Protams, bija visādi šķēršļi, bet rezultāts ir tuvu tam, kādu mēs vēlējāmies, – saka vēsturnieks Jānis Šabanovs, ievedot izstādes Airis, Mozus un radio. Koks Latvijas vēsturē pirmajā sadaļā Cilvēks ienāk mežā. Virs galvas savijies zaru biezoknis, un no skaidu kaudzes iznirst vienkoča laiva. Izstādes kurators stāsta, ka šajā sadaļā izstādes veidotāju iecere sadarbībā ar izstādes scenogrāfijas autoriem – dizaina studiju onlyonly studio – īstenojusies visuzskatāmāk. Gluži fiziski ir sajūtams, kā akmens laikmeta cilvēkam pirms 12 000 gadu nācies pa milimetram iekarot/atkarot savu teritoriju nebeidzamā cīņā ar dabu. Konkrētā vēsturiskā perioda laikmeta zīmes izstādes scenogrāfijas matērijā un cilvēku domāšanā (aktieri Gerds Lapoška un Mārtiņš Egliens ierunājuši pēc dokumentāliem avotiem veidotus cilvēkstāstus, kas atklāj sava laika specifiskās problēmas cilvēku attiecībās ar mežu un kokiem) turpinās arī pārējās sadaļās: Koks kļūst par vērtību, Koka laikmets sadzīvē, Koks uz konveijera, Cilvēks un koks. Jauns sākums?.
Oriģināli un laikmetīgi veidotā konceptuālā izstāde turpina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja interesi par Latvijas sadzīvē, mākslā, kultūrā un ekonomikā būtisku vietējo materiālu lietojumu vēsturiskā perspektīvā. Šo ciklu 2014. gadā aizsāka plaši apmeklētā izstāde Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens, nākotnē plānota pievēršanās mālam un keramikai.
Izstāde ir veidota pusotra gada garumā. Izstādes koncepcijas darba grupā strādājuši Jānis Ciglis, Imants Cīrulis, Aija Jansone, Sanita Kalna, Toms Ķikuts, Vitolds Muižnieks, Inta Robežniece, Jānis Šabanovs un Ingrīda Līga Virse, bet lielisko rezultātu nodrošinājis vēl daudzu dažādu profilu speciālistu darbs "aizkadrā".
KDi aicināja ar izstādi un savu ceļu vēsturē iepazīstināt izstādes kuratoru, Etnogrāfijas nodaļas galveno krājuma glabātāju Jāni Šabanovu, kuram izstāde Airis, Mozus un radio. Koks Latvijas vēsturē ir pirmais lielākais publiski redzamais darbs muzejā.
Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi! Cik sen jau strādājat Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā?
Šajā muzejā es strādāju jau piecus gadus. Pirms tam četrus gadus strādāju Ģederta Eliasa Mākslas un vēstures muzejā Jelgavā, kur iestājos darbā uzreiz pēc studijām – vēstures maģistra grāda iegūšanas. Visa mana līdzšinējā karjera ir ļoti cieši saistīta ar muzejiem, sākotnēji vairāk ar mākslas, tagad – vēstures telpu. Šī ir lielākā izstāde, ko esmu šajā muzejā veidojis. Tā ir mana debija tādā ziņā, ka šī ir pirmā izstāde, kurā esmu galvenais kurators un veidotājs.
Ko nozīmē būt muzeja izstādes galvenajam kuratoram?
Tas nozīmē, ka tas ir liels kopīgs darbs. Es to sauktu par projekta vadību, proti, darbs sākas no koncepcijas izstrādes, satura radīšanas un aizved līdz idejas realizācijai. Deviņi cilvēki strādāja darba grupā, kas saistīta ar izstādes ideju, koncepciju, saturu, bet apkārt šim kodolam ir neskaitāmas citas lietas, sākot ar finansējuma piesaisti projektam, izstādes praktisko iekārtošu, darbu ar dizaina komandu, medijiem. Kuratora uzdevums ir visu to vadīt.
Ikdienā ārpus izstāžu veidošanas jūs esat Etnogrāfijas nodaļas galvenais krājuma glabātājs. Pirms runājam par konkrēto izstādi, pastāstiet, lūdzu, kā jums radās interese par vēsturi.
