Kā jūs nolēmāt iestudēt tieši Janas Egles darbu?
Pagājušā gada nogalē es saņēmu zvanu no Latvijas Radio producenta un rakstnieka Dzintara Tilaka ar jautājumu, vai man būtu interese radoši padarboties Radioteātrī. Atbildēju, ka jūtos pagodināts, un vaicāju par materiālu, kas jau bija izvēlēts. Tas bija pasūtījuma darbs. Iepazinos ar Janas Egles daiļradi un sapratu, ka gribētu viņas rakstīto tekstu atdzīvināt radio iestudējuma formātā, un izdomāju inscenējumu.
Jūs esat teicis, ka Janas Egles daiļradē var saskatīt zināmas līdzības ar franču dramaturga Floriana Zellera darbiem.
Ja mēs salīdzinām ar manu, nu jau eksfavorītu manā līdzšinējā teātra režisora karjerā, tad – jā – var vilkt zināmas paralēles ar viņa lugām. Romānu Svešie jeb miļenkij ti moj Jana Egle ir sarakstījusi pēc līdzīgas formulas, kurā astoņi stāsti savijas vienotā veselumā. Tas atkal ir sava veida rēbuss vai puzle, ko man gribas atkost vai salikt.
Kāpēc jūsu eksfavorīts?
Esmu no viņa atvadījies, jo pasaulē ir ļoti daudz dramaturgu un rakstnieku, kuri raksta brīnišķīgus darbus. Esmu iestudējis piecas Floriana Zellera lugas trijos dažādos teātros, līdz ar to domāju, ka – pietiek, jo mani kolēģi par mani jau iesmīn: Rešetins nevienu citu autoru nezina, kā tikai Zelleru.
Neko citu nav lasījis!
Jā, jā! (smejas). Viņam ir vēl vairāki lieliski darbi, kurus esmu piedāvājis citiem režisoriem – Sergejam Golomazovam un Valdim Lūriņam –, sakot: draugi, ņemiet, citādi mani vilinās pašam atkal iestudēt šī autora lugas.
Vai jūs varētu atklāt, kas tieši jūs piesaistīja piedāvājumā iestudēt Radioteātrī?
Pirmkārt, šī bija mana iespēja atgriezties Latvijas Radio, kur esmu strādājis kā aktieris, otrkārt, Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā mums bija iespēja pie Irēnas Cērmanes apgūt radio teātra principus un tagad radās izdevība viņas iemācītās lietas pārbaudīt praksē: vai es kaut ko saprotu vai nesaprotu. Redzēs, kā novērtēs klausītāji. Ai, man ir pieķērusies zivs (pauze).Pie kā mēs palikām?!
Pie Radioteātra.
Šis ir absolūts radio teātra triumfs – kamēr dzīvais teātris nevar strādāt savā ierastajā gaitā un gaida labākus laikus, radio teātrī viss notiek uz pilnu klapi! Šeit var radīt kaut ko patiešām oriģinālu un pēc teātra mākslas izslāpušajiem ļaut atveldzēties, klausoties izcilos aktierdarbos.
Jūsu radio iestudējumā piedalās tādi aktieri ka Indra Briķe, Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks un Veronika Plotņikova.
Visas manas izrādes balstās tieši uz aktieri, jo es pats nāku no šīs vides un ļoti labi izprotu to. Manuprāt, strādāt radio teātrī aktierim ir īpaši liels gandarījums un bauda, jo viņam sava loma ir jāveido tikai un vienīgi ar balsi. Mēs ieraugām viņa patieso talantu – vai tu esi spējīgs ar to radīt tēlu un parādīt viņa domāšanas procesu un emocijas – un to, cik tu pats esi dziļš kā cilvēks. Šeit nav aiz kā paslēpties!
Kā notiek aktieru izvēle? Klausāties viņu balss ierakstus?
Es ļoti rūpīgi domāju par aktieru izvēli un izraudzījos tos, kurus pazīstu – ar kuriem esmu strādājis kopā un vērojis viņus darbībā jau gadiem ilgi. Galveno lomu šajā darbā spēlē Indra Briķe, kurai ir ļoti bagāta jūtu daba un kura spēlē rakstnieci, kura raksta šo darbu, uzburot dažādas ainas. Es gribētu uzsvērt, ka Svešie jeb miļeņkij ti moj nav radio iestudējums, bet gan radio seriāls, tāpēc ir ļoti būtiski to klausīties visus piecus vakarus pēc kārtas, lai piekļūtu pie Janas Egles radītās kopainas. Tās dramatizējumu mēs esam radījuši kopā ar Dzintaru Tilaku. Šī bija tikai otrā reize, kad es to darīju – pirmajā reizē veidoju dramatizējumu kopā ar Agnesi Kasparovu, kad Latvijas Nacionālajā teātrī gatavojos iestudēt ģimenes drāmu Aukle pēc franču marokāņu rakstnieces un žurnālistes Leīlas Slimani romāna Klusa dziesma motīviem. Man ļoti patīk strādāt ar tekstu.
Jūs pieminējāt vārdu "seriāls". To skatīšanās šajā Covid-19 pandēmijas laikā ir viena no retajām izklaidēm...
