"Es labi atceros Rīgu: 90. gadu vidū drīz pēc Latvijas Nacionālās operas atklāšanas pēc rekonstrukcijas mēs kopā ar vīru – tenoru Franku van Akenu – dziedājām Toskā," teica Eva Marija Vestbruka. Viņas soprānā savienojas skaistums, toņa dzidrums, spēks, jutekliskums, elastīgums – un izturība. To visu pieprasa mākslinieces repertuārs – lomas Vāgnera, Pučīni, Janāčeka, Verdi, Maskanji un Šostakoviča operās. Evas Marijas Vestbrukas dramatiskā talanta pamatā ir dziļa mūzikas izpratne zemapziņas līmenī.
Operā Voceks jūs dziedat pirmo reizi. Ar ko jums ir īpaša Marijas loma?
Šī ir lieliska loma. Man bija nepieciešams laiks, lai ienirtu šajā mūzikā. Voceka stāsts varētu notikt šodien. Marija ir nabadzīga sieviete, vientuļā māte, kura cenšas izdzīvot. Tas bija ļoti sarežģīti laikā, kurā risinās operas darbība, – ap 1830. gadu. Tas joprojām ir sarežģīti mūsdienās.
Marija neiekļaujas sabiedrībā, neredz izeju. Viņas dzīvē ir vīrietis – Voceks, taču viņi nav precējušies. Kad Marija satiek tamburmažoru, viņā dzimst cerība – viņai šķiet, ka tā ir izeja. Varones situācija ir ekstremāla. Pat jauki un mīloši cilvēki – tādi kā Marija –, nonākot sarežģītos apstākļos un trūkumā, sāk uzvesties briesmīgi. Tas ir jūtams arī viņas attieksmē pret pašas dēlu, kuru viņa mīl.
Režisors Kšištofs Varlikovskis man ļoti palīdzēja izveidot Marijas raksturu, viņa idejas bija iedvesmojošas. Marija izjūt pastāvīgu spiedienu, viņai nav naudas un nākotnes, viņas dzīvē nav prieka. Pēkšņi uzrodas tamburmažors, kurš liek Marijai smaidīt, – viņa atkal jūtas dzīva, viņa atkal jūtas kā sieviete. Viņa nelaiž garām šo iespēju.
Voceks ir satriecoša opera! Šajā izrādē ir kaut kas no kabarē estētikas, un Marija man atgādina Nīnu Hāgenu.
Dziedātāji Kšištofa Varlikovska iestudētajās operās kļūst par lieliskiem aktieriem. Kāda ir viņa darba metode?
Tas ir process. Nevar teikt, ka viņš pirmajā mēģinājumu dienā atnāk ar gatavām idejām un liek tev tās īstenot. Režisors izsaka savas domas un ieceres, taču tēlu mēs pakāpeniski būvējam kopā. Kšištofs Varlikovskis vienmēr ir tev līdzās, viņš ar tevi strādā cieši kopā, viņš palīdz slīpēt lomu – viņš strādā ar to, ko tu vari viņam dot. Tas man viņā patīk vislabāk. Kad Voceks bija pabeigts, man bija žēl šķirties no Kšištofa un viņa komandas.
Cik ļoti Marija atšķiras no Vāgnera un Pučīni operu dramatiskajām lomām, kurās esam pieraduši jūs dzirdēt?
Albāna Berga mūzika ir citāda. Es biju uztraukusies, ka tā var atstāt negatīvu iespaidu uz balsi, taču esmu sapratusi, ka tā ir ļoti veselīga balsij. Marijas loma ir meistarīgi komponēta. Es to varētu salīdzināt ar Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas titullomu. Esmu iemīlējusi Marijas partiju, tā ir fenomenāla, taču pagaidām man nav plānu dziedāt to kaut citur.
Ar kādām jaunām lomām iepriecināsiet mūs tuvākajā laikā?
Turpināšu dziedāt lomas, kuras līdz šim esmu dziedājusi, – to ir pietiekami daudz. Pēc trim gadiem debitēšu Kundri tēlā Vāgnera Parsifālā, taču nevaru atklāt, kur tas notiks. Tuvojos titullomai Štrausa Salomē. Gaidiet!
Vairāk par Kšištofa Varlikovska iestudēto operu Voceks lasiet šeit.