Latviešu pianiste Aurēlija Šimkus starptautisko koncertmūziķes karjeru sāka, vēl mācoties Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, taču pēdējos gados par viņu dzirdējām mazāk. Bija pandēmija, turklāt pianiste kopš 2017. gada bija aizņemta bakalaura studijās vienlaikus Ķelnes Mūzikas un dejas universitātē Vācijā pie profesora Klaudio Martinesa-Mēnera un Kārlstades Universitātes Ingesundas Mūzikas skolā Zviedrijā pie profesores Jūlijas Mustonenas-Dālkvistas.
Latvijas koncertdzīvē Aurēlija Šimkus atgriezās pagājušā gada pavasarī jau ar Ingesundas Mūzikas skolas bakalaura diplomu kabatā. Pašlaik Aurēlija gatavojas trim koncertiem Latvijā. Pirmais būs solokoncerts 32. Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā – tas notiks koncertzāles Lielais dzintars Dzintara Jurgelaiša zālē 21. martā. Skanēs Filipa Glāsa, Friderika Šopēna, Jozefa Haidna un Sergeja Prokofjeva opusi. 9. maijā Rīgā Lielajā ģildē pianiste kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri interpretēs Ludviga van Bēthovena Piekto klavierkoncertu. 25. maijā Kuldīgā Aurēlija Šimkus spēlēs klavierbūves meistara Dāvida Kļaviņa izgatavotās klavieres Una Corda.
Pašlaik Latvijā Aurēlija turpina pianistes studijas – viņa ir iestājusies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā, kur studē pie profesora Sergeja Osokina. Paralēli viņa studē arī Pianisma akadēmijā Imolā Itālijā.
Aurēlijas Šimkus starptautiskā karjera sākās jau 16 gadu vecumā, kad vācu ierakstu kompānija Ars Produktion izdeva viņas soloalbumu Scherzo. Žurnāls Piano News to atzina par mēneša albumu un rakstīja: "Aurēlija Šimkus ir izcila pianiste un īsts atklājums." Par savu otro soloalbumu B-A-C-H: Ich ruf’ zu dir Aurēlija Šimkus 2016. gadā ieguva prestižo Vācijas balvu Echo Klassik kategorijā Gada jaunā māksliniece. Aurēlija Šimkus ir uzstājusies Cīrihes koncertzālē Tonhalle, Dortmundes koncertnamā, Baireitas pilsētas koncertzālē, Maincas Rheingoldhalle un citur. Viņa ir muzicējusi kopā ar Anglijas kamerorķestri, Kauņas, Dortmundes un Reinzemes-Pfalcas filharmonijas orķestri, Varšavas simfonisko orķestri un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.
Ar kādu domu izvēlējies gaidāmo koncertu saturu?
Abos koncertos – gan Kuldīgā, gan Liepājā – valdīs trīs noskaņas: skaudrums, gaišums un prieks. Abos spēlēšu Sergeja Prokofjeva Ceturto sonāti, kurai ir apakšvirsraksts No vecām piezīmju grāmatiņām. Tā ir ļoti neoklasicistiska un tāpat kā Otrā sonāte ir veltīta tuvam Prokofjeva draugam, kurš izdarīja pašnāvību, tāpēc pirmajās divās daļās ir skaudra, drūma mūzika. Lēnā daļa ir ļoti, ļoti personīga. Taču sonātes fināls ir dzīvi apliecinošs un enerģijas pilns. Tajā valda prieks un gaisma. Cilvēks ir izlauzies cauri drūmumam un tumsai un tomēr apliecina dzīvi. Prokofjeva sonāti es spēlēšu pirmo reizi, un tas būs vienīgais apjomīgais skaņdarbs Liepājas solokoncerta programmā, kurā spēlēšu arī Jozefu Haidnu, Filipu Glāsu un Frideriku Šopēnu. Glāss ir lirisks un labi sader ar Šopēnu. No vienas puses, ir kaut kas mūsdienīgs, no otras – XIX gadsimts, bet cik harmoniski tas sader kopā! Šopēns uz šī fona izceļas kā svaiga, mūsdienīga mūzika. Tas pierāda, ka mūzika ir valoda, kas nekad nenoveco.
Sākšu programmu ar Glāsa Trako steigu/Mad Rush, kas beidzas tajā pašā tonalitātē un ar tām pašām skaņām, ar kurām sākas Šopēna Otrā balāde. Pēc tam skanēs Šopēna Otrais un Pirmais valsis un Trešais skerco. Tādējādi tiks parādītas divas Šopēna daiļrades šķautnes: ļoti liriskā, trauslā un skerco, kurā ir visas kontrastējošās emocijas, ilgas pēc dzimtenes, korālis, dusmas, ļaunums, vilšanās. Skerco no visiem Šopēna opusiem ir visnoslēpumainākais, jo muzikālā valoda tajā ir tik netradicionāla, tik meklējoša, tik daudzveidīga, un izpildītājam ir svarīgi notvert emocionālo esenci, ko Šopēns gribējis pateikt.
Otrs koncerta programmas pāris būs Haidns un Prokofjevs. Gribējās savienot klasiku ar neoklasiku, atrodot klasikā kaut ko ļoti humoristiski īpatnēju. Haidns tam ir labs piemērs, tāpēc šī ir ideālā kombinācija. Spēlēšu mazāk zināmo Haidna sonāti Do mažorā. Es to atklāju Vladimira Horovica ierakstā un uzreiz šajā mūzikā iemīlējos. Tas ir kaut kas tik svaigs un brīnišķīgs. Haidna sonāte sasaucas ar Prokofjeva sonātes dzīvespriecīgo, dzirkstoši eksplozīvo finālu.
Prokofjeva Ceturtā sonāte skanēs arī Kuldīgā, tas man būs ļoti īpašs notikums, jo pirmo reizi sniegšu koncertu uz Dāvida Kļaviņa Una Corda klavierēm. Esmu jau pāris reižu aizbraukusi šo instrumentu iepazīt, tā skaņa ir tik iedvesmojoša! Ar šīm klavierēm ir jāmāk apieties, tas ir diezgan kaprīzs instruments. Uz Una Corda spēlēšu Pētera Vaska Balto ainavu, Filipa Glāsa Trako steigu, baroka komponista Antonio Solera un Johana Sebastiāna Baha darbus, kā arī Kloda Debisī un Jana Tīrsena mūziku. Reiz kopā ar brāli jau esmu spēlējusi arī uz cita Dāvida Kļaviņa radīta instrumenta – tolaik pasaulē lielākajām klavierēm Tībingenē Vācijā.
Prokofjeva, Rahmaņinova, Skrjabina un citu krievu komponistu darbi ir būtiska pianistu repertuāra daļa. Ko ar to darīt tagad, kara laikā?
Mums visiem repertuārā ir krievu mūzika, bet es cienu māksliniekus, kuri ir izvēlējušies protesta formu to nespēlēt. Man pašai gan liekas, ka mūzika ir kaut kas tāds, kas to visu transcendē. Šie komponisti nav bijuši iesaistīti pašlaik notiekošajā. Cita lieta – mūzika, kas ir bijusi Padomju Savienības simbols un vienmēr skanējusi ziņās. Piemēram, Čaikovskis. Man personīgi tagad nav nekādas vēlēšanās spēlēt Čaikovski. Taču ir komponisti, kuru mūzika ir bijusi pret ļaunumu. Vai tā ir jānoliedz tikai tāpēc, ka viņi ir krievu komponisti? Prokofjeva mūzika, piemēram, atklāj dziļi psiholoģiskus pārdzīvojumus.
Bija pārsteigums pērn pirms tava atgriešanās koncerta Tumē uzzināt, ka lielās kovidpauzes laikā esi aktīvi skolojusies Vācijā un Zviedrijā.
Pēc Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas beigšanas vispirms trīs gadus studēju Vācijā Ķelnes Mūzikas augstskolā, pēc tam – Zviedrijā. Savā Ķelnes bakalaura studiju pēdējā gadā devos Erasmus programmā uz Zviedriju, jo no pianista Daumanta Liepiņa biju dzirdējusi, ka tur ir ļoti laba profesore. Kad ierados Zviedrijā, sākās pandēmija. Bija panika, robežas slēdza. Izvēle bija vai nu palikt tur, vai doties uz mājām. Atbraucu uz Latviju un kādu laiku sēdēju mājās. Tā manas mācības abās valstīs paildzinājās. Zviedrijā varēju atgriezties tikai pēc septiņiem mēnešiem. Pandēmija turpinājās, un dažādās valstīs bija dažādi ierobežojumi, toties Zviedrijā ritēja normāla ikdienas dzīve. Bija daudz civilizētāki apstākļi, un es tikai pa ausu galam dzirdēju, kas notiek Latvijā. Protams, koncertēt nevarēja arī Zviedrijā.
Pagājušā gada pavasarī pabeidzu mācības Zviedrijā un atgriezos Latvijā. Man bija pārdomu laiks: ko darīt tālāk? Kur dzīvot? Kur stāties maģistrantūrā? Man šeit tik ļoti iepatikās, ka stājos Latvijas Mūzikas akadēmijā. Bija tik ilgi būts ārzemēs, ka gribējās kādu laiku, vismaz gadu, padzīvot mājās.
Vai Latvijā jūties labāk nekā Vācijā vai Zviedrijā?
Man tiešām šeit ļoti patīk, un es nesaprotu, kāpēc cilvēki reizēm grib bēgt no šejienes prom. Protams, visur ir iespējas, bet man liekas, ka pagaidām, kamēr šeit vēl nav notikusi pasaules katastrofa, mums te ir brīnišķīgas iespējas. Arī no Latvijas taču var visur ceļot! Tagad paralēli studēju arī Imolas Pianisma akadēmijā Itālijā un braukāju uz privātnodarbībām pie profesores Vīnē. Man patīk brīvības sajūta. Tas ir raksturīgi manai profesijai, ka neesi piesaistīts nevienai vietai. Ir iespēja ceļot, būt mājās un sevi attīstīt. Pašlaik visas durvis ir vaļā, tikai man ir bažas, ka tas viss varētu beigties…
Vai turpini apvienot studijas ar aktīvu koncertdzīvi?
Koncertu tiešām ir daudz. Tikko biju Tallinā, būs solokoncerts Vācijā, Dubaijā un vēl visur kur. Es negribētu noenkuroties vienā pilsētā, piemēram, Vīnē vai Ķelnē, un visa mana dzīve tad norisinātos tikai tur. Man ir draugi daudzviet pasaulē – kurp aizbraucu, viņus satieku un spēlēju koncertus. Man patīk, varu būt brīvā kustībā.
Vai draugi arī atbrauc uz Latviju?
Reizēm atbrauc. Tās ir reizes, kad varam kopā izveidot kādu programmu un piedāvāt to Latvijas publikai. Man patīk iepazīstināt Latvijas publiku ar jauniem mūziķiem. Ķīniešu izcelsmes kanādiešu pianists Tonijs Jaiks Jangs, ar kuru kopā februārī četrrocīgi muzicējām Rīgā Ola Foundation zālē, nu jau divreiz ir ciemojies Latvijā. Mēs iepazināmies, mācoties Zviedrijā. Mūsu koncerti Latvijā viņam bija brīnišķīga pieredze, un viņš noteikti brauks atkal. Tā ir jauka apmaiņa – gan aicināt kolēģus uz šejieni, gan pašai koncertēt ārzemēs.
Kā tu reaģē uz fatālajām prognozēm par mūsu visu nedrošo nākotni?
Šorīt atkal par to lasīju ziņās… Ļoti ceru, ka tā ir tikai sabiedrības mobilizēšana, jo mums ir pēdējais laiks kaut ko darīt, lai sevi pasargātu, ja nu kas notiks. Bet es ļoti ceru un lūdzu Dievu, lai tas nenotiktu. Taču mēs nekad nezinām, kā būs. Šajā Latvijā pavadītajā gadā esmu redzējusi mūsu sabiedrības un kultūras vislabākās šķautnes, un nav vārdu, ar kuriem aprakstīt to, kā būtu, ja tas viss tiktu iznīcināts. Mēs visi – mūsu kultūra, mūsu simfoniskie orķestri, kori, mākslinieki – kaut ko būvējam. Mēs to darām ļoti rūpīgi, izvēloties kolēģus, ar kuriem sadarboties. Būtu šausmīgi, ja tas viss tiktu iznīcināts.
Arī Vācijas, Itālijas, Austrijas un Zviedrijas sabiedrībā valda tāda trauksme? Vai tomēr cilvēki par karu nerunā un turpina baudīt dzīvi?
Cilvēki, kurus tur satieku, pārsvarā ir ļoti internacionāli pēc savas dabas. Viņi daudz ceļo, nav piesaistīti nevienai vietai, un mūsu sarunas pārsvarā risinās par mūziku un citām kopīgām interesēm. Tas ir labi, jo mūzika ir oāze, uz kuru mēs savos koncertos varam klausītājus aizvest sev līdzi. Mūziķu uzdevums ir paņemt klausītājus un aizvest kopīgajā piedzīvojumā.
Latvijā gan trauksme pēdējā laikā ir ļoti izteikta. Var just, ka karš notiek tepat aiz sienas. Nesen satikos ar cilvēkiem no Gruzijas. Varēja just, ka arī viņi ļoti labi saprot notiekošo un viņiem ir līdzīgas bažas kā mums.
Ir grūti aptvert šo realitāti. Tajā pašā laikā dzīve turpinās. Viena galējība ir iekrist depresijā, bet otra galējība ir realitātes ignorance, kas neviļus var novest cilvēkus pie ļaunuma atbalstīšanas netiešā formā, jo karš vienkārši nav viņu realitāte. Piemēram, dažs dodas uzstāties uz Krieviju…
Pasaule ir tik traka, ka ir jābūt lielai iekšējai disciplīnai, lai ikdienā dzīvotu savu dzīvi. Taču nevar norobežoties savā paša iedomātā realitātē. Tas šobrīd ir ļoti kultivēts dzīvesveids – fokusēties tikai uz savu dzīvi, neredzot apkārt notiekošo. Tas ir jautājums, kādā realitātē katrs dzīvo. Ir jādzīvo pilnvērtīgi, bet tas nedrīkst kļūt par absolūtu kredo.
Ja no Latvijas varam braukāt, kur vēlamies, kāpēc izlēmi stāties maģistrantūrā Latvijas Mūzikas akadēmijā?
Lielākajai daļai mūziķu ir kāds viņiem ļoti nozīmīgs mentors, kas vienmēr ir blakus un atbalsta. Man tāds ir profesors Sergejs Osokins, pie kura mācījos jau Dārziņskolas pēdējos gados. Viņš mani atbalstīja arī tad, kad mācījos Zviedrijā, un vienmēr bija izpalīdzīga roka šeit, Latvijā. Iestājos pie viņa maģistrantūrā. Latvijas Mūzikas akadēmija ir brīnišķīga vieta, te ir lieliska vide, ļoti pretimnākoši, atsaucīgi cilvēki. Te varu vingrināties, satikt kolēģus, aprunāties ar jebkuru profesoru un apgūt arī ko tādu, ko citādi dzīvē nekad nebūtu mācījusies, piemēram, džeza dziedāšanu.
Savukārt akadēmijā Itālijā man ir papildinoša studiju programma pie brīnišķīgas profesores – argentīniešu pianistes Ingrīdas Fliteres. Viņa 2000. gadā ieguva otro vietu Šopēna konkursā Varšavā, viņas specializācija ir Šopēna interpretācijas. Es Ingrīdu Fliteri atklāju tikai nesen, un mani fascinē viņas spēle. Man pašai Šopēns pašlaik ir ļoti aktuāls, un es meklēju kādu pieredzējušu, aktīvi koncertējošu mūziķi, ar kuru man saskanētu. Braucu turp reizi mēnesī uz vairākām intensīvām dienām.
Izmanto arī iespēju apgūt pedagoģiju?
Šajā gadā esmu sākusi nedaudz mācīt arī pati. Pie manis nāk daži jaunie pianisti. Tas man pašai ļoti palīdz strukturēt muzikālās domas un idejas. Man ir svarīgi iedvesmot citus un palīdzēt viņiem, dalīties savās muzikālajās idejās un dot impulsu. Pati zinu: tu vari sēdēt un domāt, bet ir labi, ja ir cilvēks, kas dod impulsu.
Kas tevi iedvesmo?
Ir ļoti daudz mākslinieku un mākslas darbu, kas mani iedvesmo. Grāmatas, filmas, izstādes, teātris. Tagad lasu Remarka Trīs draugus. Pianista Arkādija Volodosa koncerts Berlīnē bija notikums, kas mainīja visu manu dzīvi. Tas mainīja manu skatījumu uz profesiju. Tas man lika daudz vairāk cienīt to, ko es daru, un skatīties uz to citādi. Tāda maģija nevar notikt katru reizi. Man pašai tas vienmēr ir liels izaicinājums. To var pilnīgi fiziski just – vai tu paņem to klausītāju, vai nepaņem. Tev viņš ir jāpaņem, un jums kopā ir jāiet pa vienu ceļu.
Ar ko Arkādija Volodosa spēle ir tik īpaša?
Volodosa spēlē nevar pat just, ka viņš spēlē klavieres. Tas, ko mākslinieks dara, ir tāds maģiskais zemapziņas teātris, ko viņš rada tajā brīdī. Viņš nefokusējas uz pianistiskām lietām. Viņa žesti ir minimāli, viņš sēž nevis uz klaviersoliņa, bet parastā atzveltnes krēslā un visu uzmanību vērš uz savu iekšējo spēku, uz savu iekšējo pasauli. Ir sajūta, ka mēs ieejam viņa zemapziņā, viņa uztverē, viņa ausī – tajā mūzikā, ko viņš rada. Nav nekā, kas tam traucētu. Viņš spēj panākt, ka viss fokuss ir uz mūzikas ceļojumu.
Pēc Volodosa koncerta Berlīnē radās iespaids, ka tā nebija klavieru spēlēšana. Sirreāli skan, bet es to galīgi nevaru nosaukt par klaviermūzikas koncertu. Viņš tā saplūst ar instrumentu, ka tas vairs neeksistē. Tas ir ceļojums. Tas, kā viņš spēlēja Šūberta sonātes, bija poētiskais, transcendentālais, garīgais līmenis. Viņam nepiemīt klasiskais pianisms. Viņam ir ļoti dabisks, mūzikai netraucējošs spēles veids.
Kas ir visbūtiskākais, ko dara mākslinieks?
Tas, ko mēs darām, ir ļoti trausls. Tā ir mūsu iekšējā pasaule, kurā dalāmies ar cilvēkiem. Iekšējais spēks, enerģija, ko atdodam sarunās un saskarsmē, ir ļoti ierobežota. Ar to vienmēr ir jāuzmanās. Tāpat ir ar enerģiju, ko sūtām no skatuves. Mēs atdodam daudz enerģijas, tāpēc es ļoti cienu ikvienu mākslinieku. Ne tikai tos, kuri to dara izcilā līmenī, jo tā vienmēr ir dalīšanās ar savu iekšējo spēku.
Kurp dosies pēc uzstāšanās Liepājā?
Vēl pirms solokoncerta Liepājā man būs daži koncerti Vācijā, netālu no Hamburgas. Tur spēlēšu to pašu programmu, ko Liepājā. Jauks notikums būs koncerts 9. maijā Rīgā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Jāni Stafecki – atskaņosim Bēthovena Piekto klavierkoncertu. Vasarā došos uz Dubaiju. Tur spēlēšu ļoti interesantā vietā – Digitālās mākslas centrā, kur mākslinieki uzstājas ar audiovizuālām projekcijām. Tas būs kopdarbs, kurā mūzika savienojas ar digitālo vizuālo mākslu.
Ko tad, ja ideālo mūzikas interpretāciju mums drīz piedāvās mākslīgais intelekts, tajā apvienojot vairāku paaudžu izcilo mūziķu sniegumu?
Es ļoti ceru, ka tāpēc mēs, mākslinieki, nekļūsim slinkāki. Tas būtu īstais apdraudējums. Mēs joprojām redzam, ka koncertdzīve cieš no pandēmijas sekām. Kad uzstājos Berlīnē, koncerta organizators teica, ka arī lielo mākslinieku koncertos ir krasi samazinājies klausītāju skaits. Man bija liels pārsteigums, ka Arkādija Volodosa koncerts Berlīnes filharmonijā notika mazajā kamermūzikas zālē un tajā bija ap 60 procentu piepildījums… Ir arī kultūras pārprodukcija, taču pieprasījuma atšķirība pirms un pēc pandēmijas ir acīmredzama. Varbūt cilvēki ir atradinājušies no vajadzības pēc mākslas?
Vai uzstāšanās – tāpat kā došanās klausīties koncertu – ir rituāls, kam ir īpaši jāgatavojas?
Noteikti. Uzvelkot garo koncertkleitu, uzreiz jūtos pavisam citādi. Tas ir svarīgi, lai neikdienišķos notikumos cilvēks arī izskatītos un justos neikdienišķi. Man ir dažas ļoti mīļas koncertkleitas, kurās es labi jūtos, bet man patīk arī eksperimentēt ar tērpiem un stilu. Tērpu pēdējai fotosesijai aizdeva Latvijas zīmols Amoralle.
Kādas ir tavas prasības ideālam koncerttērpam?
Ideālo tērpu es vēl meklēju. Galvenais – lai es justos mobili, lai rokas būtu brīvas un lai tērps nebūtu pārāk grezns un nenovērstu uzmanību no mūzikas. Man kā sievietei tas ir sarežģīts uzdevums, jo gribas izskatīties skaisti un negribas vilkt tikai melnu, taču gribas arī, lai visa uzmanība tiktu pievērsta mūzikai. Man ir laimējies nopirkt tādas koncertkleitas, kuras varu ielikt savā ceļojumu rokas bagāžas mugursomā. Esmu iemācījusies dzīvot minimālistiski un nēsāt līdzi tikai visnepieciešamāko. Mugursoma ir mans labākais draugs.
Kādas ir tavas attiecības ar dabu?
Gribētos vairāk dabas, jo daudz laika paiet autobusos, lidmašīnās un vilcienos. Man brīžiem pietrūkst dabas vērošanas, gribas izbaudīt, kā tā attīstās, kā tuvojas pavasaris, kā tas pāriet vasarā. Man ļoti patīk pārgājieni. Pagājušajā vasarā, kad jau biju atgriezusies Latvijā, man patika izbrīvēt dažas dienas un doties pārgājienā. Vienatnē, ar tik mazu mugursomu, cik vien iespējams. Rezervēju viesnīcu kādā pilsētiņā, aizbraucu turp un devos pārgājienā pa dabas takām. Esmu bijusi daudzās vietās, kur ir kalni, – Lihtenšteinā, Šveicē, Itālijā, Zviedrijā –, bet nokļūt īstos kalnos vēl tikai ir mans mērķis.
Arī tālākajā nākotnē redzi sevi mājojam šeit, Latvijā?
Ir grūti skatīties nākotnē, jo ir lielas bažas un bailes. Ir mirkļi, kad paskatos uz savu dzīvi it kā no malas. Ceru, ka nenotiks agresija, kas pasauli kardināli mainīs un mūs iznīcinās.
Mūziķiem tagad ir gan viegls, gan sarežģīts laiks, jo patlaban ir vienkāršāk nekā jebkad sevi parādīt pasaulē un tikt sadzirdētam. Pasaule ir atvērta, brīva un pieejama caur dažādiem medijiem. Piedāvājums ir milzīgs, un lielākais kārdinājums ir ļauties straumei. Savukārt sarežģītākais uzdevums ir noticēt un sekot savam iekšējam impulsam, tam, kas pašam patīk. Sākumā šis primitīvais "patīk" vai "nepatīk" ir vissvarīgākais kritērijs, jo tas nāk no tevis. Ja tev tas ir svarīgs, tas var izrādīties svarīgs arī kādam citam. Galvenais ir saglabāt savu balsi un paļauties uz sevi, jo ir tik daudz viedokļu un balsu, kas kaut ko saka un grib kaut ko ieteikt un pārliecināt.
AURĒLIJA ŠIMKUS
Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 21.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–20