Jānis Mitrēvics ir viens no pirmajiem spožajiem postmodernistiem Latvijas mūsdienu glezniecībā. Mākslinieku grupas Maigās svārstības dalībnieks. Kopš XX gadsimta 80. gadiem pazīstams ar savu individuālo neoekspresionisma stila glezniecību, ko gribētos salīdzināt ar brutālisma arhitektūras masu kārtojumiem, izteiksmīgu apjomu formveidi un raupju virsmas faktūru – vērienīgu un brīvu gleznojumu, izspēlētu brutalitāti krāsu triepienos, lējumos un notecējumos. Konceptuālu pieeju kā glezniecībā, tā monumentālos vides objektos un vienlaicīgi asprātīgu ironiju. Jānis Mitrēvics spēlējas un manipulē ar sižetu un tehnikām – zīmējumu, fotogrāfiju, datorgrafiku, sietspiedi un monumentālu eļļas glezniecību – galerijas Māksla XO vadītāja mākslas zinātniece Ilze Žeivate aicina uz Jāņa Mitrēvica jaunāko darbu izstādi Re-evolūcija, kas būs skatāma līdz 21. septembrim.
"Es patiesībā sāku tur, kur pabeidzu. Jūtos kā jaunais gleznotājs," saka Jānis Mitrēvics. Mākslinieks bija paņēmis 20 gadu pauzi, kuras laikā ar savu uzņēmumu Dd studio guvis starptautisku ievērību, veidojot muzeju ekspozīciju arhitektūru Latvijā un ārzemēs. "Informācijas tehnoloģijām vienmēr būs vajadzīga vizuāla forma. Jānis Mitrēvics bijis gudrs stratēģis, lai tajās saredzētu savu vietu, kamēr citi urbināja degunu un prātuļoja par tehnoloģiju falšumu iepretī "īstai" mākslai. Digitālā darbnīca, tagad Dd studio ir uzņēmums, kas savu cenu zina un to arī nopelna, viens no Latvijas digitālā dizaina tirgus līderiem ar apjomīgu saņemto pagodinājumu un apbalvojumu sarakstu," žurnālā Dizaina Studija rakstījusi mākslas vēsturniece Ilze Martinsone.
Ģimenes uzņēmums Dd studio vairākkārt ieguvis apbalvojumus festivālā FIAMP (Festival International de l’Audiovisuel et du Multimedia sur le Patriomoine) par digitālo un multimediju veidotajiem izstāžu projektiem; speciālbalvu EMYA (European Museum of the Year Award) par Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeju (2023) un Gobustanas Petroglifu muzeju Azerbaidžānā (2013). Skārienjutīgi ekrāni, bērnu zona, muzeja veikaliņš – grūti pat atcerēties, ka agrāk tā visa nebija. Bet galvenais – Dd studio ērā izstāžu un muzeju ekspozīciju izveidē neatgriezeniski ir ienākuši tādi jēdzieni kā izstādes scenogrāfija un vizuālais stāsts.
"Man šausmīgi nepatīk runāt par saviem darbiem," pirms intervijas "iedrošinoši" pasaka Jānis Mitrēvics.
Tāpēc, ka ir sajūta, ka visu, ko esat gribējis, jau esat pateicis vizuālajā valodā?
Mans uzstādījums ir tāds – nevis projekts, apraksts un pēc tam – atskaite, bet pieķerties vizuālajai mākslai. Nevis ieiet izstādē un meklēt lapiņu, lai saprastu, kas tev ir jāredz, un tad tu to arī ieraugi, bet uztvert nepastarpināti. Vizuālā māksla ir izšķīdusi kā visa mūsu dzīve šobrīd. Skaidrs, ka performance ir uztverama vizuāli. Arī teātris ir vizuāls. Kāpēc viss ir sabāzts nabaga vizuālajā mākslā? Un tad vēl beigās nedod naudu, lai uztaisītu muzeju. Vizuālajā mākslā ietilpst viss – skaņa, video. Gribējās atgriezties pie baltā kuba. Tev ir absolūti viss, lai tu skatītos šo kvadrātu. Vislabākie apstākļi un apgaismojums. Un tad – vai nu tas ar tevi sarunājas, vai ne. Mūsdienās tev ir jārunā un jāraksta. Ir jārēķinās ar dzīvi, bet mans uzstādījums ir tāds, ka izstādei būtu jārunā pašai.
