Tiešām ir brīži, kad trīc gan kājas, gan sirds, gan rokas, – savās jau divreiz piedzīvotajās Vispārējo dziesmu svētku (2003, 2008) virsdiriģentes izjūtās dalās diriģente Aira Birziņa. Viņa atkal gatavojas virsdiriģentes atbildīgajam godam un kopā ar kolēģi Ivaru Cinkusu ir arī svētku noslēgumkoncerta mākslinieciskā vadītāja.
Vai tagad, Dziesmu svētku priekšvakarā, stress ir jau ļoti jūtams?
Stress ir. Miegs īsti vairs nenāk ne vakaros, ne no rīta, un brīžiem uznāk nepadarāmo darbu sajūta. Bet es apjaušu darba mērogus, un man jau ir vairāku Dziesmu svētku pieredze dažādos pienākumos. Varu aprēķināt savus spēkus un to, cik laika vēl atlicis. Tāpēc stress nav tik nekontrolējams. Esmu ievērojusi – kad stress ir pavisam liels, es kļūstu lēnāka. Varbūt tas pat ir labi, jo nepaspēju izšaut kādu ātru rīcību. Paliek laiks padomāt.
Dziesmu svētku galvenā notikuma, noslēgumkoncerta Līgo!, mākslinieciskās vadītājas un virsdiriģentes pienākumi neizsmeļ tavu svētku rosību?
Abi mani sieviešu kori Dzintars un Rasa piedalījās koru karos (fināla konkursā), kas notika Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē. Vairāku nākamās dienas pasākumu vidū bija ekumeniskais dievkalpojums Rīgas Domā, kurā dekāns Elijs Godiņš mani uzaicinājis kā vienu no svētku dalībniekiem teikt lūgšanu. Tajā pašā vakarā svētku atklāšanas ceremonijā Dziesmu svētku parkā piedalījās Rīgas Doma meiteņu koris, mēs jau laikus sagatavojām Mārtiņa Brauna Atklāšanas mūziku. Dažas dienas vēlāk Latvijas Universitātes aulā ir nozīmīgs un skaists koncerts Jāzepa Vītola 150 gadu jubilejai, kurā dziedās arī kordiriģentu koris. Viena no dziesmām – Mākoņlaivas – skanēs manā vadībā. No 4. jūlija sāksies noslēgumkoncerta mēģinājumi Mežaparka Lielajā estrādē, noslēgumkoncertā 7. jūlijā man jādiriģē trīs dziesmas. Tiešām ir brīži, kad trīc gan kājas, gan sirds, gan rokas. Kad pa dažiem pakāpieniem uzkāp augšā, atpakaļceļa nav, un no pirmās plaukstas kustības un ieelpas sākas neapstādināms process, un no manis ir atkarīgs, kā tas beigsies. Man svarīgi tajā brīdī sajust paļaušanos, intuīciju.
Baudi privilēģiju Lielajā estrādē diriģēt sev tuvākās dziesmas?
Kaut kādā mērā tā varbūt ir. Es pati ierosināju, lai šīs dziesmas būtu repertuārā. Emīla Dārziņa Senatne man ir ļoti mīļa, ar Ogres rajona koriem esam to dziedājuši jau citos lielos pasākumos, un man likās, ka to varētu kopā dziedāt arī visi Latvijas jauktie kori. Tā tikai vienu reizi bijusi Dziesmu svētku programmā, un ir priekšstats, ka tā ir viena no visgrūtākajām dziesmām. Manuprāt, šī ir dziesma, kuru nodziedot un izdzīvojot arī dziedātājiem ir sajūta, ka ir daudz kas pateikts.
Ar sieviešu koru dziesmām – Kārļa Lāča Es bij’ meita un Andra Sējāna Saule auda audekliņu – man ir ļoti personiska saikne, jo tās izauklētas manos koros. Viena pagājušajā gadā skanēja Dzintara, otra – Rīgas Doma meiteņu kora jubilejas koncertā. Redzot dziedātāju patiku un publikas reakciju, ierosināju tās dziedāt kopkorī. Ar pašā koncerta noslēgumā visiem kopā dziedamo Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesmu vajadzētu nākt brīnuma piepildījuma sajūtai no dziedātāju sirdīm un acīm līdz klausītājiem. To diriģējot, man jau ir bijusi sajūta, ka šie stiprie vārdi aiziet debesīs: "Dzied mana dvēsele, dzied./Mirdz mana dziesma, lūdz mana dziesma, mīl mana dziesma Latvijā."
Tā piepulcējama Dziesmu svētku nozīmīgākajām spēka dziesmām – simboliem?
Ir svarīgi, lai to nodziedātu ar īstu izpratni, tad tā varētu kļūt par šādu simbolu. Man ļoti lielu gandarījumu koru kopmēģinājumos sagādāja tas, cik ļoti mainījās izpildījums pēc mana aicinājuma padomāt, ko šie trīs vārdi – mirdz, lūdz un mīl mana dziesma Latvijā – mums katram nozīmē. Ja vārdus lasa ar domu, tas uzliek personiskāku atbildību, ko tu esi izlasījis un kā pateicis. Bet gadās, ka dziesma ir jau daudzkārt dziedāta un tikai pēc tam vārdi atnāk kā atklāsme. Toreiz, kad Mārtiņa Brauna dziesma Saule, Pērkons, Daugava pirmoreiz skanēja Skolēnu dziesmu svētkos (1989. gadā) un Vispārējos dziesmu svētkos (1990. gadā), varbūt tikai daļa Raiņa vārdus izlasīja pamatīgāk, un tikai pamazām atnāca tulkojums. Man kā diriģentei teksts ir ļoti svarīgs, jo es domāju, ka vokālajā mūzikā tas pasaka priekšā dziesmas interpretācijas ideju.
Vai, tavuprāt, arī Jāņa Petera vārdi Raimonda Paula dziesmā Manai dzimtenei šodien ir nevajadzīgs biedinājums tautai?
Es šo tekstu tā nelasu. Cenšos meklēt saturu plašāk, vispārinātāk, simboliskāk. Tas, ko domājam, materializējas, un arī klausītājs dzird to, ko es domās lasu. Man liekas, ka tas ir arī viens no Dziesmu svētku brīnuma vai fenomena raksturlielumiem, ka dziedātāju domas varbūt spraucas pa matu galiem ārā. Tās pat nav pateiktas vārdos, bet rada Dziesmu svētku noskaņas unikalitāti, par ko varam brīnīties mēs paši un ko apbrīno citi. To var mēģināt izskaidrot, tomēr īsti racionāli tas nav iespējams.
Vai vēl atceries savus pašus pirmos Dziesmu svētkus un sajūtas?
Tie bija Madonas rajona Skolēnu dziesmu svētki 70. gadu beigās. Es biju dejotāja. Koncertu īpaši neatceros. Atceros sadzīvisku noskaņu aiz estrādes, piedzīvojumus ar saldējumu un kurpju nospiestām kājām. Bija ļoti kolosāla diena, un man kā Lubānas lauku bērnam izbraukums uz rajona galvaspilsētu bija pietiekami svarīgs notikums.
Mani pirmie lielie Dziesmu svētki bija 1985. gadā. Es mācījos Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā un dziedāju skolas korī. Sacentāmies arī koru karos. Šie Dziesmu svētki ir leģendāri gan ar padomju armijas rindām starp dalībniekiem estrādē, gan ar to, kā tauta izsauca Haraldu Medni diriģēt Gaismas pili, gan ar baltajiem cimdiem brāļu Kokaru rokās. Atceros dziedošos tramvajus un garu dziedāšanas nakti, pēc noslēgumkoncerta ejot pa Rīgas centru kopā ar daudziem nepazīstamiem dziedātājiem no dažādiem koriem. Devāmies uz Dziesmu svētku parku, kur pilnīgā tumsā mazā dīķīša krastā pie Dziesmu svētku simtgades pieminekļa dziedājām tautasdziesmas. Gaišā, saulainā rītā cauri Vecrīgai soļoju uz māju pusi Imantas virzienā.
