Tā sastāv teju tikai no baismīgiem vārdiem: „kalns”, „viss”, „notiek”, „vienlaikus”; baismīgiem tāpēc, ka tie šķiet sveši, nepiederīgi smacīgajai ikdienai. Galvenais vārds – un, manuprāt, visa dzejoļa ass – ir „vienlaikus”. Par spīti tam, ka rutīnā var notikt daudz kas (saņemt honorāru, nopirkt avīzi, paspēt uz autobusu), nevarētu teikt, ka kaut kas norisinās vienlaikus, gluži pretēji – ikdiena ir secīgums, kas pierādījis savu noturīgumu; bet šis secīgums, ja atrodas laiks par to pareflektēt, šķiet tukšs, nenotiek nekas būtisks, aina nav piepildīta, kā tas ir „vienlaikus” gadījumā. „Vienlaikus” mani fascinē, jo ir reta parādība valodā un tātad arī eksistencē, galu galā – manu un, pieņemu, arī jūsu dzīvi zīmogo frāze „nav laika”, esam tālu no „ir laiks”, pat nerunājot par „vienlaikus”, kas sevī implicē „vienuviet” jeb „no kalna skatoties”.
Šīs nelielās interpretācijas ceļā, šķiet, esmu pietuvojies tam, kas mani nodarbināja, tomēr manas pārdomas – par to paldies dzejolim – virzās tālāk. Ieskatoties citās mākslās, var redzēt, ka šis „vienlaikus” ir daudzu sasniegumu pamatos. No glezniecības – ne ar ko nepārsteigšu – uzreiz nāk prātā Pītera Brēgela un atsevišķu romantiķu darbi. Tiesa, otrajiem nereti svarīgi attēlot ne tikai kalnus (Kaspars Dāvids Frīdrihs) vai plašuma priekšā atvērtu logu (Johans Kristians Klausens Dāls), bet arī tā visa vērotāju (abi minētie). No kino vēlos izcelt ungāra Bēlas Tarra filmas ar saviem garajiem, poētiskajiem kadriem. Interesanti, ka pats Tarrs atzīst – savā mākslā visvairāk ietekmējies tieši no gleznotājiem, kuri, līdzīgi kā viņš pats, montē jau attēla tapšanas laikā. Par Tarra filmām mēdz teikt, ka tajās jaušas kas metafizisks, bet pats režisors nenogurst atkārtot – viņa darbi ir par cilvēka godu. Intuitīvi šķiet, ka starp minēto tēmu un izvēlēto kino valodu pastāv kāda saikne, tomēr to ir grūti tematizēt. Kāds kritiķis sarunā ar Tarru izteicās, ka viņa varoņi ir neglīti, vienkārši ļaudis. Protams, šāds raksturojums šķiet smieklīgs un nebūtisks, jo runa taču ir par cilvēka godu, tātad ko tādu, kas pāraug indivīda estētisko gaumi. Iespējams, Tarrs vēlas ietilpināt pēc iespējas vairāk tā materiāla, kas attēlo cilvēka nepelnīti drūmo dzīvi. Tas labi redzams viņa īsfilmā „Prologs” – darbā, ko veido četras minūtes garš kadrs.
Viss par Štelmaheres un Tarra veikumiem teiktais man liek domāt, ka cilvēkam jābūt tuvāk „vienlaikus”. To var dāvāt plaša vēriena – pat ja formā lakoniska – māksla.