"Vectēvs mūža nogali esot vadījis, sēdēdams mājas priekšā un savas dzīves iznākumā vainodams bezmaz vai visu pasauli. Zināms jau, ka depresija ir vienīgi tāda sieviešu kaite. Īstiem vīriem šādas smieklīgas sērgas nepielīp. Bet, ja nu tomēr grūtsirdība kādreiz sāk nomākt, zāles ir viegli atrodamas. Tad ir jāiedzer un savā galvā, savā istabā, šķūnītī, pagrabā, garāžā, darbnīcā, kaut vai gultā zem segas jārada tikai sev vienam piederoša telpa. Tajā tad nu var ieslodzīt un dzenāt visas savas iedomas par to, cik gan viss pasaulē ierīkots šķērsām un aplami un kas gan cilvēcei būtu darāms, lai nepareizības vērstu par labu. Ja nav slinkums un ir vēl spars, ar savu pētījumu rezultātiem kādā dzīves posmā var sākt uzbāzties laikrakstu redakcijām, valsts vai pašvaldību iestādēm un visiem pārējiem. Iedzeršanu un šo savdabīgo jaunrades procesu var un pat vajag apvienot, jo nekādas skaidrības par to, kas ir kaut kā cēloņi un kas sekas, pasaulē nav vēl šobaltdien," raksta Pauls Bakovskis.
"Kad realitāte nogurdina, izrādās, ka blakus ir pavisam cita realitāte. Tā ir diezgan baisa un interesanta. Visi jau to zina, bet kādam vajadzēja pierakstīt," par grāmatu saka rakstnieks Jānis Joņevs.
Attēlā uz pirmā vāka – grāmatas autors un paša izraisīta trauma.