Bez viņa paša un Francijas institūta Latvijā direktora Denī Diklo uz literāro vakaru sanākušas sievietes vien. Rakstnieku tas nemulsina. Viņš priecājas, ka viņa darbam "atradušās tik daudz izsmalcinātu un rafinētu izpratēju, kurām ir tieksme pēc skaistuma". Viņš, līdzīgi kā Fransuā Trifo, mīlot sievietes jutekliskumu un smalkumu.
Vasaras sākumā Dāvids Foenkinoss viesojās Rīgā, lai runātu par pēdējo 15 gadu populārāko un Francijā visvairāk pirkto darbu – savu romānu Smalkjūtība. Viņa darbi tulkoti vairāk nekā 30 valodās, par tiem saņemtas dažādas balvas. 2011. gadā kopā ar brāli Stefanu abi uzņēma filmu ar tādu pašu nosaukumu – La Délicatesse (Latvijas kinoteātros tā tika izrādīta ar nosaukumu Maigās jūtas) –, galvenajās lomās uzaicinot mūsdienu franču kino pazīstamāko seju – Odriju Totū – un Fransuā Damjēnu. Filma bijusi nominēta Cēzara balvai divās kategorijās – Labākā pirmā filma un Labākā ekranizācija. Romāns Smalkjūtība 2013. gadā iznācis latviešu valodā izdevniecībā Zvaigzne ABC. Žēl, ka ar tik klišejisku vāciņu, kas rada ačgārnu priekšstatu par grāmatas patieso saturu. Tā diemžēl ir bieži sastopama problēma latviešu grāmatniecībā, ka kvalitatīvai literatūrai tiek "slēptas pēdas" aiz noformējuma, kas atgrūž. Grāmata un filma ir diezgan atšķirīgas. Pirmavotā vairāk jūt, ka rakstnieks studējis Sorbonnā. Tajā ņudz no intelektuāli asprātīgiem komentāriem. Filma ir liriskāka un poētiskāka.
"Saprotu, ka man kā rakstniekam vajadzētu runāt par ģeopolitiskām problēmām, taču gribu pateikt, ka Rīgā ir ārkārtīgi garšīgs brilē krēms. Pat labāks nekā Francijā." Pēc ievadasprātības kļuvis nopietns, rakstnieks stāsta: "Dzīve ir nepārtrauktība ar visām detaļām. Mani pārņem visas mazās lietiņas, ko es varu nepārtraukti novērtēt."
Dāvidam Foenkinosam patīk sapņa sajūta: "Vakar staigāju pa Rīgu ap desmitiem vakarā. Bija tik liega noskaņa. Rozā debesis." Pēc šīs atziņas pavisam negaidīts nāk fakts, ka viens no viņa iemīļotākajiem rakstniekiem ir Dostojevskis.
Smalkjūtība noteikti ir kas vairāk par brilē krēmu vienam romantisko filmu vakaram. Neesmu kinokritiķe, tomēr šķiet, ka darbs netaisnīgi un snobiski iesviests kopējo romantisko filmu failā, kur kopā ir gan superklišejiskās dabūšanās filmas – sieviete vecumā virs 30 meklē vīru (pretendentu iezīmējot jau pirmajos filmas kadros, gandrīz palikdamās ar riteni zem viņa mašīnas vai kārtīgi salamādamās ar biroja feināko, bet skarbāko džeku) –, gan tik smalks, cilvēciski gudrs, silts un asprātīgs darbiņš kā šī brāļu Foenkinosu filma. Recenzenti pārsvarā likuši trīs un četras zvaigznītes. Gan grāmatai, gan filmai. Protams, valdziņu, aiz kā pakārt Smalkjūtību, rūdītam The New York Times intelektuālim (un ne tikai) ir daudz. Izdevums vīpsnā, ka filmā Obamas televīzijas runa zviedram liek sadūšoties tuvoties sievietei ne no savas līgas. Protams, ja virzāmiespa racionālu jēgas līniju, – ne viss ir saprotams. Kas tas, piemēram, par mistisku zviedru un franču uzņēmumu, kurā Odrijas Totū Natālija, tikko vēl programmiņu tirgotāja teātrī, iesoļo vismaz kā topmenedžere? Taču lai nu paliek. Tās ir tikai nebūtiskas dekorācijas, uz kuru fona risinās ērmīgs, kaislīgs, lempīgs, bet ļoti patiess divu cilvēku tuvināšanās stāsts.
"Tas ir stāsts par pakāpenisku atgriešanos dzīvē," saka Dāvids Foenkinoss. Pēc filmas noskatīšanās viņam Facebook atrakstījusi kāda sieviete, kura, līdzīgi kā Natālija, zaudējusi vīru drīz pēc kāzām. Teikusi paldies par precīzajām izjūtām. Līdzīga pieredze ir arī filmas komponistei un dziedātājai Emīlijai Simonai, kura zaudēja dzīvesdraugu tieši gadā, kad iznāca grāmata. Katrs atrod savu ceļu, kā atplaukt. Natālija ir izdarījusi visu, lai dzīvotu. Tad, kā uzskata rakstnieks, ir jānāk tam, ko viņš sauc par īsto brīdi. Un īstais brīdis uzrodas neviena nepamanītā zviedru kolēģa Markusa izskatā, kurš ar "lietu Nr. 114" padusē ieradies priekšniecei atskaitīties. Nu, tāds Novoseļceva radinieks no Dienesta romāna. Tikai bez diviem puikām. Viņš iznirst Natālijas acu priekšā tieši tajā sekundē, kad dzīves instinkts viņā izrādās stiprāks par sērām, un viņa, piecēlusies no galda, somnambuliskā mērķtiecībā tuvojas kolēģim un viņu kaislīgi noskūpsta. Pēc tam gan neko tādu neatceras. "Dažreiz ķermenis apsteidz prātu," piebilst Dāvids Foenkinoss.
Daži to esot nosaukuši par Skaistules un Briesmoņa mīlasstāstu. "Tas ir smieklīgi. Es nevienā vietā nerakstu, ka viņš ir neglīts. Vienkārši viņš ir netipisks." Rakstnieks stāsta, ka viņam patīkot paspēlēties ar klišejām. Daži kritiķi šo tieksmi dēvē par demagoģisku. Piemēram, Markusu Dāvids Foenkinoss raksturo šādi: "Tas bija viņas kolēģis no Upsālas Zviedrijā – pilsētas, par kuru reti kādam ir interese. Pat Upsālas pastāvīgie iedzīvotāji jūtas nepatīkami – viņu pilsētas nosaukums jau pats par sevi izklausās pēc atvainošanās." Un tālāk: "Viņš bija apveltīts ar nepievilcīgu ārieni, bet nevarētu arī apgalvot, ka viņš būtu neglītenis. Markusam bija arī visai īpatnējs ģērbšanās stils: nebija saprotams, vai viņam mugurā esošie apģērba gabali ir no vectētiņa skapja vai arī no augstās modes "outleta". Tas viss veidoja neviendabīgu ansambli."
Dāvids Foenkinoss uzskata, ka citu acīs viens otram totāli nepiemērotie Natālija un Markuss kļūst par īstā brīža cilvēkiem. "Ir brīži, kad ir nepieciešama gudrība, un ir brīži, kad – liela vienkāršība. Markuss ir tieši tāds cilvēks, kāds tobrīd nepieciešams Natālijai. Viņš viņu tiešām dzird. Neklausās ar vēlmi interpretēt. Markuss kļūst par īstā brīža vīrieti," rakstnieks atklāj savu varoņu psiholoģiju.
"Viņa tonis ir īpašs," par Dāvidu Foenkinosu raksta Le Figaro. "It kā šajā uzņēmumā savu kameru būtu atstājis Vudijs Allens. Foenkinoss ir veicis neiespējamo misiju – romantiskā romānā viņš liek gan smieties, gan iedziļināties."
