Lea Seidū (1985) ir viena no populārākajām franču aktrisēm pasaulē. Par pagrieziena punktu viņas karjerā ir kļuvusi režisora Abdellatīfa Kešiša provokatīvā, naturālistiski uzņemtā drāma par divu jaunu sieviešu mīlestību Adeles dzīve jeb Zils ir vissiltākā krāsa. Adele. 1. un 2. daļa/La vie d’Adèle/Blue Is the Warmest Colour, kas ieguvusi 2013. gada Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru. Stīvena Spīlberga vadītās žūrijas lēmumā tika uzsvērts, ka balva tiek piešķirta ne tikai filmas autoram Abdellatīfam Kešišam, bet arī abām galveno lomu atveidotājām – Leai Seidū un Adelei Eksarhopulai.
Režisors Abdellatīfs Kešišs kopā ar aktrisēm Leu Seidū (no kreisās) un Adeli Eksarhopulu svin filmas Adeles dzīve uzvaru 2013. gada Kannu kinofestivālā. Publicitātes foto
Vēl pirms Adeles dzīves Lea Seidū ir spēlējusi Katrīnas Breijā, Bertrāna Bonello, Kristofa Onorē, Benuā Žako, Rebekas Zlotovskas, Džesikas Hausneres, Amosa Gitai, Vudija Allena, Kventina Tarantīno un Ridlija Skota filmās, taču triumfs Kannās ir nostiprinājis viņas pirmā plāna zvaigznes statusu. Lea Seidū ir pierādījusi, ka var būt pārliecinoša un enigmātiska gan kostīmfilmās ģimenes auditorijai, gan radikālās erotiskās drāmās, gan Holivudas blokbasteros, gan autorkino klasiķu eksperimentālajos darbos. Viņa divas reizes ir tēlojusi Bonda meiteni – filmās Spektrs/Spectre (2015) un Nav laiks mirt/No Time to Die (2021) –, bet arī tas nebūt nav pats interesantākais, ko var pateikt par Leu Seidū.
Pēdējos gados daudzpusīgā aktrise ir bijusi redzama Vesa Andersona, Jorga Lantima, Ksavjē Dolana, Tomasa Vinterberga, Arno Deplešēna, Ildiko Eņedi, Bruno Dimona un Deivida Kronenberga filmās – tā ir mūsdienu kino elite. 2021. gada Kannu kinofestivāla programmā bija četras filmas ar Leas Seidū piedalīšanos. Pērn Francijas prezidents Emanuels Makrons piešķīra viņai Goda leģiona ordeņa virsnieka titulu. Neticiet tiem, kuri saka – tas viss ir "blats", jo aktrise nāk no labi situētas ģimenes un viņas vectēvs ir franču kinomagnāts, korporācijas Pathé vadītājs Žeroms Seidū.
Sarunai ar Leu Seidū par režisores Mias Hansenas-Lēves jauno filmu Vienā jaukā rītā/Un beau matin/One Fine Morning ir atvēlētas desmit minūtes vienā no Parīzes viesnīcām. Aktrises atbildes ir lakoniskas, un pauzes starp teikumiem viņa meistarīgi aizpilda ar kautrīgu smaidu un šarmu, kam nav bijis spējīgs pretoties pat Džeimss Bonds. Laika nav daudz, zvaigzne steidzas, pēc intervijas virs balta Louis Vuitton džempera uzvelk melnu The North Face jaku un ātri pazūd, cieši turot pie krūtīm nākamās filmas scenāriju.
Šogad aprit desmit gadu, kopš Abdellatīfa Kešiša filmas Adeles dzīve uzvaras Kannu kinofestivālā. Vai jūs joprojām esat tā pati aktrise, kas filmējās Adeles dzīvē, vai tomēr darbs un laiks jūs ir mainījis? Cik lielā mērā šajos gados nospēlētās lomas ir ietekmējušas jūsu raksturu un attieksmi pret dzīvi?
Protams, esmu ļoti mainījusies, tomēr esmu tāda pati, kāda vienmēr esmu bijusi. Domāju, ka savā būtībā mēs nemaināmies, bet, no otras puses, maināmies, kad mācāmies un gūstam pieredzi. Ar vecumu mēs kļūstam arvien trauslāki. Jā, esmu mainījusies un daudz ko iemācījusies, pateicoties filmām, kurās esmu piedalījusies.
Kura filma jums ir iemācījusi visvairāk un darba rezultātā sajutāt, ka nu jau vairāk saprotat par savu dzīvi?
Katra filma! Filmas kopumā man atklāj kaut ko jaunu par dzīvi. Tieši šādi esmu sapratusi dzīves jēgu.
Vai to ir palīdzējusi saprast gan dalība Denī Vilnēva Kāpas turpinājumā, gan Mias Hansenas-Lēves Vienā jaukā rītā?
Jā. Filmā Kāpa. Otrā daļa/Dune: Part Two (2023) man ir neliela loma, un katru reizi es iemācos kaut ko citu. Mēs taču mācāmies no visa – no darba, no saskarsmes ar cilvēkiem.
Mia Hansena-Lēve uzskata, ka jums piemīt melanholija, kas viņu ļoti uzrunā.
Allaž esmu bijusi melanholiska, jau kopš bērnības. Es tāda esmu piedzimusi, bet esmu arī ļoti priecīga. Šīs īpašības nav pretrunā viena ar otru.
Esat drosmīga aktrise. Piemēram, jūs esat redzama Deivida Kronenberga šausmu drāmā Nākotnes noziegumi/Crimes of the Future (2022). Citas mākslinieces no šādas lomas atteiktos.
Man ir īpatnēja gaume. Man patīk filmas, kuras ir mazliet dīvainas, neordināras, kurās ir kaut kas neizskaidrojams. Tas mani piesaista. Vēlos piedalīties neparastās filmās. Man patīk, ja filmā ir kaut kāda noslēpumainība, ja es pati līdz galam nesaprotu visu tajā notiekošo. Negribas skatīties ko tādu, kas atgādina sliktu seriālu. Filmā ir jābūt kaut kam tādam, kas tajā ievelk.
Ar ko ir neparasta filma Vienā jaukā rītā?
Mani saista šīs filmas emocionālā dimensija. Tas ir dziļš darbs, un tā ir gandrīz kā dokumentālā filma. Kaut kas man patīk šajā dziļumā. Tas nav nekas tāds, ko bieži sastopam mūsdienu filmās.
Tas, ko piedzīvo jūsu atveidotās varones slimais tēvs, ir diezgan biedējoši, un tas ir noticis ar Mias Hansenas-Lēves tēvu reālajā dzīvē. Kā, jūsuprāt, tas ietekmēja darba procesu?
Mia to nepārvērta par performanci, par aktiera šovu, par kaut ko ārēji pārāk izteiksmīgu, kā, piemēram, redzam Floriana Zellera filmā Tēvs/The Father (2020). Entonijs Hopkinss Tēvā ir brīnišķīgs, bet kopumā tas ir darbs, kurā tiek akcentēts aktiera sniegums. Vienā jaukā rītā tā nav, Mias pieeja ir smalka. Filmā ir kaut kas tāds, kas izskatās viegli, it kā tas būtu noticis pats no sevis, bet tā nav. Mia strādā ļoti precīzi un vienmēr zina, ko vēlas.
Vai filmēšanas laukumā varēja just, ka režisorei ir sāpīgi no jauna piedzīvot emocijas, kas ir saistītas ar viņas tēva aiziešanu?
Domāju, ka Miai bija sāpīgi, bet tajā pašā laikā viņa bija laimīga, ka var uzņemt šo filmu. Mia uzsver: ir filmas, kuras tu uzņem, un ir filmas, kuras tev obligāti ir jāuzņem. Mia man atzinās, ka viņai bija jāizdara šis darbs. Tas bija ārpus viņas gribas, viņai bija jāizstāsta šis stāsts.
Kā šajā karjeras posmā pie jums atnāk lomas? Vai jūs kādreiz piedalāties aktieru atlases procesā un provēs, kuru rezultātā aktierus var apstiprināt lomai vai noraidīt?
Parasti režisori man atsūta scenārijus. Dažreiz gan ir jādodas uz aktieru atlasi, bet, jāteic, ne pārāk bieži. Ar mani ir diezgan viegli, es jūtos laimīga, ka varu strādāt, un vienkārši ļaujos dzīves un darba plūsmai.
Pēdējos gados esat filmējusies pie Bruno Dimona, Deivida Kronenberga un Vesa Andersona. Vai jums projektu izvēlē noteicošais ir režisors?
Jā, tieši tas man visvairāk patīk, mani interesē mijiedarbība ar režisoru.
Filmas Vienā jaukā rītā sākuma ainā jūsu varonei Sandrai mugurā ir zils džemperis no jūsu pašas garderobes. Mia Hansena-Lēve ar to vēlējās panākt, lai jūs ienestu tēlā kaut ko autentisku no savas dzīves. Vai jums pašai tas kaut ko mainīja?
Jā, bet tas nenozīmē, ka džempera dēļ jūtos tuvāk Sandrai nekā savai varonei Frānsai Bruno Dimona filmā Frānsa/France (2021). Visos tēlos, kuros esmu iejutusies, ir daļa no manis.
Cik svarīgs aktrisei ir matu griezums? Šķiet, ka frizūra ietekmē varones raksturu un uzvedību, lomas dramaturģiju un uztveri. Piemēram, Vienā jaukā rītā un Arno Deplešēna filmā Krāpšana jeb Ārlaulības sakari/Tromperie/Deception (2021) jums ir īsi mati, un jūs pat spēlējat citādi nekā filmās, kurās jums ir gari mati.
Jūs tā domājat? Es cenšos pielāgoties režisora stilam un redzējumam. Ja strādāju ar Vesu Andersonu, šī filma tāpat galu galā būs Vesa Andersona stilā. Tas pats ir ar Abdellatīfu Kešišu. Viņš savā pieejā ir mazliet līdzīgs Miai Hansenai-Lēvei – tā ir gandrīz kā dokumentālā filma, kurā viss izskatās naturālistiski. Ko vēl es varu teikt? Katra varone ir citāda, un man patīk būt hameleonam.
Esat viena no modes nama Louis Vuitton sejām. Cik svarīga jums ir mode?
Man patīk mode, es pret to izturos rotaļīgi un viegli. Nejūtu nekādu spiedienu. Esmu laimīga, ka varu pārstāvēt Louis Vuitton, taču es to uztveru kā bonusu.
Katrīna Denēva ir teikusi, ka katra aktrise dziļi dvēselē sapņo par iespēju dziedāt filmā, pat neatkarīgi no tā, vai viņai ir balss vai nav. Vai jūs par to sapņojat?
Jā, dziedāt un dejot. Man pat vairāk gribētos dejot nekā dziedāt. Es labprāt to darītu.
P. S. Interviju ar filmas Vienā jaukā rītā režisori Miu Hansenu-Lēvi lasiet šeit.