Skatīties Svešo ādu Liepājas teātra mazajā zālē Lielajā dzintarā ir kā pieiet pavisam tuvu jūrai. Ineses Kučinskas aktiermeistarība pirmoreiz Liepājā tādā kamertelpas tuvplānā applūdina, bet tomēr nenoslīcina. Lai cik nestandarta būtu Emīlijas izvēle, viņas raksturs, var just, skatītājām ir ļoti tuvs un pazīstams. Sievietes ievibrētās māsības sajūtā izrādes beigās bez minstināšanās ceļas kājās, pat ja viņu dzīvesstāsts, pieļauju, bijis krietni mierīgāks, lai gan – kas zina...
Augstu novērtētā un apbalvotā horeogrāfe Inga Krasovska piedalījusies vairāk nekā 80 uzvedumu, mūziklu un koncertu tapšanā. Trīs reizes saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā labākā kustību režisore (par izrādēm Pūt, vējiņi!, Ragana, Šikās kāzas Liepājas teātrī, Oņegins, Finita la comedia! Dailes teātrī). 2021. gadā mūzikas un drāmas telpā OratoriO iestudējusi muzikālu izrādi bez vārdiem paraDIZZY par sievietes un vīrieša attiecībām ar dziedātāju Aiju Andrejevu galvenajā lomā. Inga Krasovska ir iesākusi arī režijas studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Daces Rukšānes romāns viņu uzrunājis tik ļoti, ka pati zvanījusi Liepājas teātra direktoram Herbertam Laukšteinam ar lūgumu to iestudēt. Tapusi ļoti veiksmīga debija režijā – Krieva ādas skatuviskā versija ar mainītu nosaukumu Svešā āda.
"Daces Rukšānes romāns Krieva āda ir par lielajiem jautājumiem, kas paslēpušies mazajos. Tā jau tā dzīve (vai vēsture, ja domājam par tautu) dara – izaicina ar konfektēm, kas smaržo pēc petrolejas, naudu cepumu kārbās, dustu uz kāpostu laukiem, baltu podu jaunā dzīvoklī un pildītu līdaku uz galda. Par laimi, tiešām – par laimi, man nav nācies dzīvot XX gs. 50.–60. gadu Padomju Latvijā. Jo nezinu, kādas izvēles būtu izdarījusi es. Gan jau ka arī baidītos un klusētu, spētu un nespētu, meklētu sakarus un graķīti, nīstu un mīlētu, putotu, mīcītu, kultu un klapētu... Jā, un, iespējams, arī mīlētu to, kuru mīlēt nepiedien. "Kā ir, tā jādzīvo. Kas būs – to redzēs." Šķiet, visu mūsu mammas, vecmammas un vecvecmammas ir šajā stāstā. Mēs taču nezinām, kā viņām tolaik bija dzīvot un izdzīvot. Lūk, iespēja pietuvoties," par romānu Krieva ādu rakstījusi vēsturniece, žurnāliste Inita Saulīte-Zandere.
Režisore un Inese Kučinska Emīlijai piešķir pamatīgu, pārlaicīgu vispārinājuma devu. Padomju kolorīts Ilzes Vītoliņas scenogrāfijā un kostīmos izrādē ir ļoti klātbūtnīgs un autentisks, jā, te nekur nevar glābties no pretīgajām, aukstajām flīzēm un stulbi optimistiskajiem lozungiem, taču izrādes dziļākais vēstījums ir ārpus laika. Putot, mīcīt, kult un klapēt – šie darbības vārdi kļūst par metaforu sievietes dzīvesspēkam – kā iemācīties atkal un atkal pēc kritieniem trausties kājās, pasmaidīt, pat dulloties un uzdejot virtuvē pašai par prieku, un panest šo dzīvi bez liekas traģikas. Savai izrādei režisore ir devusi apzīmējumu "ironiska drāma". Un tā arī izrādi mērķtiecīgi būvējusi.
"Rijīgais klēpis" (Santa Remere, Punctum, 19.02.2020.) vai "pati mīlestība"? Kurš to lai zina. "Dzīvot gribas," Inese Kučinska to pasaka tādā intonācijā, ka tu nevari viņai nenoticēt un neiet līdzi Emīlijas izvēlēm, lai cik ačgārnas tās dažbrīd šķistu.
Ingas Krasovskas izrāde šobrīd ir ļoti vajadzīga vēl ar kādu noskaņu. Cik labi, ka ir lielāki cilvēki, kas spēj neiet savā taisnīgajā sašutumā un taisnības izjūtā līdz galam. Kā Berta. Tā var nepazaudēt māsu. Un māsas meitu. Un māsas meitas meitu, apturēt karu vismaz savā ģimenē.
Kopumā Ingas Krasovskas izrāde pievienojas pēdējo gadu gudrākajiem un emocionāli spēcīgākajiem mākslas darbiem par vecāku un bērnu tik sarežģītajām attiecībām, kur visi sergeji, vitāliji un viļņi atkāpjas otrajā plānā. Skatoties Svešo ādu, nākas aizdomāties arī par Noras Ikstenas Mātes pienu un Rasas Bugavičutes-Pēces Puiku, kurš redzēja tumsā.
Vai vajadzēja drosmi, lai debijas iestudējumam izvēlētos tik tematiski sarežģītu un sprādzienbīstamu pirmavotu kā Daces Rukšānes romānu Krieva āda?
Man bija ļoti duāli. No vienas puses, ja es izceļu tikai mūsu tautas negatīvo pieredzi, šo izrādi vispār nevar taisīt. Šo darbu izvēlējos tāpēc, ka gribēju runāt pa to, ka nedrīkst cilvēku tomēr vērtēt pēc nacionalitātes. Tas ir mans pamatu pamats, kāpēc vispār nodarbojos ar šo izrādi. Protams, man tur ir arī daudz svarīgākas tēmas, bet šī šobrīd ļoti izlien priekšplānā, jo tas ir ļoti, ļoti, ļoti aktuāli. Kad lasīju romānu, Ukrainā kara vēl nebija. Līdz ar to konteksts bija daudz mierīgāks. Man likās, ka tieši šis ir brīdis, kad jāsāk runāt par to, ka, vienkāršiem vārdiem sakot, varbūt varam beigt par to "cepties". Sākās karš, un sapratu, ka atkal visi duļķi ir uznākuši augšā. Man bija bail. Domāju – netaisīšu. Šķita, mani nolinčos, ka ceļu augšā tādu tēmu un mēģinu kaut kādā veidā censties Emīliju saprast. Aprunājāmies ar Herbertu Laukšteinu, un viņš teica, ka tieši otrādi – šobrīd tas ir vēl aktuālāk. Man vēl bija laiks gadu apdomāties, un sāku šķetināt, kas man vēl Rukšānes romānā ir interesanti – tā, protams, ir pati dzīve, mammas un meitas attiecības. Sapratnes līnija, vai mēs to atrodam vai neatrodam, arī ir ļoti aktuāla. Kustināt krievu tēmu sākumā bija ļoti bailīgi, bet tad nometu bailes un sapratu, ka tomēr svarīgāk ir runāt par cilvēcisko. Manuprāt, šobrīd ir laiks, kad visi, arī skatītājs, grib redzēt cilvēciskas un normālas lietas. Arī Malkoviča izrādi Leopoldštate var saukt par vecmodīgu, bet tas ir veids, kā runāt ar skatītāju tieši, nepastarpināti un emocionāli. Tas var patikt, var nepatikt. Ļoti daudziem tas sāk patikt, jo viņiem tā trūkst. Piemēram, izrāde Pavasaris (igauņu režisora Prīta Pedajasa iestudējums Dailes teātrī – U. A.). Žūrija, protams, neko, bet bērni to izvirzīja savai galvenajai balvai. Tur ir tik vienkāršas, cilvēciski saprotamas lietas! Tas liek domāt, ka jaunieši arī sāk gribēt kaut ko saprotamu, kur ir emocijas un cilvēciska saruna, nevis kaut kādi "gadžeti" un bildītes, kas mainās un kam ar tevi nav nekādas emocionālas sasaistes.
Šodienas pasaulē nav daudz tādu vietu, kur saņemt vienkāršas, tīras emocijas. Teātris ir viena no tām?
Protams, vēl arī mūzika, bet tā ir cita veida emocionālā piepildītība. Teātrī ir ikdienas vai vēsturiskas sarunas, ar kurām tu vari sevi sasaistīt un izdzīvot. Šobrīd ļoti nozīmīgi šķiet, ka cilvēki var saslēgties atpakaļ ar sevi. Nesēdēt ārpus sevis kaut kādos ekrāniņos kaut milzīgos informācijas virpuļos. Braucu pie vecākiem uz Jelgavu, vakarā uz Rīgu mikriņā, protams, brauca tikai jaunieši, visi ieurbušies ekrānos! Man pilnīgi bail kļuva.
Ne jau tikai jaunieši, vairākums.
Protams, protams. Es domāju par atnākšanu atpakaļ pie sevis, pie savām domām, pie savas dzīves. Tieši tāpēc mani Rukšānes romānā uzrunāja Emīlija, ka viņa, neskatoties ne uz ko, dzīvo savu dzīvi. Viņa vienkārši jūt sevi, zina sevi un dara to, ko viņa jūt un grib. Tu vari viņu nosodīt, bet viņa nodzīvo savu dzīvi.
Drāma, kas notiek, kad mamma izlemj (patiesībā jau viņa neko neizlemj, vienkārši nespēj citādi) pirmkārt būt sieviete un ļauties kaislīgai mīlestībai, nevis būt mātišķa un veltīt sevi bērniem, ir milzīga – Agnija Dreimane pārliecinoši nospēlē pusaudzes vientulību, apjukumu un vainas izjūtu, kādā var iedzīvoties jauna meitene, kurai uzkrauj pieskatīt zīdaini un kurai vēlāk jākopj apātiska mamma pēc pašnāvības mēģinājuma. Šķiet, mātes un meitas attiecības tev bijušas svarīgākas par liktenīgo, "nepareizo" mīlas stāstu?
Jā. Mātes un meitas attiecības man absolūti izvirzījās priekšplānā. Kāpēc es vīriešus novācu? Jo patiesībā viņi šīm sievietēm ir kā tēli, kas kaut kur ir, bet praktiski viņu nav. Viņas būtībā dzīvo šo dzīvi divatā, blakus viena otrai, turpat ļoti tuvu, tajā pašā laikā nesaskaroties. Man bija svarīgi izrādē ielikt, ka starp Emīliju un Meldru pastāv ļoti liela mīlestība. Kāds no radošās komandas man teica – varbūt nevajag, ka viņas sākumā ir tik mīļas. Es teicu – kāpēc?! Romānā nav arī konteksta, lai viņām būtu kaut kāda nemīlestība vai ka Emīlija būtu kaut kāda nemāte vai ļauna, vai slikta māte. Viņa vienkārši ir saputrojusies savās emocijās. Viņa pazaudē galveno kontekstu, galveno līniju. Vai tas ir nosodāmi? Nujā, tad, kad tu redzi, kas blakus notiek ar bērnu.
Skatoties izrādi, nevar nedomāt, ko Meldra vēlāk varētu pastāstīt psihoterapeitam. Tās paaudzes sievietes gan neļāva sev palīdzēt.
Par to ir stāsts. Materiālu veidojām kopā ar aktrisēm. Laura Jeruma man palīdzēja, mēs kopā izlasījām, par ko mēs gribam runāt. Pēc tam ar aktrisēm divarpus nedēļas vienkārši strādājām pie materiāla. Man bija ļoti interesanti atklāt sevī, ka man to patīk darīt. Man gribējās likt uzsvaru uz paralēlo darbību – kas notiek tajā laikā, kad viena dara to un otra – to. Grāmatā tu to nevari redzēt. Es varbūt uzbūru kaut ko tādu, kā romānā nemaz nebija. Man bija interesanti, ka Emīlija nodarbojas ar filozofēšanu, vai viņas mīļākajam viss ar sievu ir labi, bet tajā pašā brīdī viņas vīrs mēģina izvarot savu pameitu Meldru. Mani interesēja blakusesošā dzīve, kas notiek tāpēc, ka māte ir absolūti prom no sava lielākā bērna un būtībā visu savas dzīves grūto daļu uzgrūž meitai. Man likās, ka tā ir tēma, par kuru vērts runāt. Protams, var aizrauties, un tas ir labi, ka cilvēks dzīvo savu dzīvi, bet vienmēr ir svarīgi redzēt kopainu. Redzēt, ka te blakus ir vēl kāds. Tas man liekas visbūtiskākais, ko man gribējās, lai cilvēks nolasītu. Viss ir forši, bet vai tad, kad tu esi aizrāvies, tu esi tikai tu?
Sanāk, ka šī dilemma sievieti plēš burtiski uz pusēm – ja viņa grib būt laba māte Meldrai, viņai ir jāupurē sava mīlestība? Ne romānā, ne izrādē nav nekādu starptoņu.
Jā, izrādē nav nekādu starptoņu. Šeit mēs redzam, kas notiek, kad aiziet vienā plāksnē, kad sieviete aiziet savas dzīves mīlestības, kaislības plāksnē. Bet būsim godīgi – neviens jau negrib skatīties izrādes par pareizi nodzīvotu dzīvi.
Ir skaudri skatīties, kā meitene domā, ko viņa nav pareizi izdarījusi, kamēr mamma pārdzīvo nepienākušās vēstules no sava mīļākā. Patiesībā – mīļotā.
Jā, mīļotā. Ja viņām atklātības līmenis būtu tik liels, ka kaut ko tādu varētu dalīt ar meitu, nekas tāds nenotiktu. Un tas ir skaudri. Zinu pēc nostāstiem sev pazīstamu cilvēku lokā – kad notiek šādas situācijas, vecāki dara to, ko viņi dara, bet bērnam ir sajūta, ka viņš par kaut ko ir vainīgs. Agnija prasīja – kur man tur ir konflikts? Es teicu – tev nav tieša konflikta, izņemot brīdi, kad sākas krievu tēma, bet līdz tam tev nav konflikta. Tev ir lēnām kāpjoša vainas apziņa. Tu jūti, ka kaut kas nav kārtībā, bet nesaproti – kas. Būtībā jau visiem bērniem ir svarīgi, lai vecāki būtu laimīgi. Protams, Meldrai ir sajūta, ka viņa dara visu. Kad mamma karas, viņai ir sajūta – ko es neizdarīju, kā vajag?! Es Agnijai teicu – tas ir tavas vainas apziņas augstākais punkts, ka tajā brīdī, kad tava mamma taisa pašnāvību, tu iedomājies, ka tu pie kaut kā esi vainīga.
Tev nācās strādāt kopā ar dažādu paaudžu aktieriem. Jūs ar Inesi Kučinsku esat vienaudzes, bet Agnese Dreimane un Kārlis Artejevs – daudz jaunāki, viņiem padomju realitāte ir absolūti sveša. Kā tu atradi kopīgu valodu ar jaunajiem aktieriem?
Tas tiešām bija ļoti interesanti. Skaidrs, ka mums ar Inesi bija ļoti daudz personisku atmiņu. Mēs ar jaunajiem aktieriem runājām un stāstījām par elementārām lietām. Kaut vai aina, kurā viņi pirmo reizi iepazīstas. Viņi uzreiz metas viens otram apkārt un apķeras. Es teicu – mīļie draugi, tajā laikā neviens jauneklis neatļāvās tā darīt! Jūs ko? Atceros, viņi uz mani skatījās kā uz brīnumu. Viņiem bija arī grūti saprast, ka veikalos nebija tā un tā, un tā. Vai, piemēram, Valdis (Kārlis Artejevs), uzkāpjot uz galda, publiku uzrunāja ar "dāmas un kungi" (smejas). Par dāmām un kungiem tevi, draugs, toreiz uzreiz noraidītu no skatuves uz mūžīgiem laikiem. Šādās niansēs sapratu, ka cilvēkiem tiešām nav faila, jo tā vienkārši nevar būt. Un tad tu sāc vēl vairāk saprast, cik mūsu paaudze ir traumēta ar visiem noslēpumiem un klusēšanu, kas mums visiem piemīt. Ar noliegumu – tas ir pareizi, tas – nepareizi, un, nedod die’s, kaut ko ne tā izdarīt, saproti, ka tam var būt milzīgas sekas. Es gan vairs neesmu piedzīvojusi to sajūtu, ka tas draud ar nāvi. Bet mana mamma un tētis to ir pieredzējuši. Viņi ar šo sajūtu dzīvo, un mēs to nododam tālāk. Jaunā paaudze ir daudz brīvāka un daudz vieglāka, bet tajā savukārt ir ļoti dīvaina nianse. Mākslā esmu ievērojusi – tur, kur ir kaut kādi aizliegumi un tu nevari runāt tieši, rodas ļoti interesanti darbi, jo ir jārunā līdzībās un kaut kādās alegorijās. Tu nedrīksti darīt tieši. Mani mākslā ļoti saista, ka visu laiku ir kaut kādi paralēlie slāņi, kurus var tikai alegoriski nojaust. Savukārt jaunajiem viss ir ļoti tieši. Viņi nav pieraduši pie daudziem slāņiem, jo viņiem tos nevajag.
Kā cilvēki viņi ir veselāki, kā mākslinieki – dažkārt seklāki. Nereti jauno mākslas darbi ir plakani, bez daudzslāņainības un dziļuma. Asprātīgi, forši, rotaļīgi, bet tas ir viss, ko tu gribi pateikt par pasauli?
Jā. Tur ir tā lieta, ka šie cilvēki ir drusku no plastmasas. Viss ir skaidri, koši, saprotami. Tur jau arī nevajag neko vairāk, jo cilvēks tā ir audzis. Viņam nekas nav bijis slēpts. Mēs jau vairs neprotam apieties ar visādiem kristāla un mileniāļu bērniem – viņš jau ir tik brīvs, ka viņam vairs nav formas. Viņš ir viela (smejas). Kaut kā tā forma tomēr ir jādabū. Ar darbu, ar cīņu, lai kaut ko sasniegtu. Tas ir forši, ka viss tā viegli un gaisīgi, bet tam ir zināmas konsekvences. Dziļāka iedziļināšanās nenotiek, tāpēc ka nevajag.
Kā tev režisores darbā palīdzēja horeogrāfes pieredze?
Man kā modernās dejas horeogrāfei visu laiku ir jādomā zīmēs – ko es šobrīd daru, kā tas izskatās un kādu informāciju man tas dod. Ar ķermeņa novietojumu telpā var izdarīt tik daudz dažādu lietu, kas nolasās pilnīgi savādāk. Šādam darbam tas bija liels pluss. Izrādē būtībā ir daudz ainiņu kā bildītes, kurās ar novietojumu "uzgleznoju" to, kas nav pateikts. Vismaz es tā centos darīt (smejas).
Vai kaleidoskopiskā izrādes forma ar diapozitīviem, kuros redzami arhīvu kadri, tev uzreiz ienāca prātā? Vai apsvēri arī kādu citu ideju?
Man bija skaidrs, ka gribu izmantot video. Par televizoru man arī bija pilnīgi skaidrs. Bija sajūta, ka cilvēkam, kurš skatās izrādi, ir jāiedod arī vizuālais konteksts. Kad lasi romānu, bildītes tev zīmējas pašam. Izstāstīju ideju Andrim Vētram (–8), un viņš man piedāvāja tos brīnišķīgos saukļus. Biju jau nedaudz aizmirsusi, ka tādi ir. Diapozitīviem ir arī lielāka jēga. Nezinu, vai tas nolasījās vai ne, bet tad, kad Valdis atnāk no nosacītā apcietinājuma, viņš skatās tukšus slaidus, un Meldra viņam liek atpakaļ vecās bildītes, ko viņš pirms tam rādījis viņai. Man šķita, ka diapozitīvu skatīšanās ir ne tikai bildītes, bet arī cilvēka iekšējā stāvokļa raksturojums.
Kāpēc Meldras lomai izvēlējies tieši Agniju Dreimani? Viņa lieliski tiek galā ar uzdevumu iemiesot arī Lūciju, Nadeždu Voroņinu, Bertu. Brīžam šīs varones nomainās pat dažu sekunžu laikā.
Agniju izvēlējos pilnīgi pēc sajūtas. Man viņu neiedeva, bet es viņu gribēju. Man bija sajūta, ka mēs varēsim sadarboties. Ar visiem var sadarboties, bet, kad tu ņem aktieri savam pirmajam darbam, gribas, lai saprašanās plūsma nebūtu apgrūtināta, lai nebūtu kaut kas vēl jāskaidro vai jāpierāda. Kā horeogrāfe esmu ar to ļoti bieži saskārusies. Šoreiz man vajadzēja būt ļoti drošā zonā. No sākuma likās – ak Dievs, ak Dievs, tas taču nav mans lauciņš! Bet tad nomierinājos un gāju solīti pa solītim. Kā režisora asistente daudzas reizes jau biju to darījusi – palīdzējusi aktieriem ķermeniski, lai viņi tiktu pie tā, ko režisors grib. Šeit man bija ļoti skaidrs, ko es gribu. Tad atslābu un sapratu, ka tas ir tas pats. Visu laiku bija personības dubultošanās. Tagad es esmu režisore, bet nākamajā mēģinājumā būšu horeogrāfe un strādāsim ar viņu (smejas). Lielāka formāta izrādē es nebūtu varējusi tā sadalīties. Man bija prieks sev atklāt, ka varu redzēt kopbildi.
Intervijās esi runājusi par to, ka skatītājiem ir ierobežots priekšstats par horeogrāfa lomu izrādē – "tas nenozīmē aktierim iemācīt ritmā kustināt kāju.
Īpaši – modernās dejas horeogrāfs. Ja iet uz modernās dejas izrādēm, skaidri redzams, ka tas vispār nav stāsts par klasisku dejošanu. Tas ir ļoti tālu no dejas. Esmu ļoti laimīga, ka man ir tieši šis profesionālais pamats. Olga Žitluhina ar savu stingrību un prasīgumu ir iemācījusi, ka šis darbs nav nekāda sviestmaize – ļoti bieži savs viedoklis ir jāaizstāv un par to jācīnās. Aktieris ir kā vampīrs. Viņš no tevis sūc ārā visu sulu, jo viņam pēc tam būs jāiet uz skatuves un tas viss jāatdod skatītājam. Ja tu viņam nevari to iedot, viņš kļūst kašķīgs un viņam ir problēmas ar režisoriem. Ļāvu sūkt no sevis līdz galam.
Kur tu pati ņem sulu, enerģiju, ko dot tiem "vampīriem" tālāk?
Liepājā ir forši, ka blakus ir jūra. Man ir savas metodes – vingrošana, meditācija, pastaigas. Vienkārši – iekšējais miers. Daba. Sarunas ar mīļiem cilvēkiem. Ļoti sarežģīti tas nav – tikai jābūt kontaktā ar sevi, tad jau enerģija nepazūd. Kad sāc darīt kaut ko ārpus sevis – kaut ko histēriski pierādīt un cīnīties –, sākas mēsli. Kad atrodies pozīcijā, kurā sevi jūti un saproti, tu tik ļoti netērējies.
Bet vai ar savu sarūpēto iekšējo mieru ir iespējams norobežoties no pārējās pasaules? Kā bija strādāt dumpja zonā un noturēt savu stāju, neesot ne vienā, ne otrā pusē?
Tas visā šajā procesā bija vissarežģītākais. Inese ir Herberta [Laukšteina] sieva, un jaunieši, kas strādāja ar mani, bija parakstījuši to vēstuli un nefotografējās kopējā bildē. Tas man paņēma visvairāk enerģijas. Reāli dabūju izkāpt ārā no sava miera stāvokļa. Pāris mēģinājumu bija uz robežas... Man nav sajūtas, ka man teātrī būtu jānomirst – ka man sevi tā jāpārtērē, lai es pēc tam nevarētu dzīvot. Nē! Nebūs! Sapratu – ja nenotiek, nevar, tad – nevar. Man nav ambīciju panākt savu par visām varēm. Mums bija saruna ar meitenēm, Kārlis tad vēl nebija pieslēdzies. Izvirzīju noteikumu, ka šajā zālē mēs runāsim tikai par profesionālām lietām. Viss. Es nevēlos nekādu attieksmi, tikko redzēšu attieksmi – un es arī redzēju –, momentā teikšu stop. Kad par to vienojāmies, darbs aizgāja normāli. Man ir iekšēja "čutene". Tieši tajā rītā jutu, ka kaut kas būs. Biju jau sagatavojusies ar savu runu. Esmu jau pārdzīvojusi vienu sacelšanos Dailes teātrī. Tā bija vēl sāpīgāka nekā šī. Šeit es neesmu iesaistīta. Sajutu, kā dažiem aktieriem mainās attieksme pret mani... Tajā reizē tas bija ļoti, ļoti, ļoti sāpīgi. Likās, ka cilvēki jau ir radošie draugi, čomi. Sapratu, ka teātrī nekā tamlīdzīga vairs nav. Teātrī šobrīd ir kolēģi. Tas ir normāli. Kad es to sapratu, pēc tam bija ļoti svētīgi. Lielākā daļa izmaiņu, arī pozitīvu, ko mēs uz zemes savā ķermenī piedzīvojam, notiek tikai caur sāpēm. Jāpieņem, ka tā vienkārši ir.
Izrādē iekrita sēdēt blakus vecmāmiņai ar apmēram 14–15 gadu vecu mazmeitu. Abas, saķērušās zem rokas, gāja ārā no zāles, un dzirdēju, mazmeita teica, ka viņai trīs reizes esot apasarojušas acis.
Vai, cik skaisti! Interesanti būtu zināt, kas viņu uzrunāja. Droši vien Meldras līnija, tur jau ir daudz visa kā.
Skatītājs, ja viņam ir patikusi grāmata, mēdz būt visai skarbs un prasīgs pret interpretācijām. Vai ir iznācis piedzīvot skatītāju reakciju?
Man vislielākais kompliments bija, kad man nepazīstami grāmatas fani teica, ka esot tik labi kā grāmatā. Saprotu, ko nozīmē pārnest romānu, kurā ir tik daudz līniju, visādu nianšu un smalkumu. Bet, ja par izrādi, kurā ir viena desmitā daļa no romāna, cilvēks saka, ka ir pārdzīvojis tie šito, tad mēs savu darbu ar Inesi esam paveikušas. Mēs materiālu vārījām kā tādu putru: Inese kaut ko ir atradusi, es kaut ko, saberam kopā, lasām atkal cauri un garšojam – vēl kaut kā pietrūkst... Tas bija tiešām ļoti interesanti.
Daces Rukšānes romāns ir ļoti vielisks un juteklisks ne tikai erotiskajās attiecībās. Ar kādām smaržām tev pirmkārt asociējas padomju laiks, piemēram, skola, kas bērnam ilgus gadus ir galvenā uzturēšanās vieta?
Nezinu, kā citās skolās, bet manējā visas grīdas mazgāja ar kaut kādu šausmīgu vasku. Smērēja visas drēbes, bet grīdas spīdēja. Vienmēr bija tāda īpatnēja smarža. Vēl arī krītiņu smarža. Vēl nez kāpēc prātā nāk sarkanas tulpes. Kāpēc tulpes? Varbūt tāpēc, ka Skolotāju dienā un astotajā martā dāvināja? Ja runājam par manu Jelgavu, tad mana bērnība – tas ir absolūts celtniecības laukums. Tur visu laiku notika būvniecība.
Ar brīnišķīgo "ļipučkas" bumbiņu lipināšanu?
Redz, tu zini, kas ir "ļipučka". Kāds man prasīja, es nevarēju īsti pateikt. Jā, taisījām to bumbu un metām pret zemi. Bija ļoti atsperīga. Un, protams, maize. Nebija kā tagad, kad ieej veikalā un tur ir kaudze. Bija jāstāv rindā, jāsagaida, kad maizi izceps. Ja to dabūji, tad automātiski siltu. Tur, kur mamma mani sūtīja, bija tikai baltā maize. Vasarā pie tā veikaliņa bija kvasa mašīna. Jauniešiem tas liekas neticami – kā tā var būt?! Šodien ieej veikalā, un ir miljons bulciņu.
Mums bija tā viena maizes bulciņa par trim kapeikām, un arī ne vienmēr. Interesanti, lai arī tikko esam iepazinušās, mūsu bērnības atmiņas, var teikt, ir identiskas, kā pēc viena šablona.
Domāju, ka jauniešiem, kas aug tagad, ir tieši tas pats. Tikai viņiem ir spēles. Lielveikali visur ir vienādi. Vakar aizdomājos par tēmu, ka visi teātri sāk kļūt vienādi. Globalizācijas iespaidā visa Eiropa noteikti ir kļuvusi vienāda. Veikali, drēbes, kafejnīcas – vienādas. Protams, ja aizbrauc uz laukiem vai aizej pie ģimenes, kas gatavo vietējo mājas ēdienu, dabūsi kaut ko īpašu, bet citādi viss ir vienāds. Teātrī pašlaik notiek ļoti līdzīgi. Nevar zināt, uz labu vai sliktu, jo nezini rezultātu.
Vai plāno iestudēt arī turpinājumu – Džikī?
Izlasīju, bet tur nav tik daudz notikumu, lai to varētu uzvest uz skatuves. Man tur ir par maz spilgtu notikumu. Man šķiet, ka Džikī ir forša lasāmviela, foršs turpinājums, kurā var sekot līdzi Meldras līnijai. Top arī trešā daļa. Es jau Dacei pajautāju. Viņa tieši šobrīd pie tā strādā. Tas varētu būt interesanti.
Ja tas nav pārāk personisks jautājums – ko par izrādi teica tava meita, aktrise Anete Krasovska?
Nav pārāk personisks, tas ir normāls jautājums. Anete, man liekas, ir ļoti lepna par mani. Viņai pašai bija pirmizrāde, bet viņa vairāk bija satraukusies nevis par savu, bet manu izrādi. Tas ir abpusēji. Es tāpat par Aneti domāju, lai viņai viss būtu kārtībā. Acīmredzot mēs esam tā radītas, ka arī mūsu profesionālā vide ir viena. Līdz ar to mums ir ļoti forši, ka varam dalīties visā. Anete bija ļoti aizkustināta par vairākām vietām izrādē. Vēl neizspriedām, tieši par kurām. Viņa ir izlasījusi arī romānu un teica, ka aizkustinājums vienalga paliek, lai arī zina, kas būs. Tas ir ļoti labs rezultāts – ja zini saturu, bet tevi tik un tā aizkustina. Tas nozīmē, ka aktrises ir izdarījušas visu, lai tu, vēlreiz ejot tam cauri, varētu šo stāstu izdzīvot.
SVEŠĀ ĀDA
Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē Lielais dzintars 24.X, 9., 10.XI plkst. 19, 12.XI plkst. 14
Biļetes pārdotas