Jums gribētos atrasties darbnīcā tikai ar savu mākslas darbu?
Man patīk runāt ar cilvēkiem, bet šausmīgi nepatīk komentēt savus darbus. Reizēm brīnāmies, ka viens ir ieraudzījis vienu, bet otrs – ko citu. Domāju, ka labai lietai ir daudz tulkojumu. Ir pilnīgi skaidrs, ko es gribu darīt, bet nonākt pie rezultāta, ko esmu iedomājies, ir sarežģītāk. Viena lieta ir prāts, otra – zemapziņa, vienalga, kā to nosauc, – kosmoss vai dievs, kas caur tevi kaut ko pārraida. To pats mākslinieks var arī nefiksēt. Uzrakstīt projektu un to realizēt – šādi visa tā padarīšana kļūst plakana.
Vai jūs runājat par to, ka radīšana ir ļoti intuitīva? Intelektuāli izdomāta koncepcija un prāta loģika paliek Kultūrkapitāla projekta aprakstam?
Nē, nē, es nenoliedzu, ka mērķis, ko gribu darīt, man ir pilnīgi skaidrs. Esam iebraukuši otrā grāvī, ka galvenais bieži ir brīnišķīgi uzrakstīts projekts un atskaite.
"Postmodernista Jāņa Mitrēvica atgriešanās glezniecībā pēc 20 gadiem" – ziņo mediju virsraksti. Tipiskāki ir aiziešanas, nevis atgriešanās stāsti. Kas jums "pieklauvēja" – ilgas atkal pašam radīt mākslu? Vai tas bija ilgi briedis vai vairāk spontāns lēmums?
Ja paskatās atpakaļ, visu laiku kaut ko esmu mainījis. Diezgan ilgi taisīju ekspozīcijas citiem. Nezinu, vai tā ir nākšana atpakaļ. Kā es to saprotu, tas ir kā cikls – pavasaris, vasara, rudens, ziema un atkal pavasaris. Galvā tev liekas, ka tu ej uz priekšu un mainies, bet, ja paskatās uz bildēm, tās faktiski sākas vietā, kur tās ir beigušās. Šis ir turpinājums. Ar laika distanci varēs labāk redzēt, vai tā ir. Nākamais interesantais bija tas, ka bija jādabū rokās atpakaļ īstā sajūta, jo ilgu laiku ikdienā nebiju "spēlējis gammas". Tas notika lēnāk, nekā biju iedomājies.
Skats no Jāņa Mitrēvica izstādes Re-evolūcija. Foto: Renārs Derrings.
Jā, es arī vēlējos prasīt, vai profesionālais instrumentārijs no dīkstāves nebija aizsērējis?
Jā, tas prasīja laiku. Līdzīgi kā jebkurā lietā, ko neesam darījuši, – valodā vai riteņbraukšanā, vai peldēšanā. Azerbaidžānas projektos komunikācija bija krievu valodā. Es taču perfekti zinu krievu valodu, bet, kad bija jārunā, – trūka vārdu. Pats brīnies. Pusgada laikā visas iemaņas atnāk atpakaļ.
Kas jums deva lielāko gandarījumu, pašam atkal radot? Cik tālu atgriezāties iekšējās sajūtās? Varbūt atkal bijāt kā students – tajā vietā, kur sākāt?
Nē, nē, tādas nostalģijas pēc jaunības nav. Tik traki vēl nav. Man vienkārši gribējās pašam darīt to, ko man gribējās, bez jebkādas ietekmes. Šī izstāde man ļāva to darīt.
Vai izdevās satvert un izgaršot šo pilnīgās neatkarības sajūtu?
Atbilde ir tāda, ka es turpinu darīt un droši vien kādu laiku vēl darīšu.
Kas jūs fascinē lelles tēlā? Ievēroju to arī agrāko periodu darbos. Vai turpināt kādu iepriekš iesāktu motīvu?