...visā pasaulē. Cilvēki ļoti ātri pielāgojas. Ja viņi nevar patērēt dzīvās mākslas produktu, tad viņi to aizvieto ar kaut ko citu – tagad cilvēki daudz vairāk lasa grāmatas, klausās radio un skatās audiovizuālus darbus. Savukārt dzīvās mākslas produktu radītāji mēģina meklēt kaut ko jaunu. Iespējams, ka šie procesi atstās iespaidu uz šīm jomām arī tad, kad tās atgriezīsies uz skatuves.
Varbūt jūs esat nolūkojis kaut kādas jaunas formas saviem nākamajiem darbiem teātrī?
Formas izvēle vai izveide vienmēr ir bijis gan skatītāju, gan arī kritiķu gaidīts, ja ne pats gaidītākais notikums: ar ko kurš režisors mūs atkal pārsteigs?! Es pieļauju, ka tie varētu būt kaut kādi paņēmieni, saistīti ar Zoom un citām asociācijām, kas šobrīd kairina mūsu uztveri. Attālinātība, atsvešinātība un absurds varētu būt dominējošie elementi, bet arī "tīri" iestudējumi par cilvēka jūtu dabu un citām lietām, kas pabaro mūsu garīgo matēriju, bez kuras mēs nespējam dzīvot. Šajā kontekstā gribu piebilst, ka vissvarīgākais ir nezaudēt cilvēcību. Tas attiecas uz jebkuru jomu – kultūru, sportu, politiku vai jebkuru citu. Tas skan ļoti vispārīgi, bet, piemēram, atgriežoties pie Radioteātra tēmas – es ļoti novērtēju, ka man uzticējās un šī uzticēšanās man ļāva izplest spārnus.
Kāda ir jūsu attieksme pret izrādēm internetā?
Manuprāt, tās ir sava veida ielāps, kas ļauj radoši darboties un nodoties meklējumiem šajā laikā, bet neesmu saskāries ar patiesi lieliem notikumiem virtuālajā vidē. Viens no veiksmīgākajiem risinājumiem ir Latvijas Nacionālā teātra e-teātris Baltais kubs, kas nedaudz tuvojas kino žanram un veidojas kā īsts starpprodukts, ko cilvēkam ir vieglāk patērēt nekā citus. Savukārt pats brīnišķīgākais piemērs ir Elmāra Seņkova iestudējums Irānas konference, kas arī saņēma Spēlmaņu nakts balvu. Tas bija ļoti precīzi izvēlēts materiāls ar krāšņu aktieru buķeti, kas satikās īstajā vietā un īstajā laikā.
Kā jums pašam ir bijis ar darbiem šā gada laikā?
Esmu strādājis sirsnīgi, cītīgi, godprātīgi un ar milzīgu pašatdevi – Dailes teātrī esmu iestudējis komēdiju Totāla izgāšanās un Latvijas Nacionālajā teātrī ģimenes drāmu Aukle, kas abas ir pabeigtas un gaida to brīdi, kad teātri vērs savas durvis skatītājiem. Mums būs nedēļa laika, lai atcerētos un varbūt atrastu jaunas krāsas, bet principā mēs esam gatavi izšaut! Šobrīd strādāju pie kino projekta, kurā gribētos iekosties.
Par ko tas būs?
Negribu skriet pa priekšu ratiem, bet kopā ar dramaturģi Zani Zustu rakstām oriģinālscenāriju manai pirmajai pilnmetrāžas spēlfilmai, kas ir iecerēta kā traģikomēdija. Mēs to iesniegsim Nacionālajā kino centrā un turēsim īkšķus, lai saņemtu finansējumu un divu trīs gadu laikā realizētu šo projektu. Es pats kā aktieris esmu filmējies jau kopš saviem studiju laikiem, uzņēmis divas īsfilmas un videoklipus un jūtos nobriedis, lai ķertos klāt šim lauciņam.
Traģikomēdijas var būt ļoti dažādas. Varbūt ir kādas atsauces uz kaut ko konkrētāku?
Es esmu frankomāns. Man patīk franču kino. Es gribētu darboties tā estētikā un iekustināt Latviju šajā kino virzienā.
Kāpēc tieši šis žanrs?
Man gribas runāt par nopietnam lietām, bet saprotu, kad šobrīd nevienam negribas ciest, jo pati dzīve ir ciešanu pilna, tāpēc esmu izvēlējies traģikomēdiju, kurā par nopietno var runāt ar smaidu un trāpīt gan izklaidē, gan arī emocijās. Manā skatījumā tas ir pats labākais žanrs gan kino, gan arī teātrī. Es kā mākslas vides pārstāvis izjūtu zināmu atbildību par to, lai veicinātu cilvēku labsajūtu un viņu neieslīgšanu depresijā.
Vai šis laiks ir licis pārdomāt to, ko nozīmē būt aktierim un režisoram šajā laikā?
Es domāju, ka mēs esam tikuši pāri pirmajam mulsumam un apjukumam – gan teātra vadības līmenī, gan arī režisoru materiāla izvēles ziņā, un joprojām pats svarīgākais ir degt par kādu tēmu.