Tikko iznākusī kinorežisora Jāņa Streiča grāmata 1991. Tas garais cilvēkbērna gads, kas ietver apjomīgu stāstu par filmas Cilvēka bērns uzņemšanu un pavērsieniem Latvijas vēsturē XX gadsimta 90. gadu sākumā, līdz rēzeknietim Andrejam Rudzinskim – Boņuka lomas atveidotājam – vēl nav paguvusi nonākt. Viņš gaida ar nepacietību, jo esot liela interese paraudzīties uz divdesmit gadu seno Cilvēka bērna filmēšanas piedzīvojumu no Jāņa Streiča skatpunkta – tā, kā viņš savulaik to ir dokumentējis savās dienasgrāmatās un sarakstē ar rakstnieku Jāni Klīdzēju.
Joprojām vizuāli ārkārtīgi līdzīgs septiņgadīgajam Boņukam – Andrejs jau vairākus gadus ir vīrs un tētis diviem bērniem. Pēc profesijas ir nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālists. Kad atrod laiku, fotografē, dzied vīru kamerkorī Graidi un pašlaik arī filmējas jaunā kinoprojektā Rēzeknē. Viņš joprojām atceras, kā konkursā uz Boņuka lomu skaitījis latgaliski tautasdziesmu, stāstījis par vasaras piedzīvojumiem un pēdējā atlases kārtā – kopā ar kādu citu kandidātu lielījušies, jo tāds bijis uzdevums.
Atceries, par ko lielījies?
Par to, kā abi ar māsīcas vīru vasarā braukājām ar kravas mašīnu un vadājām bērnudārziem smiltis. Viņš bija palaidis mani pie stūres – tas bija mans lielākais vasaras notikums. Vēl mēs braucām zivīs – visur ņēma mani līdzi. Pēc laika sekoja telefona zvans no paša Jāņa Streiča, kurš aicināja mūs ierasties Rīgas Kinostudijā, lai pavērotu, kā bērns reaģē uz kameru, aktieriem. Es biju diezgan pārdrošs puika, sveši cilvēki manī neizraisīja pilnīgi nekādas emocijas – varēju pienākt klāt pie Jāņa Paukštello un sasveicināties – it kā simt gadu būtu pazīstami. Uzskatu, ka, aktieru grupā strādājot, tā tam ir jābūt, jo tiklīdz parādās kautrīgums vai neuzdrīkstēšanās, tu radi sev barjeru un nevari atdoties darbam pilnībā.
Iespēju nofilmēties Cilvēka bērnā uzskati par lielu dāvanu, vai tas nav tik viennozīmīgi, ņemot vērā kaut vai to, ka Boņuka tēls tev «velkas» līdzi jau 20 gadu?
Tas ir zīmogs uz pieres uz visu dzīvi. Latviešu kino tas ir zīmols – Jāņa Streiča zīmols. Vēl tagad pirms Līgosvētkiem cilvēki pienāca klāt uz ielas un sarunā pieminēja Jāni Streiču, Cilvēka bērnu un Limuzīnu Jāņu nakts krāsā.
Gandarījums ir milzīgs par paveikto, jo darbs bija ārkārtīgi grūts. Lai cilvēki nostāda sevi manā vietā pirms 20 gadiem – esmu septiņus gadus vecs, mācos skolā pirmajā klasē. Sākām filmēt ziemā 21. janvārī, manā dzimšanas dienā. Katru rītu bija jāceļas pulksten sešos, septiņos bija izbraukšana uz filmēšanas laukumu. Neilgi pēc septiņiem esam Safronovu ģimenes mājās (vieta netālu no Rēzeknes, kur tika filmēta darbība Paulānu saimniecībā), visi kārtīgi pamostas, paēd brokastis. Ar mani kopā bija kāda meitene, kura lasīja priekšā tekstu, jo pats tolaik vēl nepratu lasīt. Katru dienu strādājām līdz kādiem desmitiem. Pa visu filmēšanās periodu bija maz tādu dienu, kad savām kājām varēju pārnākt mājās – parasti mani ienesa. Emocionāli ārprātīgi izsūcošs darbs. Nesen lasīju, kā salīdzinātas profesijas: pusotra stunda aktiera darba tiek pielīdzināta astoņu stundu darbam ar lāpstu. Arī fiziski tas ir grūti – visu dienu esi kājās.
Grāmatā aprakstītās epizodes par režisora saskarsmi ar tevi atklāj to, cik smalks un sarežģīts ir darbs ar bērniem kino. Dabūja viņš ar tevi nopūlēties?
Mūsu attiecības bija dažādas, pārsvarā – kolosālas. Es apbrīnoju Streiča kungu par to, kā viņš spēja mani ievirzīt pareizajās sliedēs, jo es biju diezgan ietiepīgs – ja kaut kas negāja pie sirds, es to darīju negribīgi. Vietām filmā es to redzu, bet citi, visticamāk, nepamanīs. Es tajās emocijās jau divdesmit gadu dzīvoju – mani var piecelt trijos naktī, filmas tekstu no pirmā vārda līdz pēdējam varēšu noskaitīt.
Tas ir viens no Jāņa Streiča talantiem, ka viņš prot strādāt ar bērniem. Tur bija gan smiekli, gan asaras, gan strīdi. Jānis teica: «Viss, mēs meklējam citu aktieri!»
Jā, grāmatā bija runa par kādu Gunāriņu...
Gunāriņš bija Safronovu mājas puika, mans klasesbiedrs, kurš – nestāstīšu, kurās, – pāris vietās bija mans dublieris.
Šķiet, grāmata atklāj arī to!
Jā, man būs interesanti palasīt... Grāmatas aprakstos presē lasīju par Jāņa Streiča sakrātajām 60 pierakstu kladēm, un reizē pats sāku atcerēties – tik tiešām, viņam vienmēr bija līdzi kāds papīra gabals un rakstāmais. Jebkurā brīdī varēja tapt skices, pieraksti... Pieļauju, ka Jānis grāmatā ir pieminējis manu frāzi: «Maksājiet man miljonu – es vairs nefilmējos!» Toreiz viņš man pretī draudēja, ka meklēs citu aktieri: «Re, kur Gunāriņš ir!»
Kā juties, izdzirdējis šādu lietu?
Slikti, jo tā nebija vienīgā reize, kad uz manu pusi tika mests šāds teksts. Zini, reizēm es tiešām biju gatavs arī aiziet. Tādos brīžos mājās mani pārskaņoja, morāli tirdīja mamma, jo pusgads jau bija pagājis un ārprātīgs darbs ieguldīts. Pēc tam gāju atvainoties, pārrunājām visu un strādājām tālāk.
Kādi bija tavi priekšstati, par ko ir filma?
To es sapratu filmas pirmizrādē, kad redzēju visu no sākuma līdz beigām. Toreiz es vārdus mācījos, bet neiedziļinājos kopainā. Noskatoties filmu, es sev nepatiku. Aizgāja paškritika – tur es varēju labāk, tur pateikt citā intonācijā. Ceturtdaļu savu epizožu būtu pārstrādājis.
Vai pēc Cilvēka bērna uzfilmēšanas tev nebija domu par mācīšanos aktieros?
Bija, bet Jānis mani atrunāja – viņš man to ļoti neieteica.
Pareizi darīja?
Grūti spriest. Protams, aktiera dzīve nav nekāda medusmaize – to es jau septiņu gadu vecumā sapratu. Taču es nenožēloju, ka neesmu kļuvis par aktieri.
Grāmata biezā slānī atklāj filmas tapšanas laika notikumus valstī īsi pirms neatkarības atjaunošanas. Vai tu kā puika izjuti spriedzi pieaugušajos?
Ir tikai divi momenti, kas iespiedušies manā atmiņā. Kad braucām uz kinostudiju, uz VEF tilta bruņu tehnika stāvēja. Otrs moments bija mājās, kad sestdienā skatījāmies televizoru un pēkšņi pazuda televīzijas signāls. Pa radio kaut kādā brīdī tika paziņots, ka televīzijas tornis ir ieņemts. Domāju, ka vecāki centās neradīt spriedzi mājās un pasargāt mani, lai es īpaši nesatraucos. Kaut kāda iekšēja trauksme jau bija. Vasarā, kad apmeklēju sagatavošanas grupu skolā, notika sirēnu pārbaude. Biju saskatījies kara filmas, turklāt tajā laikā šādas skaņas man uzreiz asociējās ar bombardēšanu – kaut kas tūlīt notiks! Tagad arī ik pēc kāda laika tiek pārbaudītas sirēnas, taču mani bērni nepievērš tām nekādu uzmanību.
Vai tev pašam ir bijis kāds garš, notikumiem bagāts gads?
Salīdzinot ar Jāni, man tie gadi vēl nav tik daudz piedzīvoti... Garš gads man bija, kad četrus mēnešus dienēju Afganistānā. Tas vilkās ļoti ilgi. Sieva toreiz bija stāvoklī, tad atbraucu mājās un notika gatavošanās kāzām, piedzima meita. Arī šis gads būs ļoti garš un piesātināts notikumiem. Pagājušajā gadā tas aizsākās ar Cilvēka bērna 20 gadu jubileju, kas notika Rēzeknē, šogad sākām darbu pie spēlfilmas. Jāmēģina atcerēties aktieriskās iemaņas, pastrādāt ar balsi, žestikulāciju. Teksti ir jāmācās, kas, izrādās, tagad man ir nopietna problēma.
Kas tā būs par filmu?
Režisora Edgara Bļinova filmā Vīna vosora deļ vysu izspēlēsim ikdienas situāciju Latvijā, ar kuru gribam aktualizēt jauniešu prombraukšanas problēmu. Filmā būs uzsvērts, kāpēc viņi to dara, arī savstarpējās attiecības, jo nereti ir dzirdēts, ka ģimenes, aizbraucot uz ārzemēm, pašķiras. Nezinu, kas mums sanāks, jo visa komanda ir nepieredzējusi, arī es sevi pie pieredzējušiem nevaru pieskaitīt. Viena spēlfilma – Latgolys laikadečs – komandai jau ir aiz muguras. Par to katrs izteicām savu viedokli, un jaunajā darbā mēģinām celt līmeni.
Kā tev šķiet, vai tie XX gadsimta 30. gadu latvieši, kurus attēlojāt Cilvēka bērnā, būtu apmierināti ar savu dzimto Latgali mūsdienās?
Grūti atbildēt, jo tas ir tāpat, kā atrast atbildi uz jautājumu, kas ir laime. Katram tā citāda. Darbvietas, izmirstošie lauki ir sāpīgs jautājums, bet braukšana prom diez vai ir labākās zāles reģionam. Sāku savu profesionālo militāro karjeru apzināti, ar pārliecību, ka tur ir finansiāla stabilitāte. Ja tā nebūtu, pilnīgi iespējams, pats būtu aizbraucis prom. Pirms 20 gadiem Rēzeknē bija grandiozs Piena konservu kombināts, ko zināja visa Padomju Savienība. Rūpnīca Rebir arī tika nogremdēta, sadeldēta. Viss tiek iznīcināts, bet – ar kādu mērķi? Esam kļuvuši par patērētājsabiedrību līdz tādam līmenim, ka ražošana pašiem sev vairs nav vajadzīga – mums ir pakalpojumi. Bet, kā mēs varam kaut ko pārdot, ja mums nekā nav? Labi, ka šobrīd ir aktualizējies tūrisms – glābiņš laukos.
Fabrikas iznīcinātas, bet top koncertzāle. Kā, tavuprāt, tai veiksies?
Tai ir savi plusi, jo, piemēram, man ar bērniem nevajadzēs uz kino braukt uz Daugavpili – tas būs daudz lētāk. Bērni visu laiku prasa aizbraukt uz ķinīti. Arī uz koncertzāli es labprāt iešu. Savas pozitīvās puses tai ir, varbūt izvēlētā vieta nav tā labākā, jo ik gadu applūst, bet tas lai paliek būvnieku pārziņā.
Kas tevi šodien gandarī visvairāk?
Veselīgi bērni. Tiešām... Ziņās klausāmies, ka tiek vākti ziedojumi bērnu ārstēšanai, un domājam – paldies dievam, mūsu bērniem viss ir kārtībā. Man ir prieks, ka varu saviem bērniem nodrošināt dzīvi normālos apstākļos. Viņi netiek īpaši ierobežoti, taču pārāk daudz vaļas arī netiek dots. Puikam ir 12 gadu, vārdā Jānis, viņš aktīvi nodarbojas ar futbolu. Laurai pagaidām ir bezbēdu dienas – septembrī būs seši gadi. Nonāks gandrīz tajā vecumā, kad es sāku filmēties.
Kas vieglāk – filmēties vai audzināt bērnus?
Filmēties. Bērnu audzināšana ir grūtākais darbs pasaulē.
Atgriežoties pie Jāņa Streiča, vai viņš tev kaut kādā ziņā ir autoritāte?
Viennozīmīgi! Streiča kunga viedoklī vienmēr esmu ieklausījies, viņš man ir devis ļoti daudz padomu. Viens no vērtīgākajiem, ko mūsu pēdējās tikšanās reizē viņš bija devis, ir par to, kā bērnam iemācīt nedarīt to, ko nedrīkst. Nevajag bērnam aizliegt, priekšā liekot «ne», – nedari to, neņem šito. Tieši otrādi – viņi jāvirza uz citu pusi – dari tā, paņem to. Tas darbojas daudz efektīvāk, taču man pašam tas reti sanāk, jo ir ārkārtīgi grūti. Redz, Jānis piedalās arī manu bērnu audzināšanā, par ko man prieks. Tādi padomi ir gājuši visai dzīvei cauri. It kā sīkums, bet tā ir liela lieta.