Tuvākajās dienās gaidāmi vairāki Ešenvalda mūzikas pirmatskaņojumi. Vispirms simfonija Tā upe sākusi palot, ko 9. maijā Lielajā ģildē pirmatskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Ēriks Ešenvalds ir LNSO šīs sezonas rezidējošais komponists, sezonas noslēguma koncerta programmā 17. maijā iekļauts opuss Ezeri atmostas rītausmā, ko pirms dažiem gadiem pirmatskaņoja Andris Nelsons ar Bostonas Simfonisko orķestri.
Valsts akadēmiskā kora Latvija un pianista Reiņa Zariņa koncertā Cēsīs jau 11. maijā pirmatskaņojumu piedzīvos Ērika Ešenvalda kora simfonija Vēstules. Tās forma ir neparasta: koris Māra Sirmā vadībā dzied, bet pianists lasa vēstules, kuru autores ir mātes, sievas, māsas, meitas, jaunietes un sirmgalves. Vienlaikus Latgales vēstniecības Gors 11. dzimšanas dienā 11. maijā Kaspara Putniņa diriģētā Latvijas Radio kora astoņu komponistu pirmatskaņojumu programmā Bezgalības krelles – veltījumā Saules sistēmai iezaigosies arī Ērika Ešenvalda Saturns.
Tik liela pirmatskaņojumu raža tik īsā laikā jums dzīvē ir bijusi?
Nē, nav bijusi. No vienas puses, ir milzīgs prieks par to, ka beidzot šie mani bērni piedzims. Līdzās notikumiem Latvijā arī dziesmu cikls Josemītu dabas parka gaismēnas Kembridžas Metropoles korim ar klavieru pavadījumu un vēl arī In Paradisum Šveices korim. Lielos darbus komponēju vēl kovidlaikā, kad saņēmu Kultūrkapitāla fonda radošās stipendijas, bet pirmatskaņojumus pārcēla. Tad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, bet, kad jau rakstīju pēdējās taktis, sākās Latvijas Mūzikas akadēmijas skandāls. Tie man bija ļoti lieli pārdzīvojumi, tāpēc emocionālā amplitūda ir tik milzīga. Mainoties laikam un man pašam, es skaņdarbus arī pārkomponēju.
Simfonija Tā upe ir sākusi palot, kuras nosaukumam esmu aizņēmies rindiņu no Jāņa Šipkēvica dzejas Instrumentu dziesmai Zemeslodes, ir par izlaušanos un alkām pēc brīvības.
Šis man ir bijis ļoti saspringts laiks, kas mani ir padarījis stiprāku. Vērojot visu šo pēdējo divu mēnešu trādirīdi, man ir dziļas pārdomas. Es arī rūpīgi izpētīju Mūzikas akadēmijas padomes nolikumu, Augstskolu likumu, Ētikas kodeksu. Man ir bijušas arī sarunas ar juristiem, un man ir jautājumi, uz kuriem vēlos dzirdēt atbildes. Vispirms jau, kur palicis taisnīgums?
Kāpēc bija nepieciešamas sarunas ar juristiem?
Tāpēc, ka man kā Kompozīcijas katedras jaunajam vadītājam (tikai otro gadu šajā amatā) ir jāiepazīst, kā strādā augstskolas institūcija, kas veido studiju procesu, kādi ir likumi, pienākumi un darbu termiņi. Bet kopš martā sākās lielais pārdzīvojums saistībā ar skandālu, pāridarījumiem un netaisnību Mūzikas akadēmijā, mani interesē, kā šī lieta tiks risināta. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, un, protams, ir strīdi. Šis jautājums bija jārisina akadēmijas iekšienē, diemžēl JVLMA padome pieprasīja rektora atkāpšanos. Tas bija pārsteidzīgs lēmums, un tam ir graujošas sekas.
Iedragāts ir Mūzikas akadēmijas prestižs?
Šī sāpīgā situācija jau ir apaugusi ar daudziem viedokļiem un piedāvātajiem risinājumiem. Domāju, ka augstskolas padome piecu cilvēku sastāvā (Timurs Tomsons, Helēna Demakova, Kaspars Putniņš, Artis Sīmanis, Normunds Vīksne) pieļāva rupju kļūdu pašā sākumā. Pēc tam izrādījās, ka pāridarījumu piekopšana (dažu pedagogu uzmākšanās) ir bijusi jau gadu desmitiem.
Mani darīja ļoti bažīgu divi, manuprāt, netaisnīgi aspekti: tiesiskuma ignorēšana un ētikas trūkums. Pēc LTV Kultūršoka pirmā raidījuma sākās kampaņveidīga lavīna. Sākās aizdomas, bailes un baumas: kurš ir un kurš nav apsūdzēto sarakstā, kurš ir un kurš nav akadēmijas čekas maisā.
Kopš pirmā raidījuma skaitīju dienas, kad pirmoreiz medijos (primāri Latvijas Televīzijā) parādīsies kāds, kurš lavīnveidīgajā triecienā cietušajai sabiedrībai atgādinās, ka šo situāciju spēj sakārtot tiesiskums. Ir jābūt izmeklēšanai, ir jāiesaistās policijai, ir jāiesniedz iesniegumi. Pagāja sešas dienas, bet atgādinājuma par tiesiskumu nebija. Tika intervēti mākslinieki, turklāt vairāk tieši no liberālā flanga, un adresējot pārmetumus (maigi izsakoties) konservatīvajiem. Šī stratēģija mani ļoti uztrauca.
Bet kā vajadzēja rīkoties?
Ir jābūt tiesiskumam, bet tā vietā padome tikai turpina solidarizēties ar cietušajām un, lai kaut cik mazinātu viņu sāpi, aicināja rektoru uzņemties atbildību, atkāpjoties no amata. Tā vietā, lai sastrādātos kopā, šī padome lēma tik neobjektīvi un absurdi. Man negribētos ticēt, ka Helēnas Demakovas krokodila asaras būtu aptumšojušas padomes prātu, lai pieņemtu lēmumu aicināt rektoru atkāpties. Domāju, ka tur bijuši kaut kādi citi apsvērumi. Par šo es runāju JVLMA padomes un kultūras ministres preses brīfingā. Mani satrauca, ka ne padome, ne ministre neatgādināja par tiesiskumu. Tikai vēlāk (šķiet, desmitajā dienā) kādā LTV raidījumā beidzot izteicās Tiesībsarga biroja pārstāvis.
No Latvijas Radio puses bija jūtama objektīvāka pieeja. Daži žurnālisti un arī Skolotāju arodbiedrības vadītāja sociālajos tīklos rakstīja, ka nav pareizi aicināt rektoru atkāpties. Arī Mūzikas akadēmijā tapa vēstules rektora atbalstam. Taču cilvēki baidās runāt.
Otra lieta, kas darīja mani bažīgu. Tad, kad Artis Sīmanis kļuva par rektoru, es sajutos droši Mūzikas akadēmijā. Jo, kad biju students, man tiešām bija bail no profesoriem, ap kuriem vēl bija padomjlaiku aura. Jutos droši tikai pie savas kompozīcijas pedagoģes Selgas Mences, instrumentācijas pedagoga Jura Karlsona un klavierskolotājas Vitas Vēriņas, bet ārpus viņu nodarbībām jutos neomulīgi. Artis Sīmanis nāca ar demokrātisku, eiropeisku elpu. Arī Guntara Prāņa laikā bija ļoti labi un droši. Kāpēc es šo stāstu? Mani pārsteidza, ka padomē, kuras sastāvā ir iepriekšējā JVLMA vadība (prorektors Normunds Vīksne un bijušais rektors Artis Sīmanis), viņiem cēlās roka pret šī brīža akadēmijas vadītāju, apvainojot viņu neizdarībā. Bet pagaidiet! Izskanējušie pāridarījumi ir bijuši jau pirms piecdesmit gadiem, un tādu akadēmiju mantojumā saņēma Imants Kokars un tālāk arī nākamie rektori: Juris Karlsons, Artis Sīmanis un Guntars Prānis, kurš būtībā pirmais pamatīgi ķērās šim jautājumam klāt. Kur tad ir Sīmaņa un Vīksnes ētika? Šis ir mans otrs jautājums. To jautāju ne tikai es.
Līdz ar pirmo Kultūršoka raidījumu sākās uzbrukums, linča tiesa. Kādam pedagogam pat zvanīts no Latvijas Radio un jautāts: sakiet, vai jūs arī esat viens no anonīmajās sūdzībās pieminētajiem? Šīs divas lietas – tiesiskuma ignorēšana un ētikas trūkums – ir ļoti satraucošas. Es domāju, ka tas nav taisnīgi un par to ir jārunā. Un nav jābaidās izteikt savas domas.
Un vēl. Akadēmijas šķīrējtiesa šo aplamo soli (padomes lēmumu aicināt rektoru atkāpties) atzina par prettiesisku, bet tālāk netiek iniciētas darbības, kas būtu vērstas uz šī pārkāpuma izraisīto nelabvēlīgo seku novēršanu vai padomes juridisko atbildību. Pēc izdarītā padome manu uzticību ir zaudējusi.
Mani ļoti interesē, kā turpināsies Mūzikas akadēmijas darbs?! Jau kopš Kultūršoka marta sākumā sāka runāt, ka Mūzikas akadēmijā jārada demokrātiska, sakārtota, droša vide, taču padomes dekonstruktīvā rīcība ir panākusi tieši pretējo. Padomes vadības stils ir ultimatīvs, darbība – dekonstruktīva, bet komunikācija ar Mūzikas akadēmijas ap sešsimt studentu un pasniedzēju kolektīvu – teju nulle. Viņi no mums izvairās vai varbūt baidās, ka viņu argumentācija tiešā sarunā izplēnēs? Tiek tikai vairotas bailes. Mokošā neziņa ir ļoti smaga. Tajā ir redzama liela netaisnība un pavīd politikas zemūdens akmeņi. Skaļie paziņojumi, ka Guntars Prānis ir par maz darījis, ir tikai padomes viedoklis. Strādājot Mūzikas akadēmijā, es redzu, ka šīs apsūdzības nav taisnīgas. Ja man būtu jāieliek atzīme par JVLMA padomes rīcību, tad tā ir, piedodiet, nesekmīga. Un ja kultūras ministre var atļauties nepamatoti pievienoties padomes prettiesiskajam lēmumam, kā man novērtēt ministres veikumu?
Kā šā brīža gaisotne augstskolā ietekmē jūsu radošo un pedagoga darbu?
Pašreizējās padomes rīcība ir vērsta uz kolektīva šķelšanu, bet vissliktākais ir tas, ka ir atkal atgriezusies klusēšana, kā bija padomju laikos. Jo klusējot un nogaidot cilvēks jūtas drošāk.
Ir taču šķīrējtiesas lēmums, ka padome rīkojusies prettiesiski. Savukārt padomes nolikumā teikts – ja padomes loceklis ir pārkāpis likumu, ir tiesības ierosināt viņa atsaukšanu. Mani pārsteidz klusums. Akadēmiskā šķīrējtiesa ir lēmusi, bet neseko aktīva JVLMA institūciju rīcība. Lasu, ka JVLMA Senāta iecelto padomes locekļu atsaukšanu drīkst ierosināt Senāta priekšsēdētāja Ilona Meija. Bet viņa tagad ir arī rektora p. i., un es saprotu, ka viņa nenostāsies pret saviem iecēlējiem. Vēl šo ierosināt drīkst Satversmes sapulces priekšsēdētājs, šķīrējtiesa, pieci senatori, studējošo pašpārvalde. Ja neviena akadēmijas pārvaldības institūcija to nedara, varētu savākt divdesmit JVLMA piederošo parakstus. Taču pēc padomes kļūdainās rīcības nu jau jautājumu ir tik daudz, ka laikam ir labāk paiet maliņā un paklusēt. Rezultātā nonākam tur, ka mūs jau ganīs, mūsu vietā izdarīs, mums pateiks, kā vajag runāt, domāt un rakstīt. Tas nav ne demokrātiski, ne atbilstoši Mūzikas akadēmijas jēgai.
Tā arī turpināsim?
Es turpināšu iedrošināt cilvēkus izteikties. Nevajag čukstēt. Nevajag slēpties pa kaktiem. Mums ir tiesības, un nav jābaidās izteikt savu viedokli. Es gribu iedrošināt un aicināt visus Mūzikas akadēmijā ieskatīties Senāta nolikumā, Ētikas kodeksā, Padomes nolikumā (tie nemaz nav tik gari!) un saprast, kur es ar savu balsi, darbu, iestāšanos un atbalstu kādai idejai varu būt noderīgs Mūzikas akadēmijas nākotnei.