17. augustā Vācijā dzīvojošā gruzīnu vijolniece Liza Batiašvili uzstāsies Pērnavas Mūzikas festivāla noslēguma koncertā – kopā ar Igaunijas festivāla orķestri diriģenta Pāvo Jervi vadībā viņa spēlēs Pētera Čaikovska Vijoļkoncertu.
Savukārt nākamā gada aprīlī dzirdēsim Lizu Batiašvili Rīgā – mūziķe dosies Eiropas turnejā kopā ar Gustava Mālera jauniešu orķestri un diriģentiem Vladimiru Jurovski un Lorenco Vjoti, viņa atskaņos Karola Šimanovska Pirmo vijoļkoncertu. "Es speciāli palūdzu, lai šajā turnejā tiktu ieplānoti koncerti Austrumeiropā un visās trijās Baltijas valstīs," intervijā KDi uzsver Liza Batiašvili. "Gada garumā es daudz uzstājos Rietumeiropā un diezgan reti viesojos Eiropas austrumu daļā, kas savieno zemi, kurā tagad dzīvoju, ar zemi, kurā esmu dzimusi," viņa saka. "Gruzijas cilvēki vienmēr ir uzskatījuši Baltijas valstis par drosmes paraugu, mēs varējām mācīties, kā būt stipriem neatkarības atjaunošanā, un apbrīnojām, ka Padomju Savienības laikā trīs Baltijas republikas centās būt tuvāk Rietumiem, būt par Eiropas daļu."
Kopš 1991. gada gruzīnu māksliniece dzīvo Vācijā. Viņa ir kļuvusi par vienu no izcilākajām vijoļspēles zvaigznēm, kura apbur klausītājus ar dabisku eleganci, bagātu skanējumu un izsmalcinātu artikulāciju plašā repertuārā – no Johana Sebastiāna Baha līdz laikmetīgajai mūzikai.
Mākslā – tāpat kā dzīvē – Liza Batiašvili ir tieša un emocionāla. Atšķirībā no daudziem citiem mūziķiem viņa nebaidās runāt par politiku un demonstrēt savu stingro nostāju. Liza Batiašvili to pierādīja 2014. gada septembrī Roterdamā notikušajā koncertā, kurā viņa uzstājās maestro Valerija Gergijeva vadībā.
Diriģents ir pazīstams kā Vladimira Putina atbalstītājs, bet Lizai Batiašvili nav pieņemama Krievijas politika pret Gruziju un Ukrainu. Valerija Gergijeva pozīcijai nepiekrīt arī citi kolēģi, pat ļoti ievērojami mākslinieki, taču viņi izvēlas klusēt, jo baidās, ka viedokļa paušana var negatīvi ietekmēt viņu karjeru – krievu diriģents ir pārāk ietekmīga personība visā mūzikas pasaulē (gan Austrumos, gan Rietumos).
Liza Batiašvili klusēt nevarēja: viņa nospēlēja koncertu kopā ar Roterdamas filharmonijas orķestri un Valeriju Gergijevu un piedevās, nevienu par to iepriekš nebrīdinot, izpildīja speciāli šim vakaram Gruzijas komponista Igora Lobodas sacerēto opusu vijolei Rekviēms Ukrainai. Vēlāk Valerijs Gergijevs aicināja Lizu Batiašvili atkal uzstāties kopā, taču viņa no šā piedāvājuma atteicās.
Liza Batiašvili sniedza interviju KDi Amsterdamā, kur 2016.–2017. gada sezonā viņa bija Karaliskā orķestra Concertgebouw rezidējošā māksliniece.
Lielāko daļu savas dzīves esat pavadījusi Vācijā, taču jūs joprojām uzskata par gruzīnu mūziķi. Kā jūs pati uztverat savu identitāti?
Mana bērnība pagāja Gruzijā, tāpēc visas bērnības atmiņas ir saistītas ar šo zemi. Ēdieni, klimats, komforta sajūta – tam visam manā dzīvē ir sakars ar Gruziju. Tur dzīvo mani radi, tāpēc Gruzijā jūtos kā mājās. Tomēr viss pārējais vairāk saistās ar Rietumiem – esmu studējusi Vācijā, uzkrājusi pieredzi un smēlusies iedvesmu Vācijā, citās Eiropas valstīs un ASV. Robežas man vienmēr ir bijušas atvērtas, un pieredze, ko esmu guvusi, mani pilnībā ir mainījusi. Manas Gruzijas saknes nekur nepazudīs, tomēr viss, kas attiecas uz manu profesiju un darbu, balstās Eiropā.
Jūs esat Vācijas pilsone?
Jau ilgus gadus. Man ir arī Gruzijas pase, taču es to neizmantoju. Es to saņēmu kā dāvanu no toreizējā Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili. Viņš atbalstīja ievērojamus, talantīgus tautiešus, arī tos, kuri dzīvo ārzemēs. Man tas šķita aizkustinoši – politiķi reti interesējas par cilvēkiem, kas dara kaut ko nopietnu savas valsts labā.
Nemitīgi ceļojot, mēs visgodīgākajā, vispatiesākajā, visskaistākajā veidā nesam Gruzijas vārdu pasaulē. Tieši mākslā, mūzikā un sportā ir iespējams parādīt, no kurienes tu nāc, un piesaistīt uzmanību savai zemei. Tas bija interesants periods, kad XXI gadsimta sākumā es pirmo reizi atgriezos Gruzijā un sāku būt aktīva arī tur.
Man ir divi bērni – Annai ir 12 gadu, Luijam ir astoņi. Es vēlos, lai viņi runātu gruzīnu valodā un lai saglabātos viņu saikne ar Gruziju, taču tas nav vienkārši – viņi ir dzimuši Vācijā, viņu tēvs ir francūzis, tāpēc viņu saikne ar Franciju ir ciešāka. Bērni runā vācu, franču un gruzīnu valodā. Mani vecāki ar viņiem sarunājas gruzīnu valodā, un viņos ir jūtama Gruzijas daļa, taču viņu eiropeiskā izcelsme tomēr ņem virsroku.
