Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Intervija ar Lietuvas Nacionālās operas un baleta teātra direktoru Jonu Sakalauski. Tikai dzīva kultūra

"Ja veido operu, dari to labi!" uzskata Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra jaunais direktors Jons Sakalausks

Es negribu būt slavens direktors. Daudz labāk ir radīt vārdu pašam teātrim – ar vai bez mums, saka Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra jaunais direktors Jons Sakalausks, kurš Lietuvā ir labi pazīstams arī kā dziedātājs, komponists, diriģents un neatkarīgu muzikālā teātra projektu producents. Vairāk nekā divus gadus (kopš 2015. gada) viņš bija Klaipēdas Valsts muzikālā teātra vadītājs. Par Lietuvas galvenā operteātra vadītāju Viļņā Jons Sakalausks kļuva šā gada martā, astoņus mēnešus pēc tam, kad ar skaļu skandālu no amata tika atbrīvots Ģintauts Kēvišs, kurš teātri vadīja 15 gadu. Kēvišu vainoja rupjos darba disciplīnas pārkāpumos un sistemātiskā interešu konfliktā.

Lietuviešu operas un baleta veikumu drīzumā redzēsim Rīgā – Baltijas valstu simtgadei veltītajās Latvijas un Lietuvas opernamu apmaiņas viesizrādēs no 3. līdz 5. oktobrim. "Simtgades svinēšana ir labs laiks, lai parādītu, ko esam paveikuši, ar ko varam lepoties, kas ir līdzīgais un kas – atšķirīgais," saka Jons Sakalausks. 36 gadus vecais mākslinieks ir viens no jaunākajiem operintendantiem pasaulē.

Vispirms, lūdzu, sniedziet ieskatu viesizrādēs.

Uz Rīgu vedam trīs dažādus iestudējumus. 3. oktobrī rādīsim Džuzepes Verdi operu Dons Karloss Gintera Krēmera režijā. Konservatīvāk noskaņotus skatītājus šis iestudējums var šokēt, taču tas ir ļoti kvalitatīvs un uzdod daudzus jautājumus par to, kas mēs esam un kurp ejam. Solistu vidū ir arī Latvijas baritons Jānis Apeinis. Viņš mūsu teātrī dzied bieži.

Mēs ļoti gaidām šo izrādi jūsu operas lieliskajā akustikā, jo tieši akustikas problēmu dēļ operiestudējumi Viļņā ne vienmēr izskan tā, kā vēlamies. Savukārt skatuve Viļņā ir lielāka. Mūsu tehniskajai komandai būs izaicinājums pielāgoties. Divas pārējās būs baleta viesizrādes. Ģiedrjus Kupreviča Čurļonis ir interesants mūsdienu balets, kas stāsta par Lietuvas komponista un gleznotāja Mikaloja Konstantīna Čurļoņa dzīvi un personību. Tas sniegs iespēju palūkoties uz mūsu klasiķi no cita skatpunkta un parādīs mūsu baleta trupas spējas un tradīcijas. Izrāde ir interesanta arī tāpēc, ka tajā iesaistīts mūsu teātra koris.

Baletā Piafa, kura horeogrāfs ir izcilais itālis Mauro Bigonceti, baudīsiet mūsdienu dejas vakaru – skumju stāstu par dziedātāju Edīti Piafu, kuras balss skanēs ne tikai populārajos, bet arī mazāk dzirdētos ierakstos. Laikmeta kontekstu iezīmē Morisa Ravela un Fransisa Pulenka mūzikas ieraksti. Lietuvas balets ir ļoti spēcīgs divos virzienos – klasiskajā un mūsdienu horeogrāfijā. Visas trīs sezonas pirmizrādes būs jauni lietuviešu komponistu oriģināldarbi mūsdienu horeogrāfijā. Tos gaidām ar lielu nepacietību.

Cik liela ir skatītāju interese par Latvijas Nacionālās operas un baleta viesizrādēm Viļņā?