Tas atkal ir brīvības jautājums. Var ņemt modeli, bet šeit redzamās ir manas detaļas – tā ir mana kāja, galva, tās arī ir manas kājas. Lelle ir ļoti pateicīgs un pacietīgs modelis. Ir divi iemesli. Kaut kādā mērā man gribējās nosacītību. No otras puses – lellei piemīt arī zināms simboliskums.
Kādā brīdī lelle vairs nešķiet lelle, bet jau kaut kas cits. Es pats to uztveru kā sižetu. Bildēs jau nav tikai lelles, ir arī dzīvnieciņi.
Jānis Mitrēvics. Līdzsvars. 2024.Eļļa, digtāldruka. 140 x 200 cm. "Var ņemt modeli, bet šeit redzamās ir manas detaļas – tā ir mana kāja, galva, tās arī ir manas kājas. Ļoti pateicīgs un pacietīgs modelis ir arī lelles," saka gleznotājs Jānis Mitrēvics. Foto – no personīgā arhīva
Pastāstiet, lūdzu, par izmantoto tehniku – digitālo izdruku un eļļas glezniecības kolāžu!
Jau sen, sen man bija izstāde Pasauli izglābs Pusēns un sausie ziedi (1991). Man bija lieli fotogrāfiju fragmenti no Pusēna bildēm un gleznojums. Likās, ka ir jau attīstītas kaut kādas vizuālās tehnoloģijas, kuras varu izmantot. Tehnoloģijas mākslā vienmēr ir izmantotas. Rozentāls izmantoja fotogrāfiju. Domāju, ka tas ir pilnīgi loģiski.
Esmu ievērojusi, ka žurnālisti un mākslas kritiķi, izvaicājot mākslinieku, pārsvarā grib izdibināt jauno, to, kas ir mainījies un ko viņš dara citādi. Bet vai vienmēr vajag iesākt ko jaunu un eksperimentēt? Kādi jautājumi jūs pašu pa īstam nodarbina mākslā?
Precīzi. Nav svarīgi, vai tas ir vecs vai jauns, svarīgi, lai tas darbotos. Viss jaunais ir ļoti ātri aizmirsts vecais. Viss, kas notiek apkārt, tiek griezts un griezts uz riņķi. Protams, tas saistīts arī ar vecumu, jo tagad mēs dzīvojam daudz ilgāk nekā agrāk. Agrāk visi ģēniji 26 vai 35 gados jau bija miruši, ja vispār nodzīvoja tik ilgi. Tagad tu sagaidi laiku, kad izaug paaudzes, kuras dara to pašu, ko tu jau esi darījis. Muti ciet un klusē! Tu saproti, ja tu kādam to stāstīsi, tevi uzskatīs par vecu muļķi.
Jānis Mitrēvics. Kopiena. 2024. Audekls, eļļa, digitāldruka. 200x 45 cm.
Jautājums par jauno – tas nav jūsu jautājums?
Galīgi nav. Izmantotas jaunas tehnoloģijas, pie vella, nu ir tādas! Kuru šodien pārliecina kāda jauna tehnoloģija? Šodien jauna, rīt jau tā ir veca. Parīt tāpat vajadzēs citu. Štrunts tāds. Bet, ja kas tāds pastāv kā materiāls, es to izmantoju.
Kā jūs sadzīvojat ar apzīmējumu "spilgtākais latviešu postmodernists"? Formāli var saskatīt pazīmes – ironiju, pašironiju, kolāžas, citātus no citām kultūrām, jaunus kontekstus –, tomēr šķiet, ka postmodernisms bija izteikta 80. gadu estētiskā parādība. Kā jūs domājat? Tas nav mans jautājums.
Tas ir interpretācijas jautājums. Tas ir jūsu jautājums.
Skats no Jāņa Mitrēvica izstādes Re-evolūcija. Foto: Renārs Derrings.
Ko jūs savā un citu mākslā izjūtat kā īstumu?
Īsts ir tad, kad to visi jūt. Kad māksla ir, tā ir. Nezinu, kā to raksturot... Tā darbojas. Vēl ir pazīme, ka visas īstas, labas lietas nenoveco. Bildes tagad tiek taisītas no vienas vietas. Mēs dzīvojam bildēs.