"Jūtams rakstnieka Dāvida Foenkinosa rokraksts – galveno varoņu šarmantā neveiklība, artistiskais tēlu atveidojums un nenopietnā nopietnība," filmu raksturo Le Nouvel Observateur. Britu un amerikāņu kolēģi ir skeptiskāki, norādot, ka autors nav varējis izšķirties, ko raksta/filmē – romantisku komēdiju vai drāmu.
KDi ar Dāvidu Foenkinosu satikās nākamajā dienā pēc literārā vakara un filmas Smalkjūtība seansa Francijas institūtā Latvijā.
Vakar uz tikšanos bija ieradušās tikai sievietes. Vai līdzīgi notiek arī citur? Rakstot romānu un uzņemot filmu, rēķinājāties ar šādu reakciju?
Taisnība. Daudzas sievietes. Un jo labāk. Mani tas priecē. Vakar auditorijā bija 100% sieviešu, es nekad neko tādu nebiju redzējis. Nekad neesmu rakstījis tieši sievietei, bet Smalkjūtība ir mana sievišķīgākā grāmata. Tas ir veltījums sievišķībai. Mēs pat izsekojam tam, kā mainās Natālijas frizūra aptuveni desmit gadu laikā.
Varbūt vīriešiem nepatīk tik dziļi rakties emocijās un vēl runāt par to?
Nevajag pārāk vispārināt. Romānā ir daudz vietas sapņiem un iedomām. Tie ir stāsti, ko mēs izdomājam. Varbūt sievietēm patīk, ka mēs viņām stāstām stāstus. Tas nenozīmē, ka vīriešiem nepatīk romāni. Es pats lasu daudz romānu. Tad, kad parakstu grāmatas, 80% ir sievietes, kam es veltu savus autogrāfus.
Filmu Smalkjūtība recenzenti dēvējuši gan par romantisku komēdiju, gan dramēdiju. Cik jums pašam svarīgi bija izšķirties par žanru?
Mums bieži dzīvē ir jādefinē lietas un žanri, taču mēs nevaram visu definēt. Tas ir prieks, tā ir nostalģija. Filma ir kā ieskats ikdienā. Tā ir smieklīga un nopietna.
Vai jūs ar savu brāli Stefanu būtu uzņēmuši filmu arī tad, ja Odrija Totū būtu pārāk aizņemta vai nebūtu piekritusi cita iemesla dēļ?
Grūti to zināt, jo man bija brīnišķīgā iespēja, ka viņa teica "jā". Es sapņoju un rakstīju viņai. Darīju visu, lai viņu pārliecinātu. Nekad nedomāju, ka viņa man atteiks. Tas ir kā garš pavedināšanas stāsts.
Latvijā Odrija Totū ir ļoti populāra un mīlēta aktrise, taču patiesībā mēs maz ko par viņu zinām. Sakām Totū – domājam rotaļīgo starojošo feju no Amēlijas. Lūdzu, pastāstiet, kāda viņa ir kā cilvēks? Kādas ir viņas profesionālās īpašības uzņemšanas laukumā?
Odrija ir pazīstama visā pasaulē, un visi viņu sauc par Amēliju. Pirmais, ko es varu teikt, – viņa ir ļoti gudra sieviete. Tas nav raksturīgi visiem aktieriem. Viņa izcili saprot personāžu psiholoģiju. Ļoti vienkārša sieviete. Viņai nav zvaigznes kaprīzes. Viņa vienmēr ierodas laikā. Ar viņu strādāt ir ļoti patīkami. Man tā ir pirmā filma kopā ar viņu. Odrija Totū ir arī smieklīga, mazs komiķis. Viņa pret visiem izturas ar lielu uzmanību. Tajā pašā laikā viņa ir starptautiska zvaigzne. Tas sarežģī visu stāstu. Sapņojām par Odriju Totū šajā lomā, bet nezinājām, vai viņa piekritīs. Viņai iepatikās šis stāsts. Sekoja vairāki sadarbības mēneši. Viņa nevainojami atbilda Natālijas tēlam – inteliģenta, gudra sieviete. Totū nepārtraukti tiek komentēta – katra viņas kustība, darbība. Ir brīži, kad viņa ir ļoti noslēgusies un sevi it kā aizstāv. Viņa ir īpaša. Es biju filmas režisors, bet arī skatītājs. Biju tiešām aizrauts ar viņas veikumu. Sēras… Ikviens uzņemšanas laukumā raudāja viņai līdz. Es nekad neko tādu nebiju redzējis. Viņai ir tāds spēks. Tajā pašā laikā viņa ir tik maza un smalka sievietīte.
