Šoreiz domāju, nevis kā prezentēt sevi kā koncertmākslinieci, bet gan kā parādīt to, ko šīs ērģeles var vislabāk, – saka Rēzeknē dzimusī, Berlīnē dzīvojošā un pasaulē aktīvi koncertējošā ērģelniece, Latvijas Lielās mūzikas balvas un divkārtējā Vācijas ECHO Klassik balvas laureāte Iveta Apkalna. Viņas neatlaidība un degsme kopā ar valsts un uzņēmēju atbalstu ir vainagojusies ar to, ka uz skatuves Rēzeknes koncertzālē Gors tagad ir pašiem savas digitālās ērģeles. Nīderlandē būvētā Johannus Ecclesia instrumenta atklāšanas koncertā 15. aprīlī Iveta Apkalna muzicēja gan solo, gan kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga un diriģentu Normundu Šnē. Latvijā viņa šogad vēl atgriezīsies vairākos Rīgas 2014 – Eiropas kultūras galvaspilsētas gada – un citos notikumos.
Stāsta, ka pati arī sameklēji sponsorus jauno ērģeļu būvei.
Es priecājos, ka, kopš atklāta jaunā koncertzāle, Rēzeknes un Latgales vārds medijos izskan arvien biežāk. Ērģeles ir loģisks papildinājums un turpinājums sevi jau lieliski pierādījušās koncertzāles attīstībai. Latvijā pirmās jaunās koncertzāles atklāšanas sakarā es gribēju savai dzimtajai Latgalei kaut ko dāvināt. Neesmu Lembergs vai Šlesers un nevaru uzdāvināt strūklaku vai tiltu. Varu uzdāvināt mūziku, taču tā uz kaut kā ir jāspēlē. Tieši brīdī, kad uz aizdota digitālā instrumenta kopā ar Liepājas simfonisko orķestri spēlēju koncertzāles atklāšanas koncertā, ērģeles vienkārši nobruka: trešais manuālis pēkšņi neskanēja! Mēģināju vēlreiz – nav! Iestājās liela pauze. Domādama, ka vainīgs varētu būt kāda vada kontakts, cēlos un sāku tos visus grozīt. Beidzot ērģeles nonesa no skatuves, un, kamēr Vestards Šimkus "ielēca" manā vietā ar savu priekšnesumu, aiz skatuves mēģinājām ērģeles reanimēt. Jau izlēmu iztikt bez trešā manuāļa un biju ļoti pārsteigta, kad uz skatuves tas pēkšņi atsāka skanēt. Varbūt labi, ka tāds negadījums notika, jo tas bija spēcīgs impulss rīkoties, lai koncertzālē būtu savas ērģeles.
Otrs iemesls bija tas, ka Eiropā neesmu redzējusi nevienu koncertzāli bez ērģelēm, un es gribēju, lai arī klausītājiem Latvijā būtu iespēja baudīt lielformas darbus ērģelēm ar simfonisko orķestri, kori. Īstas lielās, mehāniskās ērģeles maksā vairākus miljonus, tāpēc bija jāmeklē alternatīva – digitālās ērģeles, kas mūsdienās ir tehnoloģiski tik augstā līmenī, ka skanējumu grūti atšķirt no "īstajām", mehāniskajām, turklāt spēles galds ir viegli pārvietojams. Ne jau tikai ērģeles ir lieta. Nemākulim nekas labs nesanāktu pat pie pasaulē labākajām mehāniskajām ērģelēm, savukārt ģeniāls ērģelnieks pat uz Casio sintezatora muzicēs brīnišķīgi. Arī Pikaso radīja mākslu pat no metāllūžņiem.
Varu savai pilsētai uzdāvināt mūziku un degsmi, taču tūkstošu digitālo ērģeļu iegādei man nav. Pat nepajautājusi Goram, sāku meklēt sponsoru. Vispirms meklēju Latgalē, jo Gors ir Latgales vēstniecība un reģionā ir daudz uzņēmēju un ražotņu. Daži nevarēja, kaut gan gribēja. Reiz speciāli atlidoju uz vienu piecpadsmit minūšu tikšanos Rīgā, kas diemžēl nevainagojās ar panākumiem. Viens no uzņēmējiem man pateica, ka netic, vai reģionālajai koncertzālei vispār ir jēga, un neredz attīstības perspektīvu, pašvaldība un pilsēta ar to tikai mocīšoties. Tādu idejas nociršanu pašā saknē varu salīdzināt ar to, ja bērnam, kurš deg par futbolu, no mazotnes atkārto: tu nekad nesasniegsi futbolista Ronaldu augstumus, labāk nesāc vispār. Mani tas ļoti aizskāra. Man ir liels prieks, ka naudas devējs – uzņēmums Latvijas valsts meži – bija atsaucīgs uzreiz. Uz atklāšanas koncertu gan uzaicināju arī tos, kuri atteica.
Kad saņēmi atteikumus, rokas nenolaidās?
Nevienam savam koncertam, nevienam projektam neesmu veltījusi tik daudz laika, sēžot pie datora, kā šim, taču mana spītīgā latgalietes daba piešauj ugunij lieku benzīna litru. Jutos tā, it kā gatavotos dzemdēt trešo bērnu. Vīrs pat bija nobažījies par manu stāvokli: "Man liekas, tev drusciņ vajadzētu nomierināties, tev "širmītis" sācis kustēties. Es saprotu, ka tev tas ir personīgi ļoti svarīgi, taču šobrīd tas jau kļūst neveselīgi." Nomierinājos tikai brīdī, kad tika parakstīts līgums, un kad zināju, ka nauda ir pārskaitīta un ērģeles beidzot sāk būvēt. Bija liels laika deficīts, jo Nīderlandes firma sāka būvēt ērģeles tikai tad, kad bija saņēmusi pirmo iemaksu turklāt es, skatoties pēc savas pieredzes, lūdzu standarta modeli papildināt ar dažām būtiskām ekstrām. Parasti šāda instrumenta uzbūvēšanai nepieciešamas sešas līdz astoņas nedēļas, taču šoreiz tas notika ātrāk.
Speciāli braucu uz ražotni Nīderlandē arī tāpēc, lai nopietnās pārrunās ar firmas īpašniekiem "izdīlētu" mazāku cenu. Runāt ar holandiešiem ir sarežģīti: tu redzi, ka viņi dzird, bet viņi atbild tā, it kā nebūtu dzirdējuši. Man vajadzīgs tiešums un temps, taču vienu un to pašu jautāju astoņas reizes, bet viņi nesaka ne "jā", ne "nē". Domāju, ka viņiem bija arī ļoti nepierasta situācija, ka ērģelniece, soliste, kura labi pazīstama arī viņu valstī, ir pati atbraukusi, lai dīlētos. Tā tas nenotiek! Beidzot viņi piekrita paātrināt tempu, bet, protams, pēc pirmās iemaksas saņemšanas, līdz kurai bija jānoiet garš birokrātijas ceļš. Kad 1. aprīlī no Gora saņēmu lielas kastes fotogrāfiju un jautājumu: "Uzmini, kas tas ir?", es "zūmēju", palielināju attēlu, lai redzētu, vai tiešām uz kastes ir firmas Johannus uzlīme. Mājās ar Jensu (Ivetas Apkalnas dzīvesbiedrs – I. L.) attaisījām šampanieti, un viņš priecājās, ka beidzot ir atguvis sievu.
Kā Berlīnes sabiedrībā, cilvēku sarunās atbalsojas situācija Ukrainā, Krievijas rīcība un bažas par Baltijas valstu drošību?
Gan presē, gan televīzijā par to runā ļoti daudz. Tas joprojām gandrīz katru dienu ir laikrakstu pirmajās lapaspusēs. Mans vecākais bērns Pauls, kuram ir seši gadi, katru vakaru skatās bērnu televīzijas programmu, un arī bērniem paredzētajās ziņās kanālā KiKa/Kinder Kanal stāstīts par situāciju Ukrainā. Man ir zināms atvieglojums, jo man pašai būtu ļoti grūti to izstāstīt bērnam saprotamā veidā, bez personiskā niknuma, kas varbūt nav īsti atbilstošs sarunai ar bērnu. Bērnu ziņās rādīja ne tikai Ukrainu. Biju tik lepna, ka Vācijas centrālais bērnu kanāls piecminūšu ziņu materiālā parādīja mūsu Gaismas pils grāmatu ķēdi. Pauliņš bija stāvā sajūsmā, kad redzēja Rīgu.
Mana tuvākā draudzene ir Berlīnē dzimusi horvātiete, kura audzina trīs bērnus. Ar viņu un citām mammām vairs nepārrunājam tikai nākamo vecāku sapulci un Lieldienu svinības bērnudārzā. Līdz šim par politiku netikām runājušas, taču pašlaik notiekošais uzjundī. Katrs izsaka savu viedokli, un neviens necenšas nomaskēties, ka "uz mani tas neattiecas".
Personīgi pazīstu ērģelnieci no Ukrainas, ar kuru kopā studējām Štutgartes Mūzikas akadēmijā. Kad nupat satikāmies mūsu profesora Ludgera Lomana 60 gadu jubilejas svinībās, mani pārsteidza, cik distancēti viņa spēj spriest par savas dzimtenē dzīvojošās ģimenes attieksmi. Viņas mamma grib, lai Ukraina atgrieztos Krievijas sastāvā, jo joprojām naivi ilgojas pēc tā, kas kādreiz bija. Meita toties jau sen ir Eiropas pilsone, taču mammas dzīvē nejaucas. Sapratu, ka acīmredzot tādu sašķeltu ģimeņu ir daudz: vieni stāv Maidanā, citi dzīvo Harkovā, un vēl citi aizbraukuši uz ārzemēm…
Šķelšanās vērojama arī kultūras personību vidū. Daži ievērojami Krievijas mākslinieki tagad apgalvo, ka māksla stāv ārpus politikas, kultūra stāv pāri visam.
Nesen izlasīju Dena Brauna Inferno. Mani šajā grāmatā uzrunāja vadmotīvs: viskarstākajās vietās ellē nonāks tie, kas krīzes brīžos neiejaucas. Es uzskatu, ka neizteikt viedokli ir grēks. Aiztaisīt muti un cerēt, ka tāpēc tevi nesitīs, – es šādu nostāju neatbalstu. Man Vācijā jautā, vai es nebaidos par Latviju. Laikrakstā Berliner Zeitung bija liels raksts par Baltijas valstu potenciālo nedrošību šajā kontekstā. Jo vairāk man jautā, jo vairāk sāku baidīties. Iepriekš man likās, ka nav ko baidīties, jo esam NATO. Taču sāku šaubīties, saprotot, ka Vladimiram Putinam vispār nav nekādu robežu un ir tāda visatļautības sajūta, ka var pienākt brīdis, kad būs vienalga, kurš ir NATO un kurš nav.
Tomēr tu brauci uzstāties Sočos olimpisko spēļu laikā.
Divas nedēļas pirms došanās turp vienā vakarā noskatījos divas filmas par Putinu. Vienā, Putina spēles, tika atklāts, kā šīs spēles nākušas, ko darījis pats Putins, lai tās notiktu tieši Sočos, cik tas maksājis, kas ticis būvēts un cik cilvēku ir palikuši bez pajumtes. Pēc tam bija filma Es esmu Putins – biogrāfija, balstīta uz reāliem video un audio faktiem, un aizkadrā balss pirmajā personā vēstī par viņa dzīvi. Tas bija farss, bet ļoti tumšās krāsās. Vienai mājās to visu noskatoties, man tiešām kļuva šķērmi ap dūšu, un nākamajā dienā pateicu, ka droši vien nebraukšu. Šaubījos līdz pēdējam brīdim, līdz sapratu, ka es nebraucu uz olimpiādi. Es braucu sniegt cilvēkiem kultūras baudījumu. Bija arī gluži mātišķas bailes, vai aizlidošu droši un vai neuzbruks teroristi.
Kāda vieta tavā Berlīnes ikdienas dzīvē ir dzimtajai valodai un kultūrai?
Ar abiem bērniem es sarunājos latviski. Pauls septembrī sāks iet pirmajā klasē, un viņam būs jāiziet cauri lielai jautājumu un priekšstatu gūzmai par Latviju. Arī man ir jautāts, vai Latvija ir Krievijā un vai runājam krieviski. Es negribu prievīšu un auseklīšu latviskumu, taču man ir liels prieks, ka Paulītis jau mazliet lasa gan latviski, gan vāciski. Es šobrīd lasu Melānijas Vanagas Veļupes krastā. Tā ir spēcīga grāmata, es ļoti gribētu, lai arī mani bērni to izlasītu, kad spēs to saprast. Gribu, lai viņi saprot, ka nav svarīgi, vai es nopirku rozā vai zaļo bonbongu, ka šodien ēdīšu baltmaizi, bet gribu maizīti ar graudiem. Lai izlasa, ka cilvēki ir izdzīvojuši patiesi ne no kā. Arī gājuši bojā, fiziski un morāli sabrukuši. Līdz šim nebiju lasījusi nevienu tik dokumentētu un spēcīgu pirmās personas vēstījumu. Pēdējos gados meklēju Sandras Kalnietes grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos par ģimenes deportācijām un ciešanām Sibīrijā. Beigu beigās to nopirku Amazon.com un lasīšu vācu valodā, jo latviski to nekur nevar nopirkt, arī Rīgā nav un nebūšot. Latvijā man to piedāvāja nopirkt krievu valodā, taču šo grāmatu krieviski negribu lasīt. Biju tik priecīga, ka, meklējot grāmatas dāvanām, internetā atradu Anšlava Eglīša Homo novus vācu valodā. Nopirku divas un vienu uzdāvināju savai vīramātei.
Daudzi vecāki pretēji tev cenšas pēc iespējas ilgāk bērnus pasargāt no saskares ar dzīves tumšo pusi.
Mūsu sešgadīgais Pauliņš, kurš pamostas pirmais un skrien augšā paskatīties televizoru, sākumā ieslēdz ziņu kanālu un tikai tad, kad piebiedrojas mūsu trīsgadīgā Marī Džo, pārslēdz uz multfilmām. Pauls ziņas nevis laiž caur pirkstiem, bet uzmanīgi klausās, uztver un arī atstāsta. Viņš bija pirmais, kurš pusseptiņos no rīta mums paziņoja, ka ir nomiris Mandela. Man ar vīru bija diskusija, vai bērnam sešu gadu vecumā ir labi sākt rītu ar ziņām. Tur bieži rāda arī skaudras kara ainas. Man pretenziju nav, un pagaidām es nemanu dēlā ziņu slikto ietekmi. Galu galā viņš drīz ies skolā, un ir labi, ja viņš jau zina, kas ir Obama, Mandela un kurās valstīs ir karš. Ir labi, ka viņš dzirdēto var verbāli atkārtot. Ir taču tik daudz pieaugušo, kuri audzināšanas dēļ neatļaujas nosaukt lietas īstajos vārdos!
Man ir svarīgi, lai maniem bērniem ir stingrs mugurkauls, lai viņi prot izteikties un lai viņi saka tā, kā tas ir. Protams, ir jābūt pieklājībai, taču gribu, lai mani bērni būtu tik brīvi savās emocijās, lai spētu būt patstāvīgi savos viedokļos. Tāpēc līdzdalība aktuālajā sabiedriskajā un politiskajā dzīvē nevar būt par agru. Patstāvība, neatkarība, sava viedokļa aizstāvēšana un elementāra zināšana, no kurienes tu nāc, ir ļoti būtiska. Es pati gribētu dziļāk zināt Latvijas vēsturi. Jo vecāka kļūstu, jo svarīgākas kļūst saknes. Tagad, kad vecvecāki jau ir zem zemes, ir žēl, cik daudz es nekad neuzzināšu, jo es viņiem nejautāju – tad man tas nebija aktuāli. Arī mana mamma nezina, jo paps un omīte par daudz ko baidījās stāstīt.
Protams, ir jāmācās ziņas filtrēt, jo pieļauju, ka bērni tās uztver ļoti sakāpināti. Mūsu, vecāku, uzdevums ir viņiem to izstāstīt. Taču kāpēc nesakām, ka vajadzētu bērnus pasargāt no pārlieku priecīgām ziņām? Prieks, bēdas, skumjas – tas viss dzīvē ir kopā. Ir ne tikai balts un melns, bet arī citas krāsas, kuras daudzi cilvēki Vācijā diemžēl neredz. Ir tikai drīkst vai nedrīkst. Kāpēc? Tāds ir likums. Vācijā ir pieņemts neizrādīt savas emocijas, vecākiem bērnu priekšā nebučoties. Mūsu ģimenē tā nav. Lai bērns redz, ka mēs ar tēti viens otru mīlam: lai sabučotos, mums nav jāiet uz vannas istabu.
Vācijā jau vairs nejūties kā svešiniece?
Man joprojām ir Latvijas pase, un skaidrs, ka nekad nejutīšos kā vāciete. Cilvēki uzreiz saprot, ka neesmu vietējā, jo runāju ar akcentu, un Vācijā ir vietas, kur mani uztver kā svešinieci. Mani traucē, ka ikreiz, kad taksometrā nosaucu adresi, vadītājs vēlas noskaidrot, no kurienes es esmu. Ja pasaku, ka no Latvijas, šoferis ar mani divdesmit minūšu vairs nerunā un, kad izkāpju, pasaka: "Spasibo, do svidaņija." Es atbildu: atvainojiet, tā nav mana mātes valoda. Starp citu, taksometru vadītāji Berlīnē ļoti bieži klausās radio klasisko mūziku. Rīgā nekad to neesmu piedzīvojusi un arī citās valstīs ne. Divi no viņiem, ieklausījušies manā akcentā, uzreiz atpazina, ka esmu no Latvijas.
Esmu iejutusies un vairs nekaišļojos par vācu mentalitāti. Visbiežāk mani aizkaitina, ka jauniešiem Vācijā ieaudzina apzināties savas tiesības, bet nestāsta par pienākumu. Metro vai autobusā tev ir tiesības sēdēt, lai gan morālais pienākums būtu piedāvāt vietu grūtniecei vai invalīdam. Neviens neaizrāda un nepukst. Lielveikala rindā pircēji ar diviem piekrautiem ratiem nepalaidīs garām sievieti, kurai ir tikai piena paka un raud bērns. Saprotu arī, kā jūtas vecāki, dzirdot šausminošo vācu valodas slengu, t. s. nevīžīgo vācu valodu, ko vācu bērni skolās pārņem no turku vienaudžiem un kas tagad ir cool. Toties man ļoti patīk, ka Vācijā ir lietu kārtība un liela vērtība tiek piešķirta godīgumam. Apšmaukt valsti un līdzpilsoņus Vācijā ir daudz grūtāk nekā jebkur citur. Man patīk, ka cilvēks, kurš pelna daudz, par to pašu pakalpojumu, piemēram, bērnudārzu, maksā vairāk nekā tas, kurš saņem mazāku algu.
Vari atklāt tuvākās radošās aktualitātes pasaulē un Latvijā?
Ir notikušas interesantas pārmaiņas, jo kopš 2013. gada oktobra sadarbojos ar globālo aģentūru IMG Artists. Tā strādā ar operzvaigznēm Renē Flemingu, Kiri Te Kanavu, Renē Papi, taču tā nekad nebija sadarbojusies ar ērģelnieku. Jūtos pagodināta, jo esmu IMG Artists vienīgā ērģelniece. Tas paplašina koncertu ģeogrāfiju: maijā būs mans pirmais solokoncerts Kenedija Izpildītājmākslu centrā Vašingtonā. Ar lielu prieku gaidu uzstāšanos Luksemburgas filharmonijā un Zalcburgas zālē Mozarteum, ko sev atklāju tieši savā dzimšanas dienā pagājušā gada 30. novembrī. Tur spēlēt palīdz pat sienas, man tur patīk gaiss, cilvēki, instruments.
Liels projekts gaidāms ar Berlīnes Radio simfonisko orķestri un diriģentu Mareku Janovski – mēnesī, kad Berlīnes filharmonijas ērģeles svinēs 50. gadskārtu, atskaņosim Paula Hindemita Lielo ērģeļkoncertu, ar kuru tās tika inaugurētas. Pēc tam šo darbu neviens tur nav spēlējis.
Es gaidu "dvīnīšus" – Johana Sebastiāna Baha un Filipa Glāsa ērģeļmūzikas dubultdisku, kurš iznāks septembra beigās. Šos abus lielos meistarus es redzu un bieži spēlēju kopā. Šo albumu es auklēju vairākus gadus un kopā ar vīru skaņu režisoru Jensu Šūnemani to ieskaņoju īpašā vietā – Himmeroda klosterī, gleznainā vietā pie Trīres, kur nav mobilās zonas, piecas dienas dzīvojām cellē ar divām atsevišķām gultām, kuras bija pienaglotas pie grīdas un nebija sabīdāmas kopā.
Priecājos, ka daudzi uzaicinājumi ir tieši no orķestriem – no Ljēžas orķestra Beļģijā, no Slovākijas filharmonijas. Rīgas 2014 galā koncertā Born in Riga brīvdabā pie Operas 6. jūlijā atskaņošu beļģu komponista Jozefa Jongena Sinfonia Concertante finālu. 1. jūlijā uzstāšos ērģeļfestivālā Slokas baznīcā. Ļoti skaists koncerts ar Fransisa Pulenka ērģeļkoncerta atskaņojumu kopā ar Liepājas simfonisko orķestri gaidāms Garīgās mūzikas festivālā Liepājā 21. augustā un Rīgas Domā 22. augustā.
Brīnišķīgs projekts ir Latviešu triloģija ērģelēm, kuram trīs latviešu komponisti katrs raksta vienu daļu – Rihards Dubra Jūrmalai, Jānis Lūsēns Liepājai un Ēriks Ešenvalds Rīgai. Man ir Rīgas daļa, un viss kopā Kristīnes Adamaites, Tālivalda Dekšņa un manā izpildījumā skanēs Rīgas Domā 26. septembrī kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Ir ļoti liels prieks, ka 11. decembrī atkal varēšu spēlēt Rīgas Domā, kur atvedīšu līdzi fenomenālo trompetistu Reinholdu Frīdrihu. Kopā vēlreiz atskaņosim Artura Maskata Orfeja sonetu – veltījumu Alekseja Avečkina piemiņai –, kuru kopā ar viņu un Ingu Kalnu pirmatskaņojām Latvijas dienās Frankfurtē.
paldies
Paps
Zaara