Interese noteikti radās jau skolas laikā. Droši vien saistībā ar ģimeni, jo mans vecaistēvs ļoti aizrāvās ar vēsturi un mani pavilka līdzi. Man ir ļoti plašas intereses, sākot ar ģeogrāfiju, antropoloģiju un kultūru. Domājot, kur iešu studēt, prātoju, kura ir tā nozare, kurā es visvairāk varētu visas šīs lietas iepazīt, un secināju, ka vēsture ir viena no tām. Vēsturi var skatīt no dažādiem aspektiem, arī caur koku, kā šoreiz.
Viss satek kopā?
Jā, tā ir milzīga nozare, kultūra, māksla – viss, kas saistās ar cilvēku kopumā. No visa lielā klāsta varu izvēlēties, kas man liekas interesants. Varu eksplorēt dažādus virzienus. Tāpēc izvēlējos studēt vēsturi.
Vai jums ir arī ambīcijas veikt pētījumus kā individuālam vēsturniekam, vai šobrīd profesionālo gandarījumu gūstat muzeja kolektīvajā darbā?
Man noteikti ir ambīcijas vairāk nodarboties ar pētniecību, interesē procesi sabiedrībā un antropoloģija. No otras puses – izstādes veidošanas process parādīja, ka man padodas un aizrauj šādu projektu vadīšana un realizācija. Tas ir liels gandarījums, ka vari ieguldīt savu darbu, lai no viena gala līdz otram radītu kaut ko tādu, kas dod papildu pienesumu sabiedrībai. Pētījums parasti ir akadēmisks, protams, var būt arī populārzinātnisks, bet ar izstādi var uzrunāt lielu sabiedrības daļu, aktualizēt problēmas un domas un parādīt, ka vēsture ir kaut kas vairāk nekā tikai gadskaitļi grāmatās.
Izstādē ir netipiski maz eksponātu, bet tie ir tik mērķtiecīgi izgaismoti ar faktiem, tēlainību un stāstiem tādā veidā, kas informāciju padara daudz vieglāk uztveramu un apgūstamu. Ekspozīcija nav pieblīvēta ne ar eksponātiem, ne aprakstiem. Vai tāda bija iecere?
Jā. Pie manis atnāca ar domu, ka varbūt vajadzētu taisīt izstādi – mums ir daudz koka priekšmetu, un gribas pēc iespējas daudz parādīt. Mana doma ir tāda – ja citu citam blakus izstādām simt ļoti vērtīgu unikālu priekšmetu, tad tie pazūd, nevaram neko izcelt. Šajā izstādē pamatā cenšamies izstāstīt stāstu. Priekšmets pats par sevi ir tikai lieta. Svarīgākais un interesantākais ir cilvēkstāsts, kas stāv aiz šī priekšmeta. Ar šādu konceptuālu pieeju centāmies izvest apmeklētāju cauri vēsturei, kur cilvēks un koks mijiedarbojas.
Vai deviņu cilvēku darba grupā piedzīvojāt arī diskusijas par savu ieceri? Pieļauju, ka vecākas paaudzes vēsturniekiem varētu būt citādi priekšstati par izstādes izveidi?
Protams. Jebkura koncepcijas izstrāde sākas ar diskusiju par to, ko mēs gribam parādīt un pastāstīt. Šādas diskusijas un dažādu vēsturnieku paaudžu un pieredzes salikums ir ļoti vērtīgs. Ir svarīgs gan konservatīvais, materiālais, lietiskais, vēsturiskais skatījums, gan arī jaunais konceptuālais skatījums. Vēlējos salikt kopā abas lietas un radīt līdzsvarotu, modernu skatījumu uz vēsturi. Lai to izdarītu, ir vajadzīgas diskusijas.
Nevaru vien beigt priecāties par intensīvi zaļo toni, kas ir kļuvis par izstādes atpazīstamības zīmi. Pat muzeja durvis ir "iepakotas" izstādes īpašajā zaļajā krāsā. Turklāt tas nav pašmērķīgi atraktīvi, ideja ir pamatota. Izstādes grafiskā dizaina autors Kristaps Šulcs atklāšanā koši zaļo, kas pirmajā brīdī var šķist urbāni sintētisks, skaidroja ar "vēlmi radīt tiešas asociācijas ar tikko uzplaukušām koku lapotnēm, skuju koku dzinumiem, ienesot izstādē košumu, pat spilgtumu". Pastāstiet, lūdzu, par sadarbību ar dizaina studiju onlyonly studio!