Lietuvā ļoti mīl Latviju un tās operas un baleta teātri. Mūsu zāle, kurā ir vairāk nekā 1000 vietu, jau septembra sākumā bija gandrīz izpārdota uz visām trim izrādēm. Mēs nopietni gatavojamies, un esmu pārliecināts, ka šī nebūs pēdējā viesizrāžu apmaiņa. Jau domājam par jauniem projektiem nākotnē. Aizvadītajos divdesmit gados sadarbība starp mūsu operteātriem ir bijusi intensīva un sekmīga, un es vēlos, lai labi aizsāktās tradīcijas turpinātos un attīstītos. Es jau gadiem pazīstu Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītāja Zigmara Liepiņa mūziku. Viņa mūzikls Parīzes Dievmātes katedrāle ir ļoti populārs Lietuvā, jo tika iestudēts Klaipēdas Muzikālajā teātrī. Izrāde publikai ļoti patika un ilgi bija repertuārā.

Jūsu solisti šeit ir lielā cieņā. Viens no spilgtākajiem nesenajiem atklājumiem bija lietuviešu jaunā zvaigzne Vida Miknevičūte mūsu Tanheizerā.

Mums šobrīd ir vairāki spilgti, starptautiski soprāni: Vida Miknevičūte, Jurgita Adomanīte, Sandra Janušaite, kura mēdz dziedāt arī Latvijā, un Viktorija Miškūnaite, kuru dzirdēsiet Rīgā. Domāju, ka arī Viktorijai Miškūnaitei būs liela karjera, tāpat kā Asmikai Grigorjanai. Tas ir gan labi, gan slikti, jo ir skaidrs, ka viņai būs arvien mazāk laika dziedāt dzimtajā teātrī. Manuprāt, soprāni ir mūsu operas trupas vislabākā daļa.

Lielisks mecosoprāns ir Justīna Gringīte. Viņai ir plaša starptautiskā karjera, tāpēc Lietuvā viņu gandrīz nevar sastapt. Mūsu labākie basi – Ļuds Mikalausks un Ļuds Norvaišs – ir arī ļoti labi aktieri. Ir tenori, kuri var atveidot interesantas raksturlomas. Gaidām brīdi, kad arī mūsu baritoni un jaunie solisti būs Olimpā. Viņi vēl sevi parādīs.

Repertuāru diktē trupas kapacitāte, vai būtiskāki ir citi motīvi?

Mēs neizvēlamies izrādes tikai tāpēc, lai pilnībā nodarbinātu trupu. Nevar visu laiku ēst vienu un to pašu zupu vai tikai kartupeļu pankūkas. Arī mākslā ēdienkarte ir jāmaina, jāatsvaidzina. Mērķis ir spilgta interpretācija un jaunatklājumi, iestudējumi, kuri spēj uzrunāt. Opera – drama per musica – nozīmē, ka mūzika un dziedājums kalpo vēstījumam. Taču otrs, tikpat būtisks aspekts ir visa izrādes mašinērija un mērogs. Esmu par harmoniju. Vēlamies veidot interesantus, saistošus iestudējumus un piesaistīt interesantus, atzītus režisorus. Kad nepieciešams, aicinām viessolistus, kuru balsis ir piemērotas tik specifiskām vokālajām prasībām kā, piemēram, Albāna Berga operā Voceks un Bēlas Bartoka Hercoga Zilbārža pilī. Ir ļoti grūti atrast basbaritonu ar spēcīgām augstajām notīm un tādu soprānu, kas lieliski dzied un tēlo, turklāt ir gados jauna.

Štata dziedātājiem operā nav viegli, jo repertuārs ir daudzveidīgs, bet neviena balss nav universāla. Nevar dziedāt visu. Īpaši jaunībā jādzied tas, kas vislabāk izdodas un skolo balsi. Tikai tad ar laiku būs labs rezultāts. Lai jaunā dziedātāju paaudze varētu attīstīties, repertuārā ir jābūt arī bel canto operām – Doniceti, Bellīni, Rosīni. Taču ir jāsaprot, ka tā ir tikai atslēga, pamats, tāpat kā balets nevar pastāvēt bez klasikas. Bel canto un koloratūras ir zāles balsij.

Vai arī pats turpināt dziedātāja baritona karjeru?

Operlomas Viļņā vairs nedziedu, direktora amatā tas būtu interešu konflikts. Līdz šim esmu atveidojis dažādas lomas, īpaši daudz – laikmetīgajās operās. Piemēram, Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī biju Kristofera Rilkes lomā Onutes Narbutaites operā Kornets (jaunais kornets Rilke ir operas galvenais varonis – I. L.) un Smirnova lomā britu XX gadsimta komponista Viljama Voltona operā Lācis (pēc Antona Čehova komēdijas). Klaipēdas Muzikālajā teātrī dziedāju Žermonu Traviatā, Viļņā – Figaro Seviljas bārddzinī. Esmu dziedājis arī operetē – Eizenšteinu Sikspārnī. Esmu dziedājis arī donu Žuanu, Oņeginu, Valentīnu Faustā – visas nozīmīgākās baritona lomas. Man patīk dziedāt arī populāro mūziku.

Opera ir arī jūsu kā komponista galvenais žanrs?

Komponēju visdažādāko mūziku, taču visvairāk mani interesē muzikālais teātris. Par operu monodrāmu Izadora (balsij ar fonogrammu, 2009), kuras varoni atveidoja mana sieva Agne Sabulīte, saņēmām Lietuvas teātra gada balvu Zelta krusts. Starp citu, Agne draudzējas ar jūsu operas mecosoprānu Ilonu Bageli, viņām bija kopīgs koncerts Jēkabpilī.

Esmu sacerējis vēl vairākas kameroperas, to vidū – haiku operu Sniegs (2011) un deju operu pēc franču filosofa Žana Bodrijāra grāmatas Simulakri un simulācija. Pats biju uz skatuves kopā ar trim dejotājiem. Esmu rakstījis arī operu pusaudžiem un mūziklus. Savulaik izveidoju organizāciju Baltijas kameroperas teātris, kuram rakstīju pazīstamo operu transkripcijas kamersastāvam. Piemēram, Šarla Guno operā Fausts visas lomas dziedāja tikai zēni – kora solisti –, un tajā vispār piedalījās tikai trīspadsmit mūziķu. Nebūtu pareizi to saukt par Guno Fausta iestudējumu. Tā bija pēc šīs operas motīviem radīta izrāde. Šādi pārveidoju arī Jūliju Cēzaru un Jevgeņiju Oņeginu. Tas bija mans ceļš: veidot jaunas interpretācijas. Tā turpināju piecus gadus.

Kas dzina tieši šādā radošajā virzienā?

Kamerskatuve ne vienmēr atklāj visu operas plašumu, toties sniedz iespēju paskatīties uz operu no cita skatpunkta, ko savukārt nepieļauj lielā skatuve. Skatīties operu kā filmu, uztvert to kā interesantu laukumu, laboratoriju jaunām idejām. Ir ļoti interesanti veidot neparastas interpretācijas. Es uzskatu, ka visus eksperimentus nevajag uzreiz īstenot uz lielās skatuves. Jau 2008. gadā nodibināju alternatīvo operfestivālu NOA un organizāciju Operomanija. Meklējumi ir vajadzīgi, un kamermūzika tam ir vispiemērotākā.

Šīs organizācijas turpina darbu, taču nu jau bez manis. Veiksmīgākie iestudējumi ceļo pa pasauli no Ņujorkas līdz Šanhajai. Jaunajiem skatuves māksliniekiem tā ir ļoti svarīga radoša platforma.

Domāju, ka jaunajiem dziedātājiem palīdzējusi mana privātā Viļņas operas studija, kuru nodibināju 2012. gadā. Arī tur tapa iestudējumi, aicināju vokālos pedagogus no ārzemēm. Man bijis daudz šādu iniciatīvu, taču tās visas bija mazas laiviņas iepretim Lietuvas Nacionālajam operas un baleta teātrim.

Nonācis pie liela kuģa stūres, jūtaties droši?