Kuras gruzīnu rakstura īpašības jūsos joprojām ir saglabājušās?
Ar laiku mani arvien vairāk kaitina ne tās labākās gruzīnu rakstura īpašības, kuras vienmēr esmu uzskatījusi par problēmu, piemēram, absolūts punktualitātes trūkums. Es pie tā nekad nevarēšu pierast. Es cenšos nekavēt, mums ir jārespektē citu cilvēku laiks. Vēl viena negatīva gruzīnu rakstura īpašība – ja viņi ar kaut ko ir neapmierināti, tiek vainota valdība un citi cilvēki.
Dzīvojot Vācijā, esmu sapratusi – mūsu spēkos ir daudz ko mainīt savā dzīvē, mums ir jāuzņemas atbildība par sevi, savu ģimeni un tās nākotni, viss ir atkarīgs no tava gribasspēka un gatavības strādāt. Man patīk šī ideja, šis dzīves princips, un Gruzijā man tā pietrūka.
Protams, ir arī ļoti jaukas gruzīnu rakstura īpašības, kuras man ir tuvas: sirsnīga spontanitāte, spēja būt atvērtiem, gatavība laipni uzņemt viesus. Mani saista Gruzijas klimats – man pietrūkst saules un siltu vakaru, kad no mājas var iziet T kreklā. Vācijā tas gandrīz nekad nav iespējams. Es dievinu Gruzijas virtuvi, vīnu un dabu – tā ir daļa no manis, tomēr es neteiktu, ka man ir gruzīniem tipisks dzīves stils.
Es katru dienu gatavoju ēdienu – tā nav tikai gruzīnu, bet arī Vidusjūras, Itālijas un Francijas virtuve. Man patīk garšīgi paēdināt ģimeni. Mans vīrs ir liels Gruzijas fans – viņš tāds bija vēl pirms mūsu tikšanās. Viņš joko: "Agrāk man bija bieži jāceļo uz Gruziju, pēc tam Gruzija pati ieradās pie manis." Frančiem un gruzīniem ir daudz kopīga, mēs labi saprotam viens otru.
Jūs ar vecākiem ieradāties Vācijā 1991. gadā. Pašreiz Eiropā ļoti aktuāls ir bēgļu jautājums. Ko jūs par to domājat, ņemot vērā jūsu ģimenes pieredzi?
Iespējams, mūs daļēji varēja uzskatīt par bēgļiem. Mēs pārcēlāmies divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, vecāki vēlējās, lai es iegūtu izglītību Eiropā. Otrkārt, politiskā situācija Gruzijā tajā laikā bija ļoti nestabila, un vecāki nolēma, ka ilgāk gaidīt nav vērts, un mēs aizbraucām diezgan ātri, lai gan nebija garantiju, ka mums izdosies sakārtot dzīvi Rietumos.
Kad ieradāmies Vācijā, attieksme pret iebraucējiem nebija tik toleranta kā pašlaik. Būt svešiniekam 1991. gadā bija daudz sarežģītāk, sabiedrība vēl nebija tik atvērta un pretimnākoša. Lai iekļautos kādā sabiedrības grupā, bija vajadzīga pazīšanās, draudzība vai sakari.
Mūsu pozīcija bija tāda – ja esam ieradušies Eiropā, mums ir jāizdara viss, lai pēc iespējas ātrāk integrētos šajā sabiedrībā. Es sāku mācīties vācu skolā un gribēju kļūt par vācu sabiedrības daļu, nevēlējos uzspiest citiem savas tradīcijas, paradumus un dzīvesveidu. "Es savā dzīvē neko nemainīšu, turpināšu dzīvot tā, kā esmu pieradusi" – tas nevarēja būt mans princips. Tā esmu es, kam ir jāpielāgojas dzīvei tajā valstī, kura mani ir uzņēmusi, nevis otrādi. Šajā procesā man ļoti palīdzēja mūzika, jo tā savieno cilvēkus. Nē, nebija vienkārši, jo mūsu kultūras ir atšķirīgas un mēs visu bijām atstājuši Gruzijā.
Par šīm lietām ir grūti runāt, tā ir ļoti jūtīga tēma. Redzam, ka Eiropa cenšas palīdzēt bēgļiem, taču atbalsta nekad nepietiek – Eiropa nevar glābt visu pasauli un atrisināt visus konfliktus. Svarīgi, lai cilvēki, kuri ierodas Eiropā, saprastu, ka uz viņiem attiecas tie paši noteikumi un likumi, kas uz pārējiem, viņiem pašiem ir jāizrāda griba un gatavība iekļauties šajā sabiedrībā, iemācīties valodu un saprast cilvēkus, kuri šeit dzīvo, lai stiprinātu sabiedrību, kura spēj palīdzēt saviem locekļiem.
Sabiedrībā ir jāvalda sapratnei bez konfliktiem un agresijas. To nebūs viegli panākt, jo īsā laikā Eiropai ir jāuzņem pārāk liels iebraucēju skaits un Eiropas valstīs nav efektīvas sistēmas bēgļu uzņemšanai – viņiem vajag veltīt uzmanību, sniegt integrācijas iespējas un nodrošināt apstākļus, kuros viņi labi justos jaunajā dzīvesvietā.
Mērķis ir ļoti humāns – ļaut iebraucējiem justies kā cilvēkiem. Viņu dzimtenē notiek karš, vai viņi tiek diskriminēti, viņi ierodas Eiropā un saskaras šeit ar grūtībām – viņi nejūt, ka kļūst par sabiedrības daļu. Tas ir sarežģīts uzdevums katrai Eiropas valstij un tās valdībai – kā saglabāt atvērtu sabiedrību, nekaitinot ne iedzīvotājus, ne iebraucējus. Šie procesi ir jāorganizē tā, lai Eiropa varētu saglabāt savas vērtības un priekšrocības, par kurām citas valstis tikai sapņo.
Kādas, jūsuprāt, ir mūsdienu Eiropas pamatvērtības? Ar ko jums asociējas Eiropa un tās ideāli?
Eiropas bagātība ir tās daudzveidībā. Man nozīmīgākās vērtības ir kultūra, veselīga demokrātija, cilvēktiesības, brīvība. Mums jārūpējas par visu to labo, kas radīts Eiropā pēc Otrā pasaules kara. Jauniešiem tiek sniegta iespēja bez maksas iegūt izglītību daudzās Eiropas valstīs. Visas šīs lietas nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamām, tās ir jāstiprina. Situācija Eiropā ir sarežģīta, taču es ceru, ka Eiropas Savienība nesabruks, mums par to ir jācīnās, valstis pašas par sevi nebūs spējīgas izdzīvot, reaģēt uz pārmaiņām un krīzēm.
Pēdējos gados Vācija piedzīvo vislielāko bēgļu pieplūdumu, un daudzi iedzīvotāji vairs nejūtas ērti. Vai Minhenē jūtaties drošībā?
Jā, es jūtos drošībā.
Vai esat ļoti toleranta šajos jautājumos?
Runājot par situāciju ar bēgļiem, nav iespējams neko vispārināt. Ir ļoti daudz labu, laipnu cilvēku, kuri meklē patvērumu, viņi bēg no kara un konfliktu plosītām zemēm. Es saprotu šos cilvēkus. Es apzinos, ka reliģijai nav jākļūst par barjeru, kas mūs sadala. Esmu pārliecināta, ka dažādas reliģijas var mierīgi eksistēt blakus cita citai. Diemžēl ir ekstrēmisti, kuri manipulē ar cilvēkiem, un viņi izrāda agresiju pret mūsu reliģiju. Taču tā ir cilvēku, nevis reliģiju problēma. Reliģija nedrīkst iejaukties mūsu ikdienas dzīvē, kurā esam visi kopā kā vienas sabiedrības pārstāvji.
Es neuzskatu, ka bēgļi apdraud situāciju Rietumos, vēsturiski Eiropa un Amerika uzņēmusi daudz iebraucēju, bez kuriem nevar iedomāties daudzu valstu un pilsētu attīstību un progresu. Nevaru iedomāties nevienu valsti, kurā nebūtu iebraucēju un kurā nebūtu dzimuši bērni, kuru vecāki ir dažādu tautību pārstāvji. Mums ir jābūt atvērtākiem. Taču katras valsts valdībai ir jāizstrādā plāns, kā risināt šo situāciju, lai tā nekļūtu par problēmu iedzīvotājiem.
Vai jūtat, ka Vācija ir jūsu mājas? Vairs neesat tur svešiniece?
Nejūtos svešiniece, jo esmu pavadījusi Vācijā 25 gadus. Interesanti, ka ar mani joprojām visbiežāk iepazīstina kā ar Gruzijas vijolnieci. Pēdējā laikā savā biogrāfijā rakstu "Gruzijas un Vācijas vijolniece". Kā jau teicu – visu, kas ir saistīts ar manu izglītību un karjeru, ir atbalstījusi Vācija un Eiropa, nevis Gruzija. Tā vienmēr būs manas bērnības zeme, taču profesiju esmu ieguvusi Vācijā. Es uzstājos Gruzijā, cilvēki tur mani pazīst, bet muzikāli esmu izveidojusies Eiropā.
Kurā brīdī sapratāt, ka Vācija ir kļuvusi par jūsu mājām?
Vācija pa īstam kļuva par manām mājām, kad es apprecējos un Minhenē piedzima mans pirmais bērns. Tā bija mūsu izvēle – padarīt šo pilsētu par savām mājām. Mans vīrs ir francūzis, un Minhene nav viņa dzimtā pilsēta, taču dzīvē pienāk brīdis, kad tu jūti, ka kāda vieta tev kļūst īpaši dārga. Ar mani tas notika, kad Minhenē sākās mana ģimenes dzīve.
Parunāsim par mūziku. Cik brīva jūs esat repertuāra izvēlē?
Vairākumā gadījumu – 80–90 procentos – es pati izvēlos repertuāru, turklāt varu izvēlēties arī savus skatuves partnerus. Tā ir lielākā priekšrocība – tu esi iepazinis daudzus māksliniekus, esi uzstājies ar dažādiem diriģentiem un orķestriem un zini, ar kuriem jūties visērtāk un vispārliecinošāk, kuri tevi motivē un iedvesmo, sadarbībā ar kuriem rodas īpaša enerģija. Tu centies uzturēt un attīstīt šīs attiecības. Nāk arī jauni piedāvājumi, un es tos izskatu, taču laiks, kuru atvēlu koncertēšanai, ir ierobežots, jo man ir jābūt kopā ar bērniem.
Man ir jāpieņem sarežģīti lēmumi – kur, ar kādiem partneriem un kādu repertuāru es uzstāšos. Parasti vienā sezonā es izvēlos spēlēt no pieciem līdz deviņiem dažādiem vijoļkoncertiem, un atbilstoši tiek veidots koncertgrafiks. Dažreiz es pati izrādu iniciatīvu – gribu nospēlēt kādu noteiktu skaņdarbu kādā noteiktā pilsētā ar noteiktu orķestri. Dažās pilsētās uzstājos biežāk nekā citās, tāpēc tur katru reizi man jāpiedāvā klausītājiem kaut kas jauns un oriģināls, tā es paplašinu repertuāru – man nemitīgi ir jāmācās jauni opusi.
Kādi skaņdarbi tuvākajā laikā papildinās jūsu repertuāru?
Rudenī sākšu mācīties Karola Šimanovska Pirmo vijoļkoncertu, kuru spēlēšu Rīgā un citās turnejas pieturvietās. Priecājos, ka uzstāšos ar to komponista dzimtajā Polijā. Apgūt jaunu opusu – tas ir tas pats, kas iemācīties jaunu valodu. Tu allaž atrodi jaunas krāsas, veido formu, iedarbini iztēli – tas viss tevi baro. Mēs, vijolnieki, esam laimīgi, ka mums ir neizsmeļams repertuārs. Tas nozīmē, ka attīstības iespējas ir bezgalīgas, mēs nepārtraukti varam radīt jaunus tēlus mūzikā.
Jūs daudz spēlējat arī laikmetīgo mūziku.
Pērn pirmatskaņoju divus jaundarbus – franču komponista Tjerī Eskeša Dubultkoncertu vijolei un obojai, kuru viņš sacerējis man un manam vīram, kā arī man veltīto zviedru komponista Andersa Hillborga Otro vijoļkoncertu, es to atkal izpildīšu nākamajā sezonā.
Man patīk strādāt ar mūsdienu skaņražiem, tas pierāda, cik svarīgi ir pašam būt pārliecinātam par to, ko dari mūzikā. Partitūru ne vienmēr var lasīt kā grāmatu, tai ir jākļūst par daļu no tevis. Kad tas notiek, tu spēj pārliecināt gan autoru, gan klausītāju. Es domāju, ka pagājušo gadsimtu komponisti vēlējās to pašu – lai izpildītāji varētu runāt caur viņu mūziku –, un katram solistam ir sava runāšanas maniere.
Šī pārliecība iedrošināja mani būt brīvākai vecmeistaru skaņdarbu interpretācijā. Es ar lielu cieņu izturos pret partitūru un komponista idejām, vienmēr esmu bijusi uzmanīga, lai nepieliktu klāt neko no sevis, taču pašlaik apzinos, ka mēs atskaņojam šo mūziku, lai piedāvātu savu interpretāciju, – mūzikai ir jāiziet caur izpildītāja ķermeni un dvēseli, un tad tu vari runāt caur šo mūziku. Tieši tajā brīdī klausītāji var vistuvāk iepazīt tavu būtību.
Kuriem laikabiedriem jūs pasūtītu vijoļkoncertu?
Man ļoti patīk vācu komponists Jergs Vidmanis, es vēlētos atskaņot kādu viņa darbu. Mani interesē angļu komponista Tomasa Adesa daiļrade, viņam jau ir viens vijoļkoncerts. Tomasa Adesa orķestra darbos ir neordināras krāsas. Kompozīcijā viss atkal mainās, es gribētu sadarboties ar jaunākās paaudzes autoriem. Es jūtu, ka mēs atgriežamies tonālās mūzikas pasaulē – pie skaidrības un tīrības, kuras man pietrūkst.
Mani fascinē amerikāņu komponists Džons Adamss un mūsdienu amerikāņu mūzika. Tā mani savieno ar džezu. Pašreiz es jūsmoju par džeza māksliniekiem, tas ir saistīts ar manu psiholoģiju – domājot par savu spēlēšanu, es vēlētos mazāk plānot un vairāk ļauties spontanitātei uz skatuves. Skaidrs, ka klasikā tam ir robežas – tu nevari visu atstāt atvērtu, radīt un improvizēt koncerta laikā.
Apzinos, ka esmu laba «plānotāja» mūzikā un beidzot varu piedzīvot šādus spontanitātes mirkļus. Esmu sākusi muzicēt un eksperimentēt ar džeza māksliniekiem – tas nav gluži džezs, ko spēlējam, tā ir pa pusei klasiskā, pa pusei kino mūzika. Šie eksperimenti dod iespēju nonākt situācijā, kurā varu izpausties daudz brīvāk nekā parasti. Tas mani aizrauj, un es skatīšos, cik tālu šajā virzienā varu doties. Es vēlētos sadarboties ar komponistiem, kuri man sniegtu iespēju arī improvizēt uz skatuves.
Ar kuriem džeza mūziķiem jūs spēlējat?
Pašreiz man ir daži projekti ar talantīgo 21 gadu veco gruzīnu pianistu Beku Gočiašvili (pirms četriem gadiem Beka Gočiašvili uzstājās Saulkrastu džeza festivālā, pirms diviem gadiem spēlēja festivālā World Jazz Rīgā – J. J.). Mēs eksperimentējam, mums abiem tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Mēs satiekamies jaunā teritorijā, neko nepierakstām nošu lapās. Sekojam savam muzikālajam instinktam. Es pārbaudu sevi, savas spējas.
Esat uzstājusies ar pasaulē labākajiem orķestriem un diriģentiem. Kuri ir jūsu favorīti?
Man ir daudz lielisku draugu mūziķu, kuri vienlaikus ir mani elki. Tā ir lielākā bauda – esmu šo brīnišķīgo mākslinieku lokā un katru reizi, kad uzstājamies kopā, es speru vienu soli uz priekšu. Varu izcelt diriģentu Janiku Nezē-Segēnu – esam kā brālis un māsa. Man ir draudzīgas attiecības ar maestro Alanu Gilbertu. Mani daudz kas saista ar diriģentiem Lionelu Brengjē un Esu Peku Salonenu.
Man ir auglīgas un intensīvas radošās attiecības ar maestro Danielu Barenboimu. Tuvākajos gados mums būs daudz projektu, esmu iesaistīta Daniela Barenboima šajā pavasarī Berlīnē atvērtās Pjēra Bulēza koncertzāles darbībā, viņš mani ļoti atbalsta. Daniels Barenboims – tas ir unikāls universs, par kura daļu var kļūt arī citi mūziķi.
Kā jums patika muzicēt Pjēra Bulēza koncertzālē Berlīnē?
Tā ir ļoti īpatnēja apļveida zāle, kas piesaista gan mūziķus, gan klausītājus, jo visi vēlas piedzīvot kaut ko jaunu. Tā ļauj eksperimentēt ar mūziķu izvietojumu, uzstājoties jūs varat apgriezties par 360 grādiem, nav viena punkta, kurā virzīt skanējumu, mūzika šajā zālē "rotē", jums ir jāsajūt telpa un tās burvīgā akustika. Klausītāji ir no visām pusēm, tas ir netipisks piedzīvojums.
Pjēra Bulēza koncertzālei ir īpaša vieta un loma gan muzikālajā, gan sociālajā dzīvē. Tā ir daļa no Barenboima – Saida akadēmijas, kurā studē jaunie mūziķi no Izraēlas un arābu valstīm. Man patīk piedalīties projektos, kam ir ne tikai muzikāls piepildījums, bet kas veicina arī sabiedrības attīstību, un šis ir viens no tiem.
Kuras ir jūsu iecienītākās koncertzāles?
Ja jāizvēlas viena, es nosauktu Berlīnes filharmoniju. Pirmām kārtām tā man saistās ar Berlīnes filharmonijas orķestri, ar kuru man ir bijis gods uzstāties. Katru reizi tā ir neaizmirstama pieredze – tu esi uz šīs skatuves kopā ar šo orķestri Berlīnes publikas priekšā. Uzstājoties es pati izbaudu šo mūziķu sniegumu – katram no viņiem ir tik daudz ko teikt.
Jūs spēlējat Gvarnēri del Džezu 1739. gadā darināto vijoli. Agrāk jūsu rīcībā bija divi Stradivāri instrumenti. Kā sapratāt, ka tieši šī Gvarnēri vijole kļūs par jūsu partneri? Vai uztverat to kā savu partneri? Vai vijole ir daļa no jums?
Esmu atradusi instrumentu, ar kuru varu būt vienā līmenī, apmainīties idejām vienā līmenī un kurš tajā pašā laikā var aiznest mani tālāk, pacelt mani augstāk. Bija nepieciešams laiks, lai es atrastu sev piemērotu vijoli. Ja esi students un tev ir iespēja spēlēt Stradivāri vijoli, tā ir liela laime un pagodinājums. Spēlējot Stradivāri instrumentu, esmu debitējusi ar daudziem orķestriem un pirmo reizi atskaņojusi nozīmīgus koncertus. Tās visas ir bijušas atbildīgas debijas uzstāšanās. Taču pienāca brīdis, kad es sapratu, ka vijole nevis kļūst par daļu no manis, bet man tai ir jāpielāgojas. Bija noteiktas lietas – tas attiecas uz krāsām, riska uzņemšanos –, kuras es nevarēju izdarīt, spēlējot Stradivāri vijoli. Es aizdomājos, ka vajadzētu pamēģināt atrast citu instrumentu.
Meklējumi ilga divus trīs gadus. Nekad nebiju domājusi, ka izvēlēšos Gvarnēri darinājumu – visas šā meistara vijoles, kuras mēģināju spēlēt, mani nekad nebija saviļņojušas tik dziļi kā Stradivāri vijoles. Pēkšņi es atradu, ko meklēju, un pārliecinājos – ja jums ir sajūta, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina un jāatrod kaut kas cits, tas ir jādara. Centieties!
Bija vērts ieguldīt laiku un enerģiju, lai atrastu šo vijoli, kura man dod tik daudz brīvības. Esmu stāstījusi, ka ar Stradivāri instrumentu man katrā pilsētā bija jāiet pie vijoļu meistara – tā bija kaprīza vijole, kurai visu laiku mainījās noskaņojums. Gvarnēri vijole ir ļoti stabila, un man nekad nav bijis jāskrien pie meistara, kurš to pārbaudītu un aprūpētu. Daudzas lietas ir kļuvušas vieglākas.
Vai pilnībā pārzināt sava instrumenta spējas? Vai tas tomēr dažreiz pārsteidz?
Tas mani pārsteidz tikai labā nozīmē. Es varu atļauties darīt to, kas iepriekš nebija iespējams, un skanējuma kvalitāte vienmēr ir augsta – gan vērienīgos darbos ar orķestri, gan kamermūzikā. Šī vijole nav kaprīza un pretencioza, tā vienmēr atbild un skaisti reaģē neatkarīgi no tā, kur es uzstājos – labā vai sliktā zālē. Diemžēl nākas spēlēt arī telpās ar neapmierinošu akustiku. Piemēram, Londonā koncertzāles nemaz nav tik labas, tāpat kā Minhenes filharmonija, taču ar šo vijoli man nekad nav jāuztraucas – ne par balansu, ne par to, vai instruments spēs piepildīt zāli un vai klausītāji mani sadzirdēs. Šī vijole padara manu dzīvi daudz patīkamāku.
Kā jums šķiet, ar ko atšķiras vijoļkoncerta atskaņojums sieviešu un vīriešu interpretācijā?
Dažreiz, klausoties radio, es varu uzminēt, vai spēlē sieviete vai vīrietis, bet ne vienmēr. Daži vīrieši spēj piedāvāt izteikti juteklisku interpretāciju, un dažas sievietes var spēlēt ar vīrišķu spēku. Tam nav lielas nozīmes, katram ir savs stils un sava gaume.
Atšķirība ir tajā, ka sievietes fiziskajā līmenī var smalkāk sajust muzikālas detaļas un nianses. Sievietei vispār ir cita attieksme pret savu ķermeni – ja ir kāda problēma, kaut vai ar veselību, mēs reaģējam ātrāk nekā vīrieši un cenšamies to novērst, vīrieši spēj to ignorēt un turpināt iesākto.
Šis jūtīgums sievietei palīdz, tas ļauj pasargāt sevi no lieliem kritumiem, un galu galā tas pagarina sieviešu dzīvi, arī profesionālo dzīvi. Tieši tāpēc mūzikas industrijā ir tik daudz ievērības cienīgu sieviešu – viņas labi zina, ko un kad vēlas darīt, cik bieži sniegt koncertus, cik ilgu laiku pavadīt turnejā, kad ieturēt pauzi un pievērsties bērniem.
Sievietei pastāvīgi ir jāatrod līdzsvars starp privāto dzīvi un darbu – šī plānošana palīdz ilgtermiņā, mūsu prāts darbojas citādi nekā vīriešiem, rezultātā sieviešu karjera var turpināties ilgāk. Tā ir galvenā atšķirība. Savukārt sniegumā visu izšķir jutekliskums, un tas ir raksturīgs gan vīriešiem, gan sievietēm.
Kuru vijolnieku koncertus cenšaties nepalaist garām?
Man ir interesanti un iedvesmojoši klausīties Žanīnu Jansenu, viņai ir teicams muzikālais instinkts un tehnika. Mums ir draudzīgas attiecības. Man patīk Leonids Kavaks, pazīstu viņu ilgus gadus. Viņš ir mūziķis, kurš nepārtraukti mainās un attīstās, – es to varu novēlēt katram māksliniekam. Es nevēlos dzirdēt kādu 15 gadu vecu vijolnieku, kurš arī 45 gadu vecumā piedāvās identisku interpretāciju. Mani intriģē izpildītāji, kuri ir meklējumos, taču nezaudē savu identitāti.
Diemžēl man nesanāk bieži apmeklēt koncertus – ja neuzstājos pati, cenšos pavadīt laiku kopā ar bērniem. Ja eju kaut ko klausīties, dodu priekšroku simfoniskajai mūzikai – es mīlu Brāmsu un Šūbertu –, kā arī pianistu solokoncertiem. Klavieru skanējumā ir pilnīgi viss! Kad vēl uzstājās Alfrēds Brendels, es allaž gāju uz viņa koncertiem. Es cienu Danielu Barenboimu, Martu Argerihu, Andrāšu Šifu – pianistus, kuru desmit pirkstos ir vesela mūzikas pasaule un kuru uzstāšanās spēj mainīt klausītāju.
Varbūt viens no jūsu paraugiem ir vijolniece Anne Sofija Mutere? Vai viņa ir iedvesmojoša personība?
Tieši kā personība – jā, noteikti. Mums ir atšķirīga muzikālā gaume, taču Anne Sofija Mutere ir apbrīnojama figūra. Spēcīga sieviete. Viņa ir klasiskās mūzikas Madonna. Šis salīdzinājums ir precīzs: Anne Sofija Mutere arī parādīja raksturu jau agrā jaunībā, viņa ir rūdīta profesionāle, kura perfekti jūt laiku un spēj uz to elastīgi reaģēt. Ja vēlies strādāt ilgi un palikt virsotnē, tev ir jāpielāgo savi paradumi mainīgajai situācijai. Māksliniece saprot, ka viņai ir jāpiemērojas laikam un tam, ko prasa šodienas dzīve. Viņa patiešām ir uzvarētāja.
Ko jūs domājat par Gidonu Krēmeru?
Man patīk viņa politiskā pieeja! Šajā ziņā jūtos viņam ļoti tuva.
Politiski vairāk nekā muzikāli?
Domāju, ka muzikāli esam atšķirīgi. Mūs vieno tas, ka abi mīlam Gijas Kančeli mūziku un atskaņojam to. Gidonam Krēmeram ir daži fantastiski ieraksti. Katrā no tiem jūs sadzirdēsiet kaut ko jaunu un personisku, kas ir raksturīgs tikai viņam. Ar to vien pietiek, lai teiktu, ka šī ir ievērojama kultūras personība. Ar mūziku un izpildītājiem ir tāpat kā ar vīnu – jums garšo kāds vīns, taču tas nenozīmē, ka jūs to dzerat katru vakaru.
Visi mūziķi, kuriem ir izdevies atrast savu balsi, īpaši tie, kuri ir vecāki par 50 gadiem un joprojām ir aktīvi, ir pelnījuši mūsu cieņu, jo pašreiz mūzikas industrija lielā mērā orientējas uz jauniem māksliniekiem, jaunām zvaigznēm, kuras parādās no nekurienes, kļūst par superzvaigznēm, un pēc dažiem gadiem mēs vairs nezinām, kas ar tām noticis. Tāpēc mums ir jārespektē visi nopietni mūziķi, kuri strādā jau 40–50 gadu.
Vai pati joprojām jūtaties kā jauna zvaigzne?
Nē, esmu kaut kur pa vidu. Esmu šajā biznesā divdesmit gadu. Sāku karjeru, kad biju jauna. Pašlaik visvairāk jūtos pagodināta par rezidējošās mākslinieces/artist in residence titulu, ko man piešķir spoži orķestri: 2014.–2015. gada sezonā – Ņujorkas filharmonijas orķestris, 2016.–2017. gada sezonā – Amsterdamas Karaliskais orķestris Concertgebouw, 2017.–2018. gada sezonā – Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestris. Šis tituls ir kronis visam. Tā ir iespēja iepazīties un sadraudzēties ar orķestri.
Es biju uztraukusies pirms sadarbības ar orķestri Concertgebouw, jo nepazinu to tik labi kā dažus citus kolektīvus. Tagad esam kļuvuši par draugiem – mums bijuši vērienīgi simfoniskās mūzikas koncerti, kamermūzikas programmas, uzstāšanās klubos. Tas ir labākais, kas ar tevi var notikt, – tu stāvi izcila orķestra priekšā un jūti, ka jūs ar baudu muzicējat kopā, un tas uzlādē ar prieku un pārliecību.
Katrā rakstā par jums tiek pieminēts 2014. gada septembrī notikušais koncerts ar Roterdamas filharmonijas orķestri un diriģentu Valeriju Gergijevu.
Ak, kādu dienu tas būs jāizbeidz, bet OK!
Šajos rakstos gan neparādās informācija par repertuāru. Ko jūs spēlējāt?
Sergeja Prokofjeva Pirmo vijoļkoncertu.
Kā pagāja koncerts? Kā jutāties, muzicējot ar Valeriju Gergijevu?
Kā parasti, viņa grafikā laiks, kuru var atvēlēt mēģinājumiem, bija ārkārtīgi ierobežots. Tajā pašā dienā mēģinājumā mēs nospēlējām koncertu no sākuma līdz beigām, tas viss bija nedaudz dīvaini, taču vakarā viss saslēdzās.
Muzikāli tā bija interesanta pieredze. Tas arī bija iemesls, kāpēc es piekritu šim piedāvājumam, – es vēlējos uzzināt, kas mums galu galā sanāks, kāds būs sadarbības radošais rezultāts. Protams, Gergijevam ir apbrīnojams talants, un viņš uz skatuves spēj uzburt maģijas pilnus brīžus. Es uzskatu, ka māksliniekam ir jābūt godīgam cilvēkam ar tīru sirdsapziņu. Viedokļu atšķirības dēļ ar Gergijevu esmu nonākusi konflikta situācijā.
Vai jums nebūtu bijis vieglāk atcelt savu dalību šajā koncertā un neuzstāties kopā?
Es piekritu vairāku iemeslu dēļ. Piedāvājums nāca no Roterdamas filharmonijas orķestra, kurš man ļoti patīk, un mani urdīja ziņkāre – kā es sastrādātos ar Gergijevu. Es biju pārliecināta – ja tas notiks, man būs jāparāda un jāapliecina sava nepiekrišana viņa politiskajai nostājai. Es uzreiz iedomājos par šo īpašo skaņdarbu, kas man būs jāizpilda koncerta beigās. Visa koncerta norise man bija iespējama tikai šādā salikumā.
Es vēlējos paust savu viedokli bez liekiem vārdiem, es pat nevēlējos neko teikt pašam Gergijevam. Kāpēc man būtu viņam kaut kas jāsaka? Viņš tāpat apzinās, ka daudzi viņam nepiekrīt. Viņam tas nebūtu nekas jauns. Man bija svarīgi paust savu nostāju, jo es izjutu atbildību klausītāju un savā priekšā. Piedevās man vajadzēja nospēlēt šo opusu, lai es varētu dzīvot ar tīru sirdsapziņu, – man vajadzēja noskaidrot šīs lietas pašai sev.
Valerijs Gergijevs nezināja, ka beigās jūs spēlēsiet Rekviēmu Ukrainai?
Neviens nezināja, pat orķestris ne. Tas bija pārsteigums visiem. Es biju uztraukusies, jo nevarēju paredzēt, kā cilvēki reaģēs. Beigās klausītāji aplaudēja, pieceļoties kājās. Šis ir spēcīgs skaņdarbs, kura pamatā ir ukraiņu tautasdziesma, un tam ir traģiska attīstība. Skaists opuss solo vijolei.
Es labi atceros to brīdi – cilvēki bija pārsteigti un aizkustināti. Tas bija vienkāršs, godīgs vēstījums. Tas nebija politisks žests no manas puses. Konfliktos, kas notiek pasaulē, politiķi nemirst, viņi tikai sarīko šīs spēles, par kuru upuriem kļūst iedzīvotāji, un man ir visas tiesības koncertā spēlēt opusu, lai pieminētu bojāgājušos. Tikai tā es varu paust solidaritāti ar cilvēkiem, kurus skar konflikti un kuri tajos cieš visvairāk.
Vai bieži esat atskaņojusi šo opusu?
Jā, es to regulāri spēlēju konflikta pirmajā gadā. Es uzstājos Maidanā Kijevā kopā ar jauniešu orķestri I, Culture, kurā spēlē mūziķi no Polijas un Austrumu partnerības valstīm – Armēnijas, Azerbaidžānas, Baltkrievijas, Gruzijas, Moldovas un Ukrainas –, un orķestris palūdza mani nospēlēt Rekviēmu Ukrainai Maidanā. Mēs tur nofilmējām klipu, tajā ir redzami cilvēki, kuri cīnās par labāku nākotni ne tikai sev, bet arī nākamajām paaudzēm.
Sāpīgi redzēt, ka jaunu, ideālistiski noskaņotu cilvēku centieni uzlabot savu un savas valsts dzīvi netiek uztverti nopietni vai tiek ignorēti no valdības puses un vara izmanto šos cilvēkus savās spēlēs. Tas viss tika piedzīvots Gruzijā, Ukrainā, Baltijas valstīs. Cilvēki grib dzīvot labākā sabiedrībā – tādā, kas viņiem nemelos, viņi vēlas atvērtu valdības politiku. Ceru, ka kādu dienu tas būs iespējams.
Citi koncerti ar Valeriju Gergijevu jums nav plānoti?
Nē, lai gan piedāvājumi tika izteikti.
Krievijā jūs neuzstāsieties?
Mani aicināja, taču problēma ir tā... Es cienu Krievijas kultūru, mūziku un literatūru, tur ir brīnišķīga, izglītota publika, taču pārāk bieži koncertu rīkošanā ir iesaistīti varai pietuvināti miljardieri, un man tā ir problēma. Es vēlētos aizbraukt un sniegt koncertus, taču man ir svarīgi, lai būtu pareizs konteksts.
Es arī domāju, ka pašlaik Krievijā nejustos pilnīgā drošībā: esmu bijusi diezgan kritiska izteikumos par to, kas notiek Krievijas varas aprindās, un man nebūtu ērti doties uz valsti, kur cilvēki, iespējams, daudz ko par mani ir lasījuši un interpretējuši, un man ar to visu tur būtu jātiek galā. Man būs jāsagaida piemērotāks brīdis.
Vai mūziķu vidū jums ir krievu draugi?
Jā, protams, daudz. Viss, kas notiek politikā, ir skumji, un es nevēlētos, lai politikas dēļ mainītos mans draugu loks. Man ir labi krievu kolēģi, es uzstājos ar krievu diriģentiem, man ir krievu draugi arī ārpus mūzikas.
Daļa manas valsts joprojām ir Krievijas okupēta, un tā ir nopietna problēma. Gruzija ir ļoti maza, un ir divi reģioni, kuros cilvēki tiek izmesti no mājām, viņiem nav kur dzīvot, un robeža katru nedēļu tiek pārbīdīta. Cilvēki aizmieg Gruzijā un pamostas Dienvidosetijā, un pēkšņi viņiem vairs nav māju. Tas notiek visu laiku. Šī darbība ir jāaptur. Tā ir milzīga problēma, kura ir jāatrisina.
Vai jums ir sapņi dzīvē un profesijā?
Mani sapņi ir saistīti ar visu, par ko mēs runājam. Varbūt izklausās bērnišķīgi, taču es gribētu dzīvot pasaulē, kurā būtu mazāk agresijas. Mēs ar to saskaramies gan Austrumos, gan Rietumos. Redzam, kas notiek ASV, Lielbritānijā un Francijā. Tas man liek uztraukties par savu bērnu nākotni. Cilvēcei ir jāsaprot, ka agresija nenodrošinās konfliktu un sarežģītu situāciju atrisinājumu.
Visi pārējie sapņi ir saistīti ar ģimeni. Ceru, ka mani bērni dzīvē atradīs savu ceļu un būs apmierināti ar to, ko dara. Es centīšos viņus atbalstīt tā, lai pozitīvi ietekmētu viņu izvēles dzīvē. Bērniem, kuru vecāki ir veiksmīgi savā jomā un ir ļoti aizņemti, nenākas viegli. Tāpēc es cenšos darīt visu, lai viņiem būtu gaišs prāts un lai viņi kļūtu par stiprām personībām.
Vai zināt atbildi uz jautājumu, kāpēc jums ir nepieciešama mūzika? Kāpēc jums ir jākāpj uz skatuves un jāspēlē vijole? Kāda tam ir jēga?
Tas, ko daru, ar katru gadu man kļūst arvien svarīgāks. Kad esi jauns, tu mīli mūziku un vēlies labi uzstāties, kļūt par sava instrumenta spēles meistaru, sagādāt baudu klausītājiem, pierādīt sevi, pašizpausties un īstenot savu potenciālu. Pēc tam tu jūti, ka mūzika ir tavs gaiss, tā tevi pārceļ citā dimensijā. Uzstājoties tu esi tik uzticīgs tam, ko dari, ka aizmirsti sevi un sasniedz tādu apziņas stāvokli, kas ikdienas dzīvē nav iespējams. Bez tā vairs nevar dzīvot – tas ir maģiskākais brīdis.
Cik bieži jūs to piedzīvojat?
Tas ir atkarīgs no repertuāra – daži skaņdarbi to ļauj piedzīvot gandrīz katru reizi, kad tos spēlē. Tagad Amsterdamā es spēlēju Dmitrija Šostakoviča Pirmo vijoļkoncertu – tas ir tik spēcīgs darbs, ka tas paņem visu manu dvēseli. Es tam sekoju un piedzīvoju pati no pirmās nots līdz pēdējai. Es cenšos nodot klausītājiem, ko šajā brīdī jūtu pati.
Citos opusos ir grūti uzreiz ieiet tikpat dziļi. Tas nevar notikt katrā koncertā, taču, ja tas notiek, tu uzreiz saproti, kāpēc nodarbojies ar mūziku. Ir dienas, kad kaut kas nesanāk, un tikai ar laiku tu spēj pieņemt, ka mūziķa būšana ir diezgan nestabila – nekas nav apsolīts un garantēts, tu vienmēr kaut ko meklē, centies uztaustīt. Mums ir jābūt paškritiskiem un disciplinētiem. Ja es nebūtu mūziķe, es nebūtu tik disciplinēta. Tas ir gods – piederēt mūzikas pasaulei, kas ir tik dāsna, tā dāvina emocijas, kuras ir spēcīgākas par vārdiem. Arī klausītāji var kļūt par šīs pasaules daļu – mūzika bagātina viņu emocionālo dzīvi.
Kurus trīs skaņdarbus jūs iekļautu savā pēdējā koncertā?
Pēdējā koncertā manā dzīvē?! Es izvēlētos trīs nelielus darbus. Viens no tiem būtu Erbarme dich no Johana Sebastiāna Baha Sv. Mateja pasijas – tas parādītu manu saikni ar Vāciju. Otrs skaņdarbs būtu viena no Sulhana Cincadzes miniatūrām, kas apliecinātu cieņu manām Gruzijas saknēm. Trešais skaņdarbs būtu Čārlija Čaplina Smile. Viņš ir ģēnijs, to visi zina, un šai dziesmai ir dziļa jēga, kas slēpjas aiz šķietami vienkāršiem vārdiem un melodijas.
Liza Batiašvili
Kopā ar Igaunijas festivāla orķestri diriģenta Pāvo Jervi vadībā
Pērnavas koncertzālē 17.VIII plkst. 20
Biļetes pārdotas
Liza Batiašvili
Dzimusi 1979. gadā Tbilisi
1991. gadā kopā ar vecākiem pārcēlusies uz Vāciju
1995. gadā kļuvusi par jaunāko dalībnieci Starptautiskajā Žana Sibēliusa vijolnieku konkursā un ieguvusi tajā 2. vietu
Studējusi Hamburgā un Minhenē pie ievērojamajiem pedagogiem Marka Lubocka un Anas Čumačenko
Uzstājusies ar Berlīnes filharmonijas orķestri, Berlīnes Valsts kapelu, Drēzdenes Valsts kapelu, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Leipcigas orķestri Gewandhaus, Minhenes filharmonijas orķestri, Amsterdamas Karalisko orķestri Concertgebouw, Cīrihes orķestri Tonhalle, Londonas simfonisko orķestri, Eiropas kamerorķestri, Stokholmas Karalisko filharmonijas orķestri, Ņujorkas filharmonijas orķestri, Losandželosas filharmonijas orķestri, Čikāgas simfonisko orķestri, Klīvlendas orķestri
Sadarbojusies ar diriģentiem Lorinu Māzelu, Saimonu Retlu, Danielu Barenboimu, Kristofu Ešenbahu, Antonio Papāno, Esu Peku Salonenu, Kristiānu Tīlemani, Alanu Gilbertu, Gustavo Dudamelu, Janiku Nezē-Segēnu, Daniēli Gati, Ingo Mecmaheru
Skaņdarbus Lizai Batiašvili veltījuši komponisti Magnuss Lindbergs, Anderss Hillborgs, Tjerī Eskešs
Liza Batiašvili spēlē Gvarnēri del Džezu 1739. gadā darināto vijoli
Lizas Batiašvili albumus izdod ierakstu kompānija Deutsche Grammophon
Kopā ar vīru franču obojistu Fransuā Lelē un diviem bērniem dzīvo Minhenē
Informācija: lisabatiashvili.com