Tad, kad jūs ienācāt mākslā ar savu kursu, kuru šifrēti mēdz dēvēt par Maigo svārstību grupu, – 80. gadu sākumā – laika pacēlums un eiforija, šķiet, piestartēja un darbināja arī mākslinieku iedvesmu. Vai šodien, kad dzīvojam burbuļos, šaurās, specializētās interešu grupās un nav viegli apjaust, vai ir kāda vienojoša ideja, nav daudz grūtāk nonākt līdz savai tēmai, ko un kā teikt, sakustināt, saviļņot, satraukt, izaicināt?
Tad, kad sabiedrībā mainās kaut kādas lietas – vecā konjunktūra pazūd un jaunā vēl nav radusies –, ir tāds brīvības laiks. Parasti tas ir īss. Parastais piemērs – Gustavs Klucis. Viņu nošāva. Brīvības laiks bija īss. Es to salīdzinātu arī ar mūsu jaunības laiku. Vienu brīdi bija brīvība, un tad māksliniekam bija visas iespējas izpausties. Kas tik netika uztaisīts! Un ko tik nebija iespējams uztaisīt! Tagad ir jauna konjunktūra un jauni spēles noteikumi. Man šķiet, ka šobrīd kaut kas mainās. Tā ir cita tēma. Tik tālu neiesim.
Tieši tas būtu ļoti interesanti. Varbūt tomēr varat, lūdzu, ieskicēt savu redzējumu?
Mēģinājumi saglabāt kaut ko bijušu nedarbojas. Viss ir mainījies. Sākot ar to, ka daba atgādina, ka tā ir varena, nevis mēs pagriezīsim upes pretējā virzienā, kā bijām iedomājušies padomju laikā. Tas bija tās revolūcijas aplauziens. Šobrīd neviens tajā neklausās, un mēs turpinām būt valdnieki pār dabu. 2002. gadā sakarā ar muzeju balvu es biju Brazīlijā (Dd studio ar Ventspils muzeja digitālo ekspozīciju piedalījās Starptautiskajā muzeju un kultūras mantojuma audiovizuālajā festivālā F@imp – U. A.) un no lidostas braucu uz Sanpaulu. Braucām garām upei, kuras nosaukumu es neatceros, un upes virsa bija noklāta ar PET pudelēm. Jau tajā laikā. Goda konsuls mūs aizveda arī uz Rio, pavadāja pa kalniem. Ielejās bija rūpniecība. Man tajos laikos bija šoks, kā izskatās tā upe. Viņš teica – nujā, šito vajadzētu risināt. Brazīlijā visi kalni ir apauguši zaļi. Tad, kad palaida rūpniecību, viss zaļums pazuda. Kalni kļuva pliki. Pēc tam pieņēma likumus, ka vajag kaut kādus filtrus, un divos gados viss bija atpakaļ. Toreiz pirmoreiz sapratu, ka jāsaudzē ir cilvēks, dabai tu neko neizdarīsi. Tā pagriezīsies un atkal nostāsies savā vietā. Jautājums, kāpēc ir pazudušas iepriekšējās civilizācijas.
Bet tiešā veidā ekoloģiskus motīvus vai kādas citas konkrētā laika piešķiltas tēmas jūsu darbos laikam neieraudzīsim? Man, skatoties šo izstādi, radās priekšstats, ka jums svarīgā tēma, impulss ir diezgan aizmaskots un noslēpts.
No vienas puses, tas it kā bija brutāli, jo man nepatīk klaja manifestācija, bet Daugavpilī grupas izstādē es uztaisīju četras bildes, kas saucās Karš. Šajā izstādē ir rociņas (atsaucas uz triptihu SMS – U. A.). Man bija ceļa operācija, un tad savienojās divas sajūtas: oficiālā informācija, ka ir sācies karš, un tas, ka tev izoperē celi. Uz sava ķermeņa tu vari to identificēt. Mēs daudz ko saprotam, bet, kad tu pats to jūti, – tas ir personiski. Šajā bildē – tās ir manas kājas.
Bet ar šādu komentāru un kontekstu – tās ir mūsu visu kājas un izsaka kolektīvu pieredzi, trausluma un ievainojamības sajūtu.
Jā, mana kāja, bet jēga tur ir cita.
