Izabella Ipēra ik gadu janvārī cītīgi piedalās Parīzē notiekošajā vērienīgajā franču kino prezentācijā, kuru apmeklē žurnālisti un filmu izplatītāji no visas pasaules. Franču mākslinieki iepazīstina ar saviem jaunākajiem darbiem, kuri tikko iznākuši vai drīz iznāks uz kinoekrāniem. Superzvaigžņu laiks ir ierobežots, žurnālistu ir daudz, viņi tiek sadalīti grupās. Katra grupveida intervija ar Izabellu Ipēru ilgst 20 minūšu un notiek luksusa viesnīcas InterContinental Paris Le Grand 2126. numurā. Gultas vietā – krēslu rindas.
Ienākot numurā, uzreiz ieņemu stratēģiski pareizāko vietu – pirmajā rindā tieši pretī sarunbiedrei. Tā ar viņu var izveidot acu kontaktu un uzdot jautājumus sīvā konkurencē būs vieglāk. Šāds tikšanās formāts neparedz iedziļināšanos sarunas tematā, tas ir jautājumu un atbilžu pingpongs. Cīņā par iespēju uzdot jautājumu uzvar tas, kuram ir skaļāka balss, kas neizšķīst kopkorī.
Izabella Ipēra ierodas ar nokavēšanos – ieilgušas blīvi saplānotās intervijas ar televīzijas žurnālistiem. Aktrise izskatās grezni – Chanel viņai piestāv. Dīva ir noskaņota ironiski, pat rotaļīgi. Kad sarunas gaitā reportieri cenšas pārkliegt cits citu arvien skaļāk, Izabella Ipēra iesaucas: "Man ir tikai divas ausis!" Viņa saprot intervijas formātu un sniedz īsas, kodolīgas atbildes, detaļās neizplūst, taču vienmēr parāda raksturu.
"Kuru režisoru dēļ jūs būtu gatava uz visu?" – "Ko nozīmē būt gatavai uz visu? Man režisori nekad nav piedāvājuši "visu", man vienmēr piedāvā kaut ko konkrētu. Starp "visu" un "kaut ko" ir liela atšķirība."
"Klods Šabrols kino industrijā jums bija kā tēvs…" – "Nē, viņš nebija tēvs. Man ir savs tēvs un citu nevajag. Klods Šabrols mēdza teikt, ka viņš ir mans onkulis."
2017. gadā Izabella Ipēra bija redzama Mihaela Hanekes dzēlīgajā ģimenes komēdijā Laimīgas beigas/Happy End, Serža Bozona komēdijdrāmā Haidas kundze/Madame Hyde un Annas Fontēnas drāmā Marvēns/Marvin ou la belle éducation. Šīs ir trīs pamanāmākās 2017. gadā iznākušās filmas ar Izabellu Ipēru, bet viņas filmogrāfijā norādīti vēl daži pērn tapuši darbi. Mūsdienu izcilākā Eiropas aktrise strādā bez pauzēm. Šogad arī sagaidīsim vairākas filmas ar Izabellu Ipēru. Pirmā no tām – franču klasiķa Benuā Žako drāma Eva – februārī startēs Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā. Vēlāk redzēsim Nīla Džordana Atraitni/The Widow, kurā Izabella Ipēra esot nospēlējusi vienu no ļaunākajām varonēm savā karjerā.
Viņa teikusi, ka vēlētos sadarboties ar režisoriem Stīvenu Frīrsu, Deividu Kronenbergu un Vudiju Allenu. Pagājušajā vasarā intervijā laikrakstam The Financial Times aktrise sacīja – pati ir izbrīnīta, ka joprojām nav strādājusi ar Vudiju Allenu: "Laika vairs nav daudz. Viņš nav jauns… Turklāt viņš uzņem tik daudz filmu. Kāpēc viņš nevarētu uzņemt vienu filmu ar mani? Vudijs Allens nenojauš, ko zaudē. Viņš to sapratīs, kad būs par vēlu."
Izabella Ipēra vairākkārt ir uzsvērusi, ka izjūt absolūtu pārliecību par savām aktiermākslas spējām: "Tas varētu izklausīties augstprātīgi, taču es nekad nešaubos. Man nav baiļu. Ja runājam par darbu, man ir neierobežota pašpārliecība. Citās dzīves jomās tā nav, taču tēlošanā mani nekas nebiedē un nemulsina. Tēlošana nekad nav šķērslis, tā neizraisa stresu." Savu pirmo jautājumu Izabellai Ipērai uzdodu par viņas darba metodi.
Kādi ir nosacījumi, lai jūs varētu ieiet šajā spēles telpā, kurā ir absolūta pārliecība par saviem spēkiem un nav šaubu?
Galvenais nosacījums – labs režisors. Tas ir visa sākums. Es ceru, ka režisors sniegs man brīvību, bet noteiks arī ierobežojumus.
Vai strādājot jūs norobežojaties no apkārtējās pasaules?
