Nekāda apaļā jubileja taču man nav! Ir vienkārši autorkoncerts, lai ieliktu komatiņu dzīvē – Zigmars Liepiņš atgaiņājas no intereses par viņa 65. dzimšanas dienu, kura apritēs 14. oktobrī. Tai tuvojoties, 28. septembrī Operā gaidāms viņa muzikālās izrādes Turaidas Roze jauniestudējums – pirms 17 gadiem radītās un iestudētās melodrāmas No Rozes un asinīm jauna, būtiski pārstrādāta versija Ināras Sluckas režijā un Mārtiņa Ozoliņa muzikālajā vadībā. Savukārt 11. oktobrī uz šīs pašas skatuves Zigmara Liepiņa autorkoncertā piedalīsies viesmākslinieki Inga Kalna un Georgs Onjani, LNO vadošie solisti Inga Šļubovska-Kancēviča, Kristīne Zadovska, Krišjānis Norvelis un Rihards Millers. Programmā – Transcendentālā oratorija un fragmenti no leģendārā skatuves hita operas Parīzes Dievmātes katedrāle, kura savulaik mūsu Operā piedzīvoja 90 izrāžu un pēc divdesmit gadiem uzvesta arī Latvijas Nacionālajā teātrī.
Galveno varoņu lomām skaistajā un traģiskajā Turaidas Rozes mīlestības stāstā izrādē 28., 29. un 30. septembrī ir gatavas Laura Teivāne, Marlēna Keine un Jūlija Vasiļjeva (Maijas lomā), Jānis Apeinis, Rihards Mačanovskis un Juris Ādamsons ( Ādama Jakubovska lomā), Dana Bramane un Sonora Vaice (Burve), Armands Siliņš un Krišjānis Norvelis (Greifs), Raimonds Bramanis un Juris Jope (Viktors Heils), Ilona Bagele un Laura Grecka (Lūzma).
Kāpēc atgriezies tieši pie Turaidas Rozes, nevis pie Parīzes Dievmātes katedrāles, kurai panākumi bija nesalīdzināmi lielāki?
Ļoti vienkārši. Tāpēc, ka iepriekšējā iestudējumā mani neapmierināja dramaturģiskais aspekts. Palika nepabeigta darba sajūta. Vispirms tas, ka toreiz šo operu piespiedu kārtā nosaucām No rozes un asinīm, lai gan par Turaidas Rozi to vajadzēja saukt jau tad. Taču tolaik vēl aktīvā darbībā bija Imanta Kalniņa grupa Turaidas Roze un likās, ka cilvēki jauks abas šīs lietas kopā. Tagad atgriezos pie nosaukuma, kas atbilst stāstam par Maiju, kuru dēvēja par Turaidas Rozi.
Pēc laika, redzēdams, ko vēlos mainīt, līdzīgi daudziem komponistiem gribēju veidot savam darbam otru redakciju. Tādu piemēru mūzikas vēsturē ir daudz, un šodien varu pateikt, ka varētu veidot vēl arī trešo redakciju. Varētu šo darbu turpināt attīstīt.
Vēl joprojām neesi apmierināts?
Esmu apmierināts, bet tomēr… Te jāatgādina par Rihardu Vāgneru, kurš, jau būdams uz nāves sliekšņa, teicis, ka joprojām ir pasaulei parādā Tanheizeru. Tā viņš uzskatīja, lai gan šai operai jau bija gan vācu, gan franču un citas redakcijas, un viņš jau bija uzrakstījis operu ciklu Nībelunga gredzens un pašu pēdējo operu Parsifāls. Taču Tanheizers nedeva viņam mieru līdz mūža galam.
Arī šodien ir komponisti, kuri saviem darbiem veido arvien jaunas versijas. Viņu vidū īpaši izceļas Arvo Perts.
Parasti es atpakaļ neskatos: kas ir, tas ir, un miers! Taču šoreiz mani interesēja principiāli izmainīt dramaturģiju. Kopā ar libretistu Kasparu Dimiteru esam pilnībā pārrakstījuši beigas. Arī vidū ir jauna epizode. Operā nākušas klāt divas lielas ainas, kuru nebija iepriekšējā versijā. Pirmajā versijā pēc Maijas nāves Burve dziedāja epilogu – sauksim to par fināla morāli –, bet tagad visu operu noslēdz Jakubovskis. Tas ir viņa dziedājums arī pirms viņa nāves. Mēs nezinām, kā bija īstenībā, taču saskaņā ar leģendu arī viņš pēc tam gāja bojā. Es negribētu atklāt visas detaļas, taču līdz ar to šis darbs kaut kādā mērā izvēršas par Jakubovska operu. Tā kādreiz gadās, ka nosaukumā ir viena tēla stāsts, bet šoreiz Jakubovskis varbūt ir svarīgāks.
Kāpēc?
Tāpēc, ka tēlu attiecības ir dramaturģiski pārstrādātas. Ir nākusi klāt jauna situācija: Greifs, kurš pieņem Maiju kā bērnu un uzaudzina, vēlāk iemīlas viņā kā sievietē. Tāpēc viņš starp diviem vīriešiem meklē vājāko, kurš netraucētu viņam dominēt. Maija mūsu stāstā iemīlas Jakubovskī. Viņa reāli viņu grib, bet dārznieks Viktors ir audžutēva uzliktais pienākums. Greifs tā izlēmis tāpēc, lai viņam nebūtu traucēklis tādā stiprā personā, kāds ir Jakubovskis. Pienākums ir iemesls tam, ka Maija sevi nogalina ar sava iemīļotā Jakubovska roku. Te veidojas mīlestības četrstūris, un pārdzīvojums ir citādāks.
Pa vidu iejaucas arī Lūzma, kura grib Jakubovski, un, kad viņš viņu atraida, Lūzma karas kaklā Viktoram. Beidzot tēli ir līdzsvaroti. Nav tā, ka viens visu laiku dominē un nepārtraukti ir uz skatuves. Katram ir sava vieta, ir raksturlomas. Arī tonalitātes, instrumentācija un tesitūras ir mainītas: Greifs tagad ir basbaritons, nevis tenors. Greifs ir pretrunīgs tēls: viņš it kā ir ļoti reliģiozs, taču patiesībā viņu vada nelabas domas. Taču es negribu visu atklāt.
Atceros, ka vecajā iestudējumā bija grūti noticēt Maijas un Dārznieka mīlestībai.
Šajā variantā tai nav jānotic. Pie šī iestudējuma strādājām kopā ne tikai ar režisori Ināru Slucku, bet arī ar dramaturgu Miku Čeži. Akcentus esam pārspēlējuši ne tikai mūzikā. Arī režijā ir izmaiņas. Ir cits skatījums un citi rakursi, un tas ir arī režisora un dramaturga būtisks pienesums. Vienu un to pašu tekstu var dažādi pagriezt. Strādā ļoti nopietna komanda: scenogrāfs ir Mārtiņš Vilkārsis, mākslinieks -8 ir labi piešāvis roku uz operas video.
Režisori Ināru Slucku es uzrunāju, jo viņa ir teātra estēte. Nekad neesmu viņas darbos redzējis neko negaumīgu. Pirmkārt, viņa ir atrisinājusi visus tēlu jautājumus. Otrkārt, viss arvien ir plānots estētiskā, pie konkrēta laikmeta nepiesaistītā vidē. Reālajā dzīvē, bet ne lidostā vai realitātes šovā. Izrāde top ārpus laika un telpas. Manuprāt, operā nav par katru cenu jāizstāsta sengrieķu mitoloģija grieķu tērpos, taču es arī nevēlētos, lai sengrieķu mitoloģija tiktu pārcelta Rīgas Centrāltirgū.
Tā var darīt un daudzi tā dara, bet es gribēju, lai mans darbs būtu ārpus specifiskās perioda vides.
Vai prātā ir arī kāda pavisam jauna iecere?
Man ir plāns uzrakstīt operu. Pirms trim gadiem jau biju sācis kaut ko šajā virzienā darīt, bet netiku galā ar libretu. Nomainījās dažādi libreta autori, bet tā arī līdz galam nenonācu. Tāpēc nolēmu, ka jātaisa jauna redakcija Turaidas Rozei. Labāk kaut ko izdarīt līdz galam, nevis uzrakstīt jaunu, kas vēl neved tajā virzienā, kuru gribu. Pēc diviem gadiem, kad pabeigšu darbus Operā, atkal varēšu pieķerties. Tēma man ir zināma. Es skaidri zinu, par ko gribu rakstīt. Latviešiem ir ierobežots tēmu loks, jo mūsu ziemeļnieciskā daba nepieļauj uz skatuves kaislības. Mēs pragmatiski aplūkojam jebkurus dzīves notikumus. Varam to darīt filosofiski un dokumentāli, bet lielam skatuves darbam vajadzīgo emocionālo kaislību mūsu literatūrā ir ļoti maz.
Romualda Kalsona operā Pazudušais dēls, kuras pamatā ir latviešu dramaturģijas klasika, tēvs nošauj dēlu, sakot: "Nošāvu zagli." Te ir gan skaudras paaudžu attiecības, gan nepiepildīta mīla, veltīga uzupurēšanās, piedošana un nolemtība.
Jā, jā, tas ir Rūdolfs Blaumanis. Viņam ir pilns pārdzīvojumu spektrs jebkurā darbā. Bet noliec Blaumani nost. Un pārējie? Tālāk ar emocijām ir diezgan grūti. Nesaku, ka tas ir vienīgais pareizais veids, bet tomēr redzu operu kā mākslas darbu, kurā ir sakāpinātas emocijas. Es operā caur tās sižetu netaisos nevienu mācīt dzīvot un moralizēt, lai skatītāji, ejot ārā, saprastu: tas bija nepareizi, tagad mēs dzīvosim citādi. Nē, operas vēstījums mūsu dzīvē neko nemainīs. Tas, ko cilvēks operā var sagaidīt, manuprāt, ir attiecības, šīs sakāpinātās emocijas. Mēs saprotam, ka tās nav īsti reālas, ka šodienas dabiskajā dzīvē gluži tā nav. Šodienas reālajā dzīvē Maija nešauboties aizietu kopā ar Jakubovski. Bet tāpēc jau ir šie stāsti!
Šodienas dzīvē nebūtu iespējams arī Otello: nu kurš žņaugs nost sievu tikai tāpēc, ka rodas aizdomas par neuzticību?! Reālistiskās, psiholoģiskās lietas var spēlēt dramatiskajā teātrī. Tur ir teksts, ar kuru tu dzīvo, bet operā tas ir kopā ar mūziku, un latviešu valoda ne tuvu nav dziedāšanai pateicīgākā. Itāļiem, japāņiem un igauņiem valodas ir ar "apaļiem" vārdiem, bet latviešu valodā problēmas rada katra gara frāze, kas pēc patskaņa beidzas ar līdzskani: pēc gari vilktā patskaņa ir "s" vai "r". Tikai tad šo vārdu var saprast. Tāda diemžēl ir mūsu valodas struktūra. Tā no dziedātājiem prasa dubultlielu piepūli. Un kurš gan var izsekot līdzi tam, ko dzied? Šoreiz būs titri divās valodās, un tagad arī vairāk zinām, prasām un sasniedzam dikcijas jautājumos.
Ja nedzirdam vārdus, nesaprotam stāstu. Nekādu Ameriku te neatklājam. To visu jau labi zināja Johans Sebastiāns Bahs. Ne velti viņš savās mesās katrā daļā izmantoja tikai pāris vārdus – Kyrie eleison vai Agnus Dei. Tu vairāk nevari saprast, bet to tu saproti precīzi.
Laikā, kad tapa tava Parīzes Dievmātes katedrāle un vēlāk No Rozes un asinīm, tu kaismīgi meties diskusijās par žanru – opera, mūzikls –, galu galā tev ir arī rokopera Lāčplēsis. Tu pastāvēji uz formulējumu "melodrāma". Nu šiem jautājumiem pielikts punkts?
Neesmu atrisinājis. Nezinu, kas tas ir. Es teiktu, ka tas ir dramatisks vokāli simfonisks skatuves darbs, kurā piedalās solisti, koris un orķestris. Orķestris šodien var būt dažāds, tajā var būt dažādi instrumenti. Mēs dzīvojam XXI gadsimtā, un teorētiski uz skatuves varētu būt arī elektroniskie instrumenti. Problēma ir citur. Ja tu izmanto kādus specifiskus elektroniskās mūzikas tembrus, tas nozīmē, ka tas ir vienreizējam pasākumam. Tu nospēlē, bet, paņemot notis, nezini, kā tas skan. Tad būtu jāpieraksta, kāda konfigurācija bija šo elektronisko instrumentu programmēšanā. Pēc desmit gadiem šo vietā jau ir citi instrumenti, un tu vairs to nevari restaurēt: pielietojot to pašu kombināciju, skan kaut kas pilnīgi cits. Līdz ar to komponistiem ir pamats izvairīties no šādiem jauninājumiem. Ir vajadzīgi tie instrumenti, kuri paliek mūžīgi.
Mūzikls tomēr ir un paliek operetes tālākais žanriskais risinājums, kurā ir dialogi. Tos tagad redzu arī vienā otrā modernajā operā. Nepavisam ne operetiskās, bet ļoti nopietnās operās. Varbūt teksta virzīšanai tas ir vajadzīgs, bet man īsti nepatīk. Vecajos laikos lika rečitatīvus. Tie arī diezgan jocīgi skan: tā kā dzied un tā kā nedzied
Stāsta, ka Mocarts operai Tita žēlsirdība, kura bijusi jāuzraksta 18 dienās, mūziku sacerējis pats, bet rečitatīvus lielā steigā pierakstījis viņa skolnieks. Tie visi skan vienādi…
Žanra apzīmējums man mūžam paliks dilemma. Drīzāk var runāt par stilu. Es tomēr rakstu melodisku mūziku ar tendenci uz melanholiju un sentimentu. Piederu pie tiem, kuri raksta šajā izpratnē nemodernu mūziku. Es no tā nekaunos, jo zinu, ka varu uzrakstīt arī citādi. Bet es negribu, jo disonanses un mūsdienu mūzikas tipiskie paņēmieni – no 12 toņu sistēmas seriālām štellēm līdz aleatorikai – man rada sajūtas par negatīvām emocijām. Ja kādā darbā ir nepieciešamas šādas pastiprinātas emocijas, es to labprāt arī izmantoju. Oratorijā man tādi fragmenti arī ir. Kad vajag attēlot elli, es izmantoju 12 toņu skaņkārtu. Elle tā ir arī dziedātājiem – ja korim jānodzied pseidofūga 12 toņu skaņkārtā, tas ir grūti. Jau viduslaikos disonējošais, "peldošais" tritons bija velna zīme. Tam ir fizisks pamatojums – frekvenču sakritība vai "rīvēšanās".
Zīmīgi, ka vairāki slavenie mūsdienu komponisti – arī tepat blakus –, izgājuši cauri "elles lokiem", no eksperimentālas mūzikas atgriezušies atpakaļ pie gandrīz vai melodiskas. Piemēram, pie minimālisma. Modernismu mīlošajiem vāciešiem manus skaņdarbus var nerādīt. Es neesmu domājis par starptautisku publiku. Rakstu tā, kā patīk man pašam, un ceru, ka tas varētu patikt arī kādam no kaimiņu mājas. Ilūzijas šajā ziņā es neloloju. Palieku pie pārliecības, ka manu skatuves darbu emocijas un sajūtas var pasniegt ar romantiska rakstura dramatismu mūzikā.
Ja runājam par Latvijas Nacionālās operas vadīšanu, vai šī ir tava ideālā LNO sezona?
Vienmēr gribam vairāk, bet varam mazāk. Ļoti ierobežo tehniskās un resursu iespējas. Es būtu priecīgs, ja mums gadā būtu desmit operu iestudējumu un desmit baletu. Taču tas nav iespējams, jo dekorāciju būves, cilvēkresursi un vienkārši telpu resursi to nepieļauj. Mums ir tikai viena skatuve un viena Jaunā zāle, kuru mēs lielākoties esam spiesti izmantot kā režijas mēģinājumu zāli, jo uz lielās skatuves notiek un tiek sagatavotas repertuāra izrādes.
Bija kuriozs gadījums. Viens amatierproducents atrakstīja man niknu vēstuli: viņš pēc kalendāra bija saskaitījis, ka oktobrī mums Lielajā zālē ir piecpadsmit brīvu dienu, novembrī – vienpadsmit. Kāpēc mēs nerīkojam simfoniskos koncertus? Viņš skatās kalendārā un domā, ka mēs te gurķojamies un Operas namā nekas nenotiek. Bet tā nav. Uz Lielās skatuves notiek vai nu mēģinājumi, vai tā ir aizņemta ar jaunās izrādes dekorācijām. Diemžēl mums nav tādas bāzes, kāda ir daudziem pasaules operteātriem, kuriem ir arī darba skatuves ar tādu pašu aprīkojumu, lai varētu uzlikt tās pašas dekorācijas, gaismas un mēģināt izrādi.
Parīzes Bastīlijas operā ir fenomenālas iespējas: ap vienu skatuvi visapkārt – un arī zem tās – ir astoņas darba skatuves! No tām uz galvenās skatuves var uzgriezt virsū to, ko vajag. Protams, mēs meklējam risinājumus. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē izdosies attīstīt dekorāciju bāzi Lubānas ielā. Operai ir nepieciešama trešā kārta, bet plāni to uzbūvēt nomira 2008. gadā un vairs nav aktualizējušies. Mūs varētu glābt arī tas, ja skatuvei uz abām pusēm būtu spārni tās pašas skatuves izmērā. Taču tos nekad nevarēs uzbūvēt, jo vienā pusē ir kanāls, bet otrā – iela.
Darām, ko varam. Patlaban tiek pārbūvētas kases, kurās caur jumtu tecēja ūdens, un turpinās krēslu atjaunošanas programma. Līdz sezonas vidum būs restaurēti pilnīgi visi krēsli. Jāsaprot, ka uzlabojumus Operas zālē var veikt tikai no Jāņiem līdz 11. augustam, kamēr nenotiek izrādes. Līdz novembrim viss Operas pagalms būs zem jumta. Protams, tā ir pagaidu būve, tomēr dekorācijas vairs nepūs lietū un ziemas slapjdraņķī. Tas nozīmē, ka rotācijā esošo izrāžu dekorācijas varēs turēt uz vietas, tās nebūs jāved cauri visai Rīgai. Nākotnē varēsim arī ieekonomēt dekorāciju cenu, jo tās varēs būvēt no koka. Līdz šim daudz ko gatavojām no alumīnija, jo tas lietū nepūst… Tas viss ir komplekss, kā rūpnīca. Ieguldot naudu uzglabāšanā, varēsim ietaupīt dekorāciju ražošanā un ekspluatācijā. Pagājušajā sezonā iegādājāmies pacēlāju, kas spēj uzcelt fūri ar visām dekorācijām līdz skatuvei. Līdz šim vīri visus šos smagumus cēla ar rokām, strādājot naktīs ārā, aukstumā un slapjdraņķī, un par nelielām algām. Operā tagad ir jauni lifti un izremontētas tualetes publikas daļā. Tas būtiski atvieglo dzīvi.
Par ko visvairāk priecājies, ka to izdevies panākt un mainīt?
Svarīgākais laikam ir psiholoģiskais klimats. Štrunts par mazmājiņām un kasēm, bet gaisotne šajā mājā ir kārtībā. Mums nav strīdu. Ir sešas arodbiedrības, un mēs sadzīvojam – skandālu nav. Darām visu, ko varam iespēju robežās. Daudz iepirkām jaunus mūzikas instrumentus. Beidzot izdevies iegādāties jaunu arfu, ļoti labu koncertinstrumentu. Vecā bija tik tālu izdilusi, ka sasprāga gabalos… Čaikovska baleti bez arfas nav iedomājami! Tās ir mazas nianses, bet tās maksā vairākus desmitus tūkstošu. Operā vienmēr fasāde ir viens stāsts, bet iekšējā dzīve – jau pavisam cits.
Labi veicies mūsu Operas propagandēšanā. Mums ir izveidojušās labas attiecības un esam pieprasīti digitālajā Eiropas Operas platformā (www.theoperaplatform.eu) un televīzijas kanālā Arte. Pašlaik sekmīgi rit pārrunas par Šarla Guno operas Fausts iestudējuma iepirkšanu Arte vajadzībām. Mēs tehniski labā kvalitātē ierakstām visas pirmizrādes. Ja par tām ir starptautiska interese, tas ir mūsu kultūras eksports. Stāsti par Operas veiksmīgajiem ārzemju braucieniem ir ļoti jauki, taču tie ir jāfinansē: jāved vismaz 160 cilvēku, to vidū arī viessolisti. Kura kompānija ir gatava par to maksāt, zinot, ka šo naudu atpelnīt nevar? Vienīgi tad, ja finansē kazino vai arī brauc par sviestmaizi, dzīvo hosteļos un nakšņo sporta zālēs. Būsim reālisti: šie izbraucieni kolektīvam vairāk vajadzīgi nevis kā finansiāls ieguvums, bet kā iespēja pamainīt vidi. Sevišķi mūziķiem, kuri katru vakaru sēž orķestra bedrē, jau iziet uz skatuves ir notikums, kur nu vēl, ja tas notiek ārpus Latvijas. Tikko augustā aizvedām divus baletus uz Birgitas festivālu Igaunijā.
Vai četru latviešu operu izrādes 2018. gada Rīgas Operas festivālā ir līdz šim nebijis izaicinājums?
Svinot Latvijas simtgadi, tas ir tikai normāli. Mēs varētu veidot arī Pētera Čaikovska festivālu, taču šī ir pilsoniska lieta. Šādi mēs atzīmējam Latvijas simtgadi un Operas simtās sezonas tuvošanos. Šis būs 99. sezonas noslēgums ar atskatu – kaut arī nepilnīgu – uz to, kas latviešu operā radies.
Maksimālā, ideālā programma bija parādīt visus latviešu darbus, kas radīti Latvijas neatkarības periodā kopš 1991. gada. Taču, pieejot pragmatiski, konstatēju, ka tas tehniski nav iespējams: šajās operās dzied tikai mūsu pašu dziedātāji, un starp lielām izrādēm jābūt pauzēm balss atjaunošanai. Nevajag uzreiz bezcerīgi tam pieiet, baidoties, ka cilvēki uz latviešu operām nenāks un Operai noteikti būs bankrots, zaudējumi. Cilvēku nevar ar varu piespiest kaut ko klausīties un vēl maksāt par to naudu.
Pēc diviem gadiem tiešām grasies atstāt Operas direktora krēslu?
2019. gada 2. novembrī man beidzas darba līgums, un es neesmu paredzējis savu dzīvi pabeigt Operā. Esmu jau publiski teicis, ka pēc manis ir jānāk citam cilvēkam kaut ko mainīt un turpināt iesākto. Ceru, ka labā virzienā.
Vairs nav dzirdēts par Operas parādiem. Ar teātra rīcībā esošajiem līdzekļiem pietiek?
Jēdziens "pietiek" Operā neeksistē, taču ir izveidojusies savstarpēja sapratne ar Kultūras ministriju par to, kas šeit notiek. Mēs jūtam atbalstu, mūs saprot un sadzird. Tas ir svarīgi. Līdz ar to mierīgi virzāmies kopā ar to attīstību, kā ir iespējams šajā valstī. Mēs nevaram pārlēkt augstāk par latiņu, kura ir, bet vismaz varam šajos ietvaros mēģināt iet uz priekšu.
Kā tu iedomājies dzīvi pēc Operas?
Man tāda brīva cilvēka dzīve bez algota darba bija no 2007. gada līdz 2013. gadam, un nebija slikti! Uzrakstīju Transcendentālo oratoriju, Vijoļkoncertu, izrādi Vadonis. Paskatoties pasē, saprotu, ka, atstājot amatu Operā, man būs 67 gadi, un, zinot, kāds Latvijā ir vidējais vīrieša dzīves ilgums, jāsāk tērēt sociālās apdrošināšanas iekrājumus (smejas). Jā, es gribu drusciņ atiet atpakaļ. Varbūt arī komponēt, ja Dievs dos.
Un raženi audzēt tomātus, kuri šovasar bieži rotājuši tavu feisbuka profilu?
Tomāti arī nav mazsvarīgi. Pietika vienreiz feisbukā ielikt vienu fotogrāfiju. Es gan to ieliku tikai tādēļ, lai pakaitinātu vienu otru nopietnāku tomātu audzētāju mūsu kultūras vidē, kas vienmēr lepojas, cik izaudzējis un kā salicis burciņās. Kaut ko dobē iebakstīju arī agrāk, bet šoreiz piegāju šim jautājumam mazliet nopietnāk. Tas uzreiz izraisīja šūmēšanos. Var teikt, samērījāmies.
Nopietnāk – tas nozīmē ar tālvadības pulti no Operas laistīt siltumnīcu 130 kilometrus no Rīgas?
Tas nozīmē – pirms tam man bija plēves lecektīte, ko aizpūta pa gaisu stiprākā vējā, bet tagad uzbūvēju normālu siltumnīcu. Agrāk audzēju tikai lauka tomātus – kādas četras šķirnes –, bet šovasar man bija 15 šķirņu siltumnīcā un vēl astoņas laukā. Vēl bija arī gurķi, pupas, japāņu ķirbji uchiki kuri. Kaut ko apēdu, iesālu, izdalu draugiem.
Man līdz šim nekad nav bijis hobija. Visa mana dzīve vienmēr ir sastāvējusi tikai no mūzikas. Markas nekrāju, makšķerēt un medīt nebraucu. Tad pamodās dārznieka gēns, kas manā ģimenē ir nešaubīgi. Manas mātes tēvs un viņa brālis vecās Latvijas laikā bijuši labi saimnieki. Dārznieka gēns kaut kur apslēpts mudžinājās un pēkšņi parādījās – man arī vajag! Zināšanas gan švakas, nopietnam tomātu audzētājam mana autodidakta rosība tikai izraisītu smaidu. Taču man patīk: savs tomātiņš, savs gurķītis. Ūdens pilinātājs man bija uzlikts pie katra stādiņa.
Turaidas Roze
LNO 28., 29., 30.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–65
Zigmara Liepiņa autorkoncerts
LNO 11.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–65
Roze Bernda
neinteliģence intervijā
paralēlraksts