Rūdolfa Piņņa personība asociējas ar vienu no spilgtākajām 20. gadsimta latviešu mākslas leģendām. Drosmīgo, kolorītā skaļi vērienīgo meistara izteiksmes veidu apvija emocionāla noslēpumainība, ko izraisīja vārds – Parīze. Pašā 20. gadsimta sākumā dzimušā Piņņa daiļrade hronoloģiski būtu saistāma ar latviešu glezniecību pirms Otrā pasaules kara, ar Eduarda Kalniņa, Jāņa Tīdemaņa, Valda Kalnrozes, Kārļa Neiļa vai pat desmit gadus jaunākā Kārļa Padega paaudzi. Taču 30. gados Rūdolfa Piņņa vārdu Latvijā gandrīz nepazina, jo gleznotājs tolaik bija simtprocentīgs parīzietis. Līdz ar to viņa personība un radošais sniegums arī 20. gadsimta otrajā pusē mākslas pazinēju priekšstatos lielā mērā saistījās ar Parīzi, kas padomju laikā – aiz “dzelzs priekškara” – likās kā nepiepildāms sapnis.
Meistara daiļrade izcēlās ar iespaidīgiem gleznu formātiem, ekspresīvām krāsām, un arī cienījamā vecumā viņa radošā kvēle saglabājās tikpat azartiska kā brieduma gados.
Par glezniecību Rūdolfs Pinnis savulaik izteicies: “Sevis pārvarēšana, sevis nežēlošana – tas ir galvenais māksliniekam. Gleznot – tas ir tikpat kā būt grāvracim. Smags fizisks un arī vēl garīgs darbs. Jāatrod jauna forma, jo tā nosaka mākslas darba dzīvīgumu. Es tik traki strādāju tādēļ, ka jūtu, mūsu laiks ir tik trauksmains, tādu pretrunu pilns, ka neder maigas bildītes. Mani uztrauc pelēcība, kas krājas glezniecībā apkārt. Nevis pelēkā krāsa, pats gribu vienu darbu uzgleznot ar pelēko. Uztrauc nogalinātā krāsa. Atzīstu, ka katrā darbā jābūt jaunam atklājumam. Ja tas tā nav, darbs ir veltīgs.”
Latvijas mākslas klasikas sērija ir neliela izmēra grāmatas, kas ērti uztveramā veidā ļauj iepazīt Latvijas mākslas klasiķu darbus un to tapšanas apstākļus. Grāmatas ietver pilnu teksta tulkojumu angļu valodā un plašu reprodukciju klāstu.