Pūlis nav labs redaktors – saka Andris Kalnozols, kura debijas romāna Kalendārs mani sauc labā slava jau apskrējusi lasošo vidi, un izdevējiem nācies ķerties pie papildmetiena. Attāli tas var atgādināt Sašas Sokolova Muļķu skolu, bet tikai attāli. Romāna lakoniskajos teikumos ir tik daudz mākslinieciskas, "liela lamzaka ar bojātiem nerviem" bezkaislīgā vērojumā balstītas poētiskas vienreizības un dziļas cilvēcības, ka lasot uz brīdi nākas aizvērt grāmatas vākus, lai to piefiksētu un pārietu saviļņojums.
Andrim Kalnozolam patīk turēties savrup no kompromisus paģērošiem pasūtījumiem un dienā nostaigāt pa 15 kilometriem. Kur acis rāda.
Dienas redakciju Andrejostā rakstnieks atrod bez mazākās piepūles – kā nekā savā laikā ar Umka.lv kolēģiem, kuriem arī te bija mājvieta, izložņāti visi jumti un garāžas. Šķiet, ir īstais brīdis pavaicāt, kāpēc radošā apvienība Umka.lv beidza pastāvēt? "Tagad skatos uz Kvadrifronu. Viņi ir prātīgi, nezaudējot māksliniecisko pusi. Viņi ap sevi ir spējuši pulcināt komandu, kas strādā publicitātei. Mums nekā no tā nebija. Bijām kā pankroka grupa. Mēģinājumos kāvāmies. Aizbraucām uz Maskavu viesizrādēs – sakāvāmies. Spēlējam tālāk – vienam pārkosts īkšķis, otram – fingālis. Mēs mīlējām un ienīdām cits citu," atceras Andris Kalnozols. "Piecus, septiņus gadus bija ļoti foršs pankroka baļļuks. Šķiet, pietrūka arī uzticības. Bijām palikuši arī augstprātīgi, jutāmies nākamie "krutākie" aiz Jaunā Rīgas teātra, jo arī braukājām pa ārzemēm. Vienkārši apnikām cits citam. Neesam ne sastrīdējušies, ne aptraipījušies. Ķīmija bija gan radoša, gan graujoša. Nepaņēmām nevienu, kas varētu savaldīt graujošo pusi," Kalnozols neizslēdz, ka ceļi kādā dzīves posmā atkal varētu krustoties.
Īsi paskatījies pa logu un ar skatienu novērtējis intervijas telpu, rakstnieks saka, ka tas viņam instinktīvs mantojums no vectētiņa – izlūka. Romānā, starp citu, Ļeņina.
Vai grāmatā ir daudz prototipu?
Miksēti. Neviens nav tīrs prototips. Arī pats Oskars. Par viņu joprojām zinu tikai to, ka viņš dzīvo Talsos, viņu sauc Oskars un viņš zina no galvas kalendāru. Man tagad visu laiku līdzi ir viens eksemplārs. Gribu viņu satikt un uzdāvināt grāmatu. Mēs abi esam staigātāji. Parasti viņu redzu divreiz nedēļā, bet tagad nepakam nevaru satikt. Nekad neesmu ar viņu īsti runājis. Ir dažas sakritības. Viņš arī apmeklē baznīcu, bet to es nezināju. Pagājušogad tieši Ziemassvētkos nācās būt Talsos. Romāns bija jau pusē. Domāju – ja jau par to rakstu, ieiešu baznīcā un pasēdēšu. Ieeju, un viņš tur sēž kā ercens.
Viņš vada arī zupas virtuvi kā romānā? Vai pārējais viss ir iztēle?
Tur nevar ticēt nevienam vārdam. Tajā pašā laikā tik ļoti gribas.
Jūsu grāmata Ziemassvētkos man kļuva par notikumu, kas atvēra sirdi. Paldies!
Man uzreiz ir jānoņem no sevis nost slodze un jāsaka, ka vairāk jūtos kā nepelnītu slavu guvis skrīveris vai sekretārs, kuru slavē vienkārši par to, ka viņam ir ļoti skaists rokraksts. Šādas vēstis ir kā komētas, kas nāk garām. Ja tu paķersi – paķersi. Pārsvarā jāiztiek nepaķerot un jāstrādā tehniski. Bet trāpās arī šādi darbi, kad Vērmanes dārzā gāju pavisam citos darbos un piedzīvoju atklāsmi, – uzreiz momentā atvērās tāda emociju gamma, ka sažņaudza kaklu, bija pat asaras. Sapratu, ka šī ir tā sajūta, kad cilvēks pabeigs rakstīt to, ko tu vēl neesi uzrakstījis. Tev pietiek ar šo mirkli, bet citiem nepietiks. Un tev, lai dabūtu šo sajūtu citos, ir jāuzraksta vesela grāmata. Man neiedeva sižetu, bet sajūtu. Brīnījos, kāpēc prātā nāk kaut kāds bērnības Oskars ar savu kalendāru? Pēkšņi sapratu – viņš to ir iemācījies tāpēc, ka tur ir viens vārds, kuru viņš grib uzzināt. Vēl bija otrs nosacījums, ka tam ir jānotiek tagad, momentā. Tas ir tā, it kā tu ietu pa Vērmanes dārzu, pie tevis pieskrietu nepazīstams cilvēks un teiktu: "No Andrejostas atiet milzīgs prāmis, re, kur ir biļete, tur būs fantastiski cilvēki, brīnišķīgi notikumi, tu iepazīsies, tev būs tādi sakari, plus tu tajā kuģī darīsi ļoti, ļoti nozīmīgu darbu. Tas nebūs viegls, bet nebūs grūts. No darba gūsi lielu prieku. Tas būs ļoti svarīgs citiem. Vēl viens nosacījums – kamēr tu būsi uz kuģa, tu naudu nedabūsi. Iztiec, kā vari. Cilvēki būs laipni. Tu esi ar pietiekami dinamisku un atjautīgu domāšanu, bet naudu nedabūsi." Ko man bija darīt? Protams, varēju teikt, ka man tagad jāiet uz bibliotēku pastrādāt, bet es uzreiz ņēmu biļeti. Davai, aiziet!
Vai uzreiz piešķīlās gan pats varonis, gan dienasgrāmatas forma un vēstules mācītājam?
Jā, pirmā pote bija baigi spēcīgā. Nezināju, ko es zinu, un nezināju, kā tas beigsies. Zināju sižetu. Zināju, ka viņš raksta dienasgrāmatu un romāns būs dienasgrāmatas formā. Uzreiz zināju arī nosaukumu – Kalendārs mani sauc. Tajā pašā dienā aizgāju uz bibliotēku un uzrakstīju pirmo nodaļu. Man uzreiz bija skaidrs, ka tas būs labs darbs. Nebija skaidrs, ka tas būs tik apjomīgs. Sākumā biju domājis par apmēram simts lapaspušu garu stāstu. Strādāju diezgan veikli un ātri, īpaši sākumposmā. Tikai pēc tam nobremzēju, kad jau varēja sākt saprast, ka skriešana var sākt skādēt. Man bija uzstādījums uzrakstīt divos mēnešos. Bet apstājos, lai tas nebūtu pašmērķis.
Katru dienu tiešām bija iespējams parakstīt? Vārdi nāca?
Jā, es varēju pieslēgties jebkurā brīdī. Es gāju uz Nacionālo bibliotēku, jo zinu, ka tur ir telpa un tur var staigāt. Es nekad nesēžu, kad rakstu. Staigāju, staigāju, piesēžos un uzrakstu lapaspusi. Tad atkal izstaigāju visus stāvus. Mani jau daži cilvēki uzskatīja par darbinieku, jo tik bieži tur biju redzēts. Ļoti neshēmoju – patiks vai nepatiks. Viens no uzstādījumiem bija, ka romānam ir jāiznāk šogad pirms Ziemassvētkiem.
Jūs nenobiedēja tik konkrēta atklāsme? Necentāties racionāli izprast?
Man ir sajūta, ka nešaubīgi es esmu to pelnījis. Tāpat kā daudzi ir pelnījuši to zināt, es esmu pelnījis to pateikt. Man ir uzticēts to pateikt.
Kāpēc jūs to esat pelnījis?
Es esmu godīgs. Mākslas telpa ir gandrīz pēdējais bastions, kur jūtos godīgi – taisni, stalti, nesasmērējies. Dramaturģijā un režijā cauri gadiem man ir bijusi ekskluzīvā iespēja darīt godīgi to, ko gribu, nepieņemt pasūtījumus. Tiklīdz ar to saistījos, uzreiz saslimu vai kaut kas notika. Nedrīkstu to uzņemties.
Kas jums to uzticēja uzrakstīt? Vai ticat, ka māksliniekiem idejas nāk no radošā gara? Katrā ziņā – ne no paša?
Jā, tas nenāk no paša. Caur mani, bet ne no manis. Var to saukt arī par iedvesmu vai par Svēto Garu. Tam gan uzreiz virsū ir teoloģisks slāņojums. Ja Dievs izpaužas trīsvienībā – Tēvs, Dēls un Svētais Gars –, to Tēvu un Dēlu es īsti neizjūtu, bet ar Svēto Garu man ir savs "dīls".
Kāpēc teicāt, ka māksla jums ir palikusi vienīgā zona, kur būt godīgam? Vai tiešajā dzīvē tas nav iespējams?
Varu un cenšos, bet esmu nebijis. Ir nācies nebūt.
Kā izdevās satvert veidu, kā Oskars redz un izjūt pasauli, domā un kādus vārdus lieto? Viņa precīza diagnoze lasītājam, šķiet, nav jācenšas izzināt?
Uzstādīju sev kā autiskā spektra traucējumus, bet nelasīju pilnīgi nekādus pētījumus, ne vienreiz neatvēru Vikipēdiju, skatoties, ko nozīmē autiskā spektra traucējumi, Dauna sindroms vai kas tamlīdzīgs. Valodai man bija pilnīgi skaidra recepte. Tā kā strādāju ar teātra tekstiem, man jau kopš aizlaikiem ir dažādas kladītes, kurās vācu visādus piemērus, kā cilvēki runā. Lugā tas būtu visdrausmīgākais, ja visi runātu vienādi. Dramaturgam ir jāveido kartotēka. Agrāk, dzīvojot Rīgā dažādās vietās, man bija forša kaimiņiene, mākslas skolotāja, un viņai bija bērniņš – septītās klases skolnieks ar dzirdes traucējumiem. Viņam bija jāuzzīmē referāts ar tekstiņu, kā tev gāja vasarā. Viņš bija uztaisījis smuku "garmošku". Sakarā ar to, ka viņam ir dzirdes traucējumi, viņa valodas sintakse ir pilnīgi savādāka. Tas bija ļoti, ļoti sirsnīgi. Smējāmies pie galda. Teicu: "Divi vai desmit, tur nav citu variantu, bet liec desmit! Lūdzu, vai varu to lapiņu paturēt." Ceļā no Vērmanes dārza uz bibliotēku atsaucu to atmiņā, un man bija pilnīgi skaidrs, kā Oskars domās un rakstīs. Korektore, literatūras skolotāja Aija Andersone, kas ir strādājusi ar šādiem cilvēkiem, teica, ka ir sanācis ļoti precīzi – tieši tā viņi domā un uzvedas.
Oskars gluži kā "vecīša cimdiņā" savāc visus dzīves pabērnus. Lai gan romāna efekts ir tāds, ka vispār vairs negribas lietot šādu augstprātīgu jēdzienu.
Lūk, kur ir tā doma! Nav nekādu dzīves pabērnu! Kurš ir dzīves pabērns šajā gadījumā?... Viņu karogs lepni plīvo.
Kakao tonī ar tītaru... Teorētiski tas ir skaidrs, bet ne vienmēr dzīvē izdodas šo attieksmi uzturēt.
Man arī tas nesanāk. Protams, tas nav iespējams, bet ir iespējams vai nu rakstīt, vai, lasot šo grāmatu, piedot sev, ka mēs esam tādi stulbeņi.
Mazliet romāns, protams, atgādina pasaku, bet ļoti gribas tai ļauties un ticēt. Dzīvē drošvien tik skaisti nenotiktu.
Jā, drošvien. Ļoti labi, ka vēl var noticēt. Būtu traki, ja nevarētu.
Kāda bija sadarbība ar redaktoru Henriku Eliasu Zēgneru? Nodomāju – tur ir jābūt kam īpašam, ja redaktors Facebook raksta, ka rediģējot ir reizē raudājis un smējies.
Izņēmām dažas līnijas. Viņš ļoti precīzi norādīja uz vietām, par kurām pats šaubījos. Tas bija tik precīzi, ka nešauboties tās griezu ārā. Henriks turklāt ir ļoti tolerants. Ļoti traki ir skatīties uz cilvēkiem, kas no literatūras ienāk teātrī. Viņiem ir šausmīgi grūti. Viņi nodod savu lugu kā trauslu porcelānu. Bet teātrī aktieri pievieno savus vārdus, režisors vispār izņems ārā gabalu un pārveidos. Esmu pie tā pieradis. Tāpēc man bija ļoti viegli no saviem tekstiem atvadīties, tos ķengāt un pārtaisīt. Mums gāja labi un raiti tāpēc, ka viens otrā ieklausījāmies un bijām uz viena viļņa. Henriks man piedāvāja kaut ko nopublicēt Satori.lv. Man patīk, ka mani pamudina. Henriks bija arī pirmais viesis šajā grāmatā, kurš redzēja, kur ir gaisma un kur tā lūst tā, ka es pats nevaru redzēt.