Daži apgalvo, ka atceras savu pirmo kliedzienu, varbūt pat pašu piedzimšanas brīdi. Es noteikti atceros savus pirmos uzrakstītos tekstus. Pirmo uzstāšanos literatūras festivālā Prozas lasījumi vairāk nekā pirms padsmit gadiem nespēju atcerēties, droši vien biju pārāk uztraukusies, lai gan skolā biju uzstājusies daiļrunāšanas priekšnesumos – atceros, ka reiz skaitīju dzejoli, kurā bija apmēram tādas rindas: "melnzeme piebriedusi/ samilzis māls/ viss tik neglābjamseksuāls (..)", un allaž pie pēdīgā vārda pati mazliet samulsu, jo priekšā sēdēja skolotājas – ne es tajā laikā ko zināju par neglābjamseksuālību, ne – vēl līdz šai dienai velkas līdzi iespaids – arī kāda no tām skolotājām, lai gan paslepus bija lasījušas ir Zentu Ērgli, ir visu ko citu.
Studējot pirmajā kursā un burzoties ar filologiem, manās rokās nonāca Bukovska Sievietes, tās bija jāizlasa vienā vakarā, jo grāmata piederēja pasniedzējam un, viņam nezinot, bija apceļojusi vairāku fakultāšu studentus. Pēdīgajā intervijā, ko pirms neilga laika sniedzu kādam ārzemju izdevumam, žurnāliste atvainojās, ka tekstu nācies mazliet saīsināt – viņa bija izņēmusi daļu no atbildes uz jautājumu, kādu literatūru lasa latviešu lasītājs. Saķēru galvu, bet biju atklāta – Fifty Shades of Karina Rachko. Vēl viņa bija noīsinājusi visu, ko teicu par trash literatūru. Ar trash es nedomāju "izmetamus" (trash no angļu val. – atkritumi) grafomānijas produktus, kas tiek ražoti no rakstības izgudrošanas gala, vēlāk no papīra, no iespiestuves un lodīšu pildspalvas izgudrošanas atskaites punkta, bet trash žanru. Lai nu kā. Bet kāpēc es to stāstu? Ak tā. Tā nu esam nonākuši pie rakstnieku balsīm. Būšu pati redaktore un uzreiz labošu pēdīgo teikumu – rakstnieču balsīm.
Festivāla Prozas lasījumi 2020 devīze ir Rakstnieces balss. Rakstnieka balss – lai pievērstu uzmanību tam, ka rakstnieces tiek ietvertas jēdzienā "rakstnieki". Man personīgi ir vienalga, kāds jēdziens mani ietver, tāpat ikdienā nēsāju bikses, bieži rakstu no vīrieša skatpunkta un esmu Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Arī Prozas lasījumu gadījumā negribējām ieiet valodnieku vai dzimumlīdztiesības aizstāvju teritorijā, bet skaidrs ir tas, ka literatūra visā pasaulē mainījās, kad tika izdoti pirmie darbi, ko sarakstījušas rakstnieces – sākumā gan ar vīrieša pseidonīmu. Ar to brīdi mainījās ne tikai literatūra, bet arī lasītājas un lasītāji, sabiedrība kopumā.
Vēl pirms situācijas eskalācijas Baltkrievijā festivāls bija uzaicinājis piedalīties Nobela prēmijas ieguvēju Svetlanu Aļeksijeviču. Taču krīzes laikā viņa vairs nespēja ar festivālu sazināties, arī rakstnieces aģente Vācijā nevarēja sniegt atbildes, un, kad Aļeksijeviča jau bija prom no Baltkrievijas, viņa bija nespējīga domāt par dalību Prozas lasījumos. Viņas balss jau bija izdarījusi daudz, un, pat ja tai būtu argumenti turpmāk tikai klusēt, tā turpinātu skanēt no viņas jau uzrakstītajām lappusēm. Vai varbūt balss tikai nostāvas, lai skanētu vēl turpmāk. Līdzīgi kā no Ukrainas, kur "karstais jautājums" jau ir mazliet atdzisis, taču samierināšanās negaidiet, tāpat kā negaida ukraiņu rakstniece Tamāra Horiha Zerņa, kuras grāmata Meitiņa ir izdota latviešu valodā (Dienas grāmata, 2020), niansētākas liecības dzirdēsiet no pašas autores 6. decembrī plkst. 17 (tiešraide prozaslasijumi.lv).
Rakstnieki bieži ir spiesti ļaut caur savu balsi skanēt plosošām liecībām, vardarbīgai un cilvēka necienīgai pieredzei, neērtām tēmām. Tās kalpo par atgādinājumu, lai vēstures melnās stundas neatkārtotos, lai lasītājs rastu jautājumus, atbildes un mieru, kas iešļircinātu sabiedrībā papildu devu empātijas un izpratnes. Tieši tāpēc rakstnieču un rakstnieku balsis ir nepieciešamas.