Sestdien apbalvošanas ceremonijā kultūras telpā Hanzas perons noskaidrosies, kurš no desmit žūrijas izvirzītajiem albumiem saņems Austras balvu, kas atgriezusies pēc pārtraukuma pandēmijas dēļ. Tas ir vēl viens apbalvojums, kuru vietējiem māksliniekiem par saviem ierakstiem saņemt ir liels gods, papildinot jau gadu desmitiem zināmos.
Nominantu desmitniekā ir mūziķe Sign Libra ar albumu Hidden Beauty, Les Attitudes Spectrales ar Songs for No One, kuba ar laukumiem, Purple Negative ar Megabee, Netīrās cilpas ar Melnezera grāmatu, Laika suns ar Imitāciju, Kautkaili ar Personas kodu, Wiesulis & sangvn ar En Prise, ritunsiic un UG UG UGG UGG ar Igrek un Stabs ar Sadursmi. Divi pēdējie albumi ir dokumenti, kuros fiksēta Uģa Jansona-Krastiņa muzikālā darbība kādā laika posmā, kas vairs neatkārtosies, – kopā ar Aleksi Luriņu tapušais albums Igrek bijis mirkļa impulss, paspēlējoties ar skaņām, kas, visticamākais, vairs neturpināsies, un arī grupas Stabs sastāvā Uģis vairs nespēlē.
Aleksis Luriņš miksējis arī Staba albumu – Uģis ir pārliecināts, ka tas negūtu tādu atzinību, ja Aleksis tajā nebūtu iesaistījies. Pārējie dalībnieki – Aleksandrs Barons un Roberts Šūmanis – turpinās darbību kā Stabs, un Uģis novēl, lai viņiem labi iet, kad tiekamies viņa istabā vairāku mūziķu kopā īrētā centra dzīvoklī, kur, izvācoties no iepriekšējās darbības vietas – Ādmiņu ielas Barona buduāra –, viņš jau ir iekārtojis savu studiju. Augstāk dzīvojošā komponiste reiz jau esot ar striķi nolaidusi pie loga zīmīti: "Man jau patīk mūzika, bet ir nakts."
Iepazinu tevi ar Akvalandi klubā Depo, kur aizgāju, jo patika viens šīs grupas albums, vēl ar veco nosaukumu Reverb Moonlight. Aleksandrs Barons, ar kuru spēlējāt Stabā, arī tur fanoja.
Jā, spēlējām "progu", un es tur raustīju basu, vienā dziesmā spēlēju arī saksofonu. Biju paņēmis to līdzi uz albuma ierakstu, bet neviens no mūziķiem vēl nebija dzirdējis, kā spēlēju saksofonu. Man paprasīja vienā vietā iespēlēt, un viņi man jautāja: kāpēc tu ātrāk neteici? Saksofonu nekad neesmu nolicis malā – tas ir iespaidīgs instruments un ar to daudz ko var izdarīt.
Ja vēl par saksofonu – nesen Spāre Vītola, kuras albums Šūpuļdziesmas nomodam arī nebija tālu no iekļūšanas Austras balvas nominantu desmitniekā, teica, ka savā albumā izmantojusi tavas citai vajadzībai iespēlētās saksofona partijas.
Tev ir tā kasete? (Uģis rāda kaseti ar skaistu vāciņu, kas izgatavots ar 3D printeri, – U. R.) Par to arī ir interesants stāsts. Spāre bija aizbraukusi uz Portugāli, pirms tam bija ar Alejām pie mums Buduārā, tur arī sapazināmies. Tad viņa man palūdza ar saksofonu iespēlēt kaut kādas ļurināšanas, ko vajagot filmas skaņu celiņam, un drīz viņa man atklāja, ka no tā uztaisījusi albumu, pieliekot, protams, no sevis ļoti daudz, jo tā galīgi nav, ka es tur visu izdarīju. Tas muzons ir pilns ar niansēm, ko es, pirmo reizi klausoties, neatklāju. Šis ir viens no tiem gadījumiem – jo vairāk klausies, jo vairāk izdzirdi kaut ko jaunu. Nav tā, ka sadzirdi kādu bungu sitienu vai jaunu noti, bet kaut kādu pavisam jaunu sajūtu noķer, kas ir pavisam citāda nekā iepriekšējā reizē. Tas ir tas, ko Spāre prot, – ielikt mūzikā emociju daudzveidību. Tagad Spāre teātrim raksta riktīgi daudz muzona, un arī Alejas joprojām ir.
Ingus Baušķenieks pēc koncerta Aleponijā atzinīgi izteicās par tevi kā skaņotāju. Tas tev ir arī ikdienas darbs.
Jā, strādāju Leļļu teātrī. Pareizajā brīdī jāpalaiž mūzika un jāpieregulē skaļums. Viss, ko esmu iemācījies par skaņu režiju, ir totāla pašdarbība. Neesmu gājis mācīties. Divi kolēģi darbā, kas tam gājuši cauri, saka: kāpēc vēl tur jāiet, ja tu jau strādā? Kopš ar Stabu piedalījāmies Skaņu mežā, esmu sadraudzējies ar Viestartu Gailīti un man uztic ierakstīt Skaņu meža koncertus – ļoti iedvesmojoša pieredze. Tagad pirmo reizi sarunāju ar vienu jauno režisoru uzrakstīt mūziku izrādei. Tuvākajās dienās uzzināšu, par ko tā būs. Tas arī tāds bailīgs pirmais solis. Par mentālajām problēmām, kas man piemīt, rakstīt ir baigi vienkārši, bet, ja, piemēram, būs izrāde par zobu mazgāšanu trīsgadīgiem bērniem, tas būs pārbaudījums.
Tev taču pašam ir aptuveni tāda vecuma bērns.
Jā, bet ar paša bērnu ir vienkārši – atrodi formulu, kas strādā, un viss notiek. Tas, ko parasti nestāsta, – īstenībā vecāku būšana ir sevis sakārtošana, lai netraucētu bērniem un jauniešiem ar saviem nevajadzīgajiem ieteikumiem. Ja tu ļauj vaļu, bērns parāda, ko viņš grib, un vēl paprasa, lai palīdzi. Man stāsta, ka es, sīks būdams, dauzījis katlus ar karotēm, kad redzējis televīzijā bungas. Ir bilde, kurā es bērnībā esmu tādu sarkanu slotiņu paņēmis rokās, imitējot, ka spēlēju ģitāru. Toreiz viss jau esot bijis skaidrs, un, kad prasīja, ko vēlos darīt, atbildēju, ka gribu iet mūzikas skolā, jo biju jau dzirdējis, ka ir tāda. Tad mani tur iebāza. Teicu, ka gribu klavieres, bet klavieristu jau pietika, un piedāvāja saksofonu.
Taču obligātās klavieres jau tik un tā visur nāk līdzi.
Jā, bet tās es bastoju un tagad saku par to sev "lāča paldies", jo tajā brīdī, kad gribas iepazīties ar alkoholu un tusiņiem, kādas vēl tur etīdes – ej tu, Šopēn, tālāk! Manas klavieres laikam ir ģitāra – to es pašmācības ceļā vēl šobrīd mēģinu iemācīties tiktāl, lai varētu pēc dzirdes uzreiz spēlēt. Saksofonu spēlēju kādus divpadsmit gadus un varu daudzmaz visu, ko iedomājos, dabūt no instrumenta laukā, ar ģitāru tas vēl tālu un ar klavierēm vēl tālāk.
Nesen intervēju Reini Sējānu, kurš mācījās sitamos instrumentus, un viņš stāstīja, ka arī klavierēs gājis viegli, kad vajadzēja ātri lasīt no lapas, kaut gan neesot mājās vingrinājies.
Ja paralēli mācās sitamos, tur trenē ekstremitātes, katru darbinot savā laikā un vietā. Klavieres ir tieši tas pats, tikai tev ir nevis četras, bet desmit ekstremitātes – pirksti. Ātri lasīt no lapas arī jāmāk – ja pietrūkst talanta, tas ir milzīgs darbs. Nezinu, kāpēc, bet man kaut kā iekoda tā mūzika, un atceros sevi pavisam maziņu – es vienmēr līdu pie aparātiem. Kad bija Tērvetes estrādē kaut kāda Dziesma manai paaudzei, es nevis konci skatījos, bet gāju pie džekiem, kas pulti groza. Kad viņi vācās nost, es kāpu uz skatuves un situ bungas.
Pamatskolas gados es nopirku mikrofonu un kastīti, caur kuru mikrofonu savieno ar datoru, un pārējais ir vēsture. Sāku eksperimentēt, klausīties, meklēt, kā un ko var izdarīt. Protams, palīdzēja internets. Ja es būtu piedzimis astoņdesmitajos un tie četrpadsmit gadi būtu 1992. gadā vai agrāk, neticu, ka būtu kaut ko iemācījies un darītu to, ko pašlaik daru. Tas, kas man būtu jāmācās skaņošanas jomā, ir radīt telpā vidi, lai cilvēki tajā justos brīvi, un īstajā brīdī piespiest pogu. Tur man vēl ir jāmācās daudz vairāk nekā par mikrofoniem un pogām, jo mūsdienās viss ir tik vienkārši, ka ir jābūt īpaši neapdāvinātam, lai kaut ko sačakarētu.
Ja runa ir par interneta negatīvo pusi, tas ir pilns ar sliktu mūziku, kas agrāk vispār nenonāktu pie klausītājiem, bet tagad katrs var kaut ko publicēt.
Un arī par tiem, kuri taisa labu mūziku, var rasties sajūta, ka viņi ir daļa no tās sliktās mūzikas, jo dara tieši tāpat, kas tuvāko draugu vidū ir novērots. Pastāv uzskats – ja tas nav ierakstīts profesionālā studijā un tur nav daudz naudas ieguldīts, tas noteikti nav labi, kaut gan, kad es paklausos ar austiņām, ko viņi tur dara savos demoierakstos, tajā ir daudz vairāk emociju un skaidru domu, jo nav bijis nekādu filtru. Tas esi tieši tu, tavs dators un mikrofons. Tā, kā tu gribi, un tajā brīdī, kad tu gribi. Ja ir kādi tehniski trūkumi, to var pieciest. Es nevaru izturēt perfekti noproducētus albumus – uzlieku Pīteru Geibrielu, kur nav kam piesieties, un tad nav arī interesanti. Labs muzons, bet es labprātāk uzlieku koncertierakstus paklausīties – sliktā kvalitātē, bet jūtu, ka tas ir dzīvs koncerts. Uz mani vislielāko ietekmi ir atstājusi Torņa mūzika. Kā tur kaut kas varēja būt perfekti? Tā telpa jau pati par sevi ir atskaņu kambaris.
Kā nonāci pie Torņa mūzikas?
Klausījos daudz radio, jo man dators parādījās tikai kādā astotajā klasē, bet vienaudžiem tas bija jau no trim gadiem. Laukos tā nenotika, un atlika radio – sāka apnikt Capital FM un Radio SWH, Skonto, iegādājos savu pirmo normālo radioaparātu, kas mazliet Tērvetē ķēra arī Radio Naba, pēc tam turpināju internetā. Klausījos raidījumus – Zibens pa dibenu arhīvu, kādā intervijā noteikti izskanēja kāds vārds par Torni, un sāku meklēt. Atvērās lapa, un parādījās visādas crazy grupas. Līksmā masturbācija – toreiz šķita, kā kaut ko tik nepieklājīgu internetā var rakstīt. Suki dve štuki – kas var būt labāks kā atrast kaut ko tādu tīnim, kurš pretojas sistēmai? Klausījos arī indīroku – visādas angļu grupas. Ne tikai popmūziku, bet arī kaut ko uz underground pusi, daudz klausījos Bloc Party – tā bija tiešām interesanta blice. Grupa Joy Division arī ir lielu iespaidu atstājusi. Un tad Bērnības milicija – bāc, izrādās, Rīgā jau bija kaut kas tādā pašā līmenī, turklāt latviski, grupa runā par sāpīgām lietām, kas ir sāpīgas arī man. Vau! Tā es kādus četrus gadus neko citu neklausījos kā Bērnības miliciju un Mazos smirdīgos kociņus. Nesen Dūmu zārka zēnu divdesmit četru stundu garajā koncertā Noasā satiku klasesbiedru, kurš atcerējās, ka, klausoties šīs abas grupas, es esot kļuvis par pavisam citu cilvēku un ar austiņām staigājis pa Dobeli. Te nu es esmu.
Kā radās Stabs?
Mums ar Akvalandi apnika maksāt par mēģinājumu telpu katru reizi kādus divdesmit eiro. Kristaps ar Baronu ir bijuši skolas biedri no Rīgas 1. ģimnāzijas, un sarunājām par divdesmit eiro mēnesī mēģinājumu telpu, kur var atstāt savu instrumentu un dzert alu, par ko tev neviens neko nesaka. Es tur biju ar Akvalandi un uzreiz sapratu, ka te ir telpa un blakus mazāka telpa, sienā starp tām stikls – tā taču ir studija, un tur tāda noteikti jau ir bijusi kādreiz. Tajā mazajā telpā, kas varēja būt kontroltelpa, bija iebāzts dīvāns, florbola vārti – tā bija vienkārši noliktava.
Atceros to brīdi, kad vēl strādāju lokālā Veldze, – griezu virtuvē tomātus un apkalpoju galdiņus. Viņi tur telpās jau bija sākuši tīrīšanu, sapratu, ka man tajā vilcienā arī jālec iekšā – to nevar laist garām. Nometu dziesmas vidū basģitāru, piezvanīju savam priekšniekam uz Veldzi un pateicu, ka esmu slims – rīt darbā nebūšu. Nākamajā dienā jau špaktelēju sienas Barona buduārā, urbu caurumus, un pēc kādas nedēļas mums bija gatava kontroltelpa. Un tad man sākās Stabs. Viņi bija nospēlējuši tikai vienu koncertu Servisā Tallinas kvartālā, uz kuru es biju un nodomāju: ko viņi tur dara? Bungas un giča ir ok, bet kas tas par basu? Neko nevar saprast – tā kā noizs, bet reizē arī ne. Tad iepriekšējais trešais dalībnieks Labais Dāma tika izmests, jo viņš nenāca uz mēģinājumiem, un tad es pievienojos, jo man patīk smagā mūzika.
Roberts mani, tāpat kā daudzus, aplipināja ar blekmetālu – es arī tajā vilcienā tiku ievilkts, un tad tas pārauga tādā ekstrēmi eksperimentālā lietā ar visiem trokšņiem un pārējo, ko no sākuma mēģināju darīt ar datoru, bet ātri vien sapratu, ka vajag brutāli – atradu šo PSRS ražoto sintezatoru Elektronika, nopirku par pieciem eiro, nezinādams, vai tas strādā, un tas patiešām ir nestabils – citreiz strādā, citreiz ne. Uzreiz bija skaidrs, ka viņi negrib basģitāru – ar to neskan ne pēc kā. Tā elektriskā basa lieta ir daudz interesantāka, ja vēl to brutālo pasaulē zināmos Deivida Bovija un Braiena Īno klasiskajos albumos nekad nedzirdēto Elektronikas unikālo balsi savieno ar Moog – kaut ko maigu, skaistu, mīļu un stabilu no Rietumiem, kas maksā tūkstoti. Ja tu atrodi kaut kādu, es atvainojos, sūdu, kas vēl izdveš skaņu, turies pie viņa!
Ar Stabu centāmies padarīt par legālu to, ka tev ir saplīsis instruments. Pat nezinu, vai Latvijā tagad ir vēl kāda grupa, kas apzināti cenšas izklausīties švaki un piedevām pārvērš to par kaut kādu spirituālu pieredzi, kas ir tas āķis koncertos. Centāmies būt skaļākā grupa, kāda Rīgā ir, un elektriskais instruments ļauj to savāktāk izdarīt nekā basģitāra vai ģitāra, kurām pēkšņi sākas saite, bet te var griezt, cik gribi, kamēr nodeg. Kamēr mācījos savaldīt to skaļumu, kādā pusgadā mēģinājumos piecus vai sešus basa skaļruņus vienkārši nodedzināju. Es ik pa laikam nopērku feisbukā kaut ko, kas nestrādā, ar domu, ka kādreiz sataisīšu, tā tas viss tur stāv zem galda. Kaut kur esmu dabūjis mīlestību pret dzelžiem – protu izjaukt iekšdedzes dzinēju un salikt tā, ka tas pēc tam strādā. Laikam esmu no sava fātera (viņa balss skan Igrek albuma izskaņā – U. R.) to pārņēmis. Nebaidos no traktora T-40 aizmugurējā tilta un ātrumkārbas remonta. Vienīgi man to tagad nevajag, jo Rīgā visur var aiziet kājām vai ar divriteni aizbraukt. Uz vecumdienām gribētos uztaisīt tādu darbnīcu, kur ir virpa, un iemācīties uzvirpot kaut ko.
No Akvalandes aizgāji, lai pievērstos Stabam?
Mani palūdza aiziet, jo es laikam nebiju labākais grupas biedrs. Pārējie mūziķi ir trīs ļoti tuvi draugi, kuri jau no pamatskolas ir kopā, un kāpēc viņiem ceturto džeku, ja Kristaps Hermanis var "ar kāju nospēlēt basu", – viņam nevajag domāt, ko spēlēt uz ģitāras, viņš to var izdarīt jebkurā brīdī. Mēs jau te smejamies dzīvoklī. Kad iedod viņam ģitāru un paprasi, lai viņš nospēlē dziesmu, viņš to uzreiz var sākt spēlēt, kaut gan nav nekad mācījies. Plus vēl viņš nespēlē tikai akordus, bet reizē arī melodiju – viņš ir Latvijas Mūzikas akadēmijā izmācīts klasiskais un džeza ģitārists, tur nav ne ko pielikt, ne ko atņemt.
Grupas mūziķiem ir augsta kapacitāte ar tiem instrumentiem, ko viņi spēlē. Arnolds Andersons ir viens no unikālākajiem bundziniekiem – viņš nespēlē bungas, bet dziesmas, un bija bauda ar viņu kopā spēlēt basģitāru, jo Arnolds klausās, ko tu dari, uzliek tev akcentu, un tava basģitāras partija izklausās labāka, nekā tā patiesībā ir, kad tu spēlē viens pats. Es laikam neesmu tāds komandas spēlētājs, kaut gan ļoti gribu tāds būt, bet man nesanāk. Saspēle man patīk, bet laikam nesanāk noturēt to, ka arī otram patīk, haha-ha…
Nesen biju pie astroloģes, un viņa man teica: "Neuztraucies, ap četrdesmit viss būs kārtībā!" Tātad vēl divpadsmit gadu. Tagad rakstu Seržanta Bēdas albumu, un tas būs par to, ka arī man ir gan sliktā, gan labā puse, ko tagad apzinos vairāk nekā iepriekš. Sāku to guļamistabā ar datoru un mikrofonu, bet vajadzētu vēl kādu koncertu uzspēlēt. Seržants Bēda jau pats par sevi ir bēdīgs nosaukums. Iepriekšējais albums bija tādas gaudas, ka ir bēdīgi, šoreiz būs kaut kas cerīgāks. Vairāk distortētu ģitāru.
Atkal būs tāds īsais albums ar dažām dziesmām?
Laikam jā, jo nespēju izspiest no sevis vairāk tādā laika sprīdī, kad man tas vēl ir aktuāli. Iepriekšējo albumu muhļīju kādus četrus piecus gadus, bet tagad man jau ir trīs dziesmas. Kad izvācos no Barona buduāra, man bija aizmetņi vienai dziesmai, un tagad jau ir trīs. Forši atkal justies nepiespiesti vidē, kurā bez manis un instrumentiem ir tikai dators un tumbas. Mūsdienās tā jau ir studija.