Nē, jo nekad neesmu uzskatījusi, ka kino mūs attālina no realitātes, tieši pretēji. Protams, kad filmējos, es izveidoju ap sevi burbuli, taču tas pārsprāgst, kad tiek izslēgta kamera. Joprojām katru dienu pavadu pārāk daudz laika, lasot laikrakstus. Izvēlos Le Monde un Libération.
Kas notiek, ja filmēšanas laikā jūs saprotat, ka režisors nav labs?
Tā ar mani nekad nav noticis, dārgumiņ! Nav bijis tāda gadījuma, kad es pēkšņi atskārstu: ak vai, viņš nav izcils! Varbūt dažas filmas nav bijušas ideālas. Taču es nesaku, ka režisors nav bijis labs, es izvēlos citu formulējumu: "Filma negāja pie sirds visiem." Apmierināt visus nekad nav iespējams. Tad, kad filmējos, manī ir pietiekami daudz pārliecības, ka šis ir ideāli piemērots režisors šīs filmas radīšanai. Tas pierāda, ka mūsu profesijā ir jāprot izdarīt izvēli, un es zinu, cik grūti ir izdarīt pareizo izvēli.
Kino ir kolektīvs mākslas veids. Mēs paļaujamies uz vieniem un tiem pašiem kritērijiem, izvēloties strādāt ar debitantu režijā vai ar pieredzējušu mākslinieku. Ja filmējos Benuā Žako vai Mihaela Hanekes filmā, es neuzdodu sev tik daudz jautājumu kā gadījumā, ja strādāju ar režisoru debitantu.
Vai ātri iemācāties savas lomas tekstu?
Jā. Patiesībā es nemaz nemācos tekstu. Ceru, ka tas nav redzams uz ekrāna. Man ir jāiemācās teksts ātri, jo es to nemācos. Kad sākas filmēšana, vienkārši nav citas izejas.
Vai tēlošana jums vairāk ir garīga vai fiziska pieredze?
Gan garīga, gan fiziska. Kad tu tēlo, tu domā, un uz ekrāna vienmēr var redzēt, kad aktieris domā. Aktierim ir ārkārtīgi svarīgas attiecības ar kameru. Brīžiem man ir grūti kaut ko izpaust kopplānā vai arī ja kamera atrodas tālu. Kad tā ir tuvāk, kļūst vieglāk. Tāpēc savās filmās pieprasu tikai tuvplānus! Tas ir joks. Dažreiz izdodas atrast veiksmīgu ainas risinājumu, kad kamera ir pavisam tuvu. Ja strādājat ar labu režisoru, viņš perfekti sajūt mirkli, kad aktieris ir gatavs tuvplānam. Tad vairs nav tik lielas nozīmes tam, ko tu saki, bet tam, ko tu domā un slēp. Vairumā gadījumu tuvplāni atrisina ļoti daudz problēmu.
Ko jūs pati meklējat kino? Ko cerat no tā saņemt?
Es joprojām daudz ko gaidu no kino. Es ticu kino spēkam. Ticu, ka tas ir mākslas veids, kurš spēj sevi atjaunot un meklēt jaunas formas. Man kino nozīmē attiecības ar režisoriem, un šīs attiecības ir ārkārtīgi vērtīgas. Tās ir dārgākais, kas ir šajā profesijā. Tās mani piepilda un liek strādāt. Es neredzu iemeslus samazināt darba intensitāti. Esmu pieradusi strādāt daudz. Tikko teicu, ka kino ir kolektīvs mākslas veids, taču pirmām kārtām filma ir viena autora – režisora – darbs, tas ir viņa individuālais skatījums, viņa izteiksmes veids, un tas mani interesē visvairāk. Katru reizi satiekoties ar režisoru, es atklāju sev jaunu pasauli.
Vai piekrītat tam, ko atklātā vēstulē, reaģējot uz seksa skandāliem un to turpinājumu, uzrakstījusi Katrīna Denēva un citas prominentas franču kultūras un inteliģences pārstāves?
Es to uzskatu par neadekvātu jautājumu. Kā jūs varat man jautāt, vai es tam piekrītu vai ne? Es saprotu, kāpēc Katrīna Denēva ir parakstījusi šo vēstuli pēc visas tās kņadas. Viss, kad tagad notiek, ir ļoti paredzams. Mēs Francijā sakām: jūs nevarat pagatavot omleti, nesasitot olas.
Šīs tēmas aktualizējās pēc skandāliem kino industrijā, un es uzskatu, ka tam būs pozitīvas sekas: svarīgākais, ka uzmanība tiks pievērsta līdzīgiem gadījumiem citās jomās un sievietēm, kuras nav slavenas, kurām nav lielas ietekmes un varas. Jācer, ka tas mainīs cilvēku apziņu un attieksmi.
Vai pati esat kādreiz saskārusies ar diskrimināciju?
Nē, es personīgi nekad ar to neesmu saskārusies.
Vai jūs saņemat tikpat lielus honorārus kā jūsu kolēģi vīrieši?
No šī brīža es to visu rūpīgi pārbaudīšu – būs vienlīdzība! Es jokoju. Nē, es nejokoju. Kā kāds vispār var iedomāties, ka sievietei var maksāt mazāk nekā vīrietim? Es runāju ne tikai par kino industriju, bet par situāciju darba tirgū kopumā. Šis punkts ir jānostiprina likumā.
Vai joprojām var just, ka sievietēm, kuras darbojas izklaides industrijā, ir jābūt mūžīgi jaunām un skaistām? Šis spiediens saglabājas?
Viss attīstās pareizā virzienā. Par to tikko labi izteicās Nikola Kidmena, saņemot ASV Aktieru ģildes balvu kā labākā aktrise par lomu televīzijas seriālā Lielie mazie meli/Big Little Lies. Nikolai bija skaista runa, kurā viņa pieminēja arī mani. No tā runa kļuva vēl skaistāka. Starp citu, šajā seriālā Nikola patiešām ir lieliska.
Seksa skandālu gaisotnē pēdējās nedēļās daudzi aktieri cits pēc cita norobežojas no sadarbības ar Vudiju Allenu. Vai jūs arī tagad būtu ar mieru filmēties viņa filmā?
Slidens jautājums. Viņš joprojām man neko nav piedāvājis, tāpēc man nav ko teikt.
Kā jums šķiet, vai cilvēkiem ir daudz greizu priekšstatu par jums?
Dažreiz kaut ko lasu un saprotu, ka rakstīts nevis par mani, bet par lomām, kuras es spēlēju. Taču, arī rakstot par manām lomām, autori mēdz visu sašaurināt, reducēt līdz vārdiem "manipulatīva", "perversa". Lasot es domāju: "Varbūt varam iet kaut nedaudz dziļāk?"
Mihaela Hanekes jaunākajā filmā Laimīgas beigas jūs esat daļa no ansambļa, jūsu lomu nevar nosaukt par galveno. Vai režisora personība jums ir kļuvusi nozīmīgāka par pašu lomu un tās mērogu?
Es no paša sākuma zināju, ka Laimīgas beigas būs ansambļa filma. Katram aktierim tajā ir sava loma. Es būšu laimīga atkal nospēlēt galveno lomu Mihaela Hanekes filmā, ja man būs šāda iespēja.
Esat teikusi, ka vēlētos nospēlēt kādā poļu režisora Kristiana Lupas iestudētajā izrādē. Ko jums sniedz darbs uz teātra skatuves?
Ja jūs mīlat teātri, kā to mīlu es, jūs vēlaties strādāt ar visiem labākajiem režisoriem, un Kristians Lupa ir viens no viņiem. Es nedomāju, ka teātrī gūstu to, kā man pietrūkst kino. Es uzskatu sevi par vienu un to pašu aktrisi gan uzņemšanas laukumā, gan uz skatuves. Nav nekādas atšķirības, kur es spēlēju – teātrī vai kino. Man tas ir viens un tas pats. Man ir tāda pati attieksme pret savām lomām. Režisoru pieeja darbam var atšķirties, jo tie ir divi dažādi mediji, taču man kā aktrisei tas neko nemaina – vai es tēloju Fedru uz skatuves, vai atveidoju varoni filmā Laimīgas beigas.
Teātrī esmu strādājusi ar visdažādākajiem režisoriem – no Boba Vilsona līdz Kšištofam Varlikovskim, no Kloda Režī līdz Žakam Lasalam. Tā ir bijusi gan laime, gan liela atbildība. Man teātris vienmēr ir bijis kā utopijas ideja, tas nav rutīnas darbs. Darbam teātrī ir jābūt īpaši augstā līmenī, citādi nav vērts tam pievērsties.
Pēdējā gadā vairākkārt esat publiski izteikusi atbalstu Krievijas kino un teātra režisoram Kirilam Serebreņņikovam, kurš izcieš mājas arestu Maskavā. Ko reāli var izdarīt starptautiskā radošā kopiena, lai viņam palīdzētu?
Es joprojām viņu atbalstu un iestājos par viņu. Ko var darīt? Neaizmirst viņu. Turpināt par viņu domāt un runāt. Varbūt cilvēkam, kurš nonācis tādā situācijā kā Kirils, tas ir kaut neliels mierinājums. Viņam ir jāzina, ka mēs viņu atceramies.
Vai jūs ticat laimīgām beigām – ne tikai filmās, bet arī dzīvē?
Cik dīvains jautājums! Neesmu tik pesimistiski noskaņota kā Mihaels Haneke. Taču es neesmu izcila režisore, kāds ir viņš. Filmas netiek uzņemtas, lai tikai glaimotu cilvēkiem, sniegtu viņiem baudu un patīkamas emocijas. Dažreiz skatītājus vajag pamatīgi satricināt. Tas ir kino uzdevums.
Ziniet, Mihaels Haneke dzīvē ir ļoti laimīgs, gaišs cilvēks, viņam patīk smaidīt un smieties. Taču kā režisors viņš izvēlas parādīt realitāti tieši tā, kā viņš to dara. Tas nenozīmē, ka viņš visu dienu raud un pavada depresijā. Viņam ir normāla dzīve.
Vai jums ir sapņi?
Sapņi? Nē, man nav sapņu, bet man ir vēlmes.
Iza
tv