Vai jūs joprojām turpināt pa īstam vai iekšēji sarunāties ar saviem kursabiedriem, kuri visi ar savām izstādēm aktīvi veido Latvijas mākslas dzīvi? Pateicoties Sandrai Krastiņai, pagājušogad izdevniecībā Neputns iznāca grāmata par Maigo svārstību grupu un fenomenu. Ko jūs cits citam nozīmējat šajā vecumā? Ko jums nozīmē šie cilvēki?
Mēs visi komunicējam, bet ar laiku daudz kas mainās. Runājot par Maigo svārstību grāmatu, es no tās labāk norobežotos.
Pilnīgi tā? Kāpēc?
Nu... Reizēm vecas rokgrupas nevar sarunāties, jautājums – kāpēc? Ja tādu grāmatu taisītu kāds no malas, tas būtu saprotami, bet, ja taisa kāds no iekšpuses, tas ir viņa viedoklis. Es Sandrai pārmetu to, ka uz vāka nav rakstīts, ka tā ir Sandras Krastiņas grāmata. Ļoti daudz kam tur nepiekrītu.
Visiem iesaistītajiem bija dota iespēja izteikt savas domas. Vai tomēr, jūsuprāt, nepietiekami?
Jā, bet, kā mēs zinām, viss ir apslēpts detaļās.
Negribētu par to tik daudz runāt. Negaidīts viedoklis. Sīkāk nepaskaidrosit?
Nē.
Labi. Kā jūs pats ārpus šīs grāmatas interpretācijām 1990. gadā uztvērāt avangardiskās izstādes akcijas Maigās svārstības jēgu? Un kā jūs to saredzat tagad?
Tā bija dabiska tā laika brīvības izpausme. Tā pilnīgi organiski atnāca un, paldies Dievam, īstenojās. Lielākais nopelns bija kuratoram Ivaram Runkovskim. Tajā laikā nemaz nepastāvēja kuratora institūcija. Tas viss bija kaut kas jauns. Tā bija kūrēta izstāde ar avīzi un publicitāti, visām lietām, kas mūsdienās joprojām ir aktuālas un tiek lietotas.
Kā tas bija – radīt mākslas darbu publikas acu priekšā no nulles?
Tas bija grūti, bet interesanti. Mūsu kopā būšana un savstarpējā sadarbība ar to arī beidzās. Katrs pacēla karogu un virzījās uz savu pusi. Nākamās Maigo svārstību izstādes – otrais, trešais piegājiens – jau bija atspēlēšana.
Vai jums ir sajūta, ka jūs par daudz iesprosto Maigo svārstību būrītī, līdzīgi kā runājot par kādreiz slavenu rokgrupu, kura sen vairs nepastāv?
Ir labi, ka bija tāds periods, un tas mums visiem daudz deva. Sadarbība vienmēr ir bijusi ļoti laba un veiksmīga, it sevišķi sākumā. Ir jāļaujas, nevajag turēties pie kaut kā bijuša.
Vai Zoslēnu galerija jūsu laukos vēl pastāv un darbojas?
Galerija pastāv, bet vairāk kā darbnīca. Šobrīd mūsu lielais šķūnis ir sadalīts uz pusēm. Puse ir man, puse – sievai (gleznotājai Ievai Iltnerei – U. A.). Tas ir milzīgs. Savā laikā, pieliekot lielas pūles, šķūnis tika sataisīts, un tagad to var baudīt.
Jūs savā mākslā daudz esat apspēlējis ainavas žanru. Minēsim kaut vai izstādi Jānis Mitrēvics izstāda Vilhelmu Purvīti. Kādas ir jūsu attiecības ar dabu pašlaik? Vai reizēm nav skaudība par dabas bezgalīgo un nevainojamo spēju radīt?
Svarīgi ir nepazaudēt saikni ar dabu. Dabas spēles noteikumi ir tādi, ka tu nevari noslēpties aiz ekrāna. Daba ir daba, ar kuru tev ir jākomunicē. Izej dabā, un viss "kas ir kas" ir pilnīgi skaidrs. Tas tiek atgādināts.
Ieraugi īsto lietu samēru?
Absolūti. Daba nav jāsaudzē, jāsaudzē ir cilvēki. Mēs esam tikai sastāvdaļa, kas dabu var bojāt. Mēs nevaram to iznīcināt.
Vai jūs skatījāties Parīzes olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju? Zināmu skandālu un kaismīgas diskusijas sociālajos tīklos izraisīja Svētā vakarēdiena atveidojums modes skates sadaļā. Šajā kontekstā ienāca prātā mākslinieku grupas veidotā instalācija Svētais vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem, kurā jūs arī piedalījāties, Latvijas mākslas vēsturē ne mazāk nozīmīgajā izstādē Daba. Vide. Cilvēks 1984. gadā Pēterbaznīcā. Kāds toreiz bija jūsu vēstījums?
Es nesaprotu to kaislību pamatu. Nē, nu, saprotu. Tas vienkārši ir politisks uzstādījums, kāpēc par Muhamedu nedrīkst, bet par Kristu – drīkst. Svarīga ir doma, nevis forma. Domāju, ka milzīgs zaudējums ir baznīcas lomas zaudēšana. Kā vienmēr, vainīga ir cilvēka daba, jo baznīca arī ir cilvēku institūcija. Arī mūsu Trešais galds nebija nekāda ņirgāšanās. Tas bija stāsts. Patiesībā – mūsu komentārs, jo pie viena galda sēdējām mēs tādi, kādi esam. Bija ideālais, sliktais un reālais. Tā bija pamatdoma. Kāpēc lai tas būtu tabu? Kāpēc tu nevari runāt par kādu tēmu? Mēs nekādā veidā neaizskārām. Tas turklāt notika baznīcā. Arī tajā laikā par to bija runas. Svarīgi – kāds ir tavs mērķis, ko tu ar to gribi pateikt. Formula bija vienkārša. Mēs parādījām – tādi mēs esam, re, kur ir balts, un, re, kur – melns.
Ja Parīzes olimpisko spēļu ceremonijai pieiet kritiski, tā kaut kādā mērā atspoguļoja mūsu pašreizējo sadrumstalotību. Cik saprotu, politiskais uzstādījums bija tāds, lai iekļauti būtu pilnīgi visi. No tā radās milzīga detalizācija. Tāds latviešu rasoliņš, bet garšīgs.
Vai jūs joprojām vilina arī instalāciju žanrs?
Ja patin laiku un manu mākslu atpakaļ, man vienmēr ir licies dīvaini, ka ir nošķirta vides māksla, instalācija un gleznas. Darbi jau vienmēr ir kaut kādā vidē. Tam ir baigā nozīme, kur bilde atrodas. Tāpēc man 90. gadu beigās bija Jaunās realitātes cikli, un viens no tiem bija VEF Kultūras pilī. Pēdējais Jaunās realitātes cikls bija Doma baznīcas Kapitula zālē. Esmu daudz nodarbojies arī ar tīru instalāciju – Pedvālē un dažādos projektos. Šobrīd liekas diezgan neiedomājami, ka var sponsorēt 36 žāvētas cūkas (atsaucas uz instalāciju Speķis visai valstij izstādē Valsts, 1994 – U. A.). Jelgavas gaļas kombināts to izdarīja. Izbaudīju, ka man dažādas instalācijas bija gan Rundāles pilī, gan Mākslas muzejā, gan Arsenālā. Pirms mēneša pusotra es Dūrmuižā Kurzemē uztaisīju instalāciju kā turpinājumu Sabiles rāmjiem. Atkal izmantojot alkšņus, tika radīts kubs (energArt galerijā – klejotājā – U. A.). Es varu strādāt jebkurā medijā, tas nav tabu. Man ir brīvība. Man vairāk nav vajadzības nevienam neko pierādīt. Es gribu un daru.
Pieminējāt sponsorētās žāvētās cūkas, un nolēmu pavaicāt, cik brīvu vai nebrīvu mākslinieku dara nauda. Tas vienmēr ir bijis ļoti sarežģīts jautājums.
Vienkāršs! Bez naudas nekā nav! Rietumu kreisā ideoloģija radīja jēdzienu "komercmāksla". Kādā brīdī to nodalīja, bet tagad tas ir atgriezies normālās sliedēs, tāpat kā moderno mūziku spēlē kopā ar klasisko. Māksla bez naudas vienkārši nevar pastāvēt. It sevišķi, ja gribi veidot lielākus projektus, kas maksā milzīgu naudu un dod milzīgu atdevi. Tagad uz Mākslas muzeju nāk pat cilvēki, kas uz to nekad nav gājuši. Ja neatbalstām mākslu, vienīgā iespēja ir būvēt cietumus. Tas pat nebūtu jāapspriež, bet pie mums tiek risināta "problēma", vai tas nav pārāk dārgi un vai nav noticis pārtēriņš.
Jums ir nācies īstenot savas radošās idejas dažādas rocības apstākļos – 90. gados mēs visi, izņemot puķu audzētājus un bandītus, bijām trūcīgi. Vēlāk Dd studio saņēma vairākus nozīmīgus pasūtījumus no Azerbaidžānas. Veidojot naftas ekspozīciju, budžets droši vien nebija pārāk mazs (Azerbaidžānas valsts naftas kompānijas SOCAR galvenajā mītnē Baku ir izveidota ekspozīcija, kas stāsta par azerbaidžāņu naftas industrijas vēsturi no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām – U. A.)?
Absolūti. Ar Azerbaidžānu ir interesanti. Pati lielākā pateicība un atzinība man ir nevis par naudu, bet musulmaņu kultūras iepazīšanu. Taisīt izstādes Eiropā, Amerikā – tā bija baigā uzticēšanās, jo tā ir tavas valsts vizītkarte. Vienīgā iebilde bija izstādē The Nobels and Baku Oil. Kad projekts bija gatavs un mēs to atrādījām, viņi teica – vai nevarētu kādu citu krāsu, nevis zaļo? Kāda vaina zaļajai krāsai? Tā saistās ar musulmaņu radikālo galu. Azerbaidžāņi sevi definē kā tolerantus. Tur pastāv gan jūdaisms, gan kristietība. Taisot vēstures muzejus, diezgan pamatīgi nācās iedziļināties saturā. Tas ir foršākais, ko esmu guvis no darba Azerbaidžānā. Runājot par budžetu, kā zināms, arī no nekā var uztaisīt kaut ko. Tu jau vari arī dzīvot bez naudas zaru būdā.
Bet tas nevar būt kultūrpolitikas stratēģijas pamatpunkts.
Tas vispār nav apspriežams. Kultūra ir nepieciešamā investīcija, kas nāk atpakaļ vienmēr.
Sāpīgi domāt par pārrāvumu – nu jau vairākas paaudzes būs izaugušas bez iespējas klātienē saskarties ar Latvijas mākslas neseno vēsturi un iepazīt spilgtākos XX gadsimta māksliniekus.
Jā, viņi būs izauguši bez tā. Var jau arī nodzīvot dzīvi bez tomātiem. Var nodzīvot bez daudz kā, bet ilgtermiņā tas atspēlējas. Tāpat kā ar dabu. Viss ir apritē, un nekas nepazūd. Varbūt uzreiz tas neatnāk atpakaļ, bet ar laiku atnāks.
"Man ir grūti iedomāties, ka es tagad varētu tā mierīgi apstāties un sākt gleznot," – tā 2014. gadā, kad projekti Azerbaidžānā bija pašā karstumā, intervijā Dienā teicāt žurnālistei Ilzei Auzānei. Vai jaunās gleznas un izstāde nozīmē, ka tagad esat apstājies un gleznosit? Vai turpināsit savu enerģiju ieguldīt arī Dd studio?
Jebkurām lietām ir inerce. Vakar Anatomijas muzejā atklāja mūsu veidoto izstādi Profesora Hohštetera anatomiskais kabinets. Izstādē būs apskatāmi vēsturiskie anatomiskie preparāti, kas tapuši no XVIII gadsimta beigām līdz XX gadsimta sākumam. Vērtīgo kolekciju RSU 2021. gadā uzdāvināja Šveices anatoms un anatomijas vēsturnieks Oskars Baldomero. Mums ir forša komanda, mēs savācamies un izdarām. Bet piedalīties konkursā par lētāko muzeju gan mēs netaisāmies.