Kad koncertā izsauca Medni un Vītola Gaismas pili, ļaužu burzmā stāvot uz asfalta, īsti nesapratu, ko koris kliedz: Kas tagad notiek? Ko visi saka? Tad Mednis, kurš virsdiriģentos nebija paredzēts, nāca diriģēt no skatītāju zonas. Tolaik visi pieredzējušie koristi dziedāja no galvas, bet mēs, jaunie profesionāļi, – no notīm. Dziesmas, kuru nebija repertuāra grāmatiņā, mums nebija īpaši zināmas. Blakus stāvošā kundze iedeva man dunku sānos, jo laikam jau nedziedāju Gaismas pili, kā nākas.
Varbūt visiem virsdiriģentiem tribīnē vajadzētu baltus svētku cimdus?
Prožektoru gaismā baltie cimdi lieliski izceļ diriģentu rokas, bet personiski ir sajūta, ka cimdi man varbūt traucētu sajust skaņu. Man šķiet, ka skaņa ir taustāma un ka tā nāk caur tīrām rokām. Nē, es negribētu vilkt cimdus.
Ko darīt, ja viens liktenīgs vārds dziesmai aizšķērso ceļu uz nākotni?
Domā Imanta Kalniņa dziesmu Ļeņinam ar Imanta Ziedoņa vārdiem? Visā dziesmā nav neviena vārda, kas šodien nederētu, izņemot pašas beigas: Ļeņins, Ļeņins, Ļeņins. Varbūt varētu lūgt komponistam pašam pārstrādāt dziesmas beigas, jo dziesma ir ar ļoti dziļu un joprojām aktuālu saturu.
Nav mazliet dīvaini Dziesmu svētku noslēgumkoncertā vēlreiz svinēt tikko jau piedzīvotos Līgosvētkus?
Tieši šādā jūnija laikā kā tagad es braucu mašīnā, un skanēja ļoti skaista līgodziesma. Te pēkšņi atskārtu, ka vārds "līgo!" ir ļoti atbilstošs Dziesmu svētkiem: svinēt, priecāties. Šis vārds redzams jau uz pirmo Dziesmu svētku karoga (1873). Sāku interesēties, ko latviešu valodā izsaka Līga, līgot, līgošana. Kā šo vārdu var locīt, mainīt un skaidrot. Man likās, ka tas ļoti atbilst Dziesmu svētku jēgai: prieks, līksme, auglība, aplis ar gaismu un saistībā ar sauli. Lībiešu valodā tas ir arī vēlējums "Lai top!". Piedalies, dari, dziedi, dejo, nāc, svini! Tas ir vēlējums katram un arī pašam sev. Kad biju iedziļinājusies, vēstīju kolēģiem, ka koncerta nosaukums varētu būt Līgo. Tad jau, ņemot to vērā, sākām grupēt koncerta programmu blokos. Tur labi iederas ne tikai tautasdziesmu apdares ar refrēnu "līgo, līgo!", bet arī nopietnas klasiķu dziesmas, turklāt daudzām tieši vārds "līgo" ir dzejā, piemēram, E. Dārziņa Senatne, arī kā darbības vārds. Noslēgumkoncertam ir jāaptver visas nozares – kori, deja, pūtēju orķestri, folkloras priekšnesumi –, un viss organiski iekļaujas "Līgo" domā.
Nozares padomē daudz runājām par to, ka Dziesmu svētku stūrakmens ir koru a cappella daudzbalsība un ka mēs to vēlamies atkal teikt gan latviešu klausītājiem, gan viesiem no ārzemēm. Mums ir jābūt lepniem, cik daudz mums ir koru, katram ir jāļauj sevi cieņpilni apliecināt. Tāpēc jauktajiem koriem ir divi uznācieni, bet koncerta vidū uz skatuves būs vīru un sieviešu kori. Ļoti priecājos, ka bija iespēja radīt klātbūtni Latvijas senioru koriem. Viņi bijuši uzticīgi Dziesmu svētku tradīcijai visu savu dzīvi.
Pēc ilgiem gadiem Mežaparka estrādē atgriezīsies pūtēju orķestri – pilnā sastāvā, ap 1200 mūziķu no visas Latvijas. Es vēlos, lai cilvēki koncertā nestaigā skatītāju rindās ar ēdiena šķīvi vai alus glāzi. Dziesmu svētki nav pilsētas ielu svētki, tas ir koncerts ar noteikumiem, kas ir jāciena. Nāciet laikus un izdzīvojiet svinēšanu arī pirms koncerta, ne tikai sagaidot, ka jūs kāds izklaidēs, iesaistīs vai pavilks ar kādu dziesmu vai līdzi dziedāšanu. Svētku sajūta pašam sevī ir jāaudzē un jārada.
Pirms desmit gadiem ne sapņos nerādījās, ka dziesmu vārdus mums teiks priekšā mobilās aplikācijas un varēsim virtuāli uzgavilēt gājiena dalībniekiem.
Ir simpātiski, ka cilvēki grib dziedāt, un, ja tas – grāmata, ekrāns, mobilais telefons – viņiem palīdz izdziedāties un piedzīvot svētkus, lai tā būtu. Man gan vizuāli ne pārāk patīk, ka cilvēki nodurtu galvu skatās aparātiņā un paši savā nodabā lasa un dzied. Man liekas, ka dziedot galvu vajag pacelt. Kad dziedi, degunam jābūt augšā.
2001. gadā svētkos Rīgai – 800 es pati biju pie idejas dzimšanas par vairāk nekā 14 stundu ilgu dziedāšanu pie Brīvības pieminekļa ar grāmatām un ekrāna tekstiem. Pēc tam diezgan strauji tas aizripoja pilsētu svētkos un Dziesmu svētku naktīs. Tomēr ar maniem iekšējiem ideāliem tas nesakrīt. Domāju, ka cilvēkiem dziesmas būtu jāzina un jādzied no sevis, ne tikai ar priekšā teiktiem vārdiem. Bet ir jājautā, cik no populārajām, vecajām tautasdziesmu apdarēm, piemēram, J. Cimzes Rīga dimd, E. Melngaiļa Tumša nakte, zaļa zāle vai V. Kaminska Bēdu, manu lielu bēdu, koristi šodien var tā uzreiz nodziedāt četrbalsīgā salikumā? Vai tomēr viss nebeigsies ar vienbalsīgi dziedātu melodiju? Dziesmu uzkrājumam jārodas pakāpeniski, tas lādē jāsaliek no mazām dienām. Ja bērni bērnudārzā vai skolas mazākajās klasēs iemācītos tautasdziesmas melodiju un vārdus un vēlāk arī apdari un katrs savu balsi, tas būtu skaistākais ceļš, ko, manuprāt, vajadzētu iet.
Tev ir pašai savs tautastērps?
Jā, tas ir Austrumvidzemes tautastērps. Ne pilnīgi Lubānas tērps, taču ļoti skaistā un greznā villaine ir Vēstures muzejā redzamās Lubānas villaines kopija. Tautastērpu darināju jau 2008. gada svētkiem, bet tas vēl nav pilnībā pabeigts, es to papildinu – jaciņa top tikai tagad. Tiešām esmu lepna, ka uzņēmos un kopā ar etnogrāfijas speciālistiem izpētīju, kādam tam jābūt. Nesen, to apvilkusi, diriģēju Dziesmu svētku ieskaņas koncertā un sajutos tik labi! Iepriekš vēl nebija tāda sajūta bijusi, tagad tas man ir pienācis tuvāk.