Dzīvodami laika troksnī, mēs bieži aizmirstam, ka laika mums patiesībā ir ļoti maz un to vajag piepildīt ar uzmanību vienam pret otru, mīlestību un patiesām vērtībām, nevis bižutēriju, – saka pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers savas 75 gadu un paša dibinātā, nu jau plaši starptautiski augstu novērtētā kamerorķestra Kremerata Baltica 25 gadu jubilejas priekšvakarā. "Kopā varam svinēt simtgadi," piebilst Gidons Krēmers. Viņa dzimšanas diena apritēs 27. februārī. Lielais kopīgās "simtgades" koncerts gaidāms 18. aprīlī Latvijas Nacionālajā operā.
Jau šonedēļ, 18. februārī, ar 25 gadu jubilejas programmu Kremerata Baltica uzstāsies Liepājas koncertzālē Lielais dzintars. Tur skanēs gan vairāki īpaši kamerorķestrim veltīti skaņdarbi – Jēkaba Jančevska suģestējošā saruna ar kokiem Lignum un Kristapa Pētersona Mūzika lielam ansamblim –, gan Georga Pelēča mūzika (komponists šogad svinēs 75 gadu jubileju). Alfrēda Šnitkes klavierkoncerta izpildījumā pirmoreiz Latvijā dzirdēsim poļu pianistu Adamu Kosmeju, kurš jau ir paguvis debitēt Ņujorkas Kārnegija zālē, izdot soloalbumu ierakstu kompānijas Warner Classics paspārnē un saņemt jūsmīgas recenzentu atsauksmes daudzviet pasaulē.
Pirms gaidāmajiem koncertiem KDi aicināja uz sarunu Gidonu Krēmeru.
Ko esat iecerējuši lielajai kopīgajai svinēšanai Operā 18. aprīlī?
Vēl šaubos, vai visi skaņdarbi, kurus vēlos, būs uzrakstīti. Tie būs galvenokārt aranžējumi. Iedomājos, ka pirmajā daļā jāspēlē triju Baltijas valstu komponistu oriģināldarbi, kas ir veltīti Kremerata Baltica un man. Visticamāk, Arvo Perts pārstāvēs Igauniju, Raminta Šerkšnīte – Lietuvu, Jēkaba Jančevska orķestra skaņdarbs Lignum/Koki – Latviju.
Vakara otrajā daļā skanēs jauns projekts, kurš pagaidām saucas Cits Ziemas ceļš/Eine andere Winterreise. Man radās ideja palūgt dažiem komponistiem, ar kuriem esmu daudz sadarbojies, apdarināt piecas sešas dziesmas no Franča Šūberta dziesmu cikla Ziemas ceļš. Komponisti jau veido šīs instrumentācijas. Tie ir Aleksandrs Raskatovs, Raminta Šerkšnīte, Viktors Kisins un – varbūt negaidīti, bet likumsakarīgi – arī Georgijs Osokins, ar kuru jau diezgan ilgi sadarbojos kā ar pianistu. Ciklu vainagos pirms vairākiem gadiem komponētais Leonīda Desjatņikova darbs Kā vecais leijerkastnieks/Wie der alte Leiermann.... Pagaidām šī vēl ir iecere, un, kā tas jau bijis visus šos 25 gadus, daudz kas rodas procesā, ceļā.
Ceļš ir saturietilpīgs simbols.
Šis ir ne tikai Ziemas ceļš, bet arī mūsu orķestra ceļš, kas pastāvīgi mainās. Gribam ne tikai balstīties uz to, kas mums jau ir pazīstams un ko esam apguvuši, bet arī spert soļus uz priekšu. Jubilejā ienesīsim svaigumu, tomēr visas koncerta otrās daļas pamatā būs Šūberts. Nevienam nav jākomponē jauns darbs. Komponisti strādā ar Šūberta mūziku saskaņā ar savu izpratni par to. Man personiski Šūberts ir tuvs ar savām skumjām un gaismu. Dzīvodami laika troksnī, mēs bieži aizmirstam, ka laika mums patiesībā ir ļoti maz un to vajag piepildīt ar uzmanību vienam pret otru, mīlestību un patiesām vērtībām, nevis bižutēriju. Šūberta mūzikā tas ir ik notī.
