Tieši šodien, kad dzejniekam Jānim Baltvilkam (24.07.1944.–04.10.2003.) apritētu septiņdesmit, jau 10. gadskārtu svin viņa vārdā nosauktā bērnu literatūras un grāmatu mākslas balva. Tās vērtību kritērijos balvas dibinātāji ierakstījuši: "tuvība Jāņa Baltvilka tradīcijai un garam – drosmīga valodas spēle, gudrs dabas vērojums, ētiski jūtīgs pasaules redzējums".
Inese Zandere. Es, Māri, dzīvoju ar sajūtu, ka Jāņa klātbūtne mūsdienu bērnu literatūras dzīvē ir diezgan liela. Var jau būt, tas ir tāpēc, ka man mājās stāv 1987. gadā izdotā viņa grāmatiņa Kā zīlīte pie loga, kurā viņš toreiz ierakstījis: "Inese, palieciet manā vietā!", bet noteikti ne tikai tāpēc.
Māris Rungulis. Man nāk prātā, ko viņš 2003. gadā teica, saņemot Literatūras gada balvu par dzejas grāmatu pieaugušajiem, – tādā iepriekš uzfilmētā sižetā. Tur Jānis pēkšņi saka: es jau vispār tikai pie mazajiem puikiem…
I. Z. …un reizēm lielie puikas mani arī paņem pie sevis paspēlēties.
M. R. Jā, ka faktiski tas galvenais viņam ir – bērni.
I. Z. Un viņš to neteica ar kaut kādām žēlabām.
M. R. Nē, nebūt, nebūt ne! Es, jau daudzus gadus Jāni labi pazīdams, tomēr biju pārsteigts par šādu deklarāciju. Bet, iespējams, tieši tas ir svarīgi – ka dzeja bērniem viņam nebija "paralēlā pasaule" vai "blakusprodukts", kā tas tomēr bija vairākumam lielo, talantīgo dzejnieku, kuri rakstīja arī bērniem. Izņemot Vitautu Ļūdēnu, kurš ar savām episkajām poēmām bija, kā no Plūdoņa iznācis, un sekoja Plūdonim, arī apzinoties sevi par bērnu dzejnieku.
I. Z. Jānis ar savu skaidri pausto pozīciju ir stiprinājis bērnu dzejnieka pašcieņu – es domāju, literatūras kopējā spēles laukumā. Bet man ir vēl tāda teorija – šis žanrs dzejnieku atraisa. Es to saucu par formas drosmi. Nepieciešamība pēc spilgtas formas, kas nepielūdzami pastāv dzejā bērniem, iedrošina nebaidīties no formas, no izteikta ritma, no muzikalitātes, pārvarēt, piemēram, aizspriedumus pret vienkāršām atskaņām, kuras pašas par sevi nevar būt ne labas, ne sliktas. Jānim tas varbūt palīdzēja tikt vaļā no sākotnēji diezgan raksturīgās vēlmes dzejā kaut ko pārspriest…
M. R. Teiksim, kaut ko deklarēt.
I. Z. Un tieši Jāņa formas drosme, valodas spēles drosme bērnam ir ļoti iedvesmojoša – tā rada sajūtu, cik brīvi un elastīgi var rīkoties ar valodu, ko ar to var darīt.
M. R. Priekšnoteikums tomēr ir Jānī pašā, viņa milzīgajā atraktivitātē. Tas viņam nāca tik dabiski, līdz ar visu bundzinieka ritmu, ko viņš bija kādā Tukuma grupā iemantojis. Viņa dzejas lasījumi bija vesels priekšnesums. Ir tādi dzejoļi – ja tas ir dzirdēts Baltvilka izpildījumā, to nemaz citādi nevar iedomāties. Tādi unikāli priekšnesumi kā Ripzāģa dziesma – Zīlītes redakcijā labā noskaņojumā redaktore Oliņa un māksliniece Kreituse vienmēr mēģināja Jāni piedabūt nolasīt zāģa dziesmu, viņš jau to ne tikai lasīja, viņš dziedāja, viņš izdejoja!
I. Z. Bet interesanti ir tas, ka, arī lasot šo dzejoli uz papīra, ir iespējams savā prātā visu izdziedāt, izīdēt pušu tos resnos kokus, tas viss tekstā ir tik precīzi, ka to var arī lasītājs! Tātad atraktivitāte ir pašā dzejolī iekšā, priekšnesums neaizstāj pašu dzejoli, un tā ir labas dzejas pazīme.
M. R. Vitauts Ļūdēns arī ļoti labi lasīja savus dzejoļus – un es tiešām domāju, ka Baltvilka bērnu dzejas sākums ir jāmeklē Vitauta Ļūdēna skolā, lai arī esmu redzējis, ka Māris Čaklais vai kādi citi kolēģi ir savulaik viebušies, kad esmu to teicis. Tā skola nāk no Plūdoņa, un Jānis šo fonētisko atraktivitāti spilgti attīstīja. Tik daudz latviskā, tik daudz muzikālā. Žēl, nekad neesmu ne ierakstos dzirdējis, ne aprakstos varējis uzzināt, kā Plūdonis lasījis savus dzejoļus.
Bet vēlākā periodā Jānim aizvien mazāk un mazāk patika uzstāties, viņš arvien vairāk nervozēja pirms jebkuras uzstāšanās. Starp citu, viņam ne vienu reizi vien skolās ir uzdoti divi jautājumi: "Jūs vēl esat dzīvs?" un "Vai Rainis ir jūsu vectētiņš?"
I. Z. Pa īstam?
M. R. Pa īstam. Jānis bija mācību grāmatās…
I. Z. Pieminot Ļūdēnu, kuram arī ir ļoti stipra dabas klātbūtne dzejoļos, man ienāca prātā viens no "Baltvilka gara" formulējumiem – gudrs dabas vērojums. Ar ko tas atšķirtos no parasta dabas vērojuma?
M. R. Parastā vērojumā droši vien dominē emocijas, prieks par skaistumu vai kas tāds, bet Baltvilka gudrajā vērojumā bija viņa zināšanas, kuras viņš transformēja.
I. Z. Es piebilstu, ka viņš nepadarīja dabas tēlus par emblēmām, nemeklēja dabā labo un ļauno, nemēģināja dabu uzstiept uz cilvēku pasaules morāles liestēm. Dabu viņš lika mierā ar tādu mākslīgi piešūtu cilvēku morāli, bet cilvēku morāli gan, es domāju, mērīja ar dabas patiesumu.
M. R. Ja Jānis kādus principus deklarēja, piesauca kā būtiskus savos dzejoļos, tad viņš pēc tiem arī dzīvoja. Šajā ziņā viņā valdīja pilnīga vienotība. Bet dzīve un principi atrodas mijiedarbībā, raksturs, kaislības un principi atrodas mijiedarbībā, pretrunu rada tas, ka pašam gribas dzīvot pēc saviem principiem, tomēr līdz galam pie tiem turēties neizdodas. Jāni, kuru reizēm vēlos pat nosaukt par morāles ikonu un vienlaikus par bohēmas cilvēku, šī pretruna, šķiet, stipri grauza, radīja stresu, kas atkal bija kaut kā jākompensē, un tas atkal sarežģīja dzīvi…
I. Z. Viena no principu lietām, ko arī nemaz nav tik viegli īstenot, ir – būt principiālam kā redaktoram.
M. R. Īpaši, ja tas skāra dzejoļus, Jānis bija ļoti tiešs. Viņš uzsvēra, ka "nav filologs", respektīvi, nav studējis literatūru, bet ar dzeju viņam bija ļoti nopietnas attiecības. Ne katru reizi viņš bija gatavs uztvert konkrētā autora savdabību, kādas modernas vai postmodernas sistēmas. Bet nekad nebija nekādas draugu vai paziņu būšanas, ja Jānis uzskatīja, ka panti ir nepieņemami drukāšanai, tad viņš autoram to skaidri un frontāli teica. Daudzos gadījumos tas bija ļoti tieši. Es nekad neesmu apšaubījis Jāņa jušanu, redaktora intuīciju, bet tā vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar to, ko viņš pats rakstīja – vai nerakstīja. Gari, aprakstoši gabali ar sižetisku sadzīviskumu viņu dzejā neinteresēja. Viņš bija atraktīvs, bet lakonisks savā izteiksmē un pēc tā tiecās, arī izvēloties dzeju drukāšanai.
I. Z. Savu beidzamo dzejas krājumu – trioletas – Jānis, dzīvs būdams, nesagaidīja, to sastādīji tu.
M. R. Jāņa dzejoļi bērniem ar laiku kļuva aizvien lakoniskāki, aizvien mazāk epitetu, sižetu, pēdējos gadus viņš daudz rakstīja skaitāmpantus, pats apgalvoja, ka bērnu dzejā ir jau visu uzrakstījis, – visticamāk, tāpēc, ka patiešām jutās izsmēlis savu metodi. Bet trioletās Jānis apguva sev jaunu formu, saprata arī to, kā šādā stingrā formā var iestrādāt daudzas konkrētas dzīves reālijas. Viņa ideja bija uzrakstīt 99 trioletas, bet izdevās tikt tikai līdz deviņdesmit vienai. Ja viņš trioletu iespējas būtu varējis līdz galam izpētīt, izspēlēt – es domāju, arī bērnu dzejā viņam būtu radies pilnīgi cits, jauns uzrāviens.
Baltvilka balva 2014
Starptautisko Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome (IBBY Latvijas nodaļa) šogad pasniegs jau 10. reizi.
Balvas piešķir trīs kategorijās: latviešu rakstnieka darbs, latviešu mākslinieka darbs, latviski izdots Baltijas jūras reģiona rakstnieka un viņa tulkotāja darbs.
Žūrija izskatīja 60 grāmatu, kas izdotas laikā no 2013. gada maija līdz 2014. gada maijam.
Vērtēja LU profesore Ilze Stikāne, mākslinieks Juris Petraškevičs, LNB Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova, literatūrpētniece Anda Baklāne, mākslas zinātniece Aiga Dzalbe, TV un radio raidījumu vadītājs Gustavs Terzens.
Starptautiskais laureāts 2014
Somijas rakstniece Henrika Andersone – par grāmatu pusaudžiem Emma Glorija un sarkanā Ilgu grāmata – un Mudīte Treimane – par tās izcilo tulkojumu.
Nominanti 2014
Rakstniecībā: Laima Kota, Uldis Auseklis, Māra Cielēna, Māris Rungulis, Juris Zvirgzdiņš.
Grāmatu mākslā: Gita Treice, Mārtiņš Zutis, Aleksejs Naumovs, Elīna Brasliņa, Gundega Muzikante, Reinis Pētersons.
Pasākumi Jāņa Baltvilka 70. dzimšanas dienā
25. jūlijā: plkst. 19 Kalnciema kvartālā koncerts bērniem un vecākiem Meža dziesmas. Dzejoļi (lasa Kaspars Znotiņš), dziesmas ar Jāņa Baltvilka vārdiem, "dzīvās ilustrācijas" (zīmē Reinis Pētersons). Ieeja brīva.