Jāmēģina atcerēties, ko es tur rakstīju, – smejas Ieva Struka. Viņa iet tālāk un pašlaik jau pēta Nacionālā teātra aktrises Astrīdas Kairišas arhīvu, lai uzrakstītu par viņu grāmatu.
Oktobrī izdevniecībā Dienas grāmata prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā Es esmu... pārī ar Laimas Kotas romānu Cilvēks ar zilo putnu iznāca teātra zinātnieces Ievas Strukas monogrāfija par Anšlavu Eglīti (1906–1993) – Par skaisto un aplamo dzīvi.
"Autore ir veikusi monumentālu darbu, pētot un rakstot Anšlava Eglīša literāro biogrāfiju. Rūpīgi savāktā informācija ļauj uzticēties viņas spriedumiem. Šis darbs ir nozīmīgs papildinājums latviešu literatūras vēsturē. Nav šaubu, ka tas būs viens no stūrakmeņiem, uz kura balstīties nākamajiem pētniekiem un latviešu literatūras mīlētājiem," vērtē literatūrzinātniece un režisore Baņuta Rubesa.
Viena piezīme: mēs ar Ievu esam kursabiedrenes, tāpēc sarunājamies uz "tu".
Ir pagājuši pāris mēneši kopš tavas monogrāfijas par Anšlavu Eglīti Par skaisto un aplamo dzīvi iznākšanas. Pirmais interviju vilnis ir noplacis. Gadam beidzoties, šķita svarīgi par grāmatu runāt vēlreiz arī KDi lapās, jo tā nešaubīgi ir ilgākas uzmanības vērta. Kas tev licies interesantākais, vērtīgākais no šajos mēnešos saņemtās reakcijas?
Ja tu pats nemeklē, tu īsti reakciju nejūti. Ir tikai viena recenzija, bet no cilvēkiem, kas ir atsaukušies, redzu, ka svarīgākais mērķis ir sasniegts. Viņi pamana, ka ir ieguldīts liels darbs, ka ir zinātniski, bet tomēr viegli lasīt. Vislielākais gandarījums man ir par viena konkrēta cilvēka – Aijas Janelsiņas-Priedītes – atsauksmi, kura ir Anšlava Eglīša svaiņa audžumeita. Man tas bija svarīgi triju iemeslu dēļ – tāpēc, ka viņa pārstāv ārpus Latvijas dzīvojošos latviešus, kuri visu mūžu ir aktīvi strādājuši, lai saglabātu piederību Latvijai, otrs – viņa ir literatūrzinātniece un trešais – tuva radiniece. Trīs vienā. Nevaru noliegt, ka tiešām ļoti satraucos, gaidot viņas vērtējumu. Tas bija augstākajā mērā pozitīvs, un es biju priecīga.
Kāda bija tava identitāte, rakstot monogrāfiju, – teātra zinātniece vai literatūrzinātniece? Abas kopā?
Es neesmu literatūrzinātniece, bet nevaru arī apgalvot, ka jūtos kā teātra zinātniece. Drīzāk – kā kultūras vēsturniece, jo pietiekami dziļi orientējos XX gadsimtā un tad caur vispārējo kultūras zināšanu prizmu mēģinu atspoguļot viena konkrēta cilvēka un konkrētas dzimtas likteni, saskatot paralēles vai pretrunas dzīvē un darbos. Drīzāk esmu kļuvusi par stāstnieku – cilvēku, kurš grib dalīties savos atradumos. Ja tev pašam kaut kas liekas vērtīgs un unikāls atradums vai īpatnēja likumsakarība, tu mēģini tai atrast vietu, pievērst uzmanību un ielikt kopējā kontekstā – gan Anšlava Eglīša dzīves un daiļrades, gan latviešu kultūras kontekstā. Citas receptes man nav. Ja paejam mazliet tālāk – vienmēr ir jāierauga kompozīcija, kā tu strukturēsi savu darbu. Un tas parasti atnāk daļēji iracionālā veidā. Ir interesantas lietas, no kurām jāatsakās, jo tās neieguļas kompozīcijā. Šie atradumi paliek manā galvā vai pierakstos un gaida labākus laikus, kad tos varēs izvilkt dienasgaismā. Ir jāveic atlase.
Pastāsti, lūdzu, par monogrāfijas lielo karkasu, kura dēļ nācās atmest dažu labu lielisku atradumu!
Gribēju aprakstīt arī dzimtu, līdz ar to bija jāiedziļinās arī Anšlava Eglīša vecāku biogrāfijās un izcelsmē, viņa dzīvesbiedres Veronikas Janelsiņas daiļradē, bet pats svarīgākais bija saprast, ko darīt ar to, ka viens Anšlava Eglīša dzīves posms ir pagājis Latvijā, bet otrs – Amerikā un Amerikas posms ir ilgāks nekā Latvijas. Rakstot tu nevari dzīvi tik brutāli salauzt divās daļās, turklāt nozīmīgi Anšlava Eglīša darbi, kas sarakstīti Losandželosā, runā par Latviju, līdz ar to nevar veidot šādu robežšķirtni. Tāpēc nebija iespējams turēties pie hronoloģijas kā pie kādas ļoti stabilas lietas, nācās lēkāt pa laikiem. Tu ej it kā divos virzienos – lasi, konspektē darbus un mēģini ieraudzīt kopsakarības, otrs – lasi visu korespondenci, piezīmes un no sarakstes tēmām konstruē laika skalu. Pēc tam tev šīs divas skalas ir jāsavieno vai jāveido konfrontācija. Tā kā bija zināms, ka Rakstniecības un mūzikas muzeja lasītava tiks slēgta, sāku it kā no otra gala – ar korespondenci un dzīves pētniecību. Tikai tad lasīju vai pārlasīju Eglīša darbus un konspektēju. Pēc tam liku kopā – meklējot kopsakarības un atrodot informāciju par cilvēkiem, kas bijuši prototipi. Un Eglīša darbos tādi tik tiešām ir sazīmējami.
Arī citos tavos pētnieciskajos darbos, kaut vai jaunākajā – Gunāra Priedes Kopotajos rakstos –, raisa apbrīnu, kā apjomīgo materiālu spēj sakausēt raiti lasāmā stāstā. Romānu rakstnieki ir stāstījuši, ka veido grafikas un tabulas, kas palīdz nesajaukt sižeta attīstību un varoņu iznācienus. Vai tev arī ir kādi palīglīdzekļi?
Nu, tā jau būs virtuve. Man bija "mapes": Anšlavs un teātris, Anšlavs un kalni, Anšlavs un ģimene, Anšlavs un politika, Anšlavs un laikmeta lielie notikumi, Anšlavs un pašportrets, Anšlavs un veselība. Pēc tam tu piepildi mapes un skaties, kas no tā iznāk. Starp citu, ļoti interesanti, ka Anšlavs un teātris noteikti nebija tēma, aiz kuras visvairāk varētu aizķerties. Izveidojās paradokss, jo, visticamāk, sērijas veidotājas Dace Sparāne-Freimane un Gundega Repše man piedāvāja rakstīt tieši tāpēc, ka esmu teātra zinātniece. Par to man bija vismazāk ko teikt.
Pēcvārdā atklāj apjukumu pēc darba pasūtīšanas: "2019. gada nogalē Ziemassvētku priekšvakarā šķita, ka esmu uzņēmusies darbu, ko nespēšu veikt, jo tā pa īstam tas nevienam nav vajadzīgs." Kā audzēji sevī pārliecību, ka Anšlavs Eglītis ir daudz vairāk par vispārzināmajiem priekšstatiem – trimdas rakstnieks, asprātis, paradoksu meistars, efektīgi sirmi mati, intervējis un pozējis ar Holivudas kinozvaigznēm tā, ka izskatās, ka galvenais tajās bildēs ir viņš, un citi priekšstati?
Nu kā? Es biju apsolījusi (smaida). Kad esi sprukās un ir jāstrādā, visvairāk palīdz tas, ka saproti, ka tev ir iespēja izveidot stāstu par Latvijai nozīmīgu dzimtu, par tiešām traģiskiem likteņiem. Iet tam cauri un ieraudzīt savdabīgo un interesanto.
Kad pats ieraugi, kas slēpjas aiz mūsu priekšstatiem, kļūst ļoti interesanti. Atklājums seko atklājumam. Neesmu slēpusi – no 20 romāniem un 20 stāstu krājumiem es biju lasījusi laikam desmit. Bet es nedzīvoju tikai ar Homo novus rokās. Vislielāko iespaidu studiju laikā uz mani bija atstājis romāns Ilze. Arī tāpēc, ka es, nebūdama no Rīgas, biju iepazinusi aprakstītās vietas. Tā romāna darbība, kas notiek padomju Latvijā, notiek Zaubes ielā, kur dzīvoja mūsu pasniedzēja Silvija Radzobe. Tas ļāva izstaigāt zināmas vietas tobrīd 50 gadu tālā pagātnē un apjēgt no cita rakursa šausmas, ko nozīmē pēckara gadi Latvijā un kas notika ar tiem cilvēkiem bēgļu gaitās, kurus panāca padomju armija. Kad uzzini biogrāfiskās detaļas, cik tas tiešām nācis no dzīves, redzi, ka paralēles ir ārkārtīgi lielas. Patiesībā tas jau nemaz nerunā rakstniekam par labu, ka viņš sevi un tuvāko draugu un paziņu loku tik ļoti gremdē savos darbos, bet pētniekam tas ir aizraujoši. Jo kādā brīdī līdzās Anšlava Eglīša stāstam milzīgu nozīmi iegūst viņa aprakstīto cilvēku dzīvesstāsti. Varētu rakstīt vairākas grāmatas. Piemēram, Eglīša draugi neirologs Pēteris Vegers, arhitekts Staņislavs Borbals, Eglīša dzīvesbiedre Veronika Janelsiņa vai vecumdienu liecinieks gleznotājs Kazimirs Laurs. Ja esi piekritis rakstīt, protams, tu kaut ko zini, bet ir tik daudz nezināmā. Piemēram, runājot par šogad iznākušajām Ādolfa Karnupa dienasgrāmatām. Man acu priekšā ir nevis Ādolfs Karnups – etnogrāfs, bet Anšlava draugs, skolasbiedrs, ar kuru viņš sarakstās par meitenēm – kuras labākas. Man tikko Daiga Kažociņa vaicāja – tevi tiešām tik ļoti interesē vēsture? Es pat nevaru pateikt, ka tā ir vēsture, kas interesē. Tikpat lielā mērā mani interesē, kas šodien notiek literatūrā un teātrī. Bet, kā Pēteris Pētersons teica savā 75 gadu jubilejā, – viņš piemin to Latviju, no kuras nāk. Man nepatīk, ka mēs runājam par abstraktu pirmās Latvijas laiku. Man gribas saprast, kāda ir valsts, no kuras mēs mēģinām turpināt šodienas valsti, pie kuras atjaunošanas arī mēs ar tevi kā iedvesmoti un pacilāti pusaudži bijām klāt, un no mums ir atkarīgs, kāda ir valsts un tās kultūra. Gribas sasiet to saiti starp divām Latvijām kaut vai sev pašai. Mūsu paaudzei ir bijis lemts satikt atsevišķus cilvēkus, kas pārstāvēja brīvvalsti, kā jau rāda grāmatas veltījums Jurim Staunem. Zinu, ka arī tev ir pašai savs stāsts par tulkotāju Ievu Lasi. Tu viņus esi varējis jaunībā apbrīnot un cienīt, un tev gribas atdot parādu.
Es arī esmu novērojusi, ka daudziem manas paaudzes cilvēkiem ir liela pietāte un tuvība pret pirmās Latvijas brīvvalsts nu jau gandrīz aizgājušo paaudzi. Pastāsti, lūdzu, ar ko tev ir īpašs Juris Staune?
Šis ir mans mīlestības stāsts. Juri Stauni satiku, pateicoties Pēterim Pētersonam, jo viņi bija jaunības draugi. Viņš bija studējis filoloģiju un pievērsies tieši literatūras teorijai, Zviedrijā rakstot latviešu laikrakstiem, pēc tam mācījies garīgajā seminārā. Vēlāk izceļojis uz Parīzi. Visu mūžu strādājis Latīņu kvartālā ezoteriskās literatūras veikalā. Kā mēs sadraudzējāmies, to pat intervijā nevar izstāstīt, bet mēs iepazināmies, jo aizbraucu viņu klātienē intervēt atmiņu krājumam par Pēteri Pētersonu, kas iznāca ar nosaukumu Runcis. Intervija bija pāris stundu, bet pārējās dienās Staune man rādīja Parīzi. Vēlāk turpinājām saraksti un apmēram reizi divos gados tikāmies. Korespondenci no literatūrvēstures viedokļa kādreiz būtu vērtīgi publicēt, jo viņš visu mūžu aktīvi interesējās par latviešu literatūru un analizēja to, turklāt tas ir ārpus stāvoša cilvēka viedoklis, kuram nav nekādas saistības ar vietējām kaislībām vai attiecībām. Jurim Staunem šogad būtu palikuši simt gadi. Ko es varu viņam uzdāvināt? Tikai šo grāmatu.
Četri gadi intensīva darba. Kā tev pašai šķiet – cik tuvu izdevās piekļūt Anšlavam Eglītim?
Es neuzdrīkstos apgalvot, bet man ir sajūta, ka es viņu iepazinu. Man ir sajūta, ka viņš pieņemtu šo grāmatu. Piekrītu Kirilam Serebreņņikovam, kurš, Nacionālajā teātrī iestudējot Raiņa sapņus, teica, ka principā visi mākslinieki ir līdzīgi.
Tiešām visi?
Principā visi, tāpēc ka māksla dzimst no viena radoša avota. Atšķiras prasme to izmantot vai laikmets, vai izteiksmes veids, bet būtība ir līdzīga – saasināta pasaules uztvere, tu tiešām dzīvo bez tās biezās ādas, radi vientulībā un īsti nespēj ar to dalīties. Tu visi mūžu mēģini parādīt savu pasauli, bet tomēr tas nav iespējams. Tā kā tu radi, radi tikai tu. Tas vieno visus lielos māksliniekus. Arī šajā konkrētajā gadījumā, šķiet, man izdevās apliecināt ar saviem vārdiem – lai arī Anšlavs Eglītis bija pietiekami sabiedrisks un pietiekami ironisks, es sajutu viņā arī smeldzi. Vienīgais, par ko varētu diskutēt, – cik lielā mērā tā ir piemītoša visiem māksliniekiem un cik – individuāli viņam un cik lielā mērā to saasina karš, kas izjauc tavu pasauli, kādu tu to esi iztēlojies un kāda tā varētu būt.
Mani nez kāpēc ļoti pārsteidza Anšlava Eglīša dzīves moto – Jāņa Poruka dzejas rindas: "Tā iet, ka ziedus nesamīt,/ Tā stāvēt, ka nevienam ceļā." Tas man lika uz viņu paskatīties pilnīgi citā gaismā.
Man – līdzīgi. Es to izlasīju vēstulē, un pirmā reakcija man bija – nu, nu, tā jau mēs visi gribētu. Bet caur vairākiem darbiem un cilvēku atmiņu fragmentiem un vēstulēm es sajutu, ka tas tomēr nav pārspīlēts.
Šajā sajauktajā laikā mēs tādus māksliniekus, kas negrib samīt ziedus savā ceļā, dēvējam teju par kolaboracionistiem. Anšlavs Eglītis, šķiet, arī nerakstīja asus publicistiskus rakstus?
Viņš tomēr iesaistījās polemikā, un, ko tur slēpt, ļoti asi ir krieviem kā nācijai veltītie vārdi. Tie nekādā veidā nav komplimentāri. Tas parādās gan vēstulēs, gan rakstos. Es domāju, ka mēs katrs kādā brīdī nonākam pie tā, ka mēģinām ietekmēt pasaules kārtību, līdz saproti, ka nevari neko mainīt, un tad vienkārši dari savu darbu, cik labi vien vari, un mēģini paust pozīciju ar saviem darbiem. Šis Anšlava Eglīša moto ļoti spilgti parādās divos viņa romānos Es nepievienojos un Pēdējais raidījums, kuros tiešām var galveno varoni identificēt ar viņu pašu.
Cita starpā – izglītotajai Rīgas jauno inteliģentu paaudzei, kas bija dzimusi XX gadsimta 20. gados, karš likās bezjēdzīgs. Nebija entuziasma kara beigu posmā stāties leģionā un iet cīnīties. Viņi vēlējās palikt malā un visiem spēkiem nosargāt savu dzīvību. Viņiem tiešām bija tāda filozofija, ka dzīvība ir milzīga vērtība. Bet, protams, tas viss ir sarežģīti, un, paldies Dievam, visi nedomā šādās kategorijās, jo pienāk brīdis, kad sava zeme ir jāaizstāv. Citādi arī mēs šeit nesēdētu un nerunātu par Latviju. Nebiju lasījusi Eglīša romānu Es nebiju varonis. Domāju, ka tas ir viens no spēcīgākajiem karam veltītajiem darbiem, ko uzrakstījis cilvēks, kurš nav bijis karā. Kā parādīt to, ka cilvēks, kurš ir absolūti vērsts pret jebkādu vardarbību, kuru interesē tikai māksla, tomēr tiek ierauts politikā. To mēs šodien redzam. Agri vai vēlu politika nodarbojas ar tevi.
Vai aizbrauci uz Ameriku?
Es biju Losandželosā un biju arī Tailfingenē un Madonas pusē, no kuras nāk abi viņa vecāki. Ja cilvēks 40 gadu ir nodzīvojis konkrētā mājā, likās svarīgi redzēt viņa māju, pasēdēt, sajust, redzēt vietas, kur Eglītis pastaigājies, redzēt attālumus, mērogus. Ja par prototipiem varam uzskatīt konkrētās vietas, tad arī tās – observatoriju un kalnus, okeāna krastu un pludmali. Gleznotāju Kazimiru Lauru man vairs neizdevās satikt, bet satiku citus cilvēkus, kuri bija pazīstami ar Eglīti un Janelsiņu, un, pats svarīgākais, brāļa Vidvuda meitu Ingunu Galviņu, kura Losandželosā dzīvo kopš 1982. gada. Ja runājam par Tailfingeni, bija tikpat interesanti. Švābu kapričo, tur atrodoties, arī ieraugi mazliet citādāk. Tajā ir viens stāsts, kurā večiņu ar vērša ratiem izved ārpus ciema, jo viņas sapnis ir redzēt plašo pasauli, un viņa baiļojas, vai jebkad dzīvē tiks atpakaļ mājās. Un tad tu vienkārši nobrauc to pašu ceļu divās minūtēs. Man tas ir būtiski. Es arī Rīgā mēdzu stāvēt uz ielas un iztēloties, kā te viss izskatījās pirms 50 vai 100 gadiem. Pie Anšlava Eglīša mājas es biju brauciena pēdējā vakarā, un Inguna mani noveda lejā uz piejūras parku, kur Eglītis mēdza ikdienā pastaigāties un kur notiek stāsta Dūjas un rīsi darbība. Un tu ieraugi viņu tur sēžam. Un kļūst saprotamāk, kā tas ir, ka esi otrā pasaules malā un nekad, nekad neredzēsi mājas. Anšlava pašsajūtu – būt latviešu rakstniekam, neesot Latvijā, – man šķiet, to es dabūju.
Cik ļoti viņu plosīja un grauza nostalģija pēc Latvijas? Vai – tās bija aizvērtas durvis, kuras viņš nevēra citiem vaļā?
Jā un nē. No vienas puses, viņam blakus bija Veronika Janelsiņa, kurai, ja nu kaut kas nepiemita, tad sentiments. Ja Anšlavam Eglītim pašam tāds parādījās, Veronika to rūpīgi izravēja – viņi noteikti neasarojās. Vienlaikus interese par to, kas notiek Latvijā, bija liela. Eglītis tomēr neieplūda nekādā amerikāņu sabiedrībā. Pat ja tas bija viņa darbs – skatīties filmas, komunicēt ar zvaigznēm, fotografēties un ļaut aptaustīt matus, nevar teikt, ka viņš nošķīrās no latviešu sabiedrības un novērsās no informācijas par Latviju. Tad, kad sākās atmodas procesi, Eglīša ziņkāre un zinātkāre bija milzīga.
Kāpēc tev bija nepieciešama pēdējā nodaļa Trojas Melnis?
Tas taču skaidrs kā diena! Līdz šim par Anšlavu Eglīti publicēta tikai Viktora Hausmaņa grāmata. Arī par Mārtiņu Zīvertu un trimdas teātri. Taču, pētot Pēteri Pētersonu, runājoties ar Māru Ķimeli un pētot Nacionālā teātra vēsturi, nevar neredzēt, ka Viktors Hausmanis pat padomju laiku izpratnē nav starp progresīvākajiem teātra zinātniekiem. Viņš lielākoties rakstījis laikrakstam Cīņa un nav bijis starp tiem, kas atbalsta drosmīgu un elitāru mākslu, atšķirībā, piemēram, no Andas Burtnieces vai Lilijas Dzenes, un allaž tajā ir atradis ko kritizējamu. Eksistē arī Viktora Hausmaņa pētījumi par Raini un teātri. Domāju, ka Rainis ir pārāk interesants rakstnieks un liels cilvēks, lai viņa darbu analīze būtu tik vienkāršotā līmenī. To es sev nofiksēju jau 19–20 gadu vecumā. Biju sev jau studiju gados uzdevusi jautājumu, kāpēc no trimdas latviešu puses pret īstenu padomju zinātnieku nebija pretestības – ka viņš nav labākais, kuram uzticēties un ar kuru dalīties savā pieredzē, pārdzīvotajā gan kara gados, gan pēc tam. Tieši tik vienkārši – man tas radīja jautājumus, nu, tomēr dīvaini? Es par to turpināju domāt, redzot, cik aktīvi viņš turpina rakstīt laikrakstam Brīvā Latvija. Visiem tiem, kas dzīvo ārpus Latvijas, tika radīts, hm, izkropļots priekšstats par aktuālo teātrī. Bet vispār tas nav stāsts tikai par Hausmani, bet par vairākiem cilvēkiem, kuri savos rakstos un darbos tomēr ir uzskatāmi par padomju sistēmai paklausīgiem, ļoti lojāliem, kas viņiem ir licis vērsties pret drosmīgiem un nacionāliem mākslas darbiem. Līdzīgi, kā tas notika politiskajā sistēmā, notika arī mākslā un zinātnē. Par māksliniekiem mēs varbūt vēl varētu teikt, ka viņi vienmēr nav spējīgi izanalizēt savu rīcību, bet zinātniekam – vismaz manā uztverē – ir jāspēj racionāli sev un citiem atbildēt par savu rīcību. It sevišķi, ja tas skar ideoloģiska rakstura nozares. Esmu daudz par to domājusi, kāpēc šādi cilvēki tā, it kā vispār nekas nebūtu bijis, vienā dienā kļuva par absolūti pārliecinātiem nacionālistiem.
Tas man ir licis daudz domāt par kolaboracionismu visās izpausmēs. Ņemot vērā, kāda bija literatūrzinātnes un teātra zinātnes kvalitāte 90. gados un gadsimtu mijā, rodas jautājums, kāpēc tā visa bija pakārtota Viktoram Hausmanim – vai viņam tas ir pieņemami vai nav. Rodas jautājums – kad tu esi bijis patiess? Nemaz nerunājot par vissāpīgāko tēmu – viņš ne pārāk krietni un godprātīgi ir iz turējies pret savu padoto privāto telpu. Tam ir liecinieki, un viņi ir dzīvi. Jā, es uzskatu, ka šis cilvēks nav godājams cilvēks. Runājot par to, kā Anšlavs Eglītis ar saviem darbiem atgriezās Latvijā, nevaru apiet šo tēmu. Man ir ļoti pamatoti iemesli par to runāt. Vienlaikus – es neva rēju grāmatu beigt ar Anšlava Eglīša aiziešanu mūžībā. Viņš visu mūžu nodzīvoja kopā ar gleznotāju Veroniku Janelsiņu, un man grāmatas lasītājam bija jāpasaka, kas notika ar Janelsiņu. Un ar Janelsiņu viņas pēdējos dzīves gados notika tas, kas notika, – viņa neklātienē iemīlējās Viktorā Hausmanī jeb viņa tēlā, rokrakstā, fotogrāfijā. Tas, ka Hausmanis atbildēja uz tām vēstulēm, lai arī mulsa un nekādā veidā nenodeva savu dzīvesbied ri, ļauj runāt arī par cilvēcisko, nevis iz teikt tikai vērtējumu viņa dzīvei un dar bam. Pasakot slikto, pateikt arī labo.
Lustrācija Latvijā beidzās, īsti nemaz nesākusies. Vai piekrīti viedoklim, ka padomju okupācijas sekas nekad ne beigsies, ja netiks kaut vai morāli godīgi izvērtēti tā laika notikumi?
Ir bijis pietiekami daudz publikāciju, vairāki cilvēki mēģināja runāt. Manuprāt, ir vēl sarežģītāk. Viena lieta ir ziņotāju lieta un kartītes, bet nekur jau no Latvijas nav aizbraukuši cilvēki, kuri reāli strādāja šajās struktūrās, kuri bija virsnieki, reāli vervēja. Viņi ir starp mums, un viņu vārdus mēs nezinām. Viņu nav pat kartītēs. Līdz ar to tas ir tik sarežģīts jautājums... Mana vienīgā vēlme ir – netaisīt no tā jokus un nepārvērst to par teātri – tas jau nekas traks nebija. Apzināsimies, ka tas bija traģiski, bet nepārvērtīsim par joku. Tas jau būtu pietiekami.
Tu pati Latvijas Radio 3 veido interviju ciklu Šņorbēniņi. Kādu jautājumu par šo pētījumu tu uzdotu pati sev?
Pirmais nāk prātā par virsrakstu – kāpēc tāds? Bet gribu atbildēt tev pēc būtības. Man jāpadomā. (Pauze.) Par kuru no grāmatā iesaistītajām personām es vēl rakstītu grāmatu? Un tad es atbildēšu – par vācbaltiešu ārstu, neirozinātnieku Pēteri Vegeru. Viņš man liekas unikāla personība. Ir tik daudz ārkārtīgi interesantu dzimtu stāstu! Graujoši interesanti.