Kopš 1990. gada Itālijas pilsētā Ravennā notiek vērienīgs starpdisciplinārs festivāls, kurš Ravennas dižo kultūrmantojumu ļauj uzlūkot laikmetīgā rakursā. Vasaras programma šogad tika īstenota no 2. jūnija līdz 31. jūlijam, KDi par to rakstīja 29. jūlijā, savukārt no 1. septembra līdz 13. oktobrim mākslas svētkus turpinās Ravennas festivāla Rudens triloģija – to veido darbi, kuros mijiedarbojas mūzika, deja un literatūra.
Festivāls šoreiz ir veltīts dzejniekam Dantem Aligjēri – Itālijā un visā pasaulē tiek pieminēta viņa nāves 700. gadadiena. Dante nomira Ravennā, un šeit viņu joprojām uzskata par savējo. Veltījums Dantem izpaužas neskaitāmos veidos – dzejas panti kļūst par skaņu, žestu, attēlu. Festivāla vasaras un rudens cēlienā ir iekļauts vairāk nekā 120 notikumu dažādos žanros. Tie pulcē publiku Bizantijas impērijas laikmeta bazilikās un citos kultūrvēstures objektos.
Ravennas festivāla dibinātāja un pirmā mākslinieciskā līdere ir maestro Rikardo Muti dzīvesbiedre Kristīna Macavillāni-Muti. Pašlaik viņa ir festivāla goda prezidente. Kopš 1998. gada foruma programmu veido mākslinieciskie vadītāji Franko Mazoti un Andželo Nikastro. 29. jūlijā KDi tika publicēta intervija ar Andželo Nikastro, šoreiz piedāvājam sarunu ar Franko Mazoti. Viņš stāsta par festivālu un dalās pārdomās par to, kas notiek mūsdienu kultūrā.
Franko Mazoti ir dzimis Ravennā, studējis filosofiju un kompozīciju Florencē. 80. gados sācis interesēties par amerikāņu jauno mūziku, tās saistību ar vizuālo mākslu un tehnoloģijām. 1982. gadā Rimini Franko Mazoti kopā ar domubiedriem organizēja starptautisku izstādi Sonorità Prospettiche. Suono/Ambiente/Immagine, kurā tika pētītas skaņas, telpas un mākslas savstarpējās attiecības. 80. un 90. gados Franko Mazoti pievērsās datorgrafikas izpētei un 1987. gadā Rimini atklāja ekspozīciju Computer Image: Rassegna internazionale di immagini digitali – tā bija pirmā digitālās mākslas izstāde Itālijā. 1982. gadā Franko Mazoti sāka sadarbību ar festivālu Aterforum Ferrārā, kur organizēja koncertus un izstādes, kas bija veltītas amerikāņu minimālismam, Džonam Keidžam, Gijam Kančeli, Arvo Pertam, Mereditai Monkai, Robertam Ešlijam, kā arī mūzikas lomai Vernera Hercoga filmās. Franko Mazoti vadībā tapuši vairāki izdevumi par mūsdienu mūziku, muzikālo teātri un operas vēsturi.
Eiropā notiek daudz starpžanru festivālu. Kāda ir Ravennas festivāla unikalitāte?
Es, protams, varētu teikt: "Ravenna ir unikāla pilsēta!", bet tas izklausītos kā banāls mārketinga sauklis. Festivāls ir pilsētas atspoguļojums, tas ir cieši saistīts ar Ravennas vēsturi. Ravenna vienmēr ir bijusi dažādu kultūru un reliģiju krustceļos. Mēs cenšamies to parādīt festivāla programmā. Liela daļa pasākumu notiek kultūrvēstures monumentos. Mums ir svarīga žanru, valodu un izpausmju daudzveidība. Festivāls kopš pašiem pirmsākumiem apvieno vairākus mākslas veidus – deju, teātri, mūziku, literatūru un citus. Programmā tie iesaistās dialogā, un veidojas daudzbalsība. Pie mums skan ne tikai klasiskā mūzika un opera, bet arī džezs, globālā mūzika, hiphops. Katru gadu izvēlamies galveno tēmu. Šoreiz festivāls ir veltīts Dantem Aligjēri viņa nāves 700. gadskārtā. Festivāla saturs allaž ir bijis eklektisks. Kādam varētu šķist – pat pārāk eklektisks.
Mēs mēģinām piesaistīt visplašāko auditoriju, ļoti dažādas skatītāju grupas. Mums tas ir vitāli nepieciešams, jo neesam specializēts laikmetīgās mūzikas vai laikmetīgās dejas festivāls, kas fokusēts uz šauru profesionālo publiku.
Festivālā esat divi mākslinieciskie vadītāji. Kā notiek programmas veidošana? Kādi ir jūsu radošie kritēriji?
2020. un 2021. gadā mums bija jāsaskaras ar Covid-19 diktētajiem ierobežojumiem, kuru dēļ nevarējām īstenot visu, kas bija paredzēts, tāpēc, iespējams, nākamgad turpināsim iesākto Dantes līniju, taču papildināsim to ar citām tēmām. Ravennā ir bagāta ne tikai mūzikas, bet arī teātra dzīve. Esam maza pilsēta ar 150 000 iedzīvotāju, taču šeit darbojas desmit teātra kompāniju, dažas no tām ir pavisam jaunas. Festivāla pasākumos iesaistām vietējos iedzīvotājus un mākslinieku grupas, ne tikai profesionāļus, bet arī amatierus.
Šogad drošības apsvērumu dēļ nevarējām īstenot Dantes Paradīzes projektu, kurā bija jāpiedalās 700 vietējo iedzīvotāju. Mums viņiem ir jāsniedz iespēja uzstāties, un gaidīsim brīdi, kad ierobežojumi tiks atcelti. Mēs ticam līdzdalības projektu spēkam. "Līdzdalība" ir vārds, kas labi raksturo festivāla būtību.
Vai festivālā cenšaties parādīt to, kas nav redzams nekur citur? Cik svarīgs jums ir pasaules pirmizrādes princips?
Tas ir svarīgs. Mēs pasūtinām jaundarbus. Bieži vien tie ir vērienīgi līdzdalības pasākumi. Mums ir bijuši projekti simt čelliem, simt elektriskajām ģitārām, kā arī lielam sitaminstrumentu ansamblim. Baltijā ir senas kormūzikas tradīcijas – jums tas nav nekas jauns, jūs esat pieraduši redzēt tik varenus mūziķu sastāvus vienuviet.
Ravenna ir slavena ar Bizantijas impērijas kultūrmantojumu, tāpēc veidojam īpašu programmu dievnamos, piemēram, šovasar Svētā Vitālija bazilikā notika komponista Mauro Montalbeti un libreta autores Barbaras Roganti kameroperas Teodora pasaules pirmatskaņojums (imperatora Justiniāna sieva Teodora ir atveidota šā dievnama brīnumskaistajās mozaīkās – J. J.). Šogad mūsu programma atspoguļoja Ravennas vēsturisko saikni ar Armēniju – VI gadsimtā Ravennas ostā strādāja gandrīz 10 000 armēņu. Kopš senatnes Ravenna ir auglīgi sadarbojusies ar Armēniju, Gruziju un Austrumiem.
Savulaik festivālā esam pievērsušies pilsētas garīgajai daudzveidībai – mums ir bijis projekts, kas apvienoja islāmu, jūdaismu un katolicismu. Pirms dažiem gadiem īstenojām Baltijai un Ziemeļvalstīm veltītu projektu Ziemeļu ideja, Ravennā viesojās Pēteris Vasks un skanēja viņa mūzika.
Jūs pašu interesē ne tikai klasiskā, bet arī alternatīvā kultūra un māksla. Cik drosmīgs varat būt programmas plānošanā?
Strādājot Ravennas festivālā, daudz ko esmu iemācījies. Agrāk galvenokārt darbojos laikmetīgās un senās mūzikas jomā, rīkoju Džona Keidža un Mortona Feldmana koncertciklus. Mums ir jāatrod sava publika – cilvēki, kuri ieklausīsies tajā, ko darām un ko viņiem piedāvājam, un kuri mums sekos. Katru gadu festivāla afišā iekļaujam īpašus, pārsteidzošus notikumus, kas domāti mazākai auditorijai. Ekonomiski tos palīdz uzturēt koncerti un pasākumi, kas pulcē lielu apmeklētāju skaitu. Programmai ir jābūt līdzsvarotai. Ļoti ceram, ka skatītājiem, kuri nāk uz vērienīgiem pasākumiem, radīsies interese redzēt un dzirdēt arī kaut ko citu. Panākt to ir sarežģīti.
Piemēram, pirms trim gadiem, kad īstenojām projektu simt elektriskajām ģitārām, koncertā skanēja mūsdienu komponista Mikēles Tadīni darbs In a Blink of a Night šādam sastāvam. Tas ir veids, kā iepazīstināt plašu auditoriju ar laikmetīgu mūzikas valodu. Mēs nedrīkstam iet tikai meinstrīmā. Tas ir bīstami. Skaidrs, ka ir mūzika, kurai vienmēr būs milzīgs piekritēju loks, piemēram, Ennio Morrikones programma noteikti pulcēs 3000 klausītāju. Tā ir brīnišķīga mūzika, taču mums ir jāpiedāvā arī kaut kas cits līdzās Morrikonem un Maksam Rihteram.
Šogad tiek pieminēta Igora Stravinska nāves 50. gadadiena. Manai paaudzei Stravinskis ir dievs, bet citi gan viņu tā neuztver. Tagad daudzi par viņu vispār neko nezina, neizprot viņa daiļrades ietekmi, tāpēc ir jāpaskaidro, kas ir Stravinskis un kāpēc viņa mūzika ir jādzird. Tas nav viegli. Varbūt klausītājus var piesaistīt Svētpavasara atskaņojums, bet mēs šogad piedāvājām Stravinska Kāziņas, kas skan diezgan reti. Mums bija grūti savākt 200 klausītāju. Ir jāizdara liels darbs, lai cilvēki atnāktu uz šādu koncertu. Esmu pārliecināts, ka ir jādzird Stravinskis, Bēla Bartoks, Edgars Varēzs...
Es labi pazīstu Arvo Pertu, jo 1992. gadā es viņu uzaicināju uz Itāliju – tajā laikā Perts vēl nebija tik slavens kā tagad. Īstenībā es domāju, ka arī Šūbertam pašlaik neklājas viegli. Interesanti, kas paliks no šīs tradīcijas?
Vai jums ir sava atbildes versija?
Es tikai zinu, ka ir jāizdara liels darbs. Mums ir jāpaskaidro cilvēkiem, cik vērtīga ir šī mūzika. Tas pats attiecas arī uz Mailsu Deivisu, Ornetu Kolmenu, Džonu Koltreinu, Frenku Zapu. Tā ir izcilas kvalitātes māksla. Tagad viss tiek maksimāli vienkāršots. Piemēram, trepā ir tikai viens akords, bet nevajag to jaukt ar minimālismu. Tas nav ne Filips Glāss, ne Terijs Railijs. Lai būtu saprotams, visam ir jābūt vienkāršam un īsam. Cilvēki klausās mūziku austiņās un dod priekšroku īsākiem skaņdarbiem. Izšķiršanās par labu koncerta apmeklējumam, kas ilgst stundu, divas vai trīs, ir vērtējama kā izaicinājuma pieņemšana.
Vai jums ir grūti atrast savu publiku?
Tas ir grūti, bet mums joprojām ir publika. Pārsvarā tie nav gados jauni cilvēki.
Kur tad viņi paliek? Kā viņi pavada laiku?
Kur viņi ir? Kaut kur tepat, taču bieži vien viņi izvēlas citus veidus, kā klausīties mūziku. Mums ir jāizdara viss iespējamais, lai arī turpmāk nodrošinātu iespēju apmeklēt koncertzāli un teātri. Grūti iedomāties, kādas var būt pandēmijas sekas. Nezinu, cik ilgi kultūras modelis, pie kura esam pieraduši un kurš iekļauj simfoniskos orķestrus, drāmas un operas teātrus, varēs turpināt darboties, un tā nav tikai pandēmija, kas to ietekmē, bet dziļākas pārmaiņas mūsdienu pasaulē. Protams, es nevēlos, lai tas, ko saku, izklausītos pārāk apokaliptiski un pesimistiski.
Man nav nekas pret repu un trepu, taču šādos koncertos uz skatuves blakus solistam parasti ir tikai viens cilvēks ar klēpjdatoru. Lai radītu šādu mūziku, nav jāpavada pamatīga dzīves daļa, apgūstot instrumenta spēli. Tāpēc varbūt tas ir dabiski, ka klasiskās un akadēmiskās kultūras norises vairs nevar turpināties kā līdz šim. Koncerta un izrādes apmeklējums prasa zināmu piepūli, un mums ir gan ieradums, gan tiesības tos apmeklēt. Vai tā būs arī pēc piecdesmit gadiem? Neesmu par to pārliecināts. Taču es nejūtu pietiekamu interesi un zinātkāri no jaunās paaudzes puses, lai šī lielā Rietumu mūzikas tradīcija varētu turpināties un attīstīties. Jaunieši, kuri studē mūziku, par to interesējas, bet ar to vien nepietiek.
Mūziķi mācās spēlēt instrumentus, klausītāji mācās izprast mūzikas būtību, bet tagad cilvēki nevēlas tajā ieguldīt laiku, tāpēc arī izvēlas to, kas ir vienkāršāks. Izprast Bēthovena simfoniju visā tās sarežģītībā nav vienkārši, to pašu var teikt par Viskonti, Tarkovska un Bergmana filmām, kuras prasa piepūli, bet cilvēki vairs negrib piepūlēties.
Tagad būtu grūti savākt publiku uz Džačinto Šelsi un Mortona Feldmana mūzikas koncertu, viņu kompozīcijas ilgst gan trīs, gan piecas stundas. Šādi koncerti parasti pulcē publiku, kurai ir specifiska interese par šiem māksliniekiem. Pie mums, Itālijā, klausītājiem patīk Bēthovena, Mocarta, Brāmsa, Šūmaņa un vēl dažu komponistu mūzika, bet publika īpaši netiecas pēc Čārlza Aivsa un Ģerģa Ligeti mūzikas. Cilvēki grib dzirdēt to, ko viņi jau zina.
Ja runājam par literatūru, varbūt situācija atšķiras un cilvēki, ienākot grāmatnīcā, ir gatavi meklēt jaunus autorus. Savukārt vizuālajā mākslā par atzinības un kvalitātes kritēriju ir kļuvusi tās finansiālā vērtība. Uzlūkojot Marka Rotko, Džeksona Poloka un Maurīcio Katelāna darbus, kas maksā pat desmitiem miljonu, visi saka: "Ak vai!" Mūzikā nekas tāds nav iespējams. Tiešāku ceļu uz klausītāju sirdīm atrod kinomūzika, tāpēc tik populārs un mīlēts ir Ennio Morrikone.
Pašlaik nav problēmu atrast informāciju vai mūziku, kas jūs interesē. Datorā un viedtālrunī visa pasaule ir jūsu priekšā. Kad biju jauns, man vajadzēja rakstīt uz Nebraskas Universitāti, lai iegūtu kādu laikmetīgās mūzikas ierakstu, kas mani interesēja, jo tie nebija plaši izplatīti. Man bija jākontaktējas ar Teriju Railiju un Džonu Keidžu, lai iegūtu viņu ierakstus. Tagad internetā bez problēmām var atrast pilnīgi visu.
No pagājušā gadsimta mākslas vēstures zinām, ka Stravinskis ir bijis saistīts ar Pikaso un Djagiļevu, savukārt Šēnbergs – ar ekspresionisma kino. XX gadsimta izcilākie darbi ir dzimuši dažādu mākslas veidu – mūzikas, teātra, kino, vizuālās mākslas – krustcelēs. Tie apvienojuši sevī dažādas mākslas valodas un izpausmes veidus. Tagad katra valoda atkal skan atsevišķi, mākslinieki no dažādām jomām vairs nesadarbojas tik cieši kā kādreiz. Katrs pieturas pie savas mākslinieciskās valodas.
Kāds ir jūsu sapņu projekts, kuru jūs vēlētos īstenot Ravennas festivālā?
Man ir sapnis, lai cilvēki tikpat augstu vērtētu to, ko es augstu vērtēju. Tas viss ir ļoti personiski. Atceros mirkli, kad pirmo reizi dzirdēju Arvo Pertu, – es biju izbrīnīts un pārņemts. Es uzreiz sajutu – vēlos, lai šo mūziku dzird arī citi. Kad 90. gadu sākumā atvedu Pertu uz festivālu Aterforum Ferrārā, cilvēki viņu saprata.
Vēl viens iemesls, kāpēc laikmetīgā mūzika nepiesaista vairāk klausītāju, ir tas, ka tai bieži vien neizdodas kaut ko izskaidrot cilvēkiem – viņi nevar līdz galam izprast tās vēstījumu. Komponisti savā daiļradē mēdz runāt valodā, kas ir saprotama tikai šaurā pašu skaņražu vidē, un šī valoda neizskan plašāk, tā nerezonē auditorijā. Savukārt Perts un daži citi autori mūzikā pauž kaut ko tādu, kas uzrunā klausītājus. Tas, ko cilvēki dzird, viņiem nozīmē kaut ko svarīgu. Iespējams, tā ir mierinājuma sajūta. Dzīve nav viegla, un mūzika var mums palīdzēt.
Es ļoti gribētu atrast komponistus, kuri spētu nodibināt tādas attiecības ar klausītājiem, kā tas ir izdevies Pertam. Es kopš jaunības mīlu XX gadsimta mūziku, es biju iemīlējies avangardā, Stravinskī un Bartokā. Tā ir mūzika, kura nes sevī transformācijas ideju. Ideju par to, ka mēs varam mainīt savu pasauli. To var atrast arī 70. gadu rokā – tajā laikā mūzika bija pārvērtību, transformācijas veids. Mākslinieki ticēja, ka var mainīt pasauli. Nu cilvēki tā vairs nedomā. Mūzika ir kļuvusi mazāk ambicioza, mērķi un uzdevumi – vienkāršāki. Tā vairāk ir bauda un patīkama laika pavadīšana.
Mūsu mērķis festivālā ir radīt vidi un apstākļus, kuros var piedzīvot mākslas notikumu, kas nav vienkāršots, kas prasa iesaisti, iedziļināšanos, laiku un uzmanību. Tas nav neiespējami! Uzkāpt kalnā nav viegli, pa ceļam jūs uzdodat sev jautājumu: kāpēc es to daru? Es taču varētu sēdēt mājās vai sauļoties pludmalē. Taču tad, kad sasniedzat virsotni, jums viss ir skaidrs un ir gandarījuma sajūta. Esmu pārliecināts, ka cilvēkiem ir jādod iespēja piepūlēties.
Festivālā piedāvājam apmeklētājiem gūt jaunu, nebijušu pieredzi, bet viņiem ir jāvelta mums savs laiks. Pēc tam viņu sejās būs redzama pateicība. Cilvēkiem var piedāvāt veidus, kā gūt vieglu baudu, bet var arī mudināt ļauties kaut kam sarežģītākam, taču rezultātā gandarījums būs daudz lielāks. Šogad bieži saka: gūstiet Dantes pieredzi! Bet ko tas īsti nozīmē? Dante ir sarežģīts, lasīt viņu nevienam nav viegli. Dantes pieredze ir tikpat izaicinoša kā Bēthovena simfonijas pieredze. Noskriet maratonu nav viegli, tam ir jāgatavojas.
Informācija: www.ravennafestival.org
