Nenāciet klāt man rudenī, man rudenī jābūt vienai – kādreiz rakstīja Anna Rancāne. Savas jaunākās dzejas grāmatas Prīca i klusiešona atklāšanā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā savu uguni viņa atdzīvināja nepavisam ne viena. Diemžēl klāt nevarēja būt gleznotāja Gundega Rancāne, kuras gleznas izmantotas grāmatā, un dizaina autore Daina Salmiņa. Abām Anna Rancāne ir ļoti pateicīga.
Ciemiņi un cienītāji teju no visas Latgales, Balviem, Lubānas, Cēsīm, Rīgas. Pīrāgi, medus burciņas, miķelīšu un vēlo dārza puķu klēpji. Šajā vakarā nesala nevienam. Kāda sieviete, pasniegdama puķes, atsaucās uz Annas Rancānes iepriekšējo dzejas krājumu Pylni kārmani dabasu. Bezdelīgu pasts (2012): "Kad lasu jūsu dzeju, man ir sajūta, ka man ir pilnas kabatas debesu."
Tiekamies nākamajā dienā Annas darbavietā – Rēzeknes novada pašvaldībā, kur viņa ir mājaslapas satura redaktore. Dzejnieci uzrunāju ar "tu", jo daudzus gadus esam bijušas kolēģes Dienā. Šo laiku dzejniece sauc par lielu skolu: "Halturēt mums neļāva." Pie sienas virs Annas darba galda lietišķo biroja vidi atdzīvina Osvalda Zvejsalnieka dāvināta glezna – Latgales ainava temperamentīgi piesātinātos toņos.
Tevi bija ieradušās sveikt klasesbiedrenes no Rogovkas, tas bija tik sirsnīgi. Vai ikdienā arī esat kontaktā?
Mēs stabili esam blakus. Nav jau tālu. Šogad neaizbraucu uz salidojumu. Man bija mazais, kuru negribēju atstāt pie svešiem. Raut līdzi mazu bērnu nebūtu nekāds prāta darbs. Ir pienākumi, kas ir svarīgāki. Kaut gan mēs daudz kur ejam kopā. Gājām uz Goru. Viņš bija tik sajūsmināts, ka iet uz koncertu. Viņam tik ļoti patika gatavošanās process – ģērbšanās un pucēšanās, skatījās, lai neaizmirstu matu želeju un iesmaržot, viņam ir savas vīriešu smaržas. Tad, kad man bija koncerti, viņš palika bērnistabā, Goram ir šāda brīnišķīga iespēja.
Vai ar mazdēliņu arī sarunājies latgaliski?
Mēs runājam dažādās valodās. Diemžēl viņš vairāk runā angliski, bet saprot i latviski, i latgaliski. Ceru, ka ar laiku runās arī pats. Tas būs atkarīgs no tā, cik ilgu laiku viņš pavadīs šeit. Nav jau izslēgts, ka viņi atbrauks uz šejieni dzīvot. Viņš jau labprāt – teica, ka labāk grib uz manu valsti. Laikam cer, ka pie omes nebūs jāmācās.
Vai viņš saprot to, ka ome raksta dzejoļus?
Es domāju, ka ne. Mēs pie Antona Kūkoja pieminekļa vienmēr abi skraidām. Viņš pieiet klāt un prasa – kāpēc šis onkulis tāds auksts? – Viņš ir miris. – Vai visi dzejnieki ir miruši?
Vakar grāmatas atklāšanā sanākušajiem tika sarīkots konkurss par labāko atbildi par tavas dzejas iedvesmas avotiem. Vai pie tā visa, ko cilvēki minēja, – Latgales daba, cilvēki, valoda, mūžība, mazdēls u. c. – gribi vēl ko piebilst?
Taisnība jau bija, ko viņi teica. Tā ir vieta, kur mēs dzīvojam, kur es dzīvoju. To varēja redzēt arī fotogrāfijās. Vakara vadītāja Ilga Šuplinska ierosināja savākt rudens foto. Man ļoti patīk fotografēt, tas man ikdienā ir hobijs. Fotogrāfiju ir ļoti daudz, pilns dators. Būtu jātīra trīs lietas – dators, drēbju skapis un grāmatu skapis. Tas ir šausmīgi grūti. Nepalīdz nekādas padomu grāmatas. Manās fotogrāfijās bija Krāslava, Dagda, Puša, Rāzna, Lubāns, Rēzekne, bet bezgala krāšņās rozes ir no Londonas. Tad, kad mani bērni uz turieni aizbrauca, biju ļoti sadusmojusies. Atceros, man bija atbraukuši cilvēki un es viņiem teicu – nekad nepiedošu Anglijai, ka tā man atņēma bērnus, nekad nebraukšu uz Londonu! Droši vien šī pilsēta ir tik briesmīga un pelēka, noteikti naidīga. Tas cilvēks man teica – nē, tā pilsēta ir ļoti laba. Tad, kad piedzima mazdēls un es aizbraucu, Londona pieņēma arī mani. Tiešām tā nav, ka tā ir pelēka un nepatīkama. Tur ir ļoti atsaucīgi cilvēki, atvērti. Tik atsaucīgus cilvēkus nebiju redzējusi. Piemēram, tu stāvi pie kāpnēm ar bērna ratiņiem. Puisis, pat nesagaidot nekādus lielus pateicības vārdus, paķer to bērnu un uznes augšā. Tā ir sabiedrība, kas tā ir audzināta. Ej nu sazini, kā viņiem sabiedrība mainīsies pēc iziešanas no Eiropas Savienības. Meita gan man vienmēr saka, ka mēs pārspīlējam Brexit ietekmi.
Gribēju tevi intervēt tieši uz Latgales zemes, nevis kādā Rīgas kafejnīcā. Lai arī tu daudz braukā uz Londonu, izlasot grāmatu, šķiet, ka visi ierosmes avoti šeit satek kopā vienīgi no Latgales. Kā ir patiesībā?
Londona – tie jau tādi ekskursijas iespaidi. Man ļoti patīk braukāt apkārt. Ļoti patīk ceļot, skraidīt, patīk ekskursantiem rādīt Latgali. Bet tā vieta, kur tu dzīvo, vienalga ir tikai viena. Nevaru iedomāties, ka man būtu uz visiem laikiem jāpārbrauc. Mūsu trimdas pirmajā paaudzē daudzi neatgriezās un nomira, neredzējuši vairs dzimto vietu. Tas man liekas briesmīgi. Kāpēc tev vajadzēja rakstīt gan latgaliski, gan latviski? Vai katrā valodā kā dzejniece jūties savādāk? Savādāk. Vakar par to pārliecinājos. Biju domājusi lasīt gan tādus, gan tādus dzejoļus, bet nelasījās. Tieši dzejā laikam labāk jūtos latgaliski. Savukārt ikdienā nevarētu teikt, ka runāju tikai latgaliski. Ar kolēģiem – jā. Rēzeknes novada pašvaldība laikam ir viena no vislatgaliskākajām pašvaldībām. Domes sēdes, protams, oficiāli notiek latviski, bet diskusijās un komitejās tā valoda ieiet iekšā. Es labi jūtos latgaliešu valodā. Tajā pašā laikā labi apzinos, ka cilvēkiem, kuri nav pieraduši pie šīs valodas, ir grūti tajā ielasīties. Pieņemu, ka būs tādi, kuri paskatīsies uz vāku un neiegādāsies. Vienīgi – cena ir ļoti pieņemama, un varbūt nepažēlos piecīti. Citādi – domās, es taču latgaliski nelasu. Nezinu. Varbūt esmu naiva, bet tā ir mana misija. Daudzi jau to vairs nedara. Lasīju, ka mans jaunais kolēģis Oskars Orlovs jeb Raibīs publiski paziņojis, ka viņa Latgaliāda esot beigusies un ka viņš neiešot pret vēju. No vienas puses, viņu saprotu – ļoti jau gribas ieiet kopējā apritē. Es tomēr ļoti vēlos šo mūsu otru literāro rakstību ienest kopējā Latvijas literatūras apritē. Šī senā valoda ir ļoti bagāta. Tās ir manas saknes un identitāte. Nerunāju par tā saukto trešo izloksni, kurā vienkārši automātiski pārnes no latviešu uz latgaliešu.
Tikai drusku palauza.
Jā, tikai drusku kaut ko palauza. Vai atkal – otra galējība – priekšstats par latgaliešu valodu, kura ir dziļos laukos, kur Krievija tuvāk, un kurā ir ļoti daudz krievisko vārdu. Pašās senatnīgākajās izpausmēs tā ir ļoti bagātīga un interesanta. Gribu parādīt vienu rindu. Man pašai tas bija pārsteigums, kad apjautu, cik tas veiksmīgi saiet kopā. "Pirms pārkiuņa leita nazkaida dežavū sajiuta:/Itamā sātā es nazkod jau asu bejuse. Bet nastuovi durovuos, naatsaver atpakaļ, puorsameisi par lataku." "Lataka" latgaliski ir "lāsteka", bet man tas pēkšņi tik ļoti sagāja kopā ar Bībeles Lata sievu, kura nedrīkst atskatīties, kura atskatījās un sastinga akmenī. Tajos senajos vārdos ir tāds dziļums, kārtu kārtām. Oskars ir jauns, viņam vēl gribas ieiet apritē. Es jau esmu sena. Slavas man pietiek, un tagad varu darīt to, kas patīk.
Man jau liekas, ka t. s. aprite ir diezgan liels šķitums, bet saprotu, par ko tu runā.
Tā kā es agri sāku, paspēju vēl būt par padomju dzejnieci.
Vai atceries, ar kādām domām un noskaņojumu atgriezies Latvijā pēc studijām Maksima Gorkija Literatūras institūtā 80. gadu beigās?
Es ar šo laiku tiešām lepojos. Nezinu, kā tur tagad ir, bet toreiz tā bija diezgan augsta līmeņa mācību iestāde. Galu galā Knuts Skujenieks un Vizma Belševica tur mācījās. Atceros, tajā laikā ieteica, ka vajag tur braukt. Tur bija ļoti laba vide un pasniedzēji. Protams, atmetot nost to, ka man otru reizi vajadzēja mācīties PSKP vēsturi, kuru jau Latvijas Universitātē biju izstudējusi. Visas tās partijas ticības mācības nācās studēt par jaunu. Bet ārzemju literatūra, senkrievu literatūra, mitoloģija – tas viss bija ļoti interesanti. Arī pati studentu vide bija interesanta. Man pat kauns teikt, bet augu diezgan naiva un daudz ko nezināju. Par Sibīrijas nometnēm ļoti daudz ko nezināju. Mani vecāki par to nerunāja, lai arī mums dzimtā ir izsūtītie. Man par to tiešā tekstā pastāstīja čaļi, kas bija no Sibīrijas.
Viņi bija tavi kursabiedri?
Jā, bija daudz. No Vladivostokas, Novosibirskas. Viņi bija foršākie zēni, ar kuriem mēs draudzējāmies. Spēcīgi, tiešām inteliģenti jaunieši bija no Ļeņingradas, kuri ļoti atšķīrās no Krievijas vidienes studentiem.
Kādā ziņā?
Nu, viņi jau inteliģences un izglītotības ziņā bija latiņu augstāk, viņi mani iepazīstināja ar Vladimiru Nabokovu. Mēs kā Baltijas meitenes kotējāmies augstu. Kad nāca mūsu istabiņā, noslaucīja kājas un nodzēsa cigareti. Ar to laiku es ļoti lepojos. Toreiz jau nebija iespējams studēt ārzemēs, kā tagad jaunieši brauc.
Vai tas, kas tev dzejā šķita svarīgs, institūtu beidzot un tagad, ir ļoti mainījies?
Es nepabeidzu. Aizstāvēju diplomdarbu, tas tika augstu novērtēts, vajadzēja braukt uz valsts eksāmeniem, bet smagi saslimu un neaizbraucu. Tas bija 1988. gads. Tad nāca 1989. un 1990. gads. Varēju jau aizbraukt un nokārtot kopā ar nākamajiem kursiem, bet man likās, kā es tagad – Latvijas patriote, Tautas frontes locekle – braukšu uz Maskavu un kārtošu valsts eksāmenus PSKP vēsturē. Nē, nebraukšu! Vienā ziņā nožēloju, vajadzēja jau kaut kad aizbraukt… Man nav nekāda apliecinājuma, ka būtu tur mācījusies. Seši gadi, bet…
Tikai fotogrāfijas?
Arī fotogrāfiju no tā laika ir maz. Tajā laikā pati vēl nefotografēju. Vienīgi atmiņas un kursabiedri. Šad un tad sarakstāmies. Daļa ir jau miruši. Manā literārajā darbībā tas neatstāja nekādu iespaidu, izņemot poēmu Dārzu loks krājumā Advente. Tā arī bija par atklājumiem, jo Maskavā ik uz soļa varēja atrast latviešu pēdas. Tikai pakāpeniski apzinājos, kas tie bija par latviešiem. Tie bija sarkanie strēlnieki, komisāri, kuri pēc tam tika nogalināti. Maskavā man patika, jo tur varēja iet uz labiem koncertiem un izrādēm.
Alvis Hermanis šosezon ir iecerējis iestudēt izrādi par latviešu dzejniecēm ar māsām Rutkēvičām kā medijiem – aktrisēm.
Viņas ir ļoti foršas.
Vai tu izjūti latviešu dzejnieču "māsību"? Vai tevi pašu savā laikā ir uzrunājusi, piemēram, Ārijas Elksnes dzeja, kas daudzām sievietēm padomju gados bija Bībeles vietā.
Jā. Man tuvāka ir saistība ar dzejniecēm nekā dzejniekiem. Inese Zandere, Māra Zālīte, Inga Ābele, Amandu Aizpurieti sen neesmu redzējusi, nezinu, kā viņai tagad klājas. Ar Māru Misiņu kādreiz strādājām Dienā. Elksni – jā, lasīju. Daži dzejoļi jau ļoti patika, lai arī jauno literātu vidē par tiem rauca degunu. Nu, nevar noliegt, ka visas latviešu sievietes kaut kādā dzīves posmā ir raudājušas pie Elksnes dzejoļiem. Tu apzinies, ka ne jau par literāro līmeni priecājies, bet ka tas sasaucas ar tavu pašas dzīvi.
Daudzas sievietes arī tavā dzejā ir radušas atbalsi un spēku dzīvot. Vai kāds vīrietis kādreiz tev ir teicis, ka ir saviļņots no tavas dzejas?
Nezinu. Uzdāvināju šo grāmatu nesen kādam vīrietim par kartupeļu maisu. Teicu – tu noteikti nelasīsi, tā ir baigi sievišķīgā, bet nu labi, vienalga, lai tev ir, un miers…
Lai arī motīvu ziņā nepiesegti runā par raksturīgām sievietes pasaules izjūtām, manuprāt, pirmām kārtām, šī dzeja ir ļoti talantīga, tikai pēc tam «sievišķīga », negribas to pazemināt.
Par prozas gabaliņiem, kas ir grāmatā, ilgi domāju, vai tos kaut kur laist. Tur ir saistība ar režisori Māru Zaļaiskalns. Pagājušogad uz Latgales kongresa simtgadi viņai bija jātaisa dzejas uzvedums. Māra ir no Cēsīm. Viņa negribēja latgaliskos dzejoļus, jo viņa tos neizjūtot, bet es vienalga viņu mīlu. Viņa bija arī vakar atklāšanā. Tā ka nebija jau tikai latgaliešu branža, bet visi bija savējie. Arī tie, kas nerunā latgaliski. Es viņai dodu, dodu dzejoļus, viņa saka – nē, kaut kas nav. Viņa saka – tu tik smagi raksti, tev tikai vienas vienīgas bēdas. Dod kaut ko gaišāku. Tad es viņai iedevu dažus mazos prozas gabaliņus, un viņa teica – dod vēl! Būtībā jau tie ir gandrīz kā dzejoļi. Viņa paņēma vēl klāt dažus dzejoļus, un pagājušogad tapa uzvedums Atlaižu, kurā dzeju lasa rēzekniete Vizma Kvēpa. Tas viņai pēc ilgāka laika atkal bija uznāciens uz skatuves, viņa to darīja ļoti labi. Spēlē un dzied Kristīne Kārkle-Kalniņa.
Tu tik atkailināti raksti par "barokālo vientulību ar cabernet sauvignon". Kā tev šķiet, vai cilvēki Latvijā ir vientuļāki un kaut kā īpaši nemāk satikties vai tā ir globāla problēma?
Tā gan ir vispārēja pasaules problēma.
Varbūt mums arī vajag vientulības ministru kā Lielbritānijā?
Tajā pašā Kultūras Dienā (KDi) lasīju, ka pašlaik ir vientuļu cilvēku paaudze un tas nav atkarīgs ne no ģimenes stāvokļa, ne bērnu skaita… Vakar labs cilvēks atveda kartupeļus un ābolus. Latgalē badā nenomirsi, vienmēr kāds kaut ko atvedīs. Vakar no Balviem atveda sarkanās bietes un burkānus.
Man gan bieži vien ir tā, ka tie savīst un jāmet ārā… (Dzejniece strauji maina tēmu.)
Mēs jau tomēr ļoti gribam būt dzejas apritē. Kad ir Dzejas dienas Rīgā, cik skatās uz reģioniem? Man ļoti negribētos, lai reģionos aizietu galējībā, ka cilvēki te uz vietas kaut ko raksta, rāda saviem draugiem, paziņām un tie saka – vai, vai, cik tu labi raksti. Tad sanāk – sami goņim, sami pjom (paši brūvējam, paši dzeram – no krievu val.). Labi, ka sāk atgriezties literatūras kritika, bet diezgan maz. Atceros, kādreiz, kad iznāca dzejoļu grāmatas, gaidījām ar lielām bažām un bailēm, ko rakstīs Skujenieks, ko rakstīs Viktors Avotiņš, vēl kāds.
Vai tiešām, Anna, tu tik asi izjūti robežšķirtni starp Rīgu un pārējo Latvijas kultūrtelpu?
Jā, ir tā tomēr. Kaut gan – varbūt arī mēs paši esam pārāk noslēgušies sevī.
Ja kaut kas labs rodas, to taču pamana. Raibā krājums Pistacejis bija nominēts pat Literatūras gada balvai. Par taviem darbiem taču arī gan runā, gan raksta, ne?
Es par sevi nevaru runāt. Situācija ir cita. Mani jau pazīst, man nav jāiekaro savs vārds. Bet noslēgties savā vidē tiešām nevajadzētu.
Grāmatā ir aizsākts cikls Muni ļauds/ Mani ļaudis. Mani iedvesmoja igauņu dzejnieka Matsa Trāta grāmata Haralas dzīvesstāsti, kurā visi dzejoļi veltīti kādam cilvēkam. Tas ir viņa ciems, apkārtne. Baigi labie dzejoļi. Ar Matsu Trātu pasen iepazinos dzejas festivālā Viļņā. Ļoti gribētos kaut kur aizbraukt, tikties ar citu valstu kolēģiem, bet šajā ziņā gan reģionu autorus atceras maz.
Tu cilvēkus vēro visu laiku? Vienā dzejolī ir ienācis onkulītis no autobusa.
Autobuss vispār ir labākā vieta, kur rakstīt dzejoļus. Tur tev neviens nepievērš uzmanību. Ļoti slikti, ja autobusā blakus apsēžas kāds paziņa – nevar ne palasīt, ne parakstīt, ir jārunā. Mēs jau esam introverti, taisnība ir.
Vai tu raksti kladītē vai telefonā?
Nē, nē, nē, kladītē. Blociņā.
Ar pildspalvu?
Ar zīmuli, lai var izdzēst.
Bet tehnoloģijas – "aipads karmanā" u. c. – ir ienākušas arī tavos pantos?
Jā. Pagājušogad Upītes uobeļduorzā smējās (latgaliešu mūzikas un dzejas festivāls Viļakas novada Upītē – U. A.) – visi nāk un lasa telefonā un aipadā. Ruta saka – mēs pat saderējām ar Dzintaru, vai tu būsi ar blociņu vai aipadu. Man bija blociņš. Kaut gan man ir ieraksti arī datorā. Stabili man ir iegājusies elektroniskā grāmata. Es tik daudz braukāju. Tas tāpat, lai maizes pietiktu. Man vajag, lai grāmata būtu līdzi. Nu cik es varu paņemt? Pērku gan Zvaigznē, gan visvairāk krievu www.litress.ru.
Ko tu pēdējā laikā esi tādu izlasījusi, ko gribētos ieteikt citiem, piemēram, KDi lasītājam?
Šobrīd krievu valodā lasu franču autora grāmatu – Gijoma Miso Eņģeļa aicinājums. Viņam vairāki romāni ir tulkoti latviski, bet šis laikam ne. Tas vairāk izklaidei. Ko vēl lasu?... Parasti sakrauju daudz grāmatu, bet nav laika lasīt. Iesāku lasīt Pračeta Mazo brīvo cilti un šodien grāmatnīcā palutināju sevi ar Andra Akmentiņa Skolotājiem. Ingas Ābeles Klūgu mūks man bija kā etalons. Man ļoti patīk memuāru literatūra. Ir vērts lasīt memuārus, jo cilvēks tur mazāk kaut ko izdomā. Dziesmu svētkos nopirku Pētera Krupņikova memuārus Dialogā ar vēsturi. Kā viens Latvijas laika jaunietis ebrejs pēc tam ir bijis ļoti aktīvs komjaunatnes darbinieks, pēc tam – Sarkanajā armijā. Viņš atklāti stāsta par to laiku. Man tas bija tik interesanti tāpēc, ka es arī ilgu laiku vācu materiālus savam "sāpju bērnam" – gada beigās ir jāiznāk dokumentālai grāmatai par kordiriģenti Terēzi Broku (intervija notiek īsu laiku pirms viņas aiziešanas mūžībā – U. A.). Mani ļoti interesēja tas laiks – 60. un 70. gadi.
Kā tu veidoji grāmatu par Terēzi Broku?
Tas ir sarežģīts žanrs. Tā bija Daugavpils pilsētas domes Kultūras pārvaldes iecere. Tas izvērtās triju gadu garumā. rkārtīgi interesantas bija sarunas gan ar viņu pašu, gan laikabiedriem, koristiem, kolēģiem. Lai gan apzinos, ka to vajadzēja darīt vismaz desmit gadu agrāk.
Portretu grāmatu autori bieži saskaras ar dilemmu, kā uzrakstīt portretu, lai nebūtu tikai medaini saldi un glorificējoši, reizē saglabājot delikātumu un cilvēka privātumu. Vai tā bija arī tava radošā problēma?
Jā, bija tādas lietas, kuras Terēze negribēja, lai publiskotu. Es respektēju viņas vēlmi.
Tur, kur ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, – tas ir šausmīgi smagi. Diez vai otrreiz uz šāda žanra darbu parakstītos. Tā ir milzīga atbildība. Dažas lietas izņēmām vēl tikko no maketa. Tā ir dilemma. Lasītājam, protams, ļoti gribas ielūkoties aiz. Viņš lielā mērā meklē dzeltenumu. Grūti izdzīvot otra cilvēka dzīvi, kaut gan tai procesā šķiet, ka tu to spēj, ka esi dziļi iekšā, bet vai tu to drīksti darīt?
Manuprāt, visu izšķir intonācija un mērķi. Īsti pilnasinīgs portrets jau arī nesanāk, neskarot mākslinieka dzīvi.
Saki, filmā (Nora, režisore Linda Olte, scenārijs – Sandijs Semjonovs – U. A.) par Noru Bumbieri un arī grāmatā – kā tur nobalansēja? Tomēr kaut kas…
Kā tu pati vērtē? Šī jau ir intervija ar tevi.
Man šķiet, es daudz ko neliktu.
Ja vaicā – grāmatu neesmu lasījusi, bet filmā neredzēju pašmērķīgu "dzeltenumu". Viss kalpoja sarežģīta cilvēka, likteņa un laika atklāsmei, varbūt ar mazām iebildēm. Kopumā man tas šķita saudzīgi un ar jēgu.
Kopumā – jā. Grāmatā (Nepalikt vienai tumsā), šķiet, tas bija veiksmīgāk. Ineta Meimane tomēr ir pieredzējusi žurnāliste.
Kādreiz domāju, kāpēc par Latgales izcilajiem cilvēkiem ir tik maz grāmatu. Man ļoti patika Laimas Muktupāvelas grāmata par brāļiem Kokariem. Tas ir mākslas darbs. Ceru, ka manu grāmatu par Terēzi Broku uztvers vienkārši kā godprātīgu darbu.
Bet par sevi? Memuārus rakstīt būtu vieglāk?
Par sevi? Mēs jau visu laiku rakstām par sevi. Paskaties, kas Zvaigznē bija visvairāk lasītie autori – Guntars Račs un Karīna Račko. Bet es nedomāju, ka tikai atkailināšanās dēļ var panākt lasītāju skaita pieaugumu. Manā jaunajā dzejas grāmatā Prīca i klusiešona nebija nolūka atklāt savu sāpi. Būtībā jau tā nav dienasgrāmata. Nevar teikt, ka tas ir piesaistīts kādiem konkrētiem datumiem, vairāk – salikts kopā.
Esmu tik ārkārtīgi laimīga, ka mums Rēzeknē tagad ir koncertzāle Gors. Par to pat nevarēja sapņot, ka varēs klausīties klātienē, nevis Klasikas tiešraidē Sinfonietta Rīga, Gidonu Krēmeru, pianistus Osokinus. Brīnišķīga koncertvieta ir Lūznavas muiža. Tā ir tāda laime, ka visu laiku bail, ka to kāds nenoskauž. Gorā rādīja arī operas Klīstošais holandietis tiešraidi. Tas ir fantastiski. Teātri gan esmu redzējusi ļoti maz. Viesizrāžu ir maz.
Pati neraksti jaunu lugu?
Ir ieceres. Apsolīju Mārai Zaļaiskalns, ka uzrakstīšu kaut ko priecīgu. Tā man reizē ir liela sāpe un vilšanās, visu laiku domāju, ko es izdarīju nepareizi (atsaucas uz savas lugas Bišumāte un vilkacis iestudējumu Nacionālajā teātrī Valda Lūriņa režijā 2016. gadā, luga saņēma otro vietu teātra rīkotajā oriģināldramaturģijas konkursā – U. A.). Laikam nepratu pateikt savu vēstījumu, kas ir ļoti svarīgs un aktuāls joprojām. Nesen runāju ar kādu pierobežas cilvēku. Pajautāju, kā viņiem tur iet un kā viņi dzīvo. Nu, mums te visu laiku vjetnamieši iet. Tad viņš stāstīja par kādu gadījumu, kas pilnīgi sirdī iedzēla. Ziemā mežā atraduši nosalušu vjetnamiešu sievieti ar mazu bērnu, kura mēģinājusi pāriet robežu. Bērnu piekļāvusi pie krūtīm. Savā lugā to bēgli, kuru iegrūda ūdeni, biju izdomājusi, tā bija fantāzija, bet te tas sasaucas. Neesmu pieredzējusi dramaturģe, tas bija pirmais nopietnākais mēģinājums. Tas bija vērtīgs vēstījums, ko vajadzēja pateikt, bet to neizdevās aiznest. Bet vienalga par to rakstīšu… Nevar par Latgali runāt tikai Latgola.lv intonācijā.
Tajā pašā laikā no tevis gaida, lai tu rakstītu kaut ko priecīgāku?
Jā, es uzrakstīšu komēdiju. Man pašai ļoti gribas. Ikdienā jau neesmu tik drūma. Protams, ir lietas, ko nevaram grozīt. Literārajam tēlam gribot negribot, piedēvējam autora vaibstus. Daļēji jau tā tas ir.
Tevi tas traucē?
Es īpaši nedomāju par to, kā mani uztver.
Vakar lasīji tik skaistu dzejoli par mammu: "Muna mama ar riteni brauc gar kopim,/I maņ taida prīca, ka jei vēl tī naguļ./Vokora sauleite apvej jai rūkys ap placīm,/Izlykdama zelta ramu/Vyslaimeiguokajai muna pasauļa gleznai."
Toreiz tā vieta vēl bija tukša, bet tagad jau ir aizņemta. Mamma aizgāja 2001. gadā.
Viņai patika tava dzeja?
Mamma vienmēr teica – kāpēc tu tik bēdīgi raksti? Bet viņa ļoti respektēja. Viņa pēc dabas bija līksma, priecīga. Aizgāja ar gaišu prātu, ļoti labu atmiņu, nevienu neapgrūtinot. Man no viņas ir palicis ļoti gaišs tēls. Mamma ir dzimusi 1920. gadā, Terēze Broka – 1925. gadā. Visu laiku to paralēli sevī vilku. Mammu arī sauca Anna.
Promejot Anna Rancāne uzdāvina izdevumu Rāznas Nacionālajam parkam 10 gadu. Ar brīnišķīgām Andra Eglīša fotogrāfijām un savu tekstu "par visu dzīvo, kas ap Rāznu". Dabūju arī pilnus "karmanus" Latgales labumu ar visu konfekti Laime.