Ko jūs vairāk gribējāt akcentēt – divu cilvēku, kam jau ir pieredze, sarežģīto satikšanos vai sociālos aizspriedumus?
Tas ir stāsts par renesansi. Tāpēc arī viņu sauc par Natāliju, jo viņas vārds ietver dzimšanu (natal – dzimtais – no franču val.). Skūpsts ir filmas pats svarīgākais notikums. Kā dzīve atdzimst mūsos.
Zviedru šarža moments. Vai francūžiem kopumā ir raksturīgi pavilkt zviedrus uz zoba? Vai tā ir jūsu personiskā kaprīze?
Jā, mazliet ir raksturīgi. Visa veida reklāmas par IKEA u. tml. Pat paši zviedri smejas par savu depresīvo tēlu.
Ļoti asprātīga šķita aina, kurā zviedrs Natāliju iepazīstina ar savu jaunības mūziku – kādu aļņu auriem līdzīgu alternatīvo grupu, kuru savā laikā izspiedusi ABBA.
Nuja. Viņš ir depresijā. Tā varbūt ir mūzika, kuru viņš ir klausījies, kad bija maziņš. Man patīk spēlēties ar klišejām. Patīk izmantot valstis, lai aprakstītu savus varoņus. Mēs Markusā ielikām visas ar Zviedriju saistītās klišejas. Markuss ir depresīvais zviedrs, un viņam vairs nekas nav jādara, jo viss jau ir pateikts. Tas bija diezgan riskanti – doties uz Zviedriju rādīt šo filmu.
Markuss ir ļoti interesants personāžs. Speciāli skatījos filmu otro un trešo reizi, lai saprastu, kas viņš īsti ir par putnu un kāpēc visi uz viņu tik briesmīgi reaģē, jo, atzīšos, man tas vīrietis visai labi patika jau pašā sākumā.
Markuss ir filmas veiksme, mēs atradām šai lomai ideāli piemērotu aktieri – Fransuā Damjēnu. Es sev vaicāju – kurš varētu spēlēt šo lomu? Grūtības bija tajā, lai viņš būtu svešais – slikti saģērbies, ne visai skaists, kautrīgs, kurš saka dīvainas frāzes. Man vajadzēja, lai tas transformējas vienā vīrieti, kurā var iemīlēties. Tas bija sarežģīti. Ir sievietes, kas uzskata, ka tas ir iespējams. Citas saka – tās ir muļķības. Tas neesot iespējams. Man tā ir īstenība. Pēc tam, kad Natālija to visu ir piedzīvojusi (vīra nāvi – U. A.), Markuss ir vienīgais vīrietis, kas to var saprast. Viņš ir vīrietis, ko nevar ne ar vienu salīdzināt.
Lasīju vienu recenziju, kurā bija teikts, ka, iespējams, tā ir retā franču filma, kurā pēc randiņa ar labu vīnu neseko seksa aina. Kā jums izdevās turēties pretim laikmeta spiedienam un saglabāt tik skaistas, trauslas, tiešām smalkjūtīgas vibrācijas starp abiem varoņiem?
Trijos gados kopš filmas uzņemšanas man neviens nav uzdevis šādu jautājumu. Man tas ļoti patīk. Tas ir būtisks moments – tā ir kā ķermeņu atdzimšana. (Režisors sāk runāt par nākamo ainu, kurā varoņi tomēr pārguļ, nevis noguļ sēdus visu nakti katrs savā klubkrēslā – U. A.) Mīlēšanās ir dzīves sastāvdaļa. Šis dziļums ir tik rets, ka tas ir neizprotams. Tas ir kā pārsteigums sev pašam. Šis skūpsta brīdis ir kaut kas tāds, ko nevar izskaidrot ar smadzenēm. Tā ir ķermeņa dabiska izpausme.
Pastāstiet, lūdzu, mazliet par saviem pārējiem darbiem. Vai tie tematiski un stilistiski ir līdzīgi Smalkjūtībai?
Par spīti šīs grāmatas veiksmei, es neesmu rakstījis Smalkjūtību 2 un Smalkjūtību 3. Es rakstu dažādas grāmatas. Nākamā grāmata ir par vācu mākslinieci, kura 26 gadu vecumā, būdama stāvoklī, nomirst Aušvicā. Viņa piedzīvo mīlestību un rada īpašu mākslas darbu, lai aizbēgtu no šī trakuma. Šī grāmata ir personiskāka. Varbūt būs mazāk lasītāju, taču tas nav svarīgi. Svarīgākais ir būt godīgam pret to, ko tu raksti un radi. Es attīstos, eju uz priekšu, un Smalkjūtība jau ir palikusi aiz manis. Taču es vienmēr priecājos runāt par šo grāmatu un filmu, atbraukt uz Rīgu un satikt žurnālisti, kas ir četras reizes redzējusi filmu.
Francijā arī valda bažas par to, ka cilvēki tviterērā arvien mazāk lasa? Vai jaunieši, piemēram, lasa Prustu un Balzaku?
Diemžēl lasa arvien mazāk. Kad es parakstu grāmatas, mani nomāc, ka tie pārsvarā ir 70 gadus veci cilvēki. Dažkārt dodos uz universitātēm. Kopumā cilvēki nelasa daudz. Tas neattiecas uz Smalkjūtību, to viņi, protams, lasa. Tā ir pārdota 1 300 000 eksemplāru, tas nozīmē, ka arī jaunieši lasa šo grāmatu. Tas mani aizkustina, ka mani lasa tieši jaunieši.
Ko nozīmē uzņemt filmu kopā ar brāli? Jums ir bijusi kopīga bērnība, līdzdalāt kopīgas emocionālās atmiņas. Vai tas palīdz vai traucē?
Nedomāju, ka tas, ka mums ir kopīga bērnība, mūs vieno. Stefans ir sešus gadus vecāks. Mēs viens otru papildinām. Es esmu tas, kurš ir uzrakstījis scenāriju, man patīk izvēlēties kadrus, plānus, savukārt viņš strādā ar aktieri. Viņam ir laba gaume. Man ir ļoti vienkāršas attiecības ar brāli, jo mēs viens otru respektējam.
Kādas ir jūsu profesionālās ambīcijas – kļūt par Franču akadēmijas goda locekli vai saņemt Kannu festivāla Zelta palmas zaru? Vai jums tas ir svarīgi?
Labs jautājums. Esmu jau sasniedzis to, ko gribēju. Man ir iespēja dzīvot labi, darot to, ko man patīk darīt. Tas bija sapnis, ko gribēju sasniegt. Tagad ir vēlme, lai tas viss turpinās. Protams, es gribētu uzņemt filmu, ko parādīs Kannu festivālā, gribētu vakariņot ar Skārletu Johansoni un dabūt Nobela prēmiju. Taču es neesmu no tiem, kas gaida kaut ko vairāk. Es gūstu baudījumu no mirkļa. Pirms braukšanas uz lidostu mēs dosimies uz jūru. Zane (tulkotāja – U. A.) dosies līdzi. Tas ir tas, ko es gaidu.
Paldies par sadarbību Zanei Bedrītei no Francijas institūta Latvijā.