Dzejniece Anna Auziņa ir apbalvota ar Dienas gada balvu kultūrā 2017 par dzejoļu krājumu Annas pūra govs, kas pērn iznāca apgāda Neputns paspārnē. Varētu teikt, ka rakstīšana bijusi Annas Auziņas pūrā: tēvs Imants Auziņš bija dzejnieks, māte Irina Cigaļska – rakstniece un tulkotāja, māsa tulkotāja Irēna Auziņa bija precējusies ar dzejnieku Klāvu Elsbergu. Arī šīs ģimeniskās saites, kas veidojušas dzejnieces identitāti, Anna pēta jaunākajā krājumā. Tādi krājuma dzejoļi kā Identitāte un cikls Apziņa ietiecas dziļi personiskajā un izārda komforta telpu, lai to izzinātu un atjaunotu jau transformēti harmoniskāku. Tā ir liela uzdrošināšanās, ko novērtē arī lasītāji, liekot pārvērtēt privātuma ēnainās puses un iznākt gaismā ar visu savu būtību.
Anna Auziņa prot pavisam maigi apstarot neredzamās lietu, fenomenu puses. Viņas poētiskais pienesums ir spēja vienlaikus intelektuāli reflektēt un emocionāli aizkustinoši attēlot daudzus neviennozīmīgus jautājumus, uz kuriem dzeja vienmēr ir meklējusi atbildes. Lielākoties viņas dzejoļu tēmas svārstās no sievietes ikdienas līdz eksistenciālām pārdomām un pat garīgām atziņām. Anna Auziņa līdzās tādiem autoriem kā Kārlis Vērdiņš, Inga Gaile, Pēteris Draguns un Marts Pujāts ir viena no nozīmīgākajām jaunās paaudzes dzejniecēm. Viņai līdz šim iznākuši dzejas krājumi Atšķirtie dārzi (1995), Slēpotāji bučojas sniegā (2001), Es izskatījos laimīga (2010).
Kādas tev ir sajūtas pēc Dienas gada balvas kultūrā saņemšanas? Kas ir mainījies?
Cilvēki atkal mani atceras. Brauc filmēt, fotografēt, intervē, piemin sociālajos tīklos. Nevar teikt, ka tas nav svarīgi, jo, ja tas nenotiek, var nākties bēdāties. Varbūt tagad, kad man ir piedzimis bērns, man gribas pateikt, ka svarīgāka ir privātā dzīve un ne man tā grāmata vairs tik svarīga, ne balvas, bet tā gluži nav.
Biju mazliet bēdīga par iepriekšējo grāmatu, jo man šķita, ka tā nav pietiekami novērtēta, bija maz recenziju, jo tas bija laiks pēc krīzes, maz informācijas nesēju... Savukārt šī grāmata man ir sagādājusi ļoti daudz uzmanības, un nu jau es varētu kā tāda jaunkundze teikt: "Vai, vai, vai, man jau ir gana..." (Smejas.) Taču man ir arī pienākums pret izdevniecību, kas grāmatu ir izdevusi, un arī pret savu tekstu, un man ir jādara viss, lai cilvēki to lasītu.
Es tikko lasīju par Āriju Elksni, ka viņa arī ļoti vēlējās būt par Tautas dzejnieci, jo Ojārs Vācietis tāds bija, un viņai arī gribējās. Mēs varam teikt, ka mums balvas neko nenozīmē, ja mums tās balvas dod.
Kāds ir tas stāsts, ko vēlējies izstāstīt caur šī krājuma pagātnes, mantojuma un pūra dzejoļiem?
Krājums neveidojās apzināti kā stāsts, taču, kad tas salikās kopā, es sapratu, kas tur ir... Redzi, tā pūra govs dzejolī nomirst, bet meitene vietā dabū citu. Un, ja mēs runājam par vēstījumu, kaut kas tāds notiek arī ar to – Inga Ābele formulēja, ka šajā grāmatā personība, dvēsele sašķīst drupačās un tad atkal saliekas kopā.
Kā šis krājums pēc iznākšanas ir ietekmējis tavu "personības kosmosu"?
Šī grāmata joprojām ir ļoti piesaistīta manai šīszemes dzīvei. Rudenī man piedzima bērns, un tie, kas bija lasījuši grāmatu, nebija par to pārsteigti, jo grāmatā tas bija uzrakstīts.
Kāds uz tavas grāmatas iekšējā vāka varētu saskatīt dzeltenu baznīciņu, lai gan mākslinieks Armands Zelčs dzelteno laukumu bija iecerējis kā govs auss numuru. Vai dzeja var būt sava veida reliģija?
Tad mums jāskatās reliģijas definīcija... Ka cilvēki kopīgi piekopj kādus rituālus? Tādā ziņā varētu būt.
Es drīzāk biju domājusi mākslu kā virzītājspēku.
Mēs jau katrs kaut kam kalpojam.
Vai tu kalpo dzejai, literatūrai, lasītājam?
Tā varētu teikt, ļoti lielā mērā, bet ne nepārtraukti.
Ko nozīmē būt dzejniecei mūsdienu Latvijā?
Tas nozīmē lielu saņemšanos nepazīstamiem cilvēkiem uz jautājumu par nodarbošanos atbildēt, ka esi dzejniece. Man ļoti ilgi tas nāca, kamēr varēju pateikt: "Jā, ziniet, esmu dzejniece." Dažās situācijās es vēl tagad labprātāk saku, ka es kaut kur strādāju, ka esmu pasniedzēja... – lai es būtu "normāla".
Kas liek māksliniekiem vēlēties būt vai no malas izskatīties "normāliem"? Dienas gada balvas kultūrā šī gada moto bija "Personības kosmoss", to varētu interpretēt kā īpašu personību, kas var radīt īpašu mākslas darbu, ko mēs pārējie novērtējam. Iespējams, esot "normālam", rastos pavisam cits mākslas darbs...
Neordināra personība var izlikties, cik normāla vien vēlas, bet tas tāpat uz ģīmja būs rakstīts. Mans vecākais dēls pirms dažām dienām teica: "Tici man, mammu, es daru visu, lai būtu stabils cilvēks", – jo viņš ir līdzīgs man savā mākslinieciskajā nenosvērtībā. Es arī lielu daļu sava mūža esmu apzināti darījusi visu, lai būtu stabils cilvēks, jo man ir ļoti grūti izturēt talanta otru pusi – trauksmi un nemieru. Apbrīnoju Arturu Rembo, viņa slaveno izteikumu, ka dzejniekam ir jādodas visa veida pieredzē, ka tas ir līdzīgi, kā sev sejā implantēt kārpas un tad vērot, kas notiks. Apzināti ar sevi eksperimentēt. Zinu daudzus māksliniekus, kuri to dara, un varu viņus tikai apbrīnot, jo man pašai to darīt ir bailes.
Tomēr sanāk, ja esmu sarakstījusi tādu grāmatu, kas citiem liekas īpaša, tātad esmu to visu savā galvā tomēr pārdzīvojusi, lai cik es normāli performētu ārēji.
Kas tās ir par bailēm?
Man ir bailes destruktīvi izturēties pret sevi, pret Annu Auziņu, pret viņas bērniem. Negribu piedzīvot apzinātu destrukciju, par kuru būtu atbildīga es pati.
Vai sievietei dzejniecei ir kāda īpaša loma vai misija atšķirībā no vīrieša dzejnieka?
Tā nevajadzētu būt. Taču daba jau ir antifeministiska. Savu bērnu ar krūti baroju es, nevis vīrietis. Tas nozīmē ne tikai īpašu pieredzi, bet arī ierobežojumus. Dabas dotajā situācijā sievietei ir grūtāk būt māksliniecei tajā laikā, kad viņai ir bērni, to nevar noliegt.
Pat ģimenēs, kurās ir līdzvērtīgs lomu sadalījums, zinu, ka, piemēram, slimības laikā bērniņš tāpat sauc pēc mammas. Taču mēs esam cilvēki ar gribu un varam šo nevienlīdzību mīlestībā pārvarēt. Iespējams, dzejnieces misija cita starpā ir pievērst tam visam uzmanību. Nostiprināt tiesības runāt, iegūt līdzvērtīgu laiku runāt un runāt par savu pieredzi.