Pieredzi valsts muzikālā teātra vadīšanā ieguvu, divus gadus būdams Klaipēdas Muzikālā teātra ģenerāldirektors. Arī tur ir liela trupa: gan operas, gan baleta trupa, orķestris, koris, kopā ap 300 cilvēku. Klaipēdā iestudē ne tikai operas un baletus, bet arī mūziklus un operetes. Manos darba gados iestudējām Bohēmu, Pajaci, Jolantu, Ģiedrjus Kupreviča jauno operu Prūsija. Izrādes notika jaunajā Palangas koncertzālē, kurā ir 2000 sēdvietu. Bija labi iestudējumi, brauca lieliski dziedātāji – divus solokoncertus Klaipēdā sniegusi operzvaigzne Violeta Urmana.

Mans mērķis bija Klaipēdas teātrī sasniegt tikpat augstu līmeni kā Viļņā. Domāju, ka pēc trim gadiem šis mērķis būtu sasniegts. Ja veido operu, dari to labi! Ir jābūt iespējai noskatīties labus iestudējumus Lietuvā, nevis tikai dodoties uz Londonu, Milānu, Berlīni, Rīgu vai Stokholmu. Es ļoti augstu vērtēju Klaipēdā pavadīto laiku, man tas bija tramplīns.

Uz lielo operas kuģi Viļņā lēcāt bez šaubīšanās? Iepriekšējais direktors Ģintauts Kēvišs amatu atstāja ar lielu skandālu, bija nepatīkams fons…

Šo soli es pārdomāju ļoti ilgi. Izvēle nebija vienkārša. Bieži jautā, kāpēc Lietuvā ir tik maz izcilu jauno operas režisoru, maz horeogrāfu. Tāpēc, ka ir mazs tirgus! Lai kļūtu par labu režisoru, ir jāveido daudz iestudējumu, ir jāstrādā! Tas pats attiecas uz operas vadītāju. Valsts galvenais operteātris ir tikai viens, un gatavi direktori apkārt nemētājas. No kurienes viņus ņemt?! No ārzemēm? Vai tādu kā es, kuram jau ir zināma pieredze un zināšanas kultūras menedžmentā? Uz direktora amatu izsludināja starptautisku konkursu, taču gandrīz visi kandidāti bija no Lietuvas, izņemot vienu pretendentu no Itālijas. Ja konkursā pieteiktos pasaulē labākie intendanti, manas izredzes būtu krietni mazākas.

Nav viegli, jo Ģintauts Kēvišs kā menedžeris bija autoritāte, bet man ir savs, iespējams, neordinārs redzējums par to, kā ir jāattīstās teātrim. Manuprāt, teātra darbalaukam ir jābūt plašam. Tam nav jāaprobežojas tikai ar lielu iestudējumu veidošanu. Tā ir tikai daļa no mūsu darba. Mūsu zeme ir maza, un ir jāstrādā ar operas un baleta kultūru, nevis tikai vienkārši jānodarbojas ar biznesu – pērc un pārdod.

Arī Lietuvā mūžīgais sāpju bērns ir nacionālā klasika un mūsdienu lietuviešu komponistu veikums? Svēts uzdevums iestudēt, bet grūti ieinteresēt publiku?

Jāveido labi iestudējumi! Traviata, Rigoleto un citas šodien populāras operas ir izdzīvojušas no tūkstošiem mākslas darbu. Bija daudz Traviatu, bet līdz mūsdienām izdzīvojusi Verdi opera. Operu Fausts vēl pirms Šarla Guno XVIII gadsimtā uzrakstīja slavenais Lietuvas kņazs, dižkunigaitis un komponists Motiejus Radvila (1749– 1800). Mēs visi zinām, ka tā ir liela māksla, un, lai to izkoptu, ir sistemātiski jāstrādā, jārada. Tik ļoti plaša operas ainava – teātri un komponisti dažādās valstīs ir tikai tāpēc, ka ir daudz, neatlaidīgi strādāts.

Mums ir jāveido operas un baleta kultūra kopumā, jāvirza kultūrpolitika. Teātrim ir jābūt kultūras attīstības platformai, katalizatoram. Man kā intendantam tas ir ļoti svarīgi. Māksla ir dzīva. Tas nozīmē darbu gan ar jaunajiem, gan ar veterāniem, gan radošo laboratoriju, gan operas un baleta zvaigžņu veidošanu un slavenību pieaicināšanu. Tikai dzīva kultūra ir interesanta. Citādi tā ir tikai fabrika.

Ko ar to domājat?

