Inga Ābele izvirza sev arheologa cienīgu uzdevumu atjaunot Latvijas kultūrvēsturiskajā audeklā krāsas, kas tur koši mirdzēja vēl līdz XX gadsimta otrajai pusei. Pavedienu pēc pavediena saistot kopā negodīgajā vēstures totalizatorā saplosītās zaudētāju biogrāfijas, viņa tās saauž ap romāna centrālajām metaforām – Daugavu un zirgiem. Upes un cilvēka brīvības alkas saplūst kopā vienā spēkpilnā vārdā Duna – rakstnieces jauno darbu izdevniecības Dienas grāmata vēstures romānu sērijā XX gadsimts. Mēs, Latvija ievada vēstures konsultants Vents Zvaigzne.
Romāns vēsta par 1949. gadu Rīgā, Sēlijā un Latgalē. "Zirgs skrien tagad tāpat, kā skrēja 1949. gadā un 5000 gadu pirms Kristus. Tā ir laika mašīna. Es varu ieiet stallī, un tur būs tas pats. Ir mainījies iejūgs – ilksis aizstiprina ar skavām, vai groži ir no cita materiāla, bet būtība nemainās," 6. februārī Andreja Upīša muzejā, Artura Skuteļa izvaicāta, autorvakarā teica Inga Ābele. Viņa pilnībā piekrīt Regīnas Ezeras teicienam – tā notiek tikai sliktā prozā vai dzīvē. Tomēr rakstniece nav vairījusies no aculiecinieku pavēstītajām detaļām. Tās ir jāpieraksta!
"Piemēram, par rikšotāju istabā čībās uz parketa, kurš klausās mehāniskās klavieres. Es to mūžā nevarētu izdomāt."
Iepriekšējo reizi tikāmies pirms trim gadiem, kad runājām par tavu romānu Klūgu mūks. Vai savu dzīvi arī mērī no romāna līdz romānam?
Uz priekšu nezinu, kas būs, bet atpakaļ var paskatīties. Es neesmu uz skaitļiem. Neatceros gadus, bet sajūtu. Neatceros arī, cik man ir grāmatu.
Bet interesanti, ka tikšanās reizēs lasītāji tieši to visbiežāk jautā – precīzus skaitļus – cik un kad.
Jā, tā sanāk – nepārtraukta iemūžināšana. Arī bildēs un intervijās. Protams, uzskati mainās. Ja aizbrauc uz kādu bibliotēku, kur centīga bibliotekāre ir sarindojusi uz sienas tavus izteicienus, pirmais ir šoks – kas to ir teicis? Pēc tam – ā, es to esmu teikusi. Un vēl pēc tam – nē, es jau domāju citādi. Bet vai to var stāstīt cilvēkiem? Teiks, ka esmu pārāk vieglprātīga... Bet cilvēku domāšana mainās. Plūst kā upe.
Klūgu mūkam veltītajā intervijā pateicies savai nesen dzimušajai meitiņai, kura mierīgi gulēja ratiņos un ļāva rakstīt. Tagad viņa ir paaugusies un droši vien uzdod jautājumus, kāpēc mamma nenāk spēlēties. Kā var trīsgadīgam bērnam paskaidrot, ko nozīmē rakstīt romānu?
Staigāju tagad apkārt ar papīru un zīmuli, bet ne jau tāpēc, lai pierakstītu dzeju. Tāpēc, lai pierakstītu viņu. Līnai ir trīsarpus gadu, un viņa tik interesanti domā! Stāsta brīnumus. Brīva un priecīga personība. Viņa man ir iedevusi labu pseidonīmu – Ābuļīte Inga. Viņiem droši vien bērnudārzā prasīja, kā sauc vecākus. Varētu sarakstīt kādu bērnu grāmatu kā Ābuļīte Inga.
Kādus kritērijus tu, rakstot Dunu, sev izvirzīji? Uz ko tiecies, kādās lamatās centies neiekrist? Kāds tavā izpratnē ir meistarīgs romāns?
Manuprāt, man nav izdevies rakstīto sakausēt vienā veselumā, tas tomēr brūk pa gabaliem. Ir jāatvainojas lasītājiem – pietrūka spēka un laika. Izvilkt visu pasauli caur kaut ko vienu – tas būtu ideāls. Pēc tā var tikai tiekties.
Caur vienu tēlu, metaforu?
Jā, caur detaļu, tēlu.
Bet Dunā, manuprāt, tieši tā arī ir – visa pasaule izvilkta, kā saki, caur zirga un upes metaforu, ne tā?
Bet es tomēr nevarēju noturēt tikai to zirgu, ik pa brīdim aizgāju ganībās. Kad es uzzinu kaut ko, kas mani pašu aizrauj, tad nenoturos – man tas ir jāpieraksta! Varbūt kāds lasītājs par to lietu zina vairāk nekā es, tad lai viņš man piedod. Rakstot svarīgi šķiet saglabāt jaunatklājēja prieku.
Romānam veltītajā tikšanās reizē Andreja Upīša muzejā teici, ka materiālu vākšana un apzināšana aizņēmusi apmēram četrus gadus, bet pati rakstīšana – divus. Kas tev pētniecības procesā sagādāja vislielāko jaunatklāsmes prieku?
Daudz ir tā, un to nevar salīdzināt. Bija interesanti apzināt hipodromu, ielas, kuru vairs nav, ieraudzīt to vietu gara acīm, karstā jūlija dienā apturēt cilvēkus un prasīt, vai viņi zina, kas te ir bijis. Un tad viņi sāk stāstīt stāstus – no kura gada viņi te dzīvo un ko atceras, kas ir aiz tā žoga un kur te bija vācu kazarmas. Pēc tam uznāk pilnīga apsēstība – pētīt un izzināt.
Vai tev ir viegli uzrunāt svešiniekus uz ielas?
Nē! Es nekad mūžā to nebiju darījusi. Bet ir tā – ieraugu septiņus soļus no Valdemāra ielas burvīgu ar dēļiem aizsistu māju, un tik ļoti gribu zināt, kas tas ir par laiku! Jāstudē vēl mākslas vēsture. Es gribētu, lai es ieraudzītu māju un zinātu, kas tas ir par stilu, laiku. Ko nams grib man vēstīt? Pagaidām – es ieraugu un nezinu. Man ir jāprasa cilvēkiem.
Uzrunāji uz ielas, sēdēji arhīvos, intervēji? Kā sasummējās dokumentālais materiāls?
Strādāju arī Nacionālajā bibliotēkā. Bet pārsvarā – cilvēki aizveda cits pie cita. Pagājušais gads man personīgi bija ļoti grūts. Aizsaulē aizgāja tuvi cilvēki. Arī galvenie stāstītāji, sasnieguši cienījamu vecumu. Ceru, ka viņiem tagad ir viegli un brīvi. Man ir prieks, ka es paguvu ar viņiem parunāties.
Esi paguvusi parunāties arī ar vecvecākiem?
Agrāk jau es daudz ko vēl nesapratu. Piemēram, vecāmamma stāstīja, ka 1941. gadā, kad ebrejiem vairs neļāva staigāt pa trotuāru, neļāva vairs arī strādāt fabrikā. Vecāmamma strādāja akciju sabiedrībā Rita. Viņas kolēģe Zāra stāvējusi uz sliekšņa un raudājusi. Darba biedrenes saukušas – ko tu te nāc, Zāra, nezini, ka tu vairs nedrīksti nākt?! Omamma teikusi – Zāra nāk pie manis. Nāc sēdi, Zāra, parunāsim! Runājušas kādu pusstundu. Zāra raudājusi, tad aizgājusi. Tikai tagad, rakstot šo romānu, apjēdzu, ka mana omamma toreiz bija septītajā mēnesī ar pirmo bērnu. Es tagad saprotu viņas intonāciju. Tas bija ļoti bīstami – tu nedrīkstēji kontaktēties ar ebreju tautības cilvēkiem, kur nu vēl šādi ieaicināt iekšā, sēdēt un runāties.
Mana omammiņa vienmēr centās būt neitrāla, tomēr bija godprātīgs cilvēks. Vienmēr darīja, ko pati atzina par pareizu. Es tagad saprotu, ko tas viņai nozīmēja. Tūlīt jādzemdē, bet tu esi spiests aizstāvēt kādu cilvēku… Tas bija baismīgs laiks. No tā visi iznāca salauzti. Vienalga, kurā pusē. No tā cilvēks nevarēja iznākt ārā nesamalts. Man kāda sieviete Upīša muzejā iedeva parakstīt grāmatu savai meitai, un viņa man teica – ziniet, es esmu bijusi totāli sarkanā un par to ar savu ģimeni 90. gadu sākumā dabūju skaidroties. Teicu: mīļā, bet jūs jau nevarējāt būt ne sarkanā, ne nesarkanā. Jums nebija informācijas. Visi čukstējās kaut kur virtuvēs. Tajā propagandā, kas valdīja pēc kara, taču nebija nevienas piles patiesības. Viņa man piekrita un teica – jā, es tikai tagad par to uzzinu. Milzīgās bailes cilvēkos – tās ir no neziņas. Pamazām, izstāstot stāstu, mēs saprotam, kas un kā notika.
Muzejā teici, ka tev bijis svarīgi nerakstīt Dunu no naida runas pozīcijām. Dažas epizodes esi uzrakstījusi tik spilgti, ka man asins vārījās, laikam jau tomēr naidā un bezspēcībā, piemēram, kad Rīgas hipodromā sākas padomju laiki un kārtība, kad Andrievu Radvili spīdzina čekā, kad rikšotājus pārsauc «pareizajos » vārdos, kad lepnā, nepieradināmā Antonija tiek salauzta un kā apātiska skrūvīte iekļaujas padomju kolhoza absurdi pašiznīcīgajos noteikumos utt. Man joprojām tomēr ir ļoti grūti samiernieciski izturēties pret Latvijas brīvvalsts pazudināšanu tik trulā un pazemojošā veidā. Vai vari dot kādu padomu racionālākam, mūsdienīgākam skatpunktam?
Vēsturiskais romāns tomēr ir konstrukcija, kuru es piedāvāju lasītājam kā savu skatījumu. Es nevaru izvairīties no tā, ka esmu šī laika cilvēks. Šobrīd kaut ko aplamāku par naida runu ir grūti iedomāties. Gadsimts tomēr ir cits. Sākumā es ārkārtīgi vīlos XXI gadsimtā. Man tiešām šķita, ka cilvēki ir izgājuši XX gadsimtu un viņiem ir jābūt skaidrākam skatam. Un tad sākās Ukraina. Pēc tam arī Sīrija... Bet tagad tomēr jūtu, ka paši cilvēki ir gaišāki. Daudzi lieto arī humoru. Tas priecē.
Kādi, tavuprāt, ir atslēgas vārdi vēstures posmam, par kuru raksti? Kas notika Latvijā, ar tās cilvēkiem?
Drīzāk varam vaicāt – kas notika ar pasauli? Tā bija milžu cīņa, kuras aizsegā notika zemes pārdalīšana. Iedziļinoties, kas notika 1941./42. gadā, – cik skaudri cieta krievi! Asiņainā Ļeņingradas fronte. Staļins cilvēkus dzina tajā nenormālajā gaļasmašīnā. Vāciešiem vismaz bija kaut kāda taktika, tehnika, kā viņi izveidoja ierakumus un veidoja uzbrukumus, bet no krievu puses cilvēkus vienkārši sūtīja ugunī. Cēlās un gāja, cēlās un gāja. Ierindu visu laiku papildināja no Ļeņingradas blokādē badā uzpampušajiem cilvēkiem, kuri knapi varēja pavilkties. Viņi gāja tāpēc, ka vajag. No gaļasmašīnas varēja izkļūt tikai vienā veidā – ar godu – vai nu mirsti, vai arī mūža kauns, ka neej karot. Pie mums tomēr bija citādi. Mans vectēvs bija koku brāķeris Vecmīlgrāvī, viņš paņēma mazos tikko dzimušos puikas, sievu un 1944. gadā aizgāja Ugāles mežā, Kurzemes cietoksnī. Viņš negribēja sisties ne par krievu, ne vācieti. Esmu ar viņu mierā. Cilvēkam svarīgāka bija ģimene. Saprotu viņa izvēli.
Vai no tava vectēva varētu būt izaudzis arī romāna Pāvils, kurš, slēpjoties vecāku mājās, ir dabūjis nervu sabrukumu?
Tas tomēr ir kaut kas cits. Pāvils vairāk ir tāds dīvredzs, kā Latgalē saka, garīgs cilvēks. Viņam karš nav pieņemams vispār.
Parasti kara upuru statistikā min kritušos – neaptveramus skaitļus ar daudzām nullēm –, bet psihiski salauztos, kā tagad saka, ar posttraumatisko stresa sindromu, savā ziņā – dzīvos līķus, nav iespējams apzināt. Kā lai XXI gadsimta cilvēks tiek galā ar sarežģīto jūtu murskuli, domājot par pagātnes notikumiem? Izstāstot stāstus. Pagātni varam pieņemt izprotot. Labo, ko citi devuši, var atdot tikai paaudzei uz priekšu. Un arī izlabot kaut ko, ja ir tāda vajadzība, var tikai uz priekšu – nākotnē. Izprast pagātni vajag, lai varētu saprast tagadni.
Nepalikt upuru pozīcijā?
Jā, tieši tā. Vandas prototips (romānā – skolniece, kas saprot zirgus un piestrādā hipodromā – aut.) no izpostītas labdzimušas ģimenes pēc kara izstudēja, aizgāja strādāt uz Varakļāniem un nonāca baismīgajā pirmo kolhozu realitātē. Šī sieviete zināja, ko nozīmē tur būt vetam. Bet viņa bija priecīga par to, kas viņai bija. Iedeva mazu ķieģeļu mājiņu, bija operāciju galds, divi rikšotāji. Vilki gaudo apkārt, bet tu ņem par labu to, kas ir, un mēģini izdzīvot. Vanda jau ir tas pats, kas Antonija.
Antonija jaunībā?
Jā.
Ja runājam par romāna dokumentālo slāni – pēcvārdā mini, ka rikšotāja Run Hill Dune prototips ir izcilais priekštecis Poplar Hill, kurš padomju gados tika pārdēvēts par Poplavok. Vai konkrēts prototips ir arī Andrievam Radvilim?
Andrievs ir konstrukcija no vairākiem prototipiem. Kā visi mani varoņi. Tā ir iztēles lieta.
Tev nav radusies vēlēšanās aizbraukt uz Gomeļu, kur 22 gadus veco Poplavoku – Poplar Hill – nobendēja, palaižot nesagatavotu sacensībās?
Es vispirms gribu aizbraukt uz Vitebsku. Tikko pirmo reizi biju Krāslavā un sapratu, ka noteikti jāredz Vitebska. Gribētu redzēt Pleskavu. Tās zemes, kas agrāk bijušas cieši saistītas ar Latviju.
Kā tavā uzmanības lokā nonāca Gostiņi? Tik maza vietiņa, un tik blīva vēsture.
Ar Gostiņiem man ir daudz pieskāriena punktu. Mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis ir stāstījis un rādījis unikālo Gostiņu baznīciņu. Vasarās dzīvoju Pļaviņu otrā pusē – Īvānos pie Odzienas. Gostiņos brīvā dabā skatījos pirmo teātra izrādi mūžā Meldermeitiņa. Esmu gājusi uz zaļumballēm pie Skanstupītes. Tā vieta man ir interesanta tieši kā Aiviekstes un Daugavas sateces vieta. Mans vecaistēvs ar savu brāli bija plostnieki. Tā es tur romānā aizplostoju. Pa Daugavu uz augšu. Nu ko var darīt?!
Kā ir būt plostnieka mazmeitai? Jūti sevī kaut ko no vectēva?
Ir gaišā un tumšā puse – kā visam. Trakas asinis. No skatītāju pozīcijām – romantika, no pašu plostnieku – smags fizisks darbs. Vecaistēvs ar brāli laida plostu līdz Rīgai, tad pirka velosipēdus un brauca mājās. Zinu kādu vecu vīru no Lejasciema – Gaujas plostnieka dēlu. Viņš saka, ka bijis grūti – tēvs esot nācis no Carnikavas mājās caur visiem Gaujmalas krogiem, un tas bijis ilgs ceļš. Atnācis pilnīgi bez naudas. Vienmēr bēdas ar viņu.
Izglītība ir laba lieta, taču visos laikos ir bijuši cilvēki, kas grib darīt tieši fizisku darbu. Es nezinu, kur viņi tagad paliek. Izjūtu pret viņiem cieņu. Agrāk bija tik daudz profesiju, kas bija vajadzīgas. Tagad tās pazūd. Vienam saimniekam pieder 600 hektāru zemes, ar to viņa bērni var izstudēt. Viņam uz to zemi ir trīs dēli un viens milzu traktors. Agrāk tur bija nodarbināti desmitiem cilvēku. Lauki pārvēršas par tukšumu. Tehnika izstumj cilvēkus no viņu vietas. It kā atbrīvo, bet kam atbrīvo? Man pašai ir nepatīkams tā sauktais lielais bizness, jo es redzu, ka lielai naudai arvien seko kaut kas riebīgs. Patīk, ka Latvijā viss ir tāds mazliet naivs kā bērnu spēle un vēl arvien zaļš. Piemēram, zirgu skriešanās sacīkstes Amerikā, Francijā, Skandināvijā – visi tie dopinga skandāli, tas, ko tur zirgiem pumpē iekšā… Tas ir pretīgi, es to negribu redzēt. Man patīk, kā to dara šeit, pie Rīgas un Lizumā, Latgalē – Dagdā, Ciblā, Pušmucovā – vēl ar mīlestību un godbijību pret zirgu. Pavisam kas cits ir lauksaimniecība, kas zemi noķīmiķo pliku, fermas, kurās cieš dzīvnieki; man saka – tas ir bizness! Es saku – tas ir grēks! Tā ir pašnāvība un vakardiena. Tāpēc es tur negribu piedalīties. Pērku olas Siguldas tirgū no kundzītes, kurai vistas dzīvo Nurmižos pa mežu, cepu maizi, mācos no inciemietes Ilzes Lipskas audzēt zaļumus un stādus. Man patīk Latvijas daba, tas ir greznums un vērtība, kas jāsargā. Tāpēc man patīk mītiskā dainu pasaule, jo tajā ir patiesība. Tur viss ir dzīvs, viss ir saistīts – sliekas ir tavi pirksti, liepas ir mirušie senči, zirgi ir tavi spārni... Civilizācija zirgiem ir daudz parādā. Bada laikos – ģimenes barotājs. Kara laikā, ja tev bija labs zirgs, – tā bija dzīvības un nāves lieta. Tagad zirgi no tā visa ir atbrīvoti un kļuvuši par hobija lietu. Slikti viņiem klājas, ja cilvēki to dara biznesa dēļ un neko nejēdz. Piemēram, nebaro, lai zirgs kļūtu kusls un vieglāk ar viņu varētu tikt galā... Lai pamēģina tā izdarīt pie vecajiem treneriem! Zivs pūst no galvas. Tā ir visās lietās.
Kaut kur lasīju, ka seno latviešu izpratnē labam zirgam ir "lāča stiprums un vanadziņa vieglums". Bet tu pirms brīža runāji par nepatiku pret lielo biznesu. Vai arī grāmatniecībā?
Vai tu pati vēlētos, lai tavs romāns būtu Eiropas dižpārdoklis, un cik tālu būtu gatava ļauties mārketinga ratam? Tur jāpieliek spēki. Kaut vai jāatbild uz vēstulēm... Es arī neizprotu to mehānismu, kā tas notiek. Piemēram, kad Vācijas tirgū reizēm uznāk neizskaidrojama mode uz kaut ko, piemēram, frikas vai Ķīnas literatūru... Nenoliedzami līdz ar modi atnāk arī kaut kas interesants. Gēteborgā redzēju lasītāju tikšanos ar populāro autoru Paulu Koelju. Cilvēki auditorijā stāstīja viņam par savām problēmām ģimenē, lai viņš dod padomu, kā tikt galā ar sievu vai vīru... Tas bija tik sirsnīgi un nedaudz smieklīgi. Sapratu, ka šis autors daudziem ir tuvs, varbūt pat dzīvi mainījis. Koelju ceļo un šādā veidā runājas ar cilvēkiem. Vai es tā varētu – nezinu. Nav tāda talanta. Man ir pazīstami rakstnieki, kuri dzīvo īstu rakstnieka dzīvi – ceļo pa valstīm no stipendijas uz stipendiju, pa ceļam apprecas, un piedzimst bērni, klejo pa pasauli, taisa performances un prezentē savas grāmatas, idejas. Labi, ka viņiem pašiem tas patīk. Man patīk ceļot, bet patīk arī, ka grāmata ir mans starpnieks. Senči ieaudzinājuši diezgan lielu turēšanos pa gabalu no kaut kādām pavēļu došanām un citām atbildīgām lietām. Es tai jezgai neticu. Man klusums un miers patīk vairāk.
Tu jaunībā aizrāvies ar jāšanas sportu. Tev tagad arī ir pašai savs zirgs?
Līdz ar Dunu negaidot atnāca piedāvājums dot mūža maizi vecam zirgam – divdesmitgadīgai ķēvei. Atveru viņas pasi un ieraugu, ka viņas māte ir rikšotāja. Tie vārdi, par ko es rakstu Dunā. Es biju pārsteigta, ka tā var piepildīties sapnis. Kad es Allažos no rīta ieeju stallī – tā ir jūtu skola. Visi jau nav jauni un sparīgi. Ir zirgi, kas sagaida savu pēdējo pavasari. Viņiem, tāpat kā veciem cilvēkiem, ir grūti, dažam griežas ārā kājas no gūžām. Ķēve klimperē, bet saimniekam viņa ir īpaša, jo visu mūžu ir nesusi viņam kumeļus. Ir grūti izšķirties par pēdējo soli. Gaidīs vēl līdz pavasarim – varbūt kļūs labāk... Vai arī – kāds vecs ērzelis ir pilnīgi akls. Kad viņu no rīta padzirda, viņš ieliek rokās galvu – viņam vajag čubināt ausis un pieri. Neparko negrib šķirties no rokām. Un, kad ķēves kļūst grūsnas, viņas kļūst tādas lellītes – pūš un elš, un izliekas tik jūtīgas... Man ir prieks, ka man ir iespēja tur kalpot. Es domāju, ka, kontaktējoties ar zirgiem, kļūstu labāka. Protams, arī priecīgāka. Tas ir kaut kas tieši sirdij. Prieks.
Kā sauc tavu ķēvīti?
Karmena. Divdesmitgadīga Karmena. Viņa turas braši. Rikšotāju asinis. Rikšotāji var dzīvot pieticīgos apstākļos un būt labā formā. Latgales rikšotāji ir cēlušies no Varšavas pasta zirgiem cara laikos, vēlāk krustoti ar amerikāņu, Orlova rikšotājiem. Viņi ir ātri, izturīgi un askētiski zirdziņi. Man ļoti patīk.
Uzgāju internetā digitalizētu laikrakstu Latvija Amerikā – 1955. gada 4. maija izdevumu, kurā ir neliels rakstiņš, kas veltīts Latvijas zirgkopības pamatlicēja Jāņa Vandera 50 gadu dzimšanas dienai. Līdzās interesantiem statistikas datiem bija minēts, ka, dodoties bēgļu gaitās, Vanders Latvijā atstājis manuskriptu Zirgu aizjūgi un apmēram 3500 zirgu foto negatīvu. Vai zini, kur tie atrodas?
Vandera radinieki uzticēja viņa dienasgrāmatu par bēgļu gaitām 1944. gada novembrī ar kuģi no Liepājas uz Gotenhāfeni. Interesanti, ka pirmais vāciešu jautājums, protams, bija – vai jums līdzi ir Poplar Hill?... Par foto negatīviem vēl jāuzzina.
Vai romāns radīja jaunus jautājumus un tēmas, kuras gribētos izpētīt un par kurām uzrakstīt?
Man tā šķiet, ka es kādreiz vēl uzrakstīšu par mazo Madaliņu (Antonijas un Augusta meita – aut.). Es domāju, ka tur kaut ko vēl var. Tās paaudzes spēka gadi taču bija deviņdesmitie. Sabruka režīms. Kurš vēl spēja, varēja kaut ko darīt. Jāskatās, kas tur tika izdarīts. Kā tu ieraugi savu romānu Duna kopējā cikla Mēs. Latvija, XX gadsimts saspēlē? Lai nu ko, salīdzināt būtu aplami. Līdz sirds dziļumiem esmu pārliecināta, ka šī sērija nav hipodroms. trākā zirga nebūs. Katrs savdabīgs. Kā puzlē, kur gabaliņi cits citu izceļ.
Būs zirgu – romānu – parāde? Uz visiem var skatīties.
Jā. Uz visiem var skatīties. Esmu mazliet sākusi lasīt, ar prieku izbaudu atšķirīgos stilus un valodu. Izceļ cits citu. Interesanti!
Pasākumā muzejā ievadvārdos retoriski vaicāji – nez kā Andrejam Upītim varētu patikt mans romāns? Un ja es tev tagad šo jautājumu uzdotu vēlreiz? Vai Upīts tev tiešām ir autoritāte?
Šis nu gan ir provokatīvs jautājums. Ja mums tagad būtu apaļš galdiņš, mēs varētu izsaukt viņa garu, lai pats pasaka... Viņš jau bija nīgrs kritiķis. Kā vārda mākslinieks man tuvāks Anšlavs Eglītis, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Štrāls vai Skalbe... Bet Upīts arī ir interesants. Novadnieks. Ciemos pie vectēva māsas Vilmas vienmēr braucām garām viņa mājai Kalniņiem. Bērnībā kopā ar vectēvu lasījām Pa Lauča pēdām. Vai tā Duna nav mazliet tāda Pa Lauča pēdām? Tagad man Upīša prozā patīk tā laika mašīna, reālisms. Piemēram, Zaļās zemes beigas – tur ir tāds Rīgas apraksts, ka tik turies! Atceros, ka man bija interesanti lasīt tieši Zaļās zemes beigas. Sākums – to pati zinu, pati esmu diezgan sena. Zinu, kas ir spainis un kas – aploks.
doma
biedrene, Adamaite,
Literatūra