Mūsu sarakstē pērn rudenī teicāt, ka visām programmām ir jābūt personiskām. Ko tas īsti nozīmē?
Gan klasiskajā, gan laikmetīgajā mūzikā vienmēr meklēju kompozīcijas un sadarbību ar tiem autoriem, kuri ir tuvi manai sirdij. Es nespēlēju mūziku, pret kuru esmu vienaldzīgs. Meklēju un izvēlos tikai to, kas rezonē ar manu sirdi, pārliecību un to mirkli, kurā pašlaik dzīvoju. Tikko biju turnejā trio sastāvā kopā ar pianisti Martu Argeriču un čellistu Mišu Maiski. Šīs turnejas gaitā radās nepieciešamība veltīt divus skaņdarbus Ukrainai. Tiesa, es tos atskaņoju solo. Tā mūsu programmā ienāca Ukrainas tautas bezgalīgajām ciešanām veltītais Igora Lobodas Rekviēms vijolei solo un ukraiņu komponista Valentīna Silvestrova Serenāde vijolei solo. Kas zina, kas būs noticis līdz aprīlim, bet, iespējams, jutīšu vajadzību akcentēt Ukrainas tēmu arī mūsu jubilejā. Jautājums ir atklāts. Es uzticos brīdim. Es vēlos atsaukties aktuālajam, svarīgajam, šodienai. Vēlos ne tikai izmantot jau sen uzrakstīto un atkārtot sevi, bet runāt par pašlaik būtisko.
Jūs jau agrāk zīmīgās koncertprogrammās esat reaģējis uz sāpīgiem notikumiem un problēmām pasaulē, iestājies par cilvēktiesībām un brīvību. Viena no jūsu un Kremerata Baltica pēdējo gadu programmām pat saucas Šībrīža notikumu hronika.
Ne vienmēr. Es to daru tad, kad dvēsele jau tā sāp un ir tik saplosīta, ka vairs nespēju palikt malā. Taču neesmu politiķis un nekad neiešu politikā, jo šī spēle man nav saprotama. Sekoju notiekošajam, bet uz barikādēm neiešu. Es tikai meklēju veidu, kā izteikt savu mazo, kluso vārdu to cilvēku atbalstam, kuriem tas ir vajadzīgs, un tādējādi kopā ar Kremeratu pateikt visiem, kuri manī klausās, ka nedrīkstam būt vienaldzīgi. Ja esi vienaldzīgs, tas nozīmē, ka neesi mūziķis.
Pavisam nesen ar Kremerata Baltica bijām Ukrainā un piedalījāmies notikumā, pret kuru neviens nevar būt vienaldzīgs. Tā bija Marinas Abramovičas un citu mākslinieku veidotā Babijaras holokausta memoriāla atklāšana – tur pirms 80 gadiem norisinājās prātam neaptverama slepkavība, dažās dienās tika nogalināti vairāk nekā 30 000 cilvēku. Šis Babijaras upuru piemiņai veltītais koncerts bija saistīts ar Ukrainas, Vācijas un Izraēlas prezidentu tikšanos. Koncertu tieši traģēdijas vietā veidoja pazīstamais kinorežisors Iļja Hržanovskis. Orķestris no Vācijas spēlēja Šostakoviča 13. simfoniju Babijara, mēs ar Kremerata Baltica starp uzrunām spēlējām notikumam atbilstošus skaņdarbu fragmentus. Piedalījās arī čellists Miša Maiskis. Savukārt tas, kas norisinās tagad, liekot visai pasaulei baidīties par to, kas vēl notiks, satrauc ikvienu cilvēku. Cerēsim uz mierīgu risinājumu.
Vai neesat sācis savas pārdomas atkal aprakstīt grāmatā, rakstīt jaunu mūsu dzīves hroniku?
Jums ir taisnība. Es jau to daru un šajās dienās Rīgā tikos ar izdevniecības pārstāvjiem, lai runātu par iespēju mana darba "pirmo bezdelīgu" publicēt jau uz mūsu jubilejas svinībām aprīlī. Līdz ar pandēmijas sākumu man radās daudz vairāk laika rakstīšanai. Koncertu un turneju laikā tas nebūtu iespējams. Es taču arī savu pirmo grāmatu (Kindheitssplitter, 1993), kas tulkota un izdota arī Latvijā (Bērnības lauskas, 1996), uzrakstīju sava "lielā sabata" periodā, brīvajā gadā (1991/1992) pēc brauciena uz ziemeļpolu.
Ceru, ka jaunā nelielā grāmatiņa nāks klajā aprīlī. Savukārt lielā, kuru vēl rakstu, patiešām ir šī laika dzīves hronika. Tā ir ļoti personīga, bet vēl neesmu gatavs par to runāt, jo vispirms tā ir jāpabeidz. Rakstu ne jau tāpēc, ka uzskatu sevi par rakstnieku vai lielu domātāju, – man ir iekšēja nepieciešamība mūzikā un vārdos dalīties tajā, ko jūtu.
Ko jūs pats lasāt? Ko esat sev atklājis?
Lai cik tas būtu dīvaini, esmu vairāk rakstījis nekā lasījis. Tagad esmu pievērsis uzmanību rakstniekiem, kurus iepriekš nezināju. Viens no viņiem ir brits Džūljens Bārnss. Viņa brīnišķīgais, daļēji Dmitrija Šostakoviča dzīves biogrāfiskajos faktos balstītais romāns Laika troksnis/The Noise of Time (2016) ir ļoti svarīga grāmata. Tā ir aizraujoša lasāmviela, izdota arī krieviski. Turpinot aizraušanos ar Bārnsa daiļradi, izlasīju vēl citus viņa darbus, arī angliski.
Savulaik atklājāt pasaulei komponistu Mečislavu Veinbergu (1919–1996). Kādi ir jūsu būtiskākie pēdējo gadu atklājumi mūzikā?
Pianistam Likā Debargam bija ideja ierakstīt Miloša Magina disku. Mēs to izdarījām, un arī man šis autors bija atklājums. Pirmajā brīdī šķita, ka tā ir vienkārša, saprotama mūzika, bet tik un tā tai ir savs noslēpums. Es to redzu tajā, ka laikā, kad visi grib rakstīt sarežģīti un arvien sarežģītāk, ir komponisti, kuri ar mums sarunājas saprotamā valodā. Neesmu sarežģītības pretinieks, taču gribu mūzikā uzrunāt cilvēku jūtas, nevis pēc koncerta dzirdēt: "Tas bija interesanti." Tas mani nedaudz atbaida. Saprotu, ka cilvēki tā runā tāpēc, ka nav gatavi iedziļināties materiālā. Piemēram, ne visus Veinberga skaņdarbus var atslēgt ar vienkāršu atslēgu. Ar Maginu ir citādi: man to parādīja Likā Debargs, un es ieraudzīju šajā mūzikā kvalitātes, kuras man ir tuvas, piemēram, neviltotu, sirsnīgu patiesumu.
Komponisti mēdz aizmirst, ka mūzika tomēr ir jūtu valoda, un slēpjas aiz sarežģītām skaņu kombinācijām. Taču ir komponisti, kuri tā nerīkojas. Piemēram, man ļoti tuvais Arvo Perts un mans klasesbiedrs Georgs Pelēcis. Es vienkārši nosaucu tos, kuri pirmie nāk prātā, ja domājam par vienkāršību un vienlaikus – vēstījuma jēgu. Domāju, ka Georgs Pelēcis, kurš arī šogad atzīmē 75 gadu jubileju, tiecas tieši pēc šāda vēstījuma: dalīties ar kaut ko ļoti dārgu, bet paveikt to ar vienkāršiem līdzekļiem. Lūk, šis ir tas sirsnīgais patiesums, kas man ir tuvs.
Ar Mečislava Veinberga mūziku liktenis mani saveda kopā diezgan vēlu. Es nožēloju, ka tajos gados, kad pats dzīvoju Maskavā un būtu varējis viņu vērot uz skatuves vai mana slavenā skolotāja Dāvida Oistraha klasē, vēl biju pietiekami stulbs, lai viņu nenovērtētu… Tolaik mani vairāk interesēja mūsu avangards – Alfrēds Šnitke, Sofija Gubaiduļina, Valentīns Silvestrovs, ar kuriem biju priecīgs sadarboties. Veinbergu atklāju tikai pirms kādiem desmit gadiem, kad, meklējot repertuāru orķestrim Kremerata Baltica, uzdūros veselai rindai lielisku viņa skaņdarbu. Jo tālāk meklēju, jo vairāk atradu. Veinbergs nekādā ziņā nav otrās šķiras komponists, kas līdzīgs Šostakovičam. Viņi bija lieli draugi un domubiedri, taču Veinberga mūzikai ir savs rokraksts, sava valoda. Esmu laimīgs, ka kopā ar Kremerata Baltica, Birmingemas simfonisko orķestri un diriģenti Mirgu Gražinīti-Tīlu ierakstījām viņa 21. simfoniju Kaddish, jo tā ir – nekautrēšos teikt – īsts šedevrs! (Minētais Veinberga 2. un 21. simfonijas ieraksts 2020. gadā ieguva žurnāla Gramophone un citas prestižas balvas – I. L.)
Pēdējos gados esmu daudz ierakstījis Veinberga mūziku. Šomēnes nāk klajā albums, kurā esmu ieskaņojis trīs viņa sonātes. Tā ir ļoti sarežģīta, bet ļoti vērtīga mūzika. Ja runājam par sešām Baha vijoļsonātēm kā par ievērojamu mūzikas kultūras vēstures pieminekli, trīs Veinberga vijoļsonātes var likt tām blakus.
Vai jums ir būtiski mūzikā sastapties ar domubiedriem?
Noteikti. Turklāt kā domubiedrus es izjūtu ne tikai laikabiedrus, bet arī Bahu, Bēthovenu un Šūbertu. Tas ir manu muzikālo tieksmju pamats. Šūberts ir viens no maniem vismīļākajiem komponistiem, tāpēc viņa mūzika būs nozīmīga mūsu jubilejas koncerta daļa.
Ja runājam par izpildītājmāksliniekiem, mani aizrauj mūziķi, kuriem ir savs rokraksts, kuri nevis nodarbojas ar copy–paste, bet meklē jaunu pieeju un rok dziļāk, nevis vienkārši tiecas pēc spoža izpildījuma. Mūsu uzdevums ir kalpot mūzikai un komponistiem, nevis sev pašiem. Mūzika galu galā nav tāpēc, lai mēs to vienkārši izmantotu savās interesēs. Ar tādiem māksliniekiem man nav pa ceļam. Mēs tikai darām dzirdamu skaņu pasauli, kura mūs bagātina. Tie izpildītājmākslinieki, kuri velk deķīti uz savu pusi, man ir sveši pašā saknē, par spīti talantam un popularitātei. Aizmirstot, ka viņi ir kalpotāji un koncentrējoties tikai uz sevi, viņi nodod savu talantu. Par to jau esmu rakstījis savā grāmatiņā Vēstules jaunajai pianistei, kas ir neliels ceļvedis manā attieksmē pret mūziku.
Man vienmēr ir prieks atklāt jaunus vārdus. Ar jaunajiem mūziķiem bieži satiekos Kronbergas akadēmijā Vācijā. Tur jau divdesmit gadu notiek kamermūzikas festivāls, kurā piedalās jaunieši no visas pasaules. Tieši pēc savas dzimšanas dienas došos uz Kronbergu, lai kopā ar Vācijas kolēģiem noklausītos četrdesmit jauno mūziķu un izvēlētos divdesmit mūziķu festivālam, kas notiks maijā.
Pērnvasar atzināt, ka visspilgtākais notikums pagājušajā gadā jums bijis jaunās vienības Kremerata Lettonica izveidošanās ar pieteikumu vispirms Vācijā un pēc tam arī Kanādā.
Vienmēr ar lielu prieku runāju par Kremerata Lettonica, jo tās izveidošana bija nepieciešams solis pandēmijas sākumā, kad valstu robežas bija slēgtas un mūziķi no Lietuvas nevarēja atbraukt pat uz Latviju. Lai vispār varētu turpināt kaut ko darīt, Kremerata Baltica sadalījās divos mazākos ansambļos – Kremerata Lettonica un Kremerata Lituanica. Katrs darbojās savā valstī. Tā kā sevi vienmēr identificēju ar Latviju, atradu iespējas kopā ar Kremerata Lettonica doties uz Baha festivālu Ansbahā un pēc tam uz vairākiem kamermūzikas koncertiem Kanādā. Ar lietuviešiem vasarā spēlējām koncertu Palangā, tikko atgriezos Rīgā no kopīgas uzstāšanās festivālā Gštādē, kuru savulaik pats vadīju. Abi mazie ansambļi ir Kremerata Baltica pandēmijas laika bērni, bet tie ir veselīgi. Viņi turpina darbību katrs savā zemē, tomēr mūsu pamatmērķis ir būt visiem kopā – Kremerata Baltica.
Ar jums un Kremerata Baltica ir kā padomjlaikos populārajā Majakovska dzejolī: "Runājam – Ļeņins, domājam – partija" un otrādi?
Par to padomjlaiku beigās bija lieliska, trāpīga anekdote: runājam – Ļeņins, domājam – partija, sakām – partija, domājam – Ļeņins, un tā jau septiņdesmit gadu domājam vienu, bet runājam pavisam ko citu.
Vai pats būsiet klāt Kremerata Baltica koncertā Liepājā 18. februārī?
Labprāt tur būtu, bet man tieši tajās dienās ieplānoti koncerti Anglijā un Itālijā kopā ar Ģiedri Dirvanauskaiti un Georgiju Osokinu. Pirms tam kopā ar Kremerata Baltica dosimies uz Maskavu, kas mani pašlaik nevilina, taču mums jau sen bija ieplānots sešās izrādēs parādīt jau pirms vairākiem gadiem kopā ar klaunu Slavu Poluņinu radīto projektu Sniega simfonija. Ceru, ka izrādes notiks, jo tikko uzzināju, ka vienam no mūsu mūziķiem ir pozitīvs Covid-19 tests… Nedod Dievs, vēl kāds…
Visu laiku dzīvoju "būs vai nebūs" režīmā, taču esmu laimīgs, ka pirms šī pārsteidzoši grūtā un nesaprotamā pandēmijas perioda paspēju ierakstīt Veinberga sonātes, kā arī sonāti divām vijolēm kopā ar latviešu vijolnieci – vienu no Kremerata Baltica līderēm Madaru Pētersoni. Pandēmijas priekšvakarā paspēju ierakstīt arī Veinberga Vijoļkoncertu. Starp citu, tieši šis ir skaņdarbs, kuru neiemīlēju no pirmā skatiena, taču, iedziļinoties partitūrā, iemīlēju arvien vairāk. Man izdevās to iemūžināt Leipcigā kopā ar lielisko diriģentu Daniēli Gati un Gewandhaus orķestri. Tagad, kad viss kaut cik atgriežas savās vietās, kopā ar Gewandhaus orķestri un diriģentu Andri Nelsonu ir izdevies ierakstīt un koncertprogrammā atskaņot Alfrēda Šnitkes Ceturto vijoļkoncertu un Veinberga Ebreju rapsodiju.
Ja reiz nedosieties uz Kremerata Baltica koncertu Liepājā, kālab vispār šobrīd esat sastopams Latvijā?
Man ir tikšanās ar izdevniecību, kas laidīs klajā manu tulkoto grāmatiņu, un es arī gribēju būt klāt Kristapa Pētersona jaunā skaņdarba ierakstā, lai vēlreiz paklausītos brīnišķīgo darbu, ko viņš uzrakstījis Kremerata Lettonica.
Vai plānojat papildināt Kremerata Baltica rezidējošo solistu sarakstu?
Šobrīd par to nedomāju. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Georgiju Osokinu. Daudz spēlēju ar viņu ne tikai trio, bet arī duetā. Viņš ir izcils jaunās paaudzes mūziķis un liels draugs. Mēs viens otru ļoti labi saprotam, un ceru, ka vēl daudz ko izdarīsim. Īsi pirms pandēmijas kopā ar Georgiju un čellisti Ģiedri Dirvanauskaiti ierakstījām Bēthovena un Šopēna mūzikas albumu. Tajā spēlējam Šopēna trio un Bēthovena Trīskāršo koncertu, taču tikai trijatā – pirms simt gadiem veidotā apdarē bez orķestra. Spēlējot šo koncertu tikai trio sastāvā, atklājas Bēthovena mūzikas visintīmākā puse, tas ir Bēthovens, kas izgriezts uz āru (naiznanku). Visi mūsu jubilejas plāni, kas bija paredzēti, ierobežojumu dēļ nevar notikt, tomēr koncerti būs un jubileju Operā svinēsim visi kopā.