Dzīva kultūra – tas nozīmē, ka pēc operas izrādes par to runā ne tikai nozares profesionāļi un kritiķi, bet visa sabiedrība. Cilvēkus interesē diriģenta viedoklis, savukārt diriģentu – klausītāju domas. Režisori lasa mūsdienu literatūru un kritiku. Opera interesē zinātniekus un politiķus. Ja strādāsim tikai ar t. s. lielajām formām, mākslai var nepietikt laika. Asistents ātri uzliek uz skatuves jau gatavu iestudējumu… Es savukārt domāju, ka vienmēr ir jābūt laikam eksperimentēt, meklēt, pārbaudīt, pierādīt.

Operu mēdz dēvēt par elitāru mākslu, taču tā spēj ietekmēt pasauli un sabiedrību, padarīt to labāku, palīdzēt socializēties. Tas nav tikai skaistums jaukai laika pavadīšanai. Teātrim ir jābūt atvērtai organizācijai ārpus komforta zonas. Tas, kā tā strādā, ir tēma veselai lekcijai.

Atbalstāt svinīgo ģērbšanās stilu operā, vai tomēr lai nāk kaut džinsos?

Personiski domāju, ka var dažādi. Tomēr, ja kaut daļa publikas ir saposusies, tas piešķir savāktību, organizē. Bārā tu vari sēdēt kā pagadās, taču operas apmeklējumam ir jāgatavojas. Pati izrāde taču ir tikai daļa no piedzīvojuma. Cilvēki grib redzēt, kas ir ieradies un kā izturas. Opera var būt vieta, kurā satiekas pat ienaidnieki. Te var notikt nozīmīgas politiķu tikšanās, apspriesta biznesa sadarbība. Opera vienmēr ir bijusi ļoti labs fons problēmu risinājumam.

Vai jums nav žēl upurēt savu dziedātāja un diriģenta karjeru?

Vairs nediriģēju, taču turpinu dziedāt, galvenokārt koncertos. Toties mana priekšrocība ir tas, ka opermākslu zinu no iekšpuses. Ja pats nebūtu dziedātājs un komponists, nespētu saprast sociālās un psiholoģiskās attiecības teātrī. Neizprastu, kāda šajā vidē ir konkurence un slēptā, aizmuguriskā cīņa. Mākslinieki ir kā mazi bērni, bet operteātris atrodas dažādu interešu – arī politisko – krustcelēs.

Kas ir jūsu vadības komandā?

Mainu vadības struktūru: būs gan operas, gan baleta mākslinieciskais vadītājs. Baleta mākslinieciskais vadītājs vēl pusotru gadu būs poļu horeogrāfs Kšištofs Passtors. Operas mākslinieciskais vadītājs būs jaunais itāļu diriģents Sesto Kvatrīni, itāļu bel canto, Verdi un verisma meistars, kurš Latvijā diriģējis Kristīnes Opolais koncertus.

Jūsu priekšgājējs lepojās ar vērienu, piemēram, kopā ar Anglijas Nacionālo operu un Ņujorkas Metropolitēna operu veidoto Madama Butterfly iestudējumu Entonija Mingelas režijā.

Tomēr Londonā un Ņujorkā šajā kontekstā Viļņu pat nepiemin. Starptautiskā forumā pārliecinājos, ka Lietuvas Operas un baleta teātri neuzskata par kaut ko īpašu. Ģintauts Kēvišs bija lielisks menedžeris. Viņš bija radījis iespaidīgu tēlu un vārdu. Es negribu būt slavens direktors. Daudz labāk, ja vārds ir pašam teātrim – ar vai bez mums.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 660

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Jaunā mākslinieka izdzīvošanas stratēģija

Jaunam un mobilam māksliniekam, kurš ir domājošs, aktīvs un kuram ir vismaz dažas labas idejas un kripatiņa veiksmes, mūsdienu pasaule piedāvā daudzas iespējas attīstīt savu radošo potenciālu un ...

Asaru lāstekas

Latvijā esot ātrākais internets pasaulē, un šis fakts labi sadzīvo ar īsāko atmiņu - šeit nav krogu kultūras ar vietām, ko atceras mūsu senči

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja