Iepriekšējā vakarā viņi šo programmu nospēlēja Sanktpēterburgas Akadēmiskās filharmonijas mazajā zālē. Tik intensīvas ir pēdējās divas dienas mūziķa un kultūras ministra dzīvē. Uzrunāts intervijai, viņš piekrīt, bet no skandaloziem paziņojumiem izvairās. "Izdomāsim. Tad pateiksim. Izlēmības man pietiek."
Darīšu visu, lai pārmaiņas īstenotu tā, lai pēc pieciem gadiem to nenožēlotu, pauž kultūras ministrs Ints Dālderis Vai arī turpmāk domā apvienot ministra un mūziķa darbu?
Esmu izvēlējies dzīvot šajā valstī, šeit dzīvos arī mani bērni.
Apdomāju, kur es tagad varētu paveikt vairāk — spēlējot klarneti vai
šajā kabinetā? Gribu strādāt mūsu izcilāko mākslinieku, īpaši jauno,
labā, kuri skatās, kas notiks Latvijā. Lai viņiem nebūtu kā pirms 15
gadiem jāizšķiras, vai turpināt profesiju ārzemēs, vai Latvijā darīt ko
citu. No tā, cik jaunieši būs izglītoti, kulturāli, būs atkarīga arī
mūsu ekonomika. Tā ir mana visdziļākā motivācija, un man ir prieks, ka
to uztvēra arī politiķi.
Kāpēc piekriti būt par krīzes valdības ministru, atstājot LNSO direktora darbu, ko pārzini droši?
Jau ilgāku laiku nodarbojos ar kultūras administrēšanu, bet domas kļūt par ministru man nebija. Pārdomas, kā vajadzētu būt un ko vajag darīt, gan bija. Motivēja kolēģi, pat no konkurējošām kultūras institūcijām: kādam šajā situācijā vajag uzņemties, dari!
Viens ir skaidri zināt, ko kultūrā vajag nosargāt vai uzlabot. Pavisam cits — to panākt zem politiskā spiediena. Esi tam gatavs?
Gribētos ticēt, ka esmu. Darīšu visu, ko varēšu, lai optimizāciju un
pārmaiņas īstenotu tā, lai pēc pieciem gadiem to nenožēlotu.
Ko darīt ar iepriekšējās ministres virzītajām kultūras būvēm — Nacionālo bibliotēku (LNB), koncertzāli, modernās mākslas muzeju?
Skaidrs, ka Gaismaspils ir nepieciešama un būtu pilnīgs neprāts apstādināt LNB celtniecību. Domāju, ka naudu, ko ieekonomētu, apturot celtniecību, mēs perspektīvā desmitkārtīgi zaudētu. Par pārējiem objektiem nopietni jādomā. Koncertzāle Rīgā ir vajadzīga, ir tapis izcils projekts un atlasīta sapņu komanda, kas var projektēt. Šo darbu nedrīkst iznīcināt. Jāatrod veids, kā pakāpeniski turpināt. Protams, atliekot celtniecību.
Ja veidosim Latvijā zinātnes un nākotnes sabiedrību, kuras pamatā ir augsti izglītots, kulturāls cilvēks, bez šīs infrastruktūras neiztiksim. Kopproduktu, ko visi vēlamies labklājības valstī, varēs radīs tikai šāds indivīds. Tāpēc abus šos objektus redzu kā ārkārtīgi svarīgas sastāvdaļas mūsu nākotnes ekonomikā. Tas ir lielais izaicinājums krīzes brīdī: vai mēģināsim veidot Latviju par agrāru vai lielrūpniecības valsti, kas ir aplams ceļš, vai tomēr izvēlēsimies, manuprāt, vienīgo ceļu — investīcijas izglītībā un kultūrā.
Interesanta bija diskusija starp bijušajiem premjeriem: viņi saprata, kādas kļūdas izdarījuši, 90.gados likvidējot Kultūras ministriju un šai nozarei nepievēršot pietiekamu uzmanību. Viens no krīzes iemesliem ir, ka toreiz nolaidāmies zemā izdzīvošanas līmenī. Tomēr tika pabeigta Latvijas Nacionālās operas rekonstrukcija. Daudz smagākos finansiālajos apstākļos nekā tagad. Neviens to nenožēlo un nejautā, vai vajadzēja.
Skan viedokļi: koncertzāle Rīgā vajadzīga, bet ne tagad, ne šajā vietā, ne šis projekts. Iesaka pārbūvēt Kongresu nama zāli.
Nupat saņēmu īsziņu: "Par koncertzāles vietas pareizu izvēli var lasīt
zinātņu doktora Špata mājas lapā!" Cilvēki interesējas, raksta. Mani
koncertzāles projekts pārliecina, lai gan sākumā arī es domāju citādi.
Būvniecības izmaksas daudz neatšķirsies atkarībā no vietas — pāļi būs
jādzen jebkurā Rīgas vietā. Bet tas, ko iegūsim, būs ļoti labs
vizuālais tēls Pārdaugavas panorāmā: simbols tam, ko varam izdarīt.
Saprotu pretargumentus, taču starptautiskā kontekstā koncertzāle nebūt
nav dārgākā. Par vēl apjomīgāku finansēšanu dažās citās institūcijās
lemj katru dienu, tikai bez tādas publicitātes. Starp citu, Parīzē vēl
joprojām pastāv Eifeļa torņa nojaukšanas biedrība, kas uzskata: tornis
izkropļojis pilsētas seju. Bet ar ko gan mums asociējas Parīze? Tieši
ar Eifeļa torni. Saprātīgi ir ieguldīt naudu pareizi — izcilai celtnei,
nevis uzbūvēt šo to pa vidam.
Liels darbs ieguldīts, gatavojoties celt Liepājas koncertzāli.
Arī Liepājā ir viedokļi: varbūt būvēt ko citu, pielāgojot arī koncertiem. Tas nav saprātīgi. Aizdomīgi skatās uz celtniecību, jo pārāk bieži mūsu valstī tā asociējusies ar zagšanu. Tad nāciet, piedalieties, kontrolējiet projektus, nevis tikai komentējiet interneta portālos! Varbūt beidzot paskatīsimies reāli? Nav svarīgi, kurus politiskos spēkus kurš pārstāv. Svarīgi saglabāt nācijas vienotību un saprast, ko mums vajag!
Taču lielie objekti, vispirms jau LNB, gadiem ir partiju cīņu epicentrā.
Vajag nevis domāt, kā ieriebt politiskajam oponentam, bet skatīties plašāk: ko objekts dos valstij, pilsētai, cilvēkiem, nākotnei. Tās nav investīcijas vienas vai otras partijas priekšvēlēšanu kampaņā, bet gan jautājums, ko dosim nākamajām paaudzēm. Mēs tās esam ļoti apdalījuši, neredzot tālāk par savu dienišķo desu. Pirmās brīvās Latvijas valsts veidotāji bija daudz tālredzīgāki. Neatceramies, kādas politiskās kaislības virmoja 20.gados, toties priecājamies par Rīgā un citās pilsētās uzcelto.
Ar kādu pārliecību pats tikko iestājies tautas nemīlētajā Tautas partijā?
Viņi mani uzrunāja, tāda ir sistēma — ministrs ir politisks amats. Vērtības, kādas atzīst Tautas partija, man ir pieņemamas. Par konkrētiem lēmumiem — kļūdas ir bijušas, arī ekonomikā. Šis politiskais spēks nav mīlētākais tautā, bet, lai kaut ko darītu valsts politikā, ir tikai divi ceļi: vai nu pašam dibināt kārtējo mazo partiju, vai pievienoties tām, kurām ir jau zināms potenciāls un kuras kaut ko jau izdarījušas. Tautas partija kultūrā paveikusi nepieredzēti daudz — pēdējos četros gados nozares finansējums beidzot ir normālā līmenī, kultūras darbinieki sāka saņemt cilvēka cienīgu atalgojumu.
Tagad prognozē jaunu masveida izceļošanas vilni. Ko darīt?
Prioritāte ir mūsu jauno mākslinieku spices noturēšana Latvijā. Darba apstākļi, algas, novērtējums, arī balvas.
Ko nāksies apcirpt?
Pilnīgi skaidrs, ka cietīs visi. Bet es tomēr gribētu, ka izcilos aiztiekam mazāk. Izvērtēšanu nedrīkst voluntāri sasteigt, un mana pieredze, strādājot orķestrī u.c. rāda, ka virzība uz izcilību ir pareiza. Tagad laiks prasa ātrus lēmumus. Dažas idejas man ir. Vispirms iestādēs jāsamazina administratīvie tēriņi un komandējumi, bez kuriem var iztikt. Būtiski ir saglabāt mūsu izcilākās vērtības, izcilos kolektīvus. Rezerves redzu kultūrizglītībā: ir jāsaglabā sistēma, bet noteikti jāreformē.
Kādā veidā? Atgriežoties pie Em.Dārziņa mūzikas vidusskolas, Rīgas Doma kora skolas un Rīgas horeogrāfijas skolas apvienošanas?
Nē. Jāredz visa sistēma valstī: cik skolu vajadzīgas, kas tām
jāsagatavo? Galvenais iemesls — kultūrizglītības sistēma nedod
kvalitatīvo efektu, kas atbilstu ieguldītajai naudai. Ne rezultāts, ne
vidējās un augstākās izglītības programmas neatbilst mūsdienu prasībām.
Vai gaidāms KM štata funkciju audits?
Esmu iepazinies ar ministrijā strādājošajiem cilvēkiem, tā ir spējīga komanda. Ir jāsamazina, bet tā, lai nenograutu KM funkcijas.
Kā iespējams, ka Gints Glinka gadiem turpina saņemt LNSO galvenā viesdiriģenta algu, ko nav nopelnījis — vairāk nekā Ls 3000 mēnesī?
Šis bija sāpīgs jautājums manos trijos LNSO direktora darba gados. Problēmas pamatā ir neveiksmīgi noslēgts līgums. Protams, šādos apstākļos vispār ir neprāts, ka tā notiek. Taču jārēķinās, ka asam lēmumam var būt smagas finanšu sekas. Juristu un Valsts kontroles viedoklis ir, ka jāsagaida līguma termiņa beigas pēc dažiem mēnešiem.
Absurdā situācija tika radīta pēc KM iniciatīvas, bet nevienu nesauks pie atbildības?
Ne valsts sekretārs, ne orķestra vadītāji, kuri šo līgumu izveidoja, vairs nestrādā savos amatos. Kā LNSO direktors tiku nostādīts fakta priekšā. Tā diemžēl notiek, varbūt jāpanāk amatpersonu lielāka atbildība par savā postenī veiktajiem soļiem. Bet no H.Demakovas puses bija ļoti liela drosme uzņemties uzlabot LNSO. Par taktiku mūsu domas atšķīrās, par to bija mūsu konflikts. Bet no kļūdām mācās.
Kā veidot valstī vienotu kultūrpolitiku pāri resoru šaurībai, kad Latvijas radio draudēja likvidēt izcilo Latvijas Radio kori, miglā tīts programmas Klasika un ansambļa Dzeguzīte liktenis, Nacionālajos bruņotajos spēkos grasās likvidēt orķestrus?
Radio kori vajadzētu citādi finansēt, varbūt pat KM pakļautībā kā LNSO,
kas arī kādreiz bija Radio orķestris. Radio korim būtu daudz vairāk
jāuzstājas Latvijā. Viņi to dara, bet tā ir pašiniciatīva.
Vai taupības režīms neaktualizēs tavu agrāko ideju apvienot LNSO ar Operas orķestri? Tiek jau runāts par muzeju apvienošanu.
Tolaik strādājot Operā, redzēju, ka ar mazo atalgojumu nevaram nodrošināt kvalitāti. Bija jādomā, kā virzīties uz kvalitāti, nevis saglabāt daudz mazapmaksātu darba vietu, kā rezultātā labākie jaunie mūziķi 90.gados aizbrauca no Latvijas. Tagad LNSO, Operas orķestris, Liepājas orķestris un jaunais kamerorķestris Sinfonietta Rīga ir ļoti atspērušies. Ko darīt, ja algas būs jāsamazina? Galvenais ir jauniešus noturēt Latvijā.
Kāpēc deviņdesmitajos gados pats neizvēlējies labi atalgotu darbu ārzemēs?
Man te jau bija ģimene, bērni. Un arī domāju: spēlēt kādā Vācijas mazpilsētas orķestrī vai teātrī, vai izvēlēties vietu ar lielu radošu attīstības potenciālu un ārkārtīgi daudz talantiem visapkārt? Tobrīd veidojās diriģents Andris Nelsons. Nolēmu — palieku Operā, Latvijā. Tā ir mana vieta!
Kuras nozares ārpus mūzikas tev tuvākas? Kā nekļūdīties svešākajās?
Tāpēc ir ministrijas speciālisti, padomnieki, eksperti. Mani personīgi
ļoti uzrunā vizuālā māksla. Esmu strādājis Operā un diezgan labi zinu
situāciju dramatiskajos teātros. Divus gadus strādājot Valsts
kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomē, kopaina bija redzama no lauku
pašdarbības kolektīviem līdz visaugstākās raudzes profesionālajai
mākslai. Visi procesi iet caur turieni, tāpēc lielu noslēpumu nav.
Tieši VKKF finsējuma krasais samazinājums nesen radīja šoku kultūras sabiedrībā. Kā redzi VKKF turpmāko darbību?
Mans viedoklis (taču to vajadzētu pamatot aprēķinos) — vajadzētu atgriezties pie finansējuma modeļa un principiem, kādi bija, dibinot VKKF: noteikts atskaitījums no konkrētiem nodokļiem. Pašreizējā budžeta situācijā tas diez vai būs iespējams, bet tas ir ideālais veids, par to jau runāju, būdams Valsts kultūrkapitāla fonda padomē. Kultūrkapitāla fonds noteikti jāsaglabā. Varbūt var samazināt administratīvās izmaksas. Bet naudai inovatīviem radošajiem procesiem principā jāiet caur šo fondu, nevis tas jādala ministrijas dzīlēs, vadoties pēc politiskajām simpātijām vai mirkļa politiskās vadības vēlmēm. Var diskutēt, kā notika izvērtēšanas darbs, tomēr par katru projektu diskutējām līdz pēdējam.
Izskanējusi arī asa kritika, ka nauda tiek tiem pašiem "savējiem".
Nozares prioritātes mainās. Arī man pašam bijis sarūgtinājums. Bet salīdzinot tomēr vieni un tie paši cilvēki visu laiku arī piedāvā kvalitatīvākos projektus.
Tavs partijas biedrs Raimonda Pauls ieteicis mainīt VKKF vadību un Lielās Mūzikas balvas (LMB) žūriju, kura "bija ne visai profesionāla"?
Tiksimies un aprunāsimies. Arī man ir diezgan daudz iebilžu, kā pasniedz LMB, kā tiek veidota žūrija un kādi ir lēmumi. Man nav pieņemams, ka nominācijās principā tiek ignorētas mūsu izcilākās Latvijas mūzikas zvaigznes tikai tāpēc, ka gūst panākumus ārzemēs. Man tas šķiet ļoti provinciāls skatījums. Tikko Berlīnē redzēju, ka Elīnas Garančas jaunais solo albums ir pirmajā vietā akadēmiskās mūzikas ierakstu pārdošanā visā Eiropā! Trešajā vietā ir operas CD, kur viņa piedalās. Viņai balvas pasniedz visur. Bet mēs viņu pat nepieminam.
Atļaušos ieliet eļļu ugunī: kamēr vienu un to pašu koncertu šogad LMB izvirzīja pat divās dažādās nominācijās, izcilus cita orķestra projektus nenosauca vispār… Dažus vērtētājus reti redzu koncertos.
Vajag veidot daudz plašāku nomināciju un vērtētāju loku tāpat kā ASV, kur kandidātus Oskara balvai izvirza 5000 un vairāk ekspertu. To varētu visi mūzikas procesā iesaistītie.
Iesaistīt arī izpildītājmūziķus, kuri paši var pretendēt uz balvu?
Visus. Pilnīgi visus — apmēram 400 cilvēku, kas mūzikā Latvijā esam.
Vai un kā valsts bankrota laikā saglabāt KM paspārnē gadu gaitā izveidoto balvu sistēmu dažādās mākslas nozarēs?
Balvas ir vajadzīgas, un izmaksas tām nemaz nav tik lielas. Īpaši labs modelis atrasts jaunajai Purvīša balvai, kurai naudu dod mecenāts. Tāda nauda kā Purvīša balvai nevienam Mūzikas vai teātra balvas laureātam nav rādījusies ne sapņos. Tas ir izcils privāta mecenātisma piemērs. Ja kāds varētu ko līdzīgu piedāvāt citām balvām, tas būtu apsveicami. Vienīgi tad to jau ir grūti saukt par valsts balvu. Gadiem ilgi problēma bija, ka finansējums balvām konkurēja Valsts kultūrkapitāla fonda vispārējā konkursa kārtībā. Vēl ir jājautā, vai vajag vienam LMB pasniegšanas vakaram iztērēt 30 tūkstošus latu? Par tiem varētu pasūtīt trīs oriģināloperas. Bet, ja tērējam ceremonijai, tad tai jābūt tādai, lai nedēļu Latvijā par to runā. Līdz tam īsti nevelk…
***
Ints Dālderis
Dzimis 1971.gada 10.februārī Jūrmalā.
1995.g. pabeidzis Jāz.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, klarnetists.
Lielās Mūzikas balvas 2002 laureāts.
Līdz 2006.gadam — LNSO, Operas orķestra, Liepājas SO mūziķis.
2005.— 2006. Latvijas Nacionālās operas orķestra direktors.
2006.— 2009. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktors. Koncertu apmeklējuma pieaugums no 64 līdz 93%, četrkāršoti biļešu ieņēmumi, audzis LNSO mākslinieciskais līmenis, piesaistīts starptautiski atzīts galvenais diriģents Karels Marks Šišons.
2006.— 2008. Valsts kultūrkapitāla fonda padomes loceklis, Nacionālās kultūras padomes loceklis
Docētājs Jāz.Vītola LMA