Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Intervija ar Liliju Berzinsku. Nevaru cukursaldi infantīli samelot

Lilijas Berzinskas bērnu romāns Ziloņu dārzs nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā Labākais Latvijas autora darbs bērniem. Izdevējs Dienas Grāmata.

Ziloņu dārzs nebūt nav tava debija ne literatūrā, ne ilustrēšanā. Vai vari pastāstīt tuvāk par savām mākslinieciskajām aktivitātēm?

Runājot par manām mākslinieciskajām aktivitātēm, to pirmais taustāmais rezultāts bija pasaku grāmata mazajiem Nezināmais zvērs, kam sekoja sadarbība ar Kristīni Sadovsku, ilustrējot viņas Nebakadnukaķa stāstus. Vēl jāpiebilst, ka brīnišķīga iespēja mākslinieciski darboties man bija, sadarbojoties ar baroka mūzikas ansambli Taureņi debesīm, kad Senās mūzikas festivāla ietvaros divus gadus pēc kārtas piedalījos šā ansambļa izrāžu vizuālajā noformēšanā.

Zinu, ka nodarbojies arī ar tulkošanu. Kas ir tavi veikumi?

Es tulkoju dažādu veidu literatūru, bet, ja man būtu īpaši jāizceļ kādas iztulkotās grāmatas, tad tas noteikti būtu Antonija Bīvora Vasilijs Grosmans. Rakstnieks karā, Džonatana Karra Vāgneru klans un Natašas Mostertes Raganu sezona. Tulkojot Bīvoru, man bija sajūta, ka esmu pati personīgi bijusi līdzās aprakstītajos kara notikumos, Karrs bija aizraujošs gan saturiski, gan vēsturiski, savukārt Mostertes Raganu sezona man bija gardais kumoss tulkošanā, ko no sirds izbaudīju.

Par kāda vecuma bērniem domāji, rakstot Ziloņu dārzu? Un, kā tev šķiet, kāda vecuma bērniem šī grāmata domāta?

Patiesību sakot, rakstot Ziloņu dārzu, galvenais, par ko domāju, bija iekšējās sajūtas un noskaņa, pašā sākumā es pat iedomājos, ka tas varētu būt vēstījums pieaugušajiem. Vēlāk, rakstot tālāk, es necentos koncentrēties uz kādu konkrētu vecumu, jo man bija svarīgi izstāstīt pašu stāstu, kurš, manuprāt, varētu uzrunāt gan pamatskolas vecuma bērnus, gan viņu vecākus. Ziloņu dārzs bija kā iekšējs notikums, kurš bija jārealizē, necenšoties to apzināti pielāgot kādai lasītāju grupai.

Saviem galvenajiem varoņiem esi izvēlējusies visai neparastus un nelatviskus vārdus, arī vide nav konkrēti iezīmēta – būtībā grāmatas notikumi varētu risināties jebkurā ziemeļnieciskā pilsētā, kur ir jūra un pilsēta pie upes. Vai tas bija īpašs nolūks distancēties no Latvijas?

Jā, tā tas tiešām ir. Un tas nav tāpēc, ka man Latvija nepatiktu. Tā nav garīga bēgšana no Latvijas, drīzāk tas ir piedāvājums atvilkt elpu no realitātes un brīvi iztēloties, kur tieši viss risinās. Es lasītājam gribēju dot iespēju patverties no ikdienas. Uzburt stāstu, kurš nebūtu cieši saistīts ar Rīgu, Liepāju, Annas tanti vai Uzvaras laukumu. Vismaz man tas vienmēr ir bijis svarīgi - savā iztēlē justies brīvai, jo sociālais reālisms vairumā gadījumu mani nomāc. Par pasakas varoņu vārdiem runājot, tie saradās paši par sevi, man nebija īpaši jācenšas. Mans darbs bija vērot un pierakstīt.

Un tomēr tavā darbā ir diezgan daudz no sociālās realitātes – darbaholisms, emigrācija, adopcija, bāriņtiesas...

Taisnība. Bet, ja es sāktu stāstīt par to, kā pusnaktī atnāk rūķi un atnes neiztukšojamu meduspodu, kura sānu parīvējot, var atsaukt zobu feju.... vai tur būtu ticamības moments? Nevar jau cukursaldi infantīli samelot neskaitāmas lappuses, jo bērns, kurš lasīs šo pasaku, nav muļķis. Bērni redz un saprot ļoti daudz. Tieši tāpēc šajā pasakā es nevairos saukt lietas īstajos vārdos. Bet tām ir vairāk mierinājuma uzdevums: jā, dzīvē notiek sliktas un traģiskas lietas, dzīve ir sirdssāpes un nāve, bet dzīvē ir arī skaistais. Es sāku šo pasaku rakstīt skumjā dzīves posmā, un šī pasaka mani no jauna sakārtoja. Es nevaru pasargāt mazos lasītājus no traģikas, bet es varu mēģināt rakstīt tā, lai mans stāsts viņus paņem aiz rokas un ir līdzās grūtā brīdī. Es pat uzdrīkstos cerēt, ka šis stāsts ir dzīvi apliecinošs - jo tas atklāj, ka ciešanas un skumjas ir, bet tās neizslēdz prieku un laimi. Man ne mirkli nav bijusi vēlēšanās sarakstīt sērdienīgi "gruzīgu" garadarbu, kurā es kā suns kauktu un apraudātu visas pasaules sāpes. Sāpes no tā nemazināsies. Sāpes var mazināt drosmīga ielūkošanās acīs smagām dzīves situācijām, to pieņemšana, rīkošanās un iešana uz priekšu. Tāpēc arī Ulle ir darītāja, nevis pasīva raudātāja.

Ja drīkst – kāpēc šis dzīves posms bija tik skumjš?

Pēc ļoti ilgas slimības tikko bija nomirusi mana mamma. Traģiku biju atdzērusies līdz mielēm, un man bija vajadzīgs no jauna pa gabaliņam uzbūvēt pasauli.

Tev ir izdevies ļoti fizioloģiski aprakstīt pamestās meitenītes klaiņošanu pa ostu. Tik dzīvi, ka grāmatas lasīšanas laikā, sirdij sažņaudzoties, gandrīz lecu kājās un metos uz Daugavmalu meklēt, vai tur neklīst kāds pazudis bērns. Vai tev ir Ullas prototips un vai tev pašai ir bērni?

Tobrīd, kad sāku rakstīt, dzīvoju netālu no Rīgas ostas. Katru rītu, virtuvē brokastojot, pa logu redzēju ostas pacēlājus, kaijas, debesis. Tas uzrunāja. Un vēl pastaigas pa Ķīpsalu - bez Ķīpsalas darbs nebūtu tapis, tā ir tik pasakaina vieta. Mēs ar ģimeni laiku pa laikam devāmies turp staigāt, un es smēlos iedvesmu. Līdz ar to ostas, upes tuvums, pilsētas nomales vide man bija pieejami pārpārēm.

Ulles prototips... tas ir piņķerīgi. Ulle man ir īpaša. Viņā ir manas bērnības atmiņas, mazliet mans iekšējais bērnišķīgais "es", un arī tāds savdabīgs bērna arhetips. Sāku rakstīt, balstoties tieši šajā arhetipā, taču pats darbs rakstījās trīs gadus. Un pa šo laiku manus teorētiskos priekšstatus par bērnu nomainīja praktiska pieredze. Man pašai tagad ir divi bērni, un viņi man šo to ir iemācījuši - arī ietekmējuši Ulles tēla veidošanos un palīdzējuši viņu labāk saprast.

Un mazliet haotiskā, darbošanās pārņemtā, bet savu patību saglabājusī Efeja – tā esi tu?

Vai, grūti pateikt. Varbūt mazliet. Es neesmu tik mierīga un nosvērta kā Efeja. Es drīzāk brīžiem sevī ar šausmām pamanu Nellijas īpašības...

Vai rakstīšana tev ir tikai kā hobijs vai arī vari jau teikt, ka nodarbojies ar to daudz maz profesionāli?

Es teiktu, ka esmu cilvēks, kam vienkārši laiku pa laikam gadās kaut ko uzrakstīt. Vienu brīdi pa jokam sevi dēvēju par bērnu rakstnieku. Bet tā nav gluži taisnība. Man gadās uzrakstīt. Ja es būtu profesionāls rakstnieks, es rakstītu daudz vairāk, daudz labāk un nemitīgi kaut ko funktierētu. Man tā nav. Man ir pilns dators ar iesāktiem darbiem, iecerēm, kaut kādiem uzmetumiem, bet man vajadzīgs iekšējs un ārējs spēriens, lai piesēstos klāt un beidzot izstāstītu to stāstu no A līdz Z. Piemēram, man ir kāda iecere, ar ko es auklējos nu jau kādus astoņus gadus. Tā iecere sevišķi sarosās ziemā. Un tā nu es ar to auklējos un auklējos, bet es esmu par slinku, lai piesēstos un sāktu rakstīt. Man ir skaists blociņš, kurā pierakstu šādas tādas idejas, saistībā ar šo ieceri, bet kaut kā manī pietrūkst īstenā rakstnieka gara, lai rakstītu. Turklāt man dzīvē nemitīgi ir vesels nodarbošanos virpulis, dažādi darbi, pienākumi un ikdienas sīkumi, kas prasa laiku. Rūdīts rakstnieks būtu gana pašdisciplinēts, lai sevi piespiestu strādāt. Es nē, es eju uz parku ar bērniem pūst ziepju burbuļus vai meklēju netā bērnkopības informāciju.

Ui, labāk neber sāli brūcēs ar to pašdisciplinētību - tas vien, ka skaistajā blociņā pat kaut ko ieraksti jau ir daudz! Varbūt kaut ko atklāsi par savu ilgi nēsāto ideju?

Neko daudz atklāt negribas - ja nu tomēr saņemšos kādreiz, ja nu tas notiks! Bet, ja tas tiešām notiktu, tas būtu darbs pieaugušajiem. Par dzīvi un pasakām, par fantāziju un to, ko var brīnišķīgi raksturot, ņemot talkā Austrālijas aborigēnu jēdzienu "sapņu laiks". Es gribētu radīt kaut ko, kur vēsture saplūst ar šo sapņu laiku, kur satiekas dažādi cilvēki ar savu dzīves pieredzi un bagāžu, ievainojumiem un sapņiem. Otra literārā iecere skar Ulli - viņas stāsts nav galā, un viņa laiku pa laikam par sevi atgādina.

Vai tu pati daudz lasi bērnu literatūru un kuras ir tavas mīļākās bērnu grāmatas?

Tagad meitai ir sācies vakara pasaciņu laiks, tad nu es cenšos piemeklēt kaut ko jauku viņas vecumam, piemēram, Stārasti. Bet man pašai bērnu literatūra ir neiedomājama bez Keneta Greiema Vēja vītolos, Preislera Mazās raganiņas, Kestnera, Darela. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai grāmata ir sirsnīga un omulīga, lai caur to varētu nokļūt citā pasaulē. Mana bērnu grāmatu literārā gaume ir ļoti vecmodīga, un arī saviem bērniem es izvēlos grāmatas, kuras man bija aktuālas bērnībā.

Un jaunākā latviešu literatūra? Vai esi atradusi tajā arī kaut ko sev?

Godīgi sakot, es pagaidām to vēl neesmu izpētījusi. Bet es pēdējā laikā vispār maz sekoju līdzi literatūras jaunumiem, jo tam vienkārši nepietiek laika. Vienīgais lieliskais literārais prieks un atklājums man bija Kristina Sabaļauskaite, bet tā jau vairs neskaitās aktualitāte.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja