Latvijā simbolisma uzplaukums norisa vienlaikus ar nacionālās tēlotājas mākslas dzimšanas procesu. Dace Lamberga stāsta: “Daiļrades sākumā Jani Rozentālu, Vilhelmu Purvīti, Johanu Valteru, Teodoru Ūderu, Rūdolfu Pērli un viņu laikabiedrus saistīja ne tikai studijās apgūtais reālistiskais dabas atainojums, bet Rietumeiropā 19. gadsimta vidū dzimušā simbolisma mākslas paraugu iespaidā viņus vienlaicīgi aizrāva atraisīts fantāzijas lidojums un emocionālām izjūtām pārpilns radošais skanējums. Jaunajā virzienā, pretēji naturālismā valdošajai stāstošajai pieejai, izteiksmes veids saistījās ar estētisku izsmalcinātību, subjektīviem dvēseles pārdzīvojumiem, dīvainiem sapņiem, sirreālu fantāzijas atklāsmi, melanholiju vai drūmiem murgiem. Taču, pateicoties jauno mākslinieku aktīvās dzīves uztveres dziļajai saiknei ar tautas mentalitāti, ar senajām folkloras un etnogrāfijas tradīcijām, simbolisms, iesakņojoties Latvijas vidē, guva lokāli raksturīgas iezīmes.”
Apjomīgais pētījums Latvijas māksla simbolisma laikmetā atspoguļo latviešu un Baltijas vācu profesionālās glezniecības, grafikas un tēlniecības vēsturi šā 19./20. gadsimta mijas iezīmīgā virziena strāvojumu izpausmēs.
Pēdējās desmitgadēs Eiropas kultūrā interese par simbolisma virziena īpatnējo raksturu arvien palielinās, ko apliecina spilgtākais pēdējo gadu notikums – Latvijas valsts simtgadei veltītā izstāde Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs, kas 2018. gadā notika simbolisma dzimtenē Francijā – Orsē muzejā (Musée d’Orsay).