No dizaina viedokļa mums ir telpa un stāsts, ir svarīgi izcelt priekšmetu un radīt sajūtu. No otras puses ir svarīgi radīt arī akcentus, piesaisti. Zaļais tonis izstādes dizainā bija piesaiste, lai izstāde būtu minimāla, bet ar odziņu. Pirmā doma ir, ka tas ir kaut kas tik spēcīgs, ka dabā jau tādas krāsas nav, bet, ja paskatāmies, kā plaukst bērzu lapas, tās ir tieši šajā ļoti košajā krāsā vistiešākajā veidā. Tas ļoti labi korelēja ar to, ka mēs runājam par koku kā materiālu un elementu mežā.
Jūsu kolēģis Toms Ķikuts izstādes atklāšanā uzsvēra, ka izstāde apzināti ir veidota no kultūrvēsturiskā viedokļa, ka stāstu par koku varējāt veidot arī no dabas vēstures, ekoloģijas un citiem skatpunktiem. Ko nozīmē kultūrvēsturiskais redzesleņķis?
Izstāde tam ir ļoti labs piemērs, savā ziņā arī unikāla ar to, ka skatāmies uz vēsturi caur materiālu. Kādreiz mēs visu laiku runājām par politisko un sociālo vēsturi, par ekonomiku, bet šajā gadījumā fokusā ir materiāla un cilvēka savstarpējās attiecības. Caur šādu vēsturiski neparastu prizmu izejam cauri vēstures procesam un savā veidā atklājam citu skatījumu uz vēstures reālijām. Runājam par koku, kas pirmajā mirklī varbūt pat saistās ar Dabas muzeju, bet tur jau tā lieta, ka cilvēks visu laiku ir klātesošs un saskarē ar visu – saspēlējas ar vidi, telpu, kurā mēs dzīvojam un kuru lietojam. Latvijas ekonomika pamatā balstās uz koku eksportu, un lielā mērā arī mūsu labklājība. Cilvēka un koka mijiedarbība ir bijusi kopš brīža, kad pirms 12 000 gadu Latvijā ienāca pirmie cilvēki un šeit vēl valdīja tundra, līdz pat šodienai. Redzam, ka tā ir arī nākotnē aktuāla virzība. Gribējām skatīties uz vēstures procesu caur jaunu prizmu.
Izstādes centrālais motīvs ir līdzsvara meklējumi starp koka izmantošanu un saudzēšanu, ekonomisko un ekoloģisko aspektu. Kā jūs pakomentētu šo vadlīniju?
Mēs runājam par savā ziņā konfliktējošu situāciju, jo cilvēks un koks vienmēr ir atradies dinamiskās attiecībās. No brīža, kad Latvijas teritorijā sāka dzīvot cilvēki, viņi ienāca vidē, kas nebija draudzīga dzīvošanai. Tā bija draudīga. Pakāpeniski, mainoties saimniecības veidiem, cilvēki mēģināja kokus un mežu pakļaut, padarīt to sev draudzīgāku un izdevīgāk izmantojamu. Šī dinamika ir gājusi cauri visiem laikiem, līdz pat šodienai, piemēram, viduslaikos, kad koks kļuva par eksportējamu vērtību, vai XIX un XX gadsimta industrializācijas periodā, kad koks bija vērtība, no kuras izgatavo visdažādākās lietas, piemēram, lidmašīnas, mašīnu korpusus, tramvajus utt. XX gadsimta sākumā dinamika bija tāda, ka kokus masveidā izcirta. 20. gados Latvijā bija vēsturiski zemākais mežainuma līmenis, tas sasniedza tikai 23 procentus. 60., 70. gados jau parādījās plastmasa, ienāca citi materiāli, un koks lēnām tika aizstāts. Šodien koks, no vienas puses, joprojām ir ekonomikai un eksportam ļoti svarīgs materiāls, no otras puses, tas ir mainījis savu nozīmi. Jau 20.–30. gados cilvēki sāka domāt par dabas aizsardzību un to, ka mums kokus vajag saudzēt. Parādījās pirmie dabas rezervāti. Savukārt XXI gadsimtā koks saistās ar ekoloģisko, zaļo kustību – runājam par kokiem pilsētā, koku kā materiālu, atjaunojamu resursu un zinām, ka mums tas ir jāsaudzē. Piemēram, viduslaikos un aizvēsturē koks bija lietisks priekšmets un materiāls, no kura pagatavo lietas, vai estētisks, piemēram, koka skulptūras, bet tagad jau ir trešā – ekoloģiskā – vērtība. Tas ir jauns aspekts.
Koka arhitektūra vēl samērā nesen tika asociēta ar graustiem un nabadzību. Taču pasaulē, īpaši Norvēģijā un Kanādā, notiek sacensība par augstāko ēku, kas būvēta no koka moduļiem. Vai to var interpretēt kā koka renesansi cilvēku apziņā, ka koks nav tikai klūgu groziņi no vecmāmiņas lauku mājām, bet kaut kas ultramoderns un inovatīvs?
Es teiktu, ka jā. Mēs bieži nenovērtējam savu koka arhitektūru Rīgā, ka mums ir šāds koka arhitektūras mantojums. Protams, ir problēma ar saglabāšanu un uzturēšanu. Tas ir naudas jautājums, tas prasa ieguldījumus. Berlīnē un citās Rietumeiropas pilsētās pēc kara daudzas koka ēkas tika nopostītas un nodedzinātas. Tas, ka mums kaut kas ir saglabājies, ir vērtība, mēs ar šo mantojumu varam ļoti lepoties.
Arī Liepājā ir tik skaista koka arhitektūra, diemžēl daudzas mājas neatgriezeniski brūk kopā.
Jā, tā ir. Mūsdienu arhitektūrā koks atkal iegūst jaunu vēsmu. Es domāju, ka Skandināvijā koks nekad īsti nav zaudējis savu nozīmību. Tas visu laiku ir bijis gan arhitektūrā, gan būvniecībā. Skandināvi ir apzinājušies tā vērtību. Mums kādā brīdī – iespējams, tas ir nācis no padomju ideoloģijas – koka izmantojums arhitektūrā un būvniecībā bija mazinājies. Vairāk tika izmantoti modernie materiāli. Šodienas arhitektūrā par koku domājam kā par ekskluzīvu lietu. Ļoti interesants Latvijas piemērs ir Ogres bibliotēka. Uzņēmumam Latvijas valsts meži Rīgā ir jauna māja, kuras arhitektūrā ir izmantoti koka elementi. Koks arhitektūrā ienāk arvien vairāk. Sākam atkal par koku domāt kā par jaunu vērtību, bet tas nenozīmē, ka pasaulē kopumā arhitektūrā koks būtu bijis aizmirsts.
Ļoti daudzas koka mājas pazuda no zemes virsas 70. gados, kad tika celti blokmāju rajoni. Arī Dailes teātrim tika upurēts vesels koka māju kvartāls.
Jā. Vēl labs piemērs ir Krievu sēta, kas pazuda, lai uzceltu Zinātņu akadēmijas augstceltni. Nevar teikt, ka tas ir kaut kas slikts. Tas vienkārši ir vēsturisks process, kas mums ir jāpēta. Ir cits vēsturiskais periods, cita ideoloģija, domāšana un citas vērtības, bet tagad esam atnākuši līdz šodienai un sākam atkal citādi skatīties un novērtēt mantojumu, kas vēl ir saglabājies.
Vai jūs varat iztēloties optimistisku scenāriju, ka vecās koka arhitektūras mājas, no kurām dažas ir īstas pērles un atrodas pat kultūras pieminekļa statusā, sagaida cilvēkus, kas tās atjaunos?
Ir cilvēki, kas to novērtē. Ir cilvēki, kas par to sāk domāt, un šodien tas notiek aizvien vairāk. Skatāmies uz piemēriem ārzemēs un redzam, kā tas notiek. Reālistiskā vīzija ir tāda – ja es gribētu nopirkt šādu māju un atjaunot, man būtu jādomā par naudu. Vai es to varu atļauties? Jautājums ir – cik liela sabiedrības daļa Latvijā to var atļauties izdarīt.
Kā savienot apziņas briedumu ar finansēm?
Jā, tas ir jautājums, bet mēs varam sākt ar apziņas briedumu un sabiedrības izglītošanu. Vispirms jāapzinās savas vērtības, un tikai tad varam domāt, kā tās nosargāt.
Tomēr, visticamāk, ir sfēras, kurās nav iedomājama atgriešanās pie koka. Diez vai jebkad vairs ieraudzīsim olimpiešus trasē ar koka slēpēm, vai ne?
Jā. Mēs gribam dzīvot ērti, visiem gribas lietot mobilās iekārtas, datorus un televizorus. Mēs vairs neatgriezīsimies laikā bez tā visa. Nav jāskatās uz koku kā materiālu, kas liek atgriezties pagātnē un lietot to tāpat kā kādreiz. Ir jāskatās, kā mēs šo materiālu varam lietot citā veidā un izmantot nākotnē. Jautājums ir par koka nākotni. Koks vairs nav tikai materiāls, no kura celt māju kā guļbūvi, tas ir ķīmisks elements, ko izmanto citos materiālos un ko pārstrādājot mēs varam radīt kaut ko citu. Aizstāt kādas plastmasas lietas un radīt materiālus, kas ir labāki nekā pašlaik pieejamie. Tā ir nākotnes vīzija. Mums nav jāatgriežas pagātnē, bet jāskatās, kur varam iet uz priekšu. Ir svarīgi domāt par līdzsvaru, ilgtspēju, par visām aktuālajām šodienas problēmām. Varbūt mēs Latvijā ar to saskaramies mazāk, jo mums ir ļoti laba situācija ar zaļu vidi, mežiem, bet globālā mērogā tā ir ļoti aktuāla problēma. Mēs visi ļoti cieši esam saistīti ar to, kas notiek aiz mūsu robežām. Mums ikdienā ir savas problēmas, un skaidrs, ka mums nav laika domāt par lielākām lietām, bet mums vajadzētu kādā brīdī apstāties un par to aizdomāties, jo tā ir mūsu un mūsu bērnu nākotne.
Šķiet, cilvēki sabiedrībā vairāk ir aizdomājušies par ūdens resursu neizšķiešanu un plastmasas patēriņa ierobežošanu. Tas gan tagad Covid-19 laikā ar uzviju ir atpakaļ, katru bulciņu iepakojot celofānā. Ko jūs teiktu cilvēkam, kurš aizdomājas, kā viņš individuālā līmenī varētu saudzēt kokus, un kurš domā apmēram tā – ar nazi tak iniciāļus mizā negriežu, ko vēl varu darīt vai nedarīt?
Pirmais – būtu labi vienkārši novērtēt, ka mums ir šāds mežs, vide, labiekārtoti parki, un izturēties ar cieņu pret šo dabisko vietu, nepiesārņot to. Varam domāt par ilgtspēju. Ja lietojam mēbeles vai materiālus, kas nav ilgtspējīgi, piedomāt, vai, nopērkot kaut ko jaunu un veco izmetot ārā, mēs šo jauno lietosim apzinīgi un ilgstoši. Ja nopērkam kaut ko lētāku, kas ātri sabojāsies, salūzīs, iedomāties, varbūt tomēr ir vērts ieguldīt mazliet vairāk un iegādāties kaut ko tādu, kas kalpos desmit, divdesmit gadus. Tās pašas IKEA mēbeles, kuru ražošanā patērē daudz koka resursu. Jautājums, cik šīs mēbeles ir ilgstošas salīdzinājumā ar īstām koka mēbelēm. Svarīgi ir novērtēt un taupīt resursus. To mēs katrs ikdienā varam darīt. Esam pieraduši, ja mums kaut kas nepatīk, izmetam ārā, paņemam jaunu. Neaizdomājamies, ka, pirmkārt, tas piesārņo vidi, otrkārt, nelietderīgi iznīcina resursu. Tā ir nākotnes problēma, kas jārisina šodien. Mēs varam domāt, kā ikