Silvija Brice par vācu literatūrklasiķa, esejista, romānista, ārsta un, pārfrāzējot slaveno prezidenta Džona Kenedija teicienu, "viena īstena berlīnieša" Alfrēda Dēblīna (1878–1957) romāna Berlīne, Aleksandra laukums tulkojumu bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai (literātu pulks to mīļi dēvē arī eksotiska "zvēriņa" vārdā LALIGABA) kategorijā Labākais tulkojums.
18. aprīlī Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijā žūrija nominācijā Labākais tulkojums nosauca citu valodas pērli – Guntara Godiņa somu dzejnieces Heli Lāksonenas atdzejojumu Kad gos smei. "Lāksonenas draiskie un dzīvesgudrie dialektā rakstītie dzejoļi, ko Guntars Godiņš atdzejojis latviski Salacgrīvas izloksnē, rāda, ka vietu lasītāju sirdīs nodrošina vienkāršība, dzīvesprieks un valodas piedzīvojums, kas ļauj parastas, necilas lietas skatīt svaigas un košas, kā pirmoreiz ieraudzītas," – žūrijas pārstāvis literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš.
KDi, sveicot Guntaru Godiņu, pievēršas citam grandiozam valodas piedzīvojumam, kuru nav iespējams pārvērtēt. Silvija Brice stāsta, ka pati ieteikusi šo darbu apgādam Zvaigzne, ideja bez vārda runas tikusi akceptēta, izprotot šā romāna nozīmi Eiropas kultūras kontekstā: "Turklāt man kā tulkotājai tas bija viens no izaicinājumiem, kas dāvā ilūziju, ka dzīve nav nodzīvota veltīgi." Par Dēblīna romānu un to, kas "pazudis tulkojumā", – sīkāk.
Gribētu sākt aplinkus – vai piecpadsmit stundu ilgo Rainera Vernera Fasbindera filmu Berlin, Alexanderplatz (1980) esi redzējusi? Varbūt leģendārajā Gētes institūta nakts seansā 90. gados? Ja esi – pastāsti par saviem iespaidiem.
Fasbindera filma man ir mājās, kopš radās iecere par Aleksandra laukuma tulkošanu. Fasbinders, protams, ir lielmeistars – viņš ir izdzīvojis romānu ar visām noskaņām, dūmiem, puskrēslu, baismām un berlīnisko valodu. Domāju, ka filma daļai skatītāju var būt tikpat neērti uztverama, kāda šī grāmata ir daļai lasītāju. Manuprāt, viena no lielākajām vērtībām abos daiļdarbos ir precīzs nerva uztvērums, XX gadsimta 20. gadu nogales lielpilsētas elpas atdzīvināšana pēc tam, kad šī gaistošā elpa saglabājusies vairs tikai atmiņās un mākslas darbos. Veimāras republikas noriets ir baiļu, aizdomu, nabadzības un aukstuma laiks, un šis aukstums uzstājīgi mudina vismaz mēģināt atrast siltumu pie citiem cilvēkiem. Un tāds mēģinājums nepavisam nav vienkāršs un bez riska. Ja mūsdienu lasītājam vai kino skatītājam ir noskaņojums, vēlēšanās un varbūt arī īstais dzīves brīdis, tad gan filma, gan grāmata pārliecinoši ieved citā realitātē un liek iejusties tēlos vai vismaz dzīvot tiem līdzi. Tikpat pārliecinošu citas realitātes klātbūtni jūtu, skatoties, piemēram, Folkera Šlēndorfa filmu Skārda bungas vai Alekseja Germana Mans draugs Ivans Lapšins.
Vai tu spētu pāris teikumos – nu, pie mēram, populārajā Twitter apjomā – pateikt, par ko ir šī grāmata?
Nu, kā Annas Kareņinas sinopsi 140 burtu zīmēs… Puisis, reiz ievārījis ziepes un atsēdējis, draņķīgā laikmetā grib būt labs, bet ieķēpājas mīlestībā un citās ķibelēs, līdz sastopas ar Nāvi un izbīlī atceras (miglaini nojauš), ka ir taču jau nodzīvojis dzīvi no visas tiesas – bez ģenerālmēģinājuma.
Kādēļ tu izvēlējies tulkot apjomīgo Dēblīna romānu? Lai kaut ko tik milzīgu paveiktu, ar profesionālu un finansiālu interesi vien, šķiet, nepietiek…
Ha-ha, finansiālās intereses aizvestu jebkuru tulkotāju pavisam citā virzienā, labi tālu prom no visādiem romāniem, lai cik tie vareni. Berlīni, Aleksandra laukumu izvēlējos tāpēc, ka man šķita: šis ir viens no darbiem, kura vēl pietrūkst Latvijas kultūras ainavā.
Ko tu saproti ar vācu modernisma jēdzienu? Kā tu to paskaidrotu cilvēkiem, kas neko nezina, – kāpēc šis romāns īsti ir zīmes darbs?
Vācu modernisms mani valdzina ar savu kraso kontrastu iepretim romantismam un t. s. tautiskajai literatūrai, kas lasošajam vācietim XX gadsimta sākumā joprojām taču bija kā dienišķā maize. Tas valdzina ar pārdrošību un ar mokošo iekšējo kvēli, ar drosmi eksperimentēt, nebaidoties no izsvilpšanas un neizpratnes. Uzticība sev, drosme ieskatīties laikmetā un sevī, talants sevi izpaust. Kādam savam itāļu kolēģim Dēblīns rakstīja: «Kopiet savu futūrismu. Es kopšu savu dēblīnismu. » Eksperimentēšanas un vārdu dīdīšanas drosmi no Dēblīna ir mācījies arī, piemēram, Ginters Grass. Domājot par vācu modernismu, līdzās literatūrai man katrā ziņā nāk prātā glezniecība – Kirhners, Bekmanis, Oto Dikss. Modernisma bilžu grāmata, pilna ar tikpat spilgtām laikmeta zīmēm kā Berlīne, Aleksandra laukums.
Raksturo Dēblīna valodu, lūdzu. Vai tajā ir kaut kas īpašs? Kas tieši?
Īpašs noteikti ir 20. gadu nogales lielpilsētas žargons, berlīniskā valoda, kurā šoreiz galvenais varbūt ir nevis tieši berlīnisms, bet gan lielpilsētas iedzīvotāja attieksme pret realitāti. Īpašs ir izteiksmes veids, spilgti sajūtams valodas ritms un melodija, vides, norišu un emociju atainojuma veids kopumā – teikumu strupums, intonācija (tekstā tas panākams, piemēram, ar loģisko akcentu vai ar "nepareizu" pieturzīmju lietojumu), vārdu izvēle, kinematogrāfiskas "bildes". Arī tas, ka Dēblīns apzināti izmanto daudz atkārtojumu, proti, tīši nemeklē sinonīmus. Cilvēki viņa Aleksandra laukumā runā tā, kā nu runā dzīvi cilvēki. Nupat kādā atsauksmē par Berlīnes, Aleksandra laukuma tulkojumu man tiek pārmests, ka tekstā pārāk bieži atkārtojoties "vieni un tie paši vārdi". Atsauksmes autore acīmredzot uzskata, ka Dēblīnu ir derējis uzlabot, ietverot viņa tekstā visu brīnišķo latvju valodas sinonīmu bagātību. Tādas pašas bagātības ir arī vācu valodā – tikai Dēblīns nez kāpēc nav tās izmantojis un ir rakstījis tā, kā uzlūkojis par vajadzīgu.
Vai nevar teikt, ka toreizējā Pomerānijā, Štetinā (Šcecinā), dzimušais ebrejs Dēblīns savā ziņā vācu literatūrā ir tāds kā Francs Kafka light? Filosofs Valters Benjamins Berlin, Alexanderplatz ir pielīdzinājis Džoisa Ulisam.
Salīdzināt man diez kā nepatīk, katrs ir viņš pats. Protams, Dēblīna paralēles ar Kafku var atrast. Kafka light… nē, drīzāk cita tabakas šķirne, bet jauda tā pati. Ar Kafku – un, starp citu, arī ar Tomasu Mannu – viņu ir salīdzinājis arī Ginters Grass, savā priekšvārdā vienam no Berlīnes, Aleksandra laukuma izdevumiem pateikdamies Dēblīnam kā savam skolotājam, "šim emancipētajam ebrejam, kirkegoriskajam katolim", kurš bijis "pārāk katolisks progresīvajiem kreisajiem un pārāk anarhistisks katoļiem". Un, protams, novatorisma, stilistisko paņēmienu un literatūrvēsturiskās nozīmes ziņā Berlīni, Aleksandra laukumu var salīdzināt ar Ulisu. Ja jau jāsalīdzina.
Vai tev nācās tulkošanas procesā daudz nodarboties arī ar pētniecisko darbu par Vācijas kultūrpolitiskajā kontekstā tik nozīmīgo un leģendāro Veimāras ēras laikmetu, tā reālijām, galu galā – "visu pasaules/Eiropas netikumu un tikumu epicentru" – Berlīni?
Bez šaubām. Tulkojot šo darbu, bija absolūti nepieciešams radīt sevī tādu kā privātu filmu un privātu rokasgrāmatu par Veimāras ēras pēdējiem gadiem. Man ļoti palīdzēja arī tas, ka esmu tulkojusi fundamentālus vēsturiskos pētījumus par laiku Vācijā pirms Trešā reiha dzimšanas, tāpēc gluži tukšā vietā nebija jāsāk. Tulkošanas laikā pāris reižu speciāli aizbraucu uz Berlīni, piemēram, lai kārtīgi izpētītu tik prozaisku būšanu kā namu ieejas. Lai man kļūtu pilnīgi skaidrs, kāda īsti ir īres nama struktūra, kas īsti tur tiek saukts par durvīm un vārtiem, cik gara ir vārtrūme, kādi izskatās pagalmi, kas ir tas, kas parasti atrodas tūlīt aiz ieejas durvīm, iebūvētām vārtrūmē, – kaut kas tāds, ko var saukt par vestibilu, vai divi kvadrātmetri linoleja grīdas –, ko attiecīgajā Berlīnes rajonā nozīmē "sētas māja" – pilnīgi reāli, lai tas paliktu acu priekšā. Šis ir tikai viens piemērs, lai paskaidrotu, ka tulkotājam ir jātiek pie attiecīgās bildes savā iztēlē. Reizē, protams, notiek arī citādi veicami pētījumi par attiecīgo laikmetu – grāmatas, muzeji, filmas, arī prese. Berlīnes naktsdzīvē gan es šajā nolūkā nemetos – tā ir cita Berlīne, citas naktis un cita dzīve, citi gauneri un citi šeptmaņi ar citiem apzīmējumiem.
Vai daudz jauna sev atklāji?
Visvairāk – emocionālā ziņā. Brīdi dzīvot kā Francam Bīberkopfam un mirt reizē ar viņu – tas tik tiešām bija kaut kas pilnīgi jauns. Arī Mīces nāves ainai un Nāves atnākšanai pie Franca piemita tāds skaudrums, kādu laikam vēl nebiju izjutusi tulkojot. Faktu jaunatklājumi te netur līdzi.
Francs Bīberkopfs – cietumnieks, ciniķis un vienlaikus cilvēcības iemiesojums… Ko domā par viņu?
Cilvēks, kurš dzīvo baiļu laikā, neredz kopsakarības, taustās kā pa draudīgu tumsu un tomēr cīnās uz priekšu, kā māk, uzbūvējis sev mazītiņu, nedrošu cilvēcīguma pamatiņu, uz kura balstīties. Un ir bezgalīgi viens – kā mēs visi.
Viņa attiecības ar sievietēm? Nepamet sajūta, ka ir viena lieta, kuras viņam trūkst dzīvē hroniski, – mīlestība…
Mīlestība ir fantoms un funkcionē tikai tad, ja tam notic no visas sirds. Francam droši vien pietrūkst iztēles. Redz, tās sievietes romānā notic žiglāk un sirsnīgāk nekā viņš, un dzīvot uzreiz ir vieglāk, ja ir fantoms, pie kura kvēpināt vīraku.
Vai vispār tā nav utopija – pārcelt svešā mēlē tekstu, kuru, iespējams, kāds valodas nēsātājs ar sirds un dvēseles asinīm izlolojis?
Simtprocentīgi diemžēl nevar pārcelt neko, bet var iejusties tiktāl, lai vismaz notēlotu, atdarinātu, nospēlētu priekšā, izdziedātu līdzi tik pilnīgi, cik vien tas iespējams. Galu galā simtprocentīgi nevar arī pārcelt savas dzimtās valodas vārdos to, ko jūtam. Tu lolo, lolo ar savām sirds asinīm, bet vārdi vienmēr melo un ir nepietiekami.
Vai tulkošana tev ir misijas apziņa? Ja ne, kas tad?
Uh, misijas apziņa… Vai kāds tā dēvē to, ko vienkārši mīl darīt? (Pauze.) Es tiešām domāju, ka mīlēt var ne tikai cilvēkus un dzimteni, bet arī darbu un vēl lērumu citu konkrētu un abstraktu lietu. Tulkošana man ir dzīvesveids, izaicinājums, neizsīkstošas intereses un izziņas avots, smadzeņu vingrināšana, un arī gandarījumu tā dod.
Būt par vidutāju starp oriģinālu un tā versiju citā valodā – kādus trīs zelta likumus tu pati sev nosaki?
Pa īstam izprast tulkojamo darbu – stilu, intonāciju, laikmetu, pašu autoru galu galā. Tulkojot darbu, dzīvot tajā iekšā. Skatīties sev uz pirkstiem un ieklausīties sava teksta skaņā, nemitīgi pārbaudot, vai nav pazudusi autora balss.
Vai zini precīzi, cik grāmatu esi savā mūžā pārtulkojusi?
Ai, nē, tad būtu rūpīgi jāsaskaita, un man nudien negribas.
Tagad tu atkal strādā ar romānu – šveicieša Paskāla Mersjē Nakts vilciens uz Lisabonu. Zini, ka tikko uzņemta filma ar Džeremiju Aironsu profesora lomā? Un kā tu reklamētu šo grāmatu?
Grāmata vienmēr ir labāka par filmu. Bet Aironss, manuprāt, ideāli atbilst romāna autora iecerētajam tēlam. Tāds mūžīgi izmisis, dzīve mūk prom un nenāk atpakaļ. Vilciens aizvedīs padomāt tos, kuriem vajag kādu stimulu, lai padomātu par sevi un savu dzīvi. Bet vispār – reklāma nav mans raison d’être.