Čatanūgā, manā bērnības pilsētā ASV dienvidos, vissenākais nams ir celts labi ja pirms simt gadiem. Eiropa, arī Rīga un Tallina, mani fascinē kā pasaules daļa, kurā vēsture ir acīmredzama ik uz soļa, salīdzina Londonā dzīvojošā amerikāņu mūziklu zvaigzne soprāns Kima Krisvela, kura pavisam nesen mirdzēja Leonarda Bernsteina dzīvespriecīgā mūzikla – komēdijas Wonderful Town/Brīnišķīgā pilsēta – koncertuzvedumā Rīgā. Diriģenta Andra Pogas vadībā un Kimas Krisvelas iedvesmoti trijos vakaros Lielajā ģildē negaidīti jaunā gaismā atklājās gan Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Valsts akadēmiskais koris Latvija, gan solisti – Ieva Parša, Intars Busulis un lietuviešu basbaritons Kosts Smorigins.
Koncertuzvedums izdevās tik iespaidīgs un spilgts, ka ne tikai uzrāva kājās publiku, bet ir arī nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā Gada uzvedums. Mūzikla galveno – Rūtas – lomu Kima Krisvela ir dziedājusi arī koncertatskaņojumā Berlīnes filharmoniķu Vecgada koncertā Saimona Retla vadībā kopā ar Odru Makdonaldu un Tomasu Hempsonu. Viņas balss skan arī diskā, kas Saimona Retla vadībā ierakstīts ar Birmingemas laikmetīgās mūzikas grupu. Dziedātājas misija jau vairāk nekā divdesmit gadu ir iepazīstināt Eiropu ar amerikāņu mūziklu pasauli.
Redzot, cik organiski jūtaties lomā un stilā, ir skaidrs, ka mūzikls jums ir asinīs, ielikts šūpulī. Arī pati tā to izjūtat?
Es vienkārši esmu izaugusi kopā ar muzikālo teātri – esmu taču amerikāniete. Tiesa gan, mūziklu es iemīlēju, pateicoties kino, jo mana bērnība pagāja Čatanūgas pilsētiņā ASV dienvidos, Tenesī, kur bija labs futbola stadions, taču nebija muzikālā teātra. Atceros, man bija pieci gadi, kad pirmo reizi noskatījos kinomūziklus ar Džūliju Endrūsu galvenajā lomā – Mūzikas skaņas (1965) un Mērija Popinsa (1964). Tolaik populāri kinomūzikli bija arī Smieklīgais skuķis (1968; Bārbras Streizandes debija kino) un romantiskā komēdija Hello, Dolly! (1969; titullomā Bārbra Streizande), tomēr mana favorīte tā arī palika Džūlija Endrūsa un Mūzikas skaņas. Lai iepazītu muzikālā teātra pasauli, es vēlāk devos uz Amerikas ziemeļiem.
Dziedāt man paticis kopš agras bērnības, un es jau kopš desmit gadu vecuma zināju, ko vēlos darīt. Tolaik, vēl mazs meitēns, es pamatīgi sasmīdināju ģimeni, paziņodama, ka gribu dziedāt Brodvejā. Vecāki tikai uzjautrinājās: kā tad, tu tur noteikti dziedāsi! Taču tas piepildījās. Ja kāds par to brīnās, zinot, ka nāku no pilsētiņas, kur pat nav muzikālā teātra, man ir atbilde: nu un tad? Ikviens no kaut kurienes nāk, un ļoti daudzi – no mazpilsētas. Tas nudien nav iemesls, lai kaut ko nedarītu. Vajag tikai pārliecību, ka vari. Man paveicās, ka arī abiem maniem vecākiem patika dziedāt un viņiem bija spēja saredzēt to, ka es varētu kļūt par dziedātāju. Ģimenē augām trīs bērni, bet es vienīgā gāju mūziķes ceļu. Vecāki mani iedrošināja jau ļoti agri sākt uzstāties. Jau piecpadsmit gadu vecumā dziedāju atrakciju un atpūtas parkos.
Droši vien jūsu repertuārā ir veltījums jūsu novadam – populārais svinga hits Harija Vorena Chattanooga Choo Choo, kas skan leģendārajā filmā Saules ielejas serenāde?
Pat princis Čārlzs, atzīstoties, ka pirmoreiz sastapis kādu no Čatanūgas, man sarunā apvaicājās: "Vai varat nodziedāt slaveno dziesmiņu Chattanooga Choo Choo?" (To stāstot, dziedātāja ar nedarbnieces smaidu perfekti atdarina tipisko britu runas intonāciju – I. L.). Es to protu, lai gan šī dziesma nav manā pamatrepertuārā. Tas ir tipisks 40. gadu džeza bigbendu skaņdarbs, un reiz es to dziedāju bigbendu šovā Londonā.
Kā vērtējat sadarbību ar latviešu un lietuviešu mūziķiem, kuriem mūziklu stils nav asinīs?
Man patika gaisotne un pašatdeve, ko šajā darbā ienesa ikviens iestudējuma dalībnieks. Bija sapulcēti ļoti talantīgi mūziķi, un mums kopā izdevās ļoti jautrs, dzīvespriecīgs, patiesi izklaidējošs iestudējums. Tas nav mūzikls – drāma, kurā nopietni jāraizējas par pasaules kārtību. Nē, šī ir jautra izklaide! Manuprāt, izdevās labi. Šķiet, ka jūsu mūziķiem patika sev atklāt kaut ko jaunu. Nekā kardināli jauna gan nav, jo Rīgā ir muzikālais teātris – Nacionālā opera. Atšķirīgs ir tikai mūzikas stils. Gan opera, gan mūzikls ir mākslas formas, kuras izstāsta stāstu caur dziesmu, dziedāšanu.
Tomēr "dziesmas" ir ļoti atšķirīgas…
Mūzikls ir tipiska amerikāņu mākslas forma. Tagad, jau vairāk nekā divdesmit gadu nodzīvojusi Londonā, vēl jo skaidrāk redzu, ka salīdzinājumā ar Eiropu nav daudz unikālu mākslas formu, kuras Amerika devusi pasaulei. Muzikālais teātris ir viena no tām, tāpat kā blūzs un džezs.
Savukārt opermāksla, kas Eiropā attīstījās jau kopš XVI gadsimta, Amerikā tā īsti iedzīvojās tikai XX gadsimta sākumā. Tipiskais mūsu, amerikāņu, pienesums muzikālajā teātrī ir mūzikla žanrs, kas joprojām turpina attīstīties. Šodien top jau pavisam citādi mūzikli nekā pirms piecdesmit gadiem. Varam runāt arī par britu un franču šī žanra versijām. Endrū Loida Vebera mūzikli ir tuvāki operai nekā mūziklam, jo tajos nav runāto dialogu. Tās ir popoperas un rokoperas – atšķirīgajiem mūzikla paveidiem bieži vien ir pat grūti atrast īsto žanra apzīmējumu. Vērts pievērst uzmanību komponistiem, kuri amerikāņu mūziklu pasaulē ienākuši pēdējos divdesmit piecos gados: tādiem kā Stīvens Flaertijs, kura pazīstamākais darbs ir mūzikls Regtaims (1998), un Linns Ārens. Flaertija un Ārena pieejā īpaši saistoši ir spilgtie laika un vides raksturojumi mūzikā: viņi komponē stāstam atbilstošā, pieskaņotā mūzikas stilā. Īstajā laikā un vietā ieskanas gan regtaims, gan Karību salu mūzikas ritmi, gan viktoriānisma laika mūzikas stilizācijas.
Kāda bija jūsu motivācija pārcelties uz dzīvi Londonā?
Galvenokārt personiska, taču viss sākās ar laimīgu nejaušību ķēdi. Vispirms mani uzaicināja uz mūzikla Anything Goes (1989) ierakstu sesiju izdevniecībai EMI Classics diriģenta Džona Makglena vadībā. Tie izrādījās tik veiksmīgi, ka tika nolemts veidot ierakstu sēriju, ko, starp citu, noslēdza Bernsteina Wonderful Town. Mani slavēja par tipiski amerikānisko skanējumu. Uzaicinājumi Londonā turpinājās, piedāvāja gan ierakstus, gan lomas izrādēs. Visbeidzot, kad man 1991. gadā Vestendā piedāvāja titullomu slavenajā Ērvinga Berlina mūziklā Annie Get Your Gun (1991), kuru pirms tam jau biju atveidojusi ASV ceļojošajā teātrī Annie, es pārcēlos uz dzīvi Londonā. Turklāt te es arī iemīlējos un pirmoreiz apprecējos.
Man nebija grandiozu nākotnes plānu, taču ļoti interesanti veidojās karjera. Es vienkārši ļāvos tam, kur dzīve pati mani ievilka, un nekad neesmu lūkojusies atpakaļ. Tas ir lieliski, ka varu Eiropu iepazīstināt ar īsto, oriģinālo amerikāņu muzikālā teātra stilu. Savā ziņā es jūtos kā amerikāņu mūziklu kultūras vēstniece Eiropā. Tikai iedomājieties, esmu uzstājusies pat uz Milānas La Scala skatuves! Itālijā esmu koncertējusi ļoti daudz – arī Venēcijas teātrī La Fenice un Neapoles Sankarlo teātrī. Man patīk šāda daudzveidība: no izrādēm Ņujorkas Brodvejā līdz Londonas Vestendai, koncertiem uz Itālijas un citu zemju opernamu skatuvēm, lomai dramatiskā teātra izrādē un nu jau vairāk nekā 45 albumiem. To nevar ielikt šaurā un iepriekšparedzamā plauktiņā, un man vēl nekad nav bijis garlaicīgi, jo arvien varu izmēģināt kaut ko jaunu.
Nebija bail no agresīvi impulsīvās, skaļās La Scala publikas?
Par to lai raizējas operdziedoņi un režisori. La Scala esmu uzstājusies divas reizes. Vispirms bija solokoncerts, pēc tam atgriezos dziedāt Leonarda Bernsteina komiskās operetes Kandids iestudējumā, kurā pirms tam piedalījos Šatlē teātrī Parīzē. Skatītājiem patika. Esmu dziedājusi arī Izraēlā, tur, pilsētās, pretēji visam, ko vēstī ziņas, mani ļoti pārsteidza draudzīgā gaisotne: ebreji un musulmaņi tur lieliski sadzīvo un ir labi kaimiņi. Ir ļoti grūti ienīst un karot ar cilvēku, kuru personiski pazīsti. Mēs naidojamies tikai ar tiem, kurus nepazīstam. Ceru, ka pasaule tomēr virzīsies civilizētas saprašanās virzienā.
Kas bija pārsteidzošākais un grūtākais, sākot karjeru lielpilsētā?
Īpašu pārsteigumu nebija, jo es biju ļoti labi sagatavota. Sinsinati koledžas konservatorija, ko pabeidzu 1979. gadā muzikālā teātra specialitātē, deva izcilu izglītību, savukārt, ierodoties Ņujorkā, priekšā jau bija studiju laika draugi. Visgrūtākais bija samierināties ar daudzu draugu, Brodvejas teātru kolēģu un vienaudžu, vēl ļoti jaunu mākslinieku, pāragro nāvi. Daudzi mani draugi bija geji, un tolaik, 80. gados, ļoti strauji izplatījās HIV/AIDS. Nebija tāda iestudējuma, kurš ik pēc brīža nezaudētu kādu no izpildītāju komandas.
Manu vistuvāko draugu lokā aizgāja bojā vairāk nekā divdesmit, bet vispār Brodvejas teātra pasaule zaudēja simtiem talantīgu mākslinieku. Mūsu – jauno Brodvejas mākslinieku – paaudze veidojās ļoti strauji. Man bija tikai 25 gadi, un bija nepanesami redzēt, kā mani vienaudži cīnās ar liktenīgo slimību. Vissmagāk bija tiem, no kuriem, uzzinot par viņu homoseksualitāti, novērsās vistuvākie cilvēki – ģimene, vecāki. Viņi mira vientulībā.
Dodat priekšroku mūzikliem – drāmām, kā, piemēram, Vestsaidas stāsts, vai izklaidējošām, humora pilnām izrādēm, kā Brīnišķīgā pilsēta?
Man patīk spēcīga drāma, jo esmu aktrise un man patīk tēlot, veidot raksturus. Pagājušajā rudenī izmēģināju spēkus arī dramatiskajā teātrī psiholoģiski ārkārtīgi smagajā Tenesija Viljamsa lugā Kaķis uz nokaitēta skārda jumta. Slavenās lugas vēstījums ir par vēzi, par nāvi, par šausmīgām cilvēku attiecībām ģimenē – un nekādas dziedāšanas. Šī ir mana iespēja citā jaunā veidā atklāt savus dotumus. Varu rīkoties ar vārdiem atšķirībā no mūzikliem, kuros vārdu parasti nav daudz. Taču es nevarētu tik smagā, nervozi saspringtā izrādē tēlot katru dienu. Nospēlēju Ņūkāslā un Mančestrā trīs mēnešus ilgu izrāžu sēriju, un pietiek.
Vai mūziklu aktierim jābūt "universālam kareivim" – kurš dzied, tēlo, dejo, ir veikls akrobāts?
Nebūt ne. Protams, mūziklu izrādēs dejoju un esmu laidusies lejup uz skatuves no šņorbēniņiem, taču man nekad nav bijis uz skatuves jādemonstrē akrobātiski triki. Izvēloties izpildītājus, izrāžu veidotāji skatās, ko šis mākslinieks var izdarīt vislabāk. Kritērijs ir, nevis kurš ir labāks un kurš – sliktāks, bet vai esi visatbilstošākais konkrētajai lomai.
Kur redzat savas profesijas priekšrocības? Varbūt – dāsnos honorāros?
Pilnīgi noteikti šī nav profesija cilvēkiem, kuri vēlas stabilu, drošu dzīvi, vai tiem, kuri sapņo kļūt bagāti. Teātra mākslinieki, pat operā, izņemot dažas superzvaigznes, kā Plasido Domingo un Renē Fleminga, vienmēr ir saņēmuši krietni zemāku atalgojumu nekā kino, televīzijas un popmūzikas zvaigznes. Honorārs ir ļoti atšķirīgs, tāpat kā teātru budžets. Gatavojot jaunuzvedumu, jārēķinās vismaz ar sešas nedēļas ilgu mēģinājumu periodu. Pašiem jāpērk lidmašīnas biļetes un jāīrē dzīvoklis, prombūtnes laikā jāmaksā arī rēķini mājās. Jānomaksā nodokļi. Jāmaksā aģentam un tā tālāk. Tā izkūp vairāk nekā puse no honorāra. Ja saslimsti un nevari dziedāt, nesaņem neko.
Balss ir mans vienīgais mūzikas instruments. Ja sabojāsies, to nevarēs nomainīt pret citu. Pasaulē pieprasīti dziedātāji mājās ar ģimeni var pavadīt vien pāris mēnešu gadā, tomēr esmu priecīga, ka profesija man ļauj iepazīt pasauli – līdz pat Jaunzēlandei un Honkongai. Atklājums man bija arī Tallina, Ļubļana un daudzas pilsētas Ziemeļeiropā. Tagad arī Rīga. Nākamie man būs koncerti ar britu diriģentu Džonu Vilsonu, kurš pazīstams kā kinomūziklu diriģents un instrumentācijas meistars. Es labprāt atgrieztos Rīgā, kur sastapu ļoti labu kori, orķestri un diriģentu.