Opersvētku speciāliestudējuma izrāde, kas gleznainajā Siguldas pilsdrupu estrādē 3. augustā sāksies plkst. 21, top Latvijas skatītājiem jau pazīstamā viesdiriģenta Vladimira Kiradžijeva un režisora Edmunda Freiberga vadībā. Traģēdija risināsies Aigara Ozoliņa scenogrāfijā, māksliniece Ieva Kundziņa veido krāšņus kostīmus vēsturiskā laikmeta stilā.
"..Otello loma atnesa tenoram pārsteidzošus panākumus. Mākslinieks ir ļoti temperamentīgs, viņa balss ir spēcīga un nelokāmi stingra. Viņš ir īsts tenore di forza! (..) Viņa vokālā un dvēseles būtība ir ideāli piemērota Otello atklāsmei," The Texture of Arts rakstīja pēc dziedātāja debijas šajā lomā dzimtajā Viļņā (2011).
"Kristians Benedikts bija ārkārtēji lielisks, skatuviski pilnībā pārliecinošs - viņš nevis tēloja Otello, bet bija Otello. Viņš ir muzikāls, un viņam ir drāmas spējas un ekspresija, kas darīja šo par visticamāko Otello, kāds līdz šim dzirdēts. (..) Nebūs pārsteigums, ja mēs viņu drīz dzirdēsim pasaules slavenākajos opernamos," lietuvieša šī pavasara debiju Itālijā Lučāno Pavaroti teātrī Modēnā vērtēja portāls Kulturkompasset. Klausītāji sauca bravo jau pēc ārijām, izrādi tiešraidīja Itālijas televīzija. Kristians Benedikts līdz šim ir dziedājis jau vairāk nekā 20 operlomu dažādos pasaules operteātros un festivālos.
Kādas ir jūsu attiecības ar Otello lomu? Vai tā ir jūsu iemīļotāko lomu vidū? Kā jūs redzat Otello tēlu cilvēku raksturu un kaislību kontekstā?
Otello ir ļoti spilgts skatuves tēls gan Šekspīra drāmā, gan ievērojamo komponistu Rosīni un Verdi operās. Verdi darbs, manuprāt, ir visveiksmīgākais - viņš to rakstīja mūža beigās, un te redzam viņa lielā talanta būtību. Uzskatu, ka tā ir visizcilākā no visu laiku itāļu operām. (Lai gan baritoni un soprāni man var nepiekrist.)
Skaidrs, ka ikviens tenors, kurš iemīlējis itāļu operu un iekodies drama per musica saldumā, savas karjeras zenītā sapņo dziedāt Otello. Diemžēl ne jau katram lemts šo sapni piepildīt, jo šī karaliskā loma ir paredzēta retam balss tipam - dramatiskajam tenoram. Šodien uzskati par operdziedāšanu ir mainījušies, tomēr mora loma joprojām ir prasīga, un katrs mēģinājums to ignorēt beidzas ar bēdīgām sekām. Pat pasaulslavenais Enriko Karūzo atteicās dziedāt Otello un ir tikai ierakstījis dažus šīs operas fragmentus.
Es arī iemīlējos opermākslā un šajā operā. Jau pirmoreiz to dzirdot, sajutu, ka tas ir šedevrs. Jau pašā dziedātāja gaitu sākumā zināju, ka dziedāšu Otello, lai gan man patīk arī citas operas un nepatīk salīdzināt, kura ir labākā. Sākumā nedomāju par to, kad dziedāšu Otello, - vispirms šajā operā atveidoju Kasio lomu. (Toreiz Otello bija mans pirmais skolotājs, leģendārais lietuviešu tenors Virgilijs Noreika.) Taču jau toreiz skolotājs paredzēja, ka tā būs mana loma, un man bija patīkami, ka pēc debijas viņš pats atnāca uz skatuves mani apsveikt! Tagad atceroties nekādi nesaprotu, kā viņš spēja redzēt tik tālu uz priekšu…
Otello ir dziļa un spēcīga personība. Ģenerālis, karavadonis! Katrs ierindnieks par tādu nekļūst. Viņš itin visā ieliek sevi visu - cīņā, mīlestībā, naidā. Perfekcionisms ir viņa vājums. Viņš nespēj samierināties pat ar vismazākajām šaubām, aizdomām, nepilnību, un tas ved uz traģisko iznākumu. Nav iespējams citādi izskaidrot, kāpēc Otello ieklausījās Jago melos, nav arī iespējams viņu nosaukt par muļķi. Līdzīgā dzīves situācijā cits būtu atmetis ar roku un devies savās gaitās, bet Otello, lūk, ir svarīgs katrs sīkums, katra detaļa… Arī dzīvē bieži var redzēt, ka cilvēki sagrauj skaistas attiecības, nomoka sevi un apkārtējos, sabojā, salauž savu dzīvi - būtībā sīkumu dēļ. Esmu pat dzirdējis, ka karš starp Irāku un Irānu esot sācies ar konfliktu starp šo valstu vadītājiem, jo viens no viņiem redzējis "nelāgu sapni". Līdzīgi arī Otello pēkšņi liekas, ka sieva viņu krāpj. Taču - no drāmas viedokļa tā ir traģēdija, bet muzikālajā un vokālajā ziņā tas ir Olimps! Esmu pārliecināts, ka ikviens, kurš dzied Otello, jūtas kā čempions.
Man Otello ir fatāla, liktenīga loma. Es nemeklēju un neuzprasījos, kur to varētu dziedāt, - tā atnāca pati un pieklauvēja pie durvīm. Kā tautā saka: savam liktenim neizbēgsi. Cik labi, ka tobrīd jau biju tam gatavs. Te palīdzēja itāļu tenors Džanfranko Čekele, pie kura skolojos jau vairākus gadus. Viņš ir gan pasaulslavenā tenora Mario del Monako, gan izcilā pedagoga Marčello del Monako skolnieks. Reiz manā stundā viņš apstādināja pianistu un pajautāja: "Vai tev nešķiet, ka viņa balss ir ideāli piemērota Otello?" Pianists satraucās mana vecuma dēļ (tobrīd man bija tika 37 gadi), taču maestro iebilda - Otello nav jādzied, aizejot pensijā. Pēc pusgada man piedāvāja Otello lomu Lietuvas Nacionālajā operā.
Lietuvā Otello iestudēja 2011. gada ziemā - režisors Eimunts Nekrošus, diriģents - Ģintars Rinkevičs. Mana pirmā Dezdemona bija Sigute Stonīte. Pēc pirmizrādes režisors sev raksturīgajā noslēpumainībā man tā vienkārši, bet spēcīgi pateica: "Brauksi ar Otello, brauksi…" Kā Nekrošus redzēja, tā arī notika: tagad tas ir mans jājamzirdziņš. Tikai šogad vien Otello lomā esmu debitējis gan Itālijā (Modēnā, Pjačencā un Kaljāri), gan Vācijā (Minhenē) un arī dziedājis pirmizrādi Krievijā (Jekaterinburgā). Nākamgad dziedāšu Otello Čīlē (Santjago) un Šveicē (Bāzelē), dzimto Viļņu neskaitot.
Kādu citu aktuālo darbu kontekstā pie mums ierodaties? Kuri notikumi un nākotnes ieceres jūs pašu saviļņo visvairāk?
Līdzās veiksmīgajam "Otello gājienam" jūnija beigās debitēju Spānijā Barselonas Liceu teātrī, kur dziedāju Rienci R. Vāgnera operas Rienci koncertizpildījumā. Šo operu dziedāšu arī Bostonā septembra vidū. Starp citu, Rienci nākamgad iestudēs arī Latvijas Nacionālajā operā. Uz Latviju devos tieši no Itālijas, kur gatavoju Ernāni lomu (Verdi agrīnajā operā Ernāni). Turpmāk būs uzstāšanās Krievijā un Portugālē. Maskavā - Manriko lomā (Verdi Trubadūrs) un Hermaņa lomā (Čaikovska Pīķa dāma). Viļņā mani gaida Vāgnera Loengrīns. Tomēr visvairāk mani saviļņo Otello izpildījums dažādos teātros, uz lielām skatuvēm un ar lieliskiem partneriem. Vislielākais sapnis - nodziedāt Otello Ņujorkas Metropolitēna operā.
Vai bieži viesojaties tepat kaimiņos - Latvijā un Igaunijā? Dziedājāt arī neaizmirstamajā dzimtās operas viesizrādē pirms pieciem gadiem - Alevī Žīdietē Gintera Krēmera režijā?
Nācies bieži dziedāt Igaunijā - Tallinā, vēl biežāk Tartu. No 2006. līdz 2012. gadam tur esmu iejuties sešās lomās: Kanio (Leonkavallo Pajaci), Hofmanis (Ofenbaha Hofmaņa stāsti), Kavaradosi (Pučīni Toska), Alfredo (Verdi Traviata), Hercogs (Verdi Rigoleto), Manriko (Verdi Trubadūrs). Pēdējos desmit gados diezgan bieži esmu viesojies un arī dziedājis Latvijā, tomēr mana īstā profesionālā debija Latvijā būs Otello Siguldas Opermūzikas svētkos. Ļoti priecājos, ka tieši Otello. Eleazara loma operā Žīdiete ir vēl viena pērle manā dārgumu lādītē, taču, kad Rīgā viesojās Lietuvas opera, šīs lomas manā repertuārā vēl nebija.
Vai tiesa, ka savu balsi un dziedātāja talantu atklājāt vēlu? Ar ko nodarbojāties līdz tam, un kas pamudināja krasi mainīt dzīvi?
Es vēlējos dziedāt jau kopš bērnības. Tā ir mana stihija. Kāpēc dzīvē notiek tieši tā, dažreiz nav iespējams izskaidrot, taču esmu pārliecināts, ka īsti panākumi cilvēka dzīvē nenāk kā aklai vistai grauds, bet ir neatlaidīga darba rezultāts. Pretējā gadījumā tas ir pārpratums uz īsu laiku. Es ticu, ka ikvienam cilvēkam ir dots savs laiks uzplaukt. Tikai jābūt gana pacietīgam un nepiekāpīgam, lai sagaidītu un priecātos par savu talantu.
Siguldas opersvētku izrādē dziedāsiet mūsu tenora Aleksandra Antoņenko vietā, kurš ar skaļu skandālu šīs vasaras sākumā atteica savu piedalīšanos. Jūsu ceļi ir kādreiz krustojušies?
Protams, ka pazīstu Aleksandru Antoņenko. Lai gan dzīvē tikai vienreiz esam sasveicinājušies Viļņas operas bufetē, es ļoti cienu un augstu vērtēju jūsu lielisko tenoru. Būtu lieliski kādreiz noorganizēt trīs Baltijas tenoru koncertu! Antoņenko ir slavens jauns tenors, kuram šobrīd ir grūts dzīves periods. Par atteikšanos dziedāt Otello viņu nevajag nosodīt, tā gadās daudziem dziedātājiem. Ja ir problēmas ar veselību (par iemeslu dažreiz pat negribas runāt) vai privātajā dzīvē, pat ja vienkārši nav garīgā spēka un iedvesmas – tie ir nopietni iemesli. Labāk atteikties, nevis nodziedāt slikti.
Ņemot vērā, ka dziedātājs pats ir mūzikas instruments, vai bieži nācies glābt izrādes, aizvietojot citus tenorus, arī Antoņenko?
Romas opera (Teatro dell'Opera) man līdzās citām lomām piedāvāja arī Samsona lomu. Man būtu jāpiedalās tajā pašā iestudējumā, kurā Aleksandrs. Taču dziedāt Otello man šajā laikā šķita daudz interesantāk. Man arī piedāvāja dziedāt Otello izrādēs Valensijā Antoņenko vietā, taču man neizdevās šo projektu apvienot un saskaņot ar citiem darba līgumiem.
Esat no tiem, kuri ziedojas mākslai, vai dalāt uzmanību un enerģiju ģimenei un kādam iemīļotam vaļaspriekam?
Jūs uzminējāt. Esmu cilvēks, kurš atdod sevi visu tam, ko dara. Man ir bagāta dzīve: man ir darbs, kuru mīlu, un mīļotā sieva, ģimene un bērni. Starp citu, uz Rīgu atbraukšu ar visu ģimeni. Vaļasprieku gan man pagaidām nav, taču ir garīgs aicinājums – esmu protestantu baznīcas draudzes gans (mācītājs). Nu jau desmit gadu es Viļņā vadu nelielu draudzi. Es pazīstu daudzus garīdzniekus Latvijā un Igaunijā. Dažreiz kopā ar Viļņas pašvaldību organizēju Ziemassvētku galā koncertus. Kad 2010. gada rudenī Rīgā viesojās pazīstamais ASV evanģēlists Frenklins Grēms, es kā Lietuvas pārstāvis dziedāju Arēnā Rīga. Tagad atkal uz Rīgu, tikai citā statusā. Lai gan sirds un dvēsele palikusi tā pati.