabāk un sasniedzama iespējami plašākai auditorijai.
Pilsētas revitalizācija ir tikai blakusprodukts, kas rodas, cilvēkiem iemīlot mākslu un mūziku. Taisnība, māksla mājo pielāgotās telpās arī Berlīnē un Londonā, bet šajās pilsētās netrūkst muzeju, kuros tai ierādīta galvenā loma. Arī Rīgā putekļus krāj vismaz divi laikmetīgās mākslas muzeju maketi, ievērojamu arhitektu darināti, – viens Andrejsalā, kurš jau aizmirsies, un Hanzas ielā, kas vēl būtu virzāms. Tiem arhitektu atbalstu nedzird – aiz koncertzāles celšanas vai necelšanas kņadas. Modernā arhitektūra nav tikai morāli līķi, kurus šā vai tā piepūderēt, – tā ir arī lieliski mūsdienu projekti, kuriem vienkārši būtu jāļauj notikt.