Vai tavu dzeju var uzskatīt par feministisku?
Domāju, ka jā. Jau tas vien, ka sieviete raksta dzeju, ir feministiski, vismaz tā tas ilgi ir bijis. Mūsdienās gan tur klāt jābūt vēl kaut kam – idejai. Agrāk es neapzināti rakstīju par sevi kā par subjektu un par vīrieti – kā objektu. Tagad sen vairs tā nerakstu, taču sievietes pieredze paliek, un tagad tā manos dzejoļos ir apzināti.
Kas ir tavs lasītājs?
Mans ideālais lasītājs ir tāds, kas spēj nolasīt visus kontekstus un diskursus, kuri ir manā galvā.
Taču ceru, ka arī citiem lasītājiem dzejoļos varētu kaut kas patikt. Proporcionāli mana dzeja vairāk patīk sievietēm, to es nevaru noliegt, bet ir arī vīrieši, kas labprāt to lasa, un man šķiet, ka tie vīrieši, kuri to saprot, ir izglītotāki.
Vai tev šķiet, ka uz tavu grāmatu varētu skatīties citādi, tāpēc ka to ir sarakstījusi sieviete?
Nezinu, taču pieņemu, ka tā vēl aizvien ir atkāpe – ir vispārcilvēciskais, un ir tā atkāpe.
Kam būtu jānotiek, lai tas mainītos?
Tas jau mainās. Tikpat labi var būt atkāpe arī maskulinitātes virzienā – varbūt Valta Ernštreita dzeja tam ir labs piemērs. Nav jau obligāti par vispārpieņemto un cilvēcisko automātiski izvēlēties vīrišķo.
Ne viens vien lasītājs varētu brīnīties, kā "pareizi" jālasa cikls Apziņa?
Vēlējos uzrakstīt konceptuālu poēmu. Man bija plānotājs, un es nolēmu, ka varētu konceptuāli mēnešu nosaukumus aizstāt ar savu dzejoļu nosaukumiem: Paldies, Vairs, Piemini utt. Pēc tam tikai vajadzēja sarakstīt to saturu. Bija tādi atvērumi, kas organiski pierakstījās, un bija tādi vairāk konceptuāli, kur es nevarēju pati visu aizpildīt un kur atbilstoši tai pieejai skatījos meklētajā, ko citi cilvēki ir ar to domājuši.
Kas ir radikālākais, ko tu esi darījusi savā dzejā?
Ciklā Apziņa esmu citējusi sev adresētas vēstules. Negribu teikt, ka tas ir obligāti kaut kas nepieņemams. Vai cits piemērs – nomira mans paps, un es patiesi sēroju, bet paralēli man uzreiz radās dzejoļi. Mākslinieks manī nesnauž pat tādos brīžos, bet par to filosofi ir rakstījuši, un tas nav nekas jauns. Es to sev arī nepārmetu. Tā ir, un viss.
Ciklā Apziņa ir izmantoti arī vizuāli efekti, tu savulaik esi absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu – vai uzskati sevi par gleznotāju?
Neesmu gleznojusi kādus desmit gadus, un tas ir interesants jautājums, vai es esmu māksliniece, vai biju, vai būšu atkal... Dzejnieces identitāti man ir visgrūtāk atmest, tā man paliek, lai gan citas var mainīties. Es ar to visvairāk identificējos. Man šķiet, ja es pārtraukšu rakstīt dzeju, es tāpat nevarēšu nebūt dzejniece, tas man ir pārāk pieaudzis klāt, visu atlikušo mūžu man vajadzēs sevi reprezentēt kā dzejnieci, tā ka šajā dzīvē es būšu dzejniece.
Kādi ir tavi radikālākie uzskati par dzeju, literatūru vai mākslu plašāk?
Nezinu, kas uzskatos par mākslu vispār var būt radikāls! Man šķiet, ka mākslā ir jābūt tikai radikālam. Protams, ir kaut kādas ētikas normas, pašcenzūra, iesaistītās personas... Bet arī tai robežai māksliniekam ir jābūt tikai iekšēji, turklāt, ja pats mākslinieks uzskata, ka tā var darīt, nedrīkst būt nekādu noteikumu.
Kas ir radikālākais, ko tu esi novērojusi savu laikabiedru dzejā?
Pieļauju, ka par Eināra Pelša grāmatu Condom vairākums cilvēku teiktu, ka tā nav dzeja. Taču es gribētu atgādināt, ka arī par Montas Kromas dzejoļiem pat daļa viņas kolēģu savulaik teica, ka tā nav dzeja. Tie turklāt bija cilvēki, kuri nekalpoja valdošajai ideoloģijai, bet kuriem bija priekšstati, kādai ir jābūt īstai dzejai. Šādi priekšstati balstās iepriekšējā tradīcijā, taču ir pagājis piecdesmit gadu, un nevienam nav šaubu, ka Kromas dzeja ir dzeja.
Vai tava dzeja ir dzeja, un kas to par tādu padara?
Ja to izdod grāmatā.
Izdot taču var jebko!
Dišāns arī nolika to savu podu (smejas). Laikmetīgās mākslas centrs kim? visu laiku uzdod jautājumu: kas ir māksla? Mēs arī par dzeju varam atstāt šo jautājumu atvērtu. Tāpēc mēs ar to nodarbojamies, ka mūs joprojām tas interesē. Jo nekur nav noteikts, kas ir dzeja un ka tagad mums pēc tā parauga būtu jāražo dzeja augstā līmenī...
Tātad dzejas rakstīšana ir atbildes meklēšana uz jautājumu – kas ir dzeja?
Ne tikai caur dzeju meklēt, kas ir dzeja, bet arī mēģināt rakstīt citādi. Citādi nekā iepriekš. Katrs pats izdomā, kas viņam būs citādi. Es agrāk nesapratu, ka es kaut ko daru citādi. Tāpat kā es nezināju, ka es rakstu no sievietes skatpunkta. Man tas šķita normāli, varbūt man bija bijusi pārāk laimīga bērnība, pret mani pārāk labi izturējās... Nezināju, ka tas ir kaut kas īpašs, ka es kā meitene izpaužos.
Es to sapratu tikai trīsdesmit gadu vecumā. Mākslas kritiķis Vilnis Vējš atvēra man acis – ejot intervēt mākslinieci Katrīnu Neiburgu, viņš izteicās, ka viņas māksla ir feministiska. Es jautāju, kas tur feministisks? (Es tajā laikā par to neko nezināju.) Viņas mākslā esot attēlota specifiska feministiska pieredze. Un man kā priekškars nokrita! Izrādījās, ka feministisks akts nav obligāti gājiens ar krūšturu dedzināšanu. Pēc tam es pamazām sāku apzināti domāt, ko es daru. Sanāca, ka līdz tam biju aprakstījusi savu sievietes pieredzi neapzināti.
Kādus mākslas darbus mēdz apbalvot?
Ideālā gadījumā tie ir nevis vienkārši labi darbi, bet tajos ir kas vairāk. Var būt "vairāk" arī tad, ja pats darbs nemaz nav tik perfekts. Tas ir jautājums par proporciju – cik spēcīgai ir jābūt idejai, lai iznestu darbu. Ja izpildījums būs vājš, ideja nebūs nolasāma. Taču var būt arī nelielas atkāpes.
Vai nav tā, ka mūsdienās attiecībā uz mākslu arvien vairāk tiek runāts par "viegli uztveramiem darbiem", tādiem darbiem, ko "cilvēki vēlas patērēt", kas cilvēkus "interesē"? Vai šādi apzīmējumi attiecināmi uz mākslu?
Tie ir tirgus apsvērumi. Ja mēs runājam par prozu un glezniecību, vismaz tādu, ko cilvēki izstāda savās mājās, nedrīkst nenovērtēt cilvēku vajadzības. Taču dzeja vai objektu māksla nav patēriņa preces, tās ir domāšanai, attīstībai, varbūt pat provokācijai. Var būt ģeniāla skulptūra, ko katrs labprāt izstādītu savā dārzā, bet var būt arī ģeniāla skulptūra, ko neviens negrib savā tuvumā. Es nezinu, kā lai par to pareizi runā. Man vienmēr ir bijis grūti runāt mutiski, es daudz labprātāk rakstu.
Feministiskās teorijas runā par to, ka sievietes bijušas apspiestas, līdz ar to viņām ir grūtības runāt. Tādējādi rakstīšana, iespējams, ir ceļš ārā no tā. Rakstīšana noris neviena netraucēta, klusumā, tomēr tas vārds tiek formulēts, un palīdzība ir tapusi. Nezinu, vai man tas ir dzimuma dēļ, es tiešām to nezinu, bet man personiski tā ir. Kad rakstu dzejoli vai eseju, varu izteikt savu domu pietiekami labi. Taču mūsdienās teksta nozīme mazinās, cilvēce atkal pāriet uz tagadnes komunikāciju, un, pat ja tas ir rakstīts teksts, tas ir tūlītējs, piemēram, sociālo tīklu ieraksti, tviteris...
Kā tu izjūti uzstāšanos ar savu dzeju?
Pirmo reizi lasīju savu dzeju Jauno autoru seminārā, man bija sešpadsmit gadu, un man pazuda balss, es nevarēju nolasīt savus dzejoļus, man bija šausmīgs kauns. Nākamajās reizēs balss man vairs nezuda, bet vēl ilgus gadus es bubināju. 90. gados "bubināt" bija tāds labais tonītis. Vēlāk jau lasīju normāli, bet, kopš mēs sākām uzstāties vairāki dzejnieki kopā ar grupu Sigma projektos Mūsu dienu skaņu celiņš un Dzejkoncerts, es uztrenējos pavisam labi. Biežāk izvēlos lasīt aizkustinošos dzejoļus un cenšos atcerēties to tapšanas emocijas vai ideju, un man nav jākautrējas no vārda "emocijas". Caur tām atkal varu būt "tur klāt".
Vai tev ir nepieciešama arī citu autoru dzeja?
Jā, ļoti. No labas dzejas – un tā var būt arī bēdīga dzeja – es gūstu prieku, man tas ir vissvarīgākais. Piemēram, man ārkārtīgi iepatikās Arvja Vigula atdzejotās daļas no Marka Stranda dzejoļu cikla Elēģija manam tēvam, īpaši trešā daļa, tas ir ļoti bēdīgs dzejolis, tēvs ir miris, un trešais dzejolis ir par to, kā viņš mira, bet es izjūtu prieku no tā struktūras...
Kas tev ir nepieciešams, lai uzrakstītu dzejoli?
Laiks. Man ir nepieciešams tas tukšais laiks – lai vismaz dažas stundas, vēlams, protams, pat dienas, nebūtu nekādu rūpju, lai varu uzvārīt kafiju, lai varu prokrastinēt, ieslēgt feisbuku, palasīt internetu, iziet pastaigāties, aiziet uz jūru... – man vajag to laika rezervi. Jo pats rakstīšanas laiks dzejas gadījumā nav tik liels, ilgāks laiks kādreiz ir nepieciešams labošanai. Taču, lai galvā rastos vai nobriestu ideja, vajag laika rezervi. Pieļauju, ka ar prozu ir citādi, man ar pētījumu tagad ir citādi – kad man ir laiks, es sēžos klāt un daru, bet ar dzeju man tā nekad nav bijis, man vajag to "slinkošanu".
Ko tu tagad raksti?
Tagad nerakstu nevienu dzejoli. Es par to īpaši nesatraucos, jo arī pēc katras iepriekšējās grāmatas es vismaz gadu neesmu rakstījusi. Tāpat jau krājumu robežas pārklājas, tās ir plūstošas. Ja tu ievelc elpu, ir cerība, ka jaunajā grāmatā varbūt būs kaut kas mazliet cits.
Vairāk par Dienas gada balvu kultūrā - Diena.lv/DGBK.
