Nesenā domu apmaiņa par Jāni Sudrabkalnu, kas jūlija beigās laikraksta Diena lapaspusēs izraisījās starp dzejnieku Jāni Peteru un izdevēju Jāni Ogu, noteikti bija noderīga, lai gan abi kungi drīzāk runāja unisonā nekā viens otram pretī, kā pašiem varbūt likās. Patiesībā šādas īslaicīgas saķeršanās starp lietpratējiem par padomju gadu kultūras mantojumu notiek laiku pa laikam, pārāk reti piedāvājot jaunus argumentus, skatpunktus un perspektīvas. Bīstos, ka lielum lielajai latviešu daļai par tām viens pīpis, jo ne īsti zināms, kas tas Sudrabkalns tāds, ne kādā laikmetā dzīvojis. Tikai nogulsnējas atmiņā, ka kaut kas aizdomīgs ar tiem dzejniekiem bija.
Patiesi, trūkstot jelkādam uzticamam pārskatam par veselu vēstures periodu, var rasties iespaids, ka padomju režīms Latvijā pastāvēja tāpēc, ka varu bija sagrābusi neuzticamā inteliģences šķira. Tās grēki tiek pieminēti atkal un atkal, it kā garāmejot, un ir jau ko pieminēt – rakstniekiem, dzejniekiem un māksliniekiem ir katram savs vārds un uzvārds, parakstītie darbi un pati profesija labi pamanāma.
Varbūt vajadzētu sākt no otra gala – kaut vai paturot atmiņā, ka Padomju Savienība pozicionējās kā strādnieku un kolhoznieku valsts, kurā piederība pie kalpotāju šķiras jau toreiz nozīmēja modrāku uzraudzību un mazāk uzticības. Patiesi – materiālie labumi, ar kuriem padomju vara it kā esot uzpirkusi kultūras darbiniekus, piemēram, atsevišķs dzīvoklis Tautas dzejniecei pensijas vecumā vai vasarnīca aktrisei – drīzāk līdzīga dārza būdiņai –, bija nožēlojami, salīdzinot ar lauku paraugsaimniecību ciematiem. Bet kādu atbildību paprasīsi no parastajiem izdzīvotājiem un sadzīvotājiem, kas lieki muti nevārstīja un publikas priekšā nerāvās, bet ne viens vien sadzīvoja tīri labu puķu naudu?
Protams, praksē privileģētāka par citām bija valdošā Komunistiskās partijas elite un nomenklatūra, bet kam ir laiks sazīmēt visus balsotājus vienmuļajās plēnumu un kongresu bildēs vai šķirstīt papīrus valodā, kas nav vis nekāda dzeja. Lai gan tieši tajos starp citiem vadošajiem norādījumiem inteliģencei tika uzkrauta nasta būt atbildīgai par visu, kas notika un kas nenotika, un, kā rādās, šī nasta nav noņemta no tās pleciem joprojām. Lai gan radošo brīvību kā daļu no vārda brīvības, tāpat kā pārvietošanās brīvību, godīgu konkurenci un citus demokrātijas pamatprincipus, represīvā iekārta ierobežoja ar visbrutālākajiem līdzekļiem, bet par pasviestajām druskām prasīja pazemojošu cenu.
Varbūt veco plati par atbildību kolektīva priekšā laiks nomainīt pret citu, piemēram, par radošo personu tiesību pārkāpumiem? Bezvārda pelēkās masas terorā visvairāk cieš talantīgākie, kuru vajāšanā beztalantīgie saskata savu lielo izdevību. Starp citu, tieši polemiku izraisījušā dzejnieka simboliskā figūra it labi derētu upura, nevis atbildīgā lomai, ja vien mēs būtu tiesīgi spriest par viņa veselības stāvokli, tāpat kā to bez ceremonijām izdarīja padomju vara, kas pēc dzejnieka nāves, kad bija izspiestas visas nodevas, vienā mierā pasludināja viņu par nepieskaitāmu. Gan jau šī atzinuma sniedzējiem arī bija gan vārds, gan uzvārds, tikai kuru tie interesē.
janvāris