Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Esmu apsēsts ar struktūrām, kurās mēs dzīvojam. Saruna ar režisoru Tomasu Ostermeieru

Nejautājiet, kādam teātrim vajadzētu būt un ko tam vajadzētu darīt. Saruna ar leģendāro režisoru Tomasu Ostermeieru pēc Trīsgrašu operas pirmizrādes Ēksanprovansas festivālā

Vācu režisora Tomasa Ostermeiera iestudētā Bertolta Brehta, Kurta Veila un Elizabetes Hauptmanes Trīsgrašu opera 4. jūlijā atklāja 75. ikgadējo Ēksanprovansas festivālu Francijas dienvidos. Izrādē, ko režisors veidojis kopā ar jauno franču diriģentu Maksimu Paskālu un viņa dibināto orķestri Le Balcon, piedalās teātra Comédie-Française aktieri. Trīsgrašu opera ir Ēksanprovansas festivāla pirmais sadarbības projekts ar tradīcijām bagāto Parīzes teātri.

Trīsgrašu opera Ēksanprovansā skanēs līdz 24. jūlijam, savukārt no 23. septembra līdz 5. novembrim tā tiks spēlēta Comédie-Française mājvietā Parīzē. Speciāli šim iestudējumam ir tapis jauns darba tulkojums franču valodā (tulkojis Aleksandrs Pato; iepriekšējā teksta versija ir 65 gadus veca), afišā meklējiet nosaukumu L’opéra de quat’sous! 22. septembrī ierakstu kompānija Alpha Classics izdos Trīsgrašu operas dziesmu izlasi Comédie-Française aktieru izpildījumā – albums diriģenta Maksima Paskāla vadībā tikko ieskaņots Ēksanprovansā.

Tomasa Ostermeiera jauniestudējumā, kurā savienoti anarhistiskas revijas un politiskā teātra elementi, izmantota Trīsgrašu operas oriģinālā 1928. gada versija (izrādē ir iekļauta dziesma Pauv’ Madam Peachum, kas 1937. gadā tika sacerēta operas atjaunojumam Francijā, taču tā arī nav tikusi atskaņota). Uzveduma estētikā režisors atsaucas uz XX gadsimta sākuma avangardu, 1917./1918. gada krievu teātra un Vsevoloda Meierholda, Vladimira Majakovska, Ela Ļisicka idejām, konstruktīvismu un kolāžas mākslu, kā arī uz 60.–80. gadu popārtu, ielu mākslu un glemroku.

Ar šo darbu Tomass Ostermeiers prestižajā operas festivālā Ēksanprovansā ienes tepat netālu Aviņonā notiekošā teātra festivāla brīvdomības enerģiju. Trīsgrašu opera ir Tomasa Ostermeiera trešā izrāde, kurā piedalās Comédie-Française trupa. Viņa iestudētā Šekspīra Divpadsmitā nakts, kas tapusi šajā Parīzes teātrī, ir ieguvusi Moljēra balvu. Francijā vācu mākslinieks tiek uzskatīts par savējo, turklāt viņš brīvi runā franču valodā.

"Trīsgrašu operā valda bezpalīdzības sajūta – sajūta, ka pasauli nav iespējams mainīt, un to pašu mēs piedzīvojam šodien. Pesimisms un izmisums iet roku rokā ar Brehta satīrisko novērojumu par operas pasauli," uzskata Tomass Ostermeiers, kura izrādēs bieži skan mūzika, bet kurš līdz šim ir noraidījis piedāvājumus iestudēt klasisko operu. "Man ļoti patīk Kurta Veila mūzika, bet šis darbs man ir īpašs cita iemesla dēļ. Esmu studējis Ernsta Buša Dramatiskās mākslas akadēmijā Berlīnē, un 1928. gadā Ernsts Bušs dziedāja Trīsgrašu operas pasaules pirmizrādē. Viņš bija viens no aktīvākajiem Brehta lugu aktieriem un dziedātājiem. Lai gan es pats Brehtu esmu iestudējis reti, jau no paša sākuma esmu apguvis Brehta teātra metodi," stāsta režisors.

Tomass Ostermeiers ir Berlīnes teātra Schaubühne leģenda un viens no tā radošajiem līderiem. Viņš ir strādājis daudzos teātros Eiropā, un viņa izrādes ir apceļojušas visu pasauli. 2011. gadā Tomass Ostermeiers saņēma Venēcijas biennāles goda balvu Zelta lauva par mūža ieguldījumu teātra mākslas attīstībā. Nākamajā rītā pēc Trīsgrašu operas pirmizrādes Ēksanprovansā režisors sniedza ekspresinterviju KDi.

Šogad svinēsiet 55 gadu jubileju. Gandrīz visu savu mūžu esat veltījis teātrim. Kā gadu gaitā ir mainījusies teātra loma jūsu dzīvē?

Pašlaik mani pārāk neuztrauc teātra loma, mani daudz vairāk uztrauc situācija pasaulē. Mani uztrauc situācija politikā. Mani uztrauc tas, kas notiek Eiropā, Āfrikā, Tuvajos Austrumos, ASV un Latīņamerikā. Esmu ziņu fanātiķis – katru vakaru, kad atgriežos mājās pēc mēģinājuma, skatos ziņas, dažreiz visu nakti, īpaši tagad, kad notiek karš Ukrainā. Esmu apsēsts ar ziņām, man vajag būt informētam. Tas attiecas arī uz citiem kariem un konfliktiem pasaulē. Tās ir manas vienīgās rūpes. Un teātris... Neesmu pārliecināts, ka teātris ir mana dzīve. Jā, lielāko daļu laika es pavadu mēģinājumos, un tā ir dāvana. Tā ir privilēģija, neticama privilēģija. Teātris ir mana kaislība. Tā nav profesija. Tas ir tas, kas man visvairāk patīk no tā, ko dzīve man piedāvā. Taču es nekad neesmu domājis par teātra lomu. Svarīgākais ir radīt prieka un baudas sajūtu mēģinājumu telpā, lai mākslinieki varētu uzplaukt. Tikai tad, kad visiem ir prieks, var notikt kaut kas neparasts. Man visvairāk rūp tas, kā radīt drošu telpu, kurā visi iesaistītie justos brīvi un varētu uzplaukt.

Ja runa ir par to, ko spēlēt, kur, kā un kāpēc, – tas man ir viegls, elementārs darbs. Man nav grūtību atrast tekstu, man nav grūtību atrast to, ko es vēlos darīt, kādu stāstu gribu izstāstīt. Drīzāk es baidos, ka nomiršu, pirms būšu paspējis uz skatuves īstenot visu, kas man ir prātā.

Vakar pēc Trīsgrašu operas pirmizrādes biju diezgan pārsteigts, jo par dažiem operas uztveres aspektiem man nebija ne jausmas. Mani saviļņoja tas iespaids, ko radīja kora dziedājuma spēks finālā, – tas patiesi bija grand finale. Iepriekš es to nebiju iedomājies, kaut ko tādu var panākt tikai operā, bet vakar es to labi sajutu, kaut gan dominējošā daļa publikas Ēksanprovansas festivālā ir ļoti buržuāziska. Taču dažiem skatītājiem pēdējais kora dziedājums, ko mēs pievienojām, kļuva par sava veida iedrošinājumu, mūsu kopīgā spēka apliecinājumu. Vienā telpā sapulcējas cilvēki, kuri, pateicoties mūzikas un dziedāšanas spēkam, atklāj, ka viņiem ir kopīgas bažas, un mēs varam iedrošināt cits citu, sniegt pārliecību cits citam. Tajā visā es pats sev atklāju jaunu teātra aspektu. Es katru dienu apgūstu citādus aspektus.

Jūs ilgu laiku noraidījāt piedāvājumus iestudēt operu. Vai tagad jūsu attieksme ir mainījusies?

Nē, bet man ir dažas idejas, ko es gribētu īstenot mūzikas teātrī, nevis operā. Tie varētu būt Hansa Eislera un Kurta Veila darbi.

Vai opera jums šķiet pārāk buržuāziska? Kas jūs tajā atgrūž un nešķiet pieņemams?

Operas pasaule ir diezgan noslēgta, un visi cilvēki, kas tajā ir iesaistīti, dzīvo burbulī. Viņiem ik pa laikam ir vajadzīga asins pārliešana. Viņi domā, ka jaunas asinis var iegūt, pieaicinot drāmas teātra režisorus, vizuālos māksliniekus, gleznotājus, videomāksliniekus. Operas cilvēki jūt, ka zaudē saikni ar realitāti un viņu pārstāvētā mākslas forma zaudē aktualitāti. Tāpēc viņiem ik pa laikam ir vajadzīgas svaigas asinis. Šo iemeslu dēļ man tiešām ir grūti iedomāties, ka es varētu strādāt šajā jomā, turklāt parasti operas iestudēšanai netiek atvēlēts pietiekami daudz laika.

Man piedāvāja iestudēt Nībelunga gredzenu Baireitas festivālā, katrai tetraloģijas daļai tiktu atvēlētas trīs mēģinājumu nedēļas. Trīs nedēļas! Man katras daļas mēģinājumiem būtu nepieciešami vismaz trīs mēneši! Šādu piedāvājumu var pieņemt tikai cinisku apsvērumu dēļ, nopietns mākslinieks nevar piekrist šādiem nosacījumiem. Un nav arī nekādu iemeslu... Kāds ir iemesls, lai iestudētu kārtējo Gredzenu Baireitā? Nav iemesla veidot vēl vienu tetraloģijas versiju Vāgnera cienītāju kopienai, kuras politisko nostāju es ļoti apšaubu. Nav iemesla viņus izklaidēt. Kāda ir mana loma? Man tajā nav nekādas lomas. Kāpēc man būtu jāpiekrīt sliktiem darba apstākļiem? Kāpēc?! Tas nav iemesls, kāpēc es sāku strādāt teātrī. Es sāku strādāt teātrī, lai runātu par pasauli un darītu to pietiekami izklaidējošā, mūsu laikam atbilstošā temporitmā. Teātris ļauj strādāt ar laiku un laika plūdumu. Operā nav šādas brīvības.

Apgalvojat, ka nav iemesla iestudēt kārtējo Nībelunga gredzenu Baireitā, bet kāds ir iemesls iestudēt Trīsgrašu operu Ēksanprovansā?

Šajā izrādē piedalās Parīzes Comédie-Française trupa, un tas nozīmē, ka es pārzinu darba procesu, kaut gan Trīsgrašu operā spēlē tikai viena šā teātra aktrise – Klaina Klavarona –, ar kuru esmu strādājis iepriekš. Ar pārējiem aktieriem sadarbojos pirmo reizi. Šajā projektā ir daudz plusu, mēģinājumos es ieturēju man nepieciešamo ritmu. Viss notika atbilstoši manai laika izjūtai. Mēģinājumu procesā varēju uzdot jautājumus par Brehta metodi un kā to pārtulkot mūsdienās. Trīsgrašu opera diemžēl ir ļoti aktuāla, tāpēc ir absolūta jēga to iestudēt.

Kas padara šo darbu tik aktuālu?

Tas ir krīzes brīdis. Ekonomiskās krīzes brīdis. Demokrātijas krīzes brīdis. Tas ir brīdis, kad pie varas atgriežas fašistu līderi. Tas ir noticis Polijā, Itālijā, Ungārijā. Iespējams, tas notiks 2027. gadā Francijā ar Marinas Lepenas ievēlēšanu. Somijas un Zviedrijas valdībā ir pārstāvētas galēji labējo populistu partijas. ASV pie varas cenšas atgriezties Donalds Tramps. Lielbritānijā bija katastrofa ar Borisu Džonsonu premjera amatā, breksitu un Cambridge Analytica manipulācijām. Mums ir darīšana ar milzīgām problēmām. Brehts apraksta līdzīgu krīzes posmu, un šie apstākļi pēc tam noveda pie fašisma Vācijā.

Runājot par Baireitu, jūs pieminējāt vārdu "ciniski". Vai teātris izslēdz cinisku rīcību? Vai teātrī cinisms ir iespējams?

Protams, ir iespējams. Es varētu teikt: labi, man ir vienalga. Man nav daudz laika, es noalgoju scenogrāfu, kurš man rada fantastisku scenogrāfiju. Tad es palūdzu, lai dziedātāji vienkārši iet no vienas skatuves malas uz otru. Šeit divus soļus uz priekšu! Es to varētu izdarīt. Esmu spējīgs.

Bet jūs to nedarāt.

Jā, pagaidām es to nedaru. Varbūt tāds laiks vēl pienāks.

Sarunas sākumā teicāt, ka esat apsēsts ar ziņām un visu, kas notiek pasaulē. Kā tas ietekmē jūsu darbu?

Rainers Verners Fasbinders ir teicis: "Nevajag uzņemt politiskas filmas, bet vajag padarīt filmu uzņemšanu par politisku procesu." Ik brīdi savā darbā es atsaucos uz bezmiega naktīm, kas pavadītas pie datora ekrāna, tas bagātina manu darbu, bet nav tā, ka es to kaut kādā veidā vienkārši un tieši izmantoju. Esmu apsēsts ar politiku, filosofiju un socioloģiju. Esmu apsēsts ar struktūrām, kurās mēs dzīvojam.

Kurš darba posms teātrī jums sagādā vislielāko prieku?

Vakar biju priecīgs pirmizrādes beigās, kad visi iznācām uz skatuves. Cik mūsu bija? Divdesmit tehniķu, divdesmit kora dziedātāju, desmit aktieru, desmit mūziķu plus radošā komanda. Kopā septiņdesmit cilvēku uz skatuves dziedāja dziesmu, ko izvēlējāmies izrādes noslēgumam (piedevās tiek izpildīts fināla kora dziedājuma otrais pants, kuru Brehts pievienoja Trīsgrašu operai 1945. gadā un kurā tiek asi nosodīts fašisms – J. J.). Tas bija jaudīgs brīdis, mēs jutām saikni ar skatītājiem. Tas noteikti bija prieka mirklis.

Vai teātrim vajadzētu sagādāt vairāk šādu mirkļu?

Teātrim neko nevajadzētu sagādāt. Nejautājiet, kādam teātrim vajadzētu būt un ko tam vajadzētu darīt. Māksla ir brīva, un tā var būt jebkāda, tā var pieņemt visdažādākās formas. Vārda un izteiksmes brīvība, brīvība izvēlēties savu identitāti, savu seksuālo identitāti – tam gan ir jābūt. Taču attiecībā uz mākslu nav nekādu nosacījumu, kādai tai vajadzētu būt. Tai ir jābūt brīvai.

Vai jūs jūtaties brīvs?

Īstai brīvībai vienmēr ir daudz šķēršļu, un lielākais šķērslis ir laiks un darba apstākļi. Šajā ziņā es neesmu brīvs, jo allaž ir pienākumi un grafiks, kas ir jāievēro. Mums nekad nav pilnīgas brīvības, bet Vsevolods Meierholds ir teicis, ka vislielākā brīvība ir visstingrākajos ierobežojumos.

Trīsgrašu opera
Diriģents Maksims Paskāls, režisors Tomass Ostermeiers
Ēksanprovansas festivālā 22. un 24. jūlijā
festival-aix.com

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja