Laikmetīgās mākslas centrā Kim? ir atvērta mākslinieka Miķeļa Mūrnieka personālizstāde Behavioral Sink. Pagājušā gada vasarā viņš ieguva maģistra grādu institūtā Sandberg Amsterdamā ar darbu Fountain. Tas ir kļuvis par izstādes kodolu, ap kuru izveidota jauna skulpturālo noveļu sērija un apjomīga scenogrāfija. Pirms došanās uz Nīderlandi sabiedrības uzmanību mākslinieks piesaistīja ar darbu Aurora tēlniecības kvadriennālē, skulptūru Piece of Shit grupas izstādē Sintēze un savu diplomdarbu Māksla laimēt.
Kā jūs nonācāt institūtā Sandberg?
Es pabeidzu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, savā Bišumuižas darbnīcā nodarbojos ar eksperimentiem un piedalījos dažādās izstādēs. Pēc pandēmijas bija milzīgs nogurums un vienveidība. Sapratu, ka gribu iestāties maģistrantūrā, un meklēju piemērotu vietu, jo mani interesēja sociālā kritika un tēlniecība. Atradu, ka institūtā Sandberg Amsterdamā ir nodaļa, kas saucas Dirty Art Department, smīkņājot par klasisko tēlotājmākslu (fine art). Šis institūts uzņem studentus, kas strādā dažādos medijos un nāk no dažādām valstīm, un mēģina šajos jaunajos māksliniekos iedēstīt kritisku skatījumu, kā strādāt ar sabiedrību un kā mākslas darbs spēj rezonēt ar skatītājiem.
Vai jums bija kādi pārsteigumi mācību procesā?
Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas es biju pārsteigts, kā šī institūcija tiek vadīta un cik ievērojama teikšana ir pašiem studentiem par to, ko viņi grib un negrib darīt. Ievērojamu iespaidu uz mani atstāja arī nometne Spānijā. Uz piecām nedēļām apmetāmies nekurienes vidū Andalūzijā. Dzīvojām zem klajas debess ar ierobežotu pieeju elektrībai un internetam. Pasniedzēji vēlējās, lai mēs izveidotu modeli, kas mums ļautu izdzīvot šādā situācijā. Mums katram bija iedalīta sava loma: ja kāds neizpildīja savu darbu šajā pienākumu ķēdē un, piemēram, aizmirsa uzlikt saules baterijas no rīta, vakarā mēs visi sēdējām tumsā. No Amsterdamas, kur tavā rīcībā ir visi iespējamie materiāli un instrumenti, bet trūkst vietas, kur strādāt, bijām nonākuši pilnīgi pretējā vidē, turklāt tas viss sakrita ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tas viss kopā raisīja pārdomas par manu turpmāko daiļradi un ko es vēlos panākt ar saviem darbiem.
Vai jūs varētu pastāstīt par savu maģistra darbu, kas kļuva par sākumpunktu izstādei Behavioral Sink?
Kad atgriezos no Andalūzijas, sāku eksperimentēt ar ūdeni, jo man kā tēlniekam gribējās sevi izaicināt un pamēģināt šai bezkrāsas un bezformas substancei iedot formu. Tas vienlaikus nozīmēja atteikšanos no darbu veidošanas autoritatīvā režīmā, kurā es esmu atbildīgs par rezultātu no sākuma līdz beigām, jo, no vienas puses, ūdens ir trausls, no otras – neapstādināms. Es atradu veidu, kā ūdens strūklu var padarīt tik perfektu, ka tā izskatās pēc stikla caurulītes. Sāku domāt, kā to izmantot, vai veidot figuratīvu skulptūru vai dekoratīvu ar domu to realizēt komerciālā veidā.
Ziemassvētkos pie manis atbrauca viens tuvs draugs un atgādināja par video, kas pirms piecpadsmit gadiem YouTube sasniedza milzīgu skatījumu skaitu. Tajā bija redzams pērtiķis zoodārzā, kurš, apgāzies uz muguras, urinē sev mutē. Papētīju, kāpēc tā notiek, un izrādījās, ka tas nekad nav pieredzēts savvaļā. Tas nozīmē, ka šis akts ir kā protesta žests pret to, ka viņš ir apspiests un dzīvo toksiskā vidē. Sāku domāt, kā to varētu rekontekstualizēt mākslas izglītības vidē, kur studenti saskaras ar konkurences, nepārtrauktas sevis pierādīšanas un pasniedzēju novērtējuma spiedienu un no tā izrietošajām mentālās veselības problēmām. Principā šī pērtiķa skulptūra varētu būt abstrakts mans pašportrets, bet kopumā mana pieredze institūtā Sandberg bija ļoti pozitīva.
Izstādē Behavioral Sink šis darbs ir ticis papildināts ar četriem jauniem.
Tajos es turpinu izvērst šo maģistra darba tēmu. Caur dzīvnieku pasauli un dažādiem ūdens stāvokļiem vai īpašībām tiek stāstīti stāsti, kas pirmajā mirklī šķiet intriģējoši un pat izklaidējoši, bet, tajos iedziļinoties, atklājas lietu dualitāte un tas, cik viegli lietas var pārprast vai ikdienas tempā nepamanīt. Telefonu dēļ mūsu uztvere ir notrulināta līdz piecām sekundēm: ja īsā laikā saturs nespēj aizķert tavu uzmanību, tas tiek palaists garām. Tieši tāpēc bija tik svarīga pieminētā nometne Spānijā, kur varēja nomest Amsterdamā uzņemto dzīves tempu un ieraudzīt pasauli un cilvēkus pilnīgi citā gaismā.
Kāds bija jūsu uzdevums šajā darbu ķēdē nometnē?
Es biju viens no tiem, kas aizbrauca uz Spāniju nedēļu agrāk par pārējiem, lai uzbūvētu virtuvi un uzceltu teltis. Nometnē palīdzēju risināt dažādas tehniskās lietas.
Noderēja Latvijas Mākslas akadēmijas pieredze?
Jā, mūsu mākslas izglītība ir ārkārtīgi akadēmiska un uz amatniecību tendēta, ar augstu materiāla izpratnes un apstrādes līmeni, bet Amsterdamā ir tieši pretēji. Daži mani kursa biedri nevarēja pat naglu taisni iesist dēlī, bet viņiem bija apskaužama izpratne un izstrādātas sistēmas, kā darboties ar pētniecības projektiem un saturu, ko viņi vēlas izstāstīt savos darbos, bet bieži vien tas ir tik sarežģīts un daudzslāņains, ka nepilnīgais izpildījums nespēj šo saturu novest līdz skatītājiem, un viņos rodas trauksmainība. Savā pieteikumā skolai rakstīju, ka gribētu šīs divas pasaules salikt kopā un izveidot hibrīdmodeli, un tas ir redzams arī šajā izstādē.
Vai jūs varētu nedaudz pastāstīt arī par pārējiem ekspozīcijas darbiem?
Katrā darbā apskatu kādu ūdens stāvokli vai īpašību. Vienā no darbiem griežas nepārtraukts virpulis kā atvars. Esmu iedevis tam starta pozīciju, bet nevaru kontrolēt, kā ūdens uzvedīsies tālāk. Skatīties uz šo darbu ir līdzīgi kā skatīties ugunskurā, kurā tu redzi nepārtrauktu tēlniecisko attīstību. Otrs darbs ir spogulis, pa kuru visu laiku tek ūdens un kurā nevar īsti saskatīt atspulgu. Trešais ir ūdens stienīši, uz kuriem levitē skulptūriņas. Ceturtais – akvārijs, kas griežas ap savu asi kā suns, kas dzenas pēc savas astes. Manuprāt, cilvēkiem ir vieglāk uztvert problēmas dzīvnieku pasaulē un jau pēc tam vilkt paralēles ar mūsdienu sabiedrības uzvedību.
Izstādes nosaukums Behavioral Sink ir atsauce uz zinātnieka Džona Kelhūna XX gadsimta 60. gados veikto eksperimentu ar žurkām. Viņš pierādīja, ka, dzīvojot pārticībā un pārblīvētībā, var sākties uzvedības pagrimums. Manuprāt, tas ir tas, kas šobrīd notiek pasaulē sabiedrības līmenī ne tikai fiziskas pārblīvētības, bet arī piesātinātas ikdienišķās interakcijas dēļ, kas ir saistīta ar sociālajiem medijiem.
Šie darbi pieprasa ne tikai mākslinieciskos, bet arī tehniskos risinājumus. Kā tie tapa?
Visu darbu prototipus izveidoju Amsterdamā, bet producēšanas un ražošanas process notika Latvijā. Lielākā daļa eksperimentu iekrita tieši rudens un ziemas periodā, tāpēc bija jāstrādā iekštelpās, un sanāca ļoti daudzas reizes noplūdināt savu darbnīcu, bet kaimiņi nesūdzējās (smejas). Amsterdamā izdomāju arī scenogrāfiju ar ķieģeļiem, jo vēlējos izmantot materiālu, kas pēc izstādes beigām nebūtu jāutilizē un ko pēc tam varētu atdot atpakaļ. Man šķiet, ka ķieģelim ir arī izteikta simboliskā vērtība – gan konstruktīvā, gan arī destruktīvā. No šī modulārā elementa tiek būvētas mājas, bet kā atsevišķa vienība tas asociējas ar protestu, kas ir ietverts dažos izstādes darbos. Mēs vēlējāmies pārveidot šo telpu par utopisku dārzu, kurā uzturoties arvien ilgāk tas sāk šķist arvien distopiskāks.
Vai šāda domāšana par materiālu, ko pēc tam varēs atdot vai izmantot citur, ir izveidojusies studiju laikā?
Nīderlandē tas ir aktuālāk nekā pie mums, bet es jau pirms došanās uz turieni biju iedzīvojies emocionālajā traumā pēc Latvijas Mākslas akadēmijas skatēm, redzot, kā pie greznās ēkas pagalmā stāv konteineri, kuros studenti met iekšā savus darbus. Man tas šķita pilnīgi nepareizi. Ja tu zini, ka tiem būs tāds liktenis, ir vērts divreiz padomāt, vai šādus darbus vispār vajag veidot šajā pārprodukcijas laikmetā, tāpēc man patīk strādāt jau ar gataviem elementiem un izmantot rekontekstualizācijas paņēmienu.
Toties jūsu diplomdarbs Māksla laimēt ir iekļauts mākslas centra Zuzeum pastāvīgajā ekspozīcijā.
Tas bija tāds pilna cikla noslēgums. Esmu apmierināts, ka mans darbs ir nonācis šajā vietā un ir atgādinājums tieši par to, par ko tas sākotnēji iestājās. Tas joprojām ir ļoti aktuāls.
Par privāto finansējumu Latvijas mākslā?
Mēs redzam, kas finansē Latvijas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē. Mēs redzam, kas finansē Purvīša balvu. Ir labi, ka ir šāds finansējums, bet ir traģiski, ka tas ir gandrīz vienīgais finansējums un ka tā devējiem ir teikšana par to, kas tiek sūtīts pārstāvēt Latviju vai kas saņem balvu.
Kādu jūs redzat ideālo modeli?
Manuprāt, mēs esam aizmirsuši par Latvijas Mākslinieku savienības modeli, kuru vajadzētu atgriezt mūsdienīgā ietvarā, lai mēs kā mākslinieki varētu vienoties par noteiktām lietām un iegūtu kopējo balsi sarunās ar Kultūras ministriju un citām institūcijām. Šobrīd māksliniekiem ir dažādas idejas un iniciatīvas, bet tās kā skudriņas aizskrien katra uz savu pusi un netiek sadzirdētas. Pavisam nesen man bija iespēja satikties ar vairākiem vietējiem māksliniekiem: sāpes visiem ir līdzīgas, bet nav organizācijas, kas tās komunicētu tālāk.
Vienatnē jau neies pie kultūras ministres.
Mani iepriecina, ka Valsts kultūrkapitāla fonda darbības sistēma ir kļuvusi mazliet sakārtotāka un caurredzamāka. Tas ir patīkami. Es neaizbraucu no Latvijas, tāpēc ka te viss būtu slikti un nekas nenotiktu. Tāpat kā daudzi citi mākslinieki, es devos prom ar domu izglītoties un braukt atpakaļ, bet es vēl gribu pacīnīties par Nīderlandes mākslinieku atbalsta fonda finansējumu.
Kādi ir noteikumi?
Ir jāpabeidz maģistrantūra un jāpaliek uz gadu Nīderlandē, jādarbojas kā pilnvērtīgam māksliniekam un jāpierāda sevi vietējā mākslas vidē. Pirmajā reizē fonds piešķir 25 000 eiro uz gadu un skatās, kas ar šo naudu tiek izdarīts, piedāvā dalību Nīderlandes mākslas mesē un jau pēc tam lemj, vai turpināt sadarbību ar tevi vai ne.
Vai jums ir jāpiesaka konkrēts projekts?
Nē, to sauc par "talanta attīstīšanu". Tu piesaki savu praksi un interešu loku, prezentē sevi ilgtermiņā un mēģini paskaidrot, kāpēc būtu jāinvestē tevī nauda un ko tu varētu ienest jau tā pārbagātajā Nīderlandes dizaina un mākslas pasaulē, jo konkurence nebeidzas līdz ar skolas beigšanu.
Jau pēc pāris mēnešiem varēsiet pieteikties!
Es pabeidzu pagājušā gada jūnijā, bet kādu laiku neesmu bijis tik klātesošs Nīderlandes mākslas vidē, veidoju šo jauno izstādi. Jau kopš Latvijas Mākslas akadēmijas laikiem esmu vēlējies izstādīties Laikmetīgās mākslas centrā Kim?. Beidzot radās tāda iespēja, un gribējās parādīt sevi no vislabākās puses.
Jebkurā gadījumā tas būs spilgts ieraksts jūsu portfolio.
Jaunajiem māksliniekiem, kuri vēlas studēt ārzemēs, vajag izmantot to, ka Latvijā ir salīdzinoši viegli izveidot portfolio, jo var radīt publiskās skulptūras un cita veida darbus un izstādīties dažādās neparastās vietās. Piemēram, es piedalījos tēlniecības kvadriennālē ar metrostacijas Aurora repliku viens pret vienu, tā tika izvietota starp Āgenskalna tirgu un Eduarda Smiļģa muzeju. Kaut ko tādu Amsterdamā būtu gandrīz neiespējami realizēt birokrātijas, materiālu, kvalitatīva darbaspēka izmaksu un organizatorisko iemeslu dēļ. Ja man vajag kravas automašīnu, kas no Cēsīm atvestu ķieģeļus, es zinu, kam piezvanīt. Domāju, ka mans portfolio nospēlēja svarīgu lomu, kāpēc es tiku pieņemts institūtā Sandberg, kurā ir diezgan grūti tikt iekšā.
Jūsu sarakstā ir ļoti atšķirīgi darbi: no skulptūras Piece of Shit līdz Rīgas kafejnīcas Osiris sienas dekoram.
Pirms studijām Amsterdamā es meklēju virzienu, kurā gribu iet, un Nīderlandes skolā man palīdzēja to atrast. Pirmais uzdevums tajā bija izanalizēt, kas ir kopīgs tiem darbiem, kuri man patīk visvairāk, un kopā ar pasniedzējiem turpināju to attīstīt.
Man pašam visvairāk patīk tēlnieciski un arhitektoniski darbi, kas veidoti kā stāsti. Gan vēsturē, gan mūsdienās balstīti naratīvi, kas ir tikuši integrēti telpiskā objektā, jo man vienmēr ir šķitis, ka tie ir daudz ticamāki un klātesošāki nekā rakstītais teksts. Man daudzi ir teikuši: ja vēlies stāstīt stāstus, raksti grāmatu! Es tam nepiekrītu. Mani vienmēr ir interesējusi telpiskā domāšana. Man patīk strādāt ar dažādiem elementiem un saprast, kādu asociatīvo ķēdi var raisīt izmantotais materiāls, krāsa un forma. Katru darbu var interpretēt dažādi, bet man ir svarīgi ielikt tajā virzienu, kurā es gribētu, lai skatītājs domā un mēģina atšķetināt to mīklu, ko esmu iepinis savā tēlnieciskajā instalācijā.
Jūsu darbā Piece of Shit izmantotais materiāls un skulptūras izmērs pasaka daudz vairāk par vārdiem.
Tā bija izstāde Sintēze, kurai vēlējos izveidot darbu par to, cik ātri no slavināšanas var nonākt līdz kaut kam pilnīgi pretējam, it īpaši Padomju Savienībā, kur Staļina pieminekļi tika aizvākti drīz vien pēc viņa nāves. Es gribēju veidot darbu par un ap šo tēmu. Izstādes kuratore Auguste Petre man atsūtīja vēsturnieka Vladislava Urtāna grāmatas 1941.14.06.–1946.04.09. Par ko? citātu par to, ka vienam no izsūtītajiem māksliniekiem bijis jātīra sausās tualetes un viņš no mēsliem izveidojis Staļina pieminekli, ko "sacementējis" Sibīrijas sals. Pie viņa atbraukusi pārbaude un nav zinājusi, ko darīt: no vienas puses, tā ir Staļina skulptūra, bet, no otras puses, tā ir veidota no mēsliem. Man šķiet, ka šī komiskā situācija precīzi raksturo, kas tur notika tad un kas tur notiek šobrīd. Tas ir pilnīgs bezsakars.
Pagājušajā vasarā Daugavpilī tika atklāta jūsu darbu sērija Šodien slēgts. Vai jūs varētu pastāstīt par šo projektu?
Fonds Mākslai vajag telpu un Viegli mani uzaicināja izveidot darbu un ļāva brīvi izvēlēties, ko es gribu darīt. 2018. gadā es aizsāku žalūziju sēriju, kuru turpināju un pie kuras vēlētos atgriezties arī pēc izstādes Behavioral Sink. Esmu pateicīgs, ka man bija iespēja realizēt šo projektu tieši Daugavpilī, pilsētā ar ievērojamu mazākumtautību īpatsvaru un uzkarsušu politisko situāciju. Uzskatu, ka šīs kultūras ir veidojušas šīs pilsētas identitāti un tās nevar vienkārši izskaust. Izraut lapu no vēstures grāmatas nav pareizākais veids, kā mācīt vēsturi. Pie pilsētas fasādēm stiprināto žalūziju kompozīciju mērķis bija atgādināt par to, vai spējam racionāli sadzīvot un integrēt mazākumtautības mūsu nācijas ikdienā.
Vai arī nolaist žalūzijas.
Nolaist žalūzijas, norobežoties un izlikties, ka nekas nenotiek.
Vai jūs varētu pastāstīt par savu iedzīvošanos Amsterdamā?
Kad pārvācos uz Amsterdamu, man paveicās, ka skola piedāvāja man dzīvokli. Tas ļoti atviegloja sadzīvi. Interesanti, ka Amsterdamā es satiku dizaineru Germanu Ermiču, ar kuru sadraudzējos un kuram darbnīca ir tajā pašā darbnīcu kompleksā, kur man. Jā, viņš stāstīja par šo darbnīcu kompleksu. Šī darbnīcu kompleksa vadītāja ir mana Dirty Art Department direktore. Kad mēs bijām Spānijā, ieminējos, ka meklēju darbnīcu. Viņa atbildēja: uz tām ir gara rinda, bet es zinu, ko tu dari, tāpēc viss būs kārtībā. Jau trešajā dienā pēc atgriešanās Nīderlandē viņa man piezvanīja un teica: brauc un skaties! Šajās darbnīcās ienāk arvien jauni un jauni mākslinieki. Tajā laikā, kad pandēmijas ierobežojumu dēļ nebija iespējas ceļot un apmeklēt izstādes, es sāku skatīties sociālajos tīklos, ko dara citi mākslinieki un kas vispār ir aktuāli. Ar vairākiem, kuriem es piesekoju un sāku interneta draudzību, šobrīd dalu šo darbnīcu kompleksu. Viņu vidū ir arī igauņu māksliniece Katja Novitskova, kura 2017. gadā veidoja Igaunijas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē. Dažreiz es viņai asistēju un nedaudz piepelnos. Šajā kompleksā ir izveidojusies jauka komūna, kurā cits citam var lūgt palīdzību, aizņemties materiālus un izmantot kokapstrādes un keramikas darbnīcas.
Varbūt kaut kas tāds būtu vajadzīgs arī Latvijā?
Varbūt kaut kas pa šiem trijiem gadiem ir mainījies, bet Latvijā katrs mākslinieks nolien savā stūrītī un neatklāj, ko dara: "Es vēl nezinu, vai kaut kas būs, ja būs, redzēsi!" Kāpēc mēs nevaram parunāties?! Veidojot šo izstādi, mēs daudz sarunājāmies ar kuratori Elīzu Elizabeti Ramzu, un dialogā ir daudz vieglāk definēt, kur tu gribi nonākt, tāpēc cenšos savos darbos un projektos iesaistīt dažādus cilvēkus, lai viņi sniegtu savu artavu un kopā mēs nonāktu pie rezultātiem, kas pirms tam vispār nav bijuši iedomājami.
Sarunās nostiprinās viedoklis.
Bez sarunām var ļoti ātri sapīties savās domās.
Vai ar mākslu Amsterdamā var izdzīvot? Kā jums tas izdodas?
Lai izveidotu diplomdarbu, man bija jāstrādā divas reizes nedēļā, bet bija diezgan patīkami strādāt kinoteātrī. Tagad mēs ar draudzeni pārvāksimies uz dzīvokli, kas ir krietni lētāks par iepriekšējo, un apkārt dzīvo mākslinieki. Nīderlandē ir izstrādāta tāda sistēma: ja ēka pēc dažiem gadiem tiks nojaukta vai ir iesprūdusi statusa maiņas procesā no dzīvojamās ēkas par noliktavu vai tamlīdzīgi, ir organizācijas, kas ielec šajās birokrātiskajās spraugās un piedāvā izīrēt dzīvokļus vai citas telpas šajās ēkās (par zemāku samaksu), kurās tiek atvērtas izstādes, darbnīcas bērniem un veikaliņi. Šīs organizācijas meklē mākslas studentus vai absolventus, kas nokrāsotu sienu un veiktu tamlīdzīgus darbus apmaiņā pret ļoti lētu dzīvokļa īri.
Kāds ir attālums starp darbnīcu un dzīvokli?
Desmit minūtes ar riteni.
Miķelis Mūrnieks
Izstāde Behavioral Sink
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 19.V