Sendijas sekas manā dzīvē tiešām ir niecīgas. Kā jau rakstīju, šonedēļ man nav lekciju. Pēcviestuļvētras apgrūtinājumus izjūtu sabiedriskā transporta haosā. Lai gan mūsu apkārtnei Sendija knapi pieskārās, L vilciens, ar kuru dodos no Bruklinas uz Manhetenu, atsāks darboties nezināmā nākotnē, kādudien nākamnedēļ. Cerams. Manam dzīvokļa biedram ir automašīna, un, ievērojot likumu "vismaz 3 cilvēki mašīnā", mēs varētu tikt uz Manhetenu, taču benzīna tikpat kā vairs nav. Visi apkārtnes benzīntanki ir tukši. Sludinājumu portālos degvielu tirgo par bargu naudu. Tiklīdz kādā benzīntankā parādās krājumi, rinda stiepjas kilometru garumā. "This is crazy," ir biežākā frāze, ko dzirdu uz ielas. Protams, mana dzīve ir neērtāka nekā līdz šim. Parasti uz filmēšanas vietu mani aizveda kursabiedrs ar savu auto. Ja nebija sastrēgumu, tas prasīja aptuveni četrdesmit minūtes. Ja viņa nebija pilsētā, braucu ar metro un autobusu, ceļā pavadot aptuveni stundu. Tagad man dažādos metro vilcienos jāpārsēžas sešas reizes un krietns gabals jānoiet kājām, līdz ar to kopumā sešas stundas pavadu ceļā, lai divas stundas varētu filmēt. Es varētu ilgi žēloties vai lielīties par to, cik kilometru esmu kājām nostaigājusi.
Tā nav nekāda dabas katastrofa, tās ir kaitinošas neērtības.
Gluži citāda aina paveras Rockaway apkārtnē. Tur sajūtas ir kā kara zonā.
Maza atkāpe - Rockaway pludmale, manuprāt, ir viena no skaistākajām Ņujorkā. Mani ar to jau saista atmiņas. Mana pirmā nedēļas nogale Ņujorkā. Pirmā un vienīgā reize šovasar, kad peldējos jūrā. Garas pastaigas pludmalē un sviestmaize ar kafiju agrā darbdienas rītā pēc vēl agrāka, traka rīta slimnīcā. Vieta, kur vērot lidmašīnas, kas paceļas un nolaižas JFK lidostā. Rockaway lielākā daļa iemītnieku ir ģimenes; tur ir daudz māju, kas atgādina filmās redzētās - baltu dēļu apšūtas, ar karogu pagalmā un, protams, helovīnsvētku dekorējumiem.
No autobusa izkāpju tieši pirms tilta, kas ved uz salu. Virs galvas nepārtraukti riņķo helikopteri. Turp policija ar bākugunīm pavada kravas auto ar pārtiku, atpakaļ evakuatori velk plūdos noslīkušās automašīnas. Nepārtraukti garām brauc armijas konvoji. Filmēju pilnībā izmainīto krasta līniju pludmalē. Izskalots arī parka policijas ūdensmotocikls.
Ap pieciem man ir laiks doties mājās. Mēs esam divi cilvēki pieturā, gaidām autobusu, lai tiktu uz metro. Pēc pusstundas man no aukstuma jau klab zobi un noskaidroju, ka mans bēdu brālis - puisis brūnā armijas cepurītē - šeit jau gaida ilgāk nekā stundu. Nolemjam stopot, jo citādāk mājās netiksim. Apstājas pirmā mašīna, mums izpalīdz pāris – vīrs un sieva, kas brauc no Rockaway. Izrādās, braucam viņu īrētā mašīnā, jo ģimene vētrā zaudējusi visu - māju un abus auto. Savukārt mans ceļa biedrs Džamils ir seržants, jūras kājnieks. Viņš visu nedēļu palīdz Rockaway iedzīvotājiem. Sākumā piedalījies evakuācijā, tagad piegādā nepieciešamo. Viņš stāsta, ka iedzīvotāji, kuru mājai "tikai" norauts jumts vai nogruvusi siena, jūtas kā veiksminieki, jo daudziem jo daudziem no mājas nekas pāri nav palicis.
Sendijas sekas nav izstāstāmās vienā divu minūšu sižetā, Ņujorkas stāsti ir daudzslāņaini. Man ļoti paveicies – es neesmu zaudējusi neko. Ir cilvēki, kas zaudējuši visu iedzīvi. Abi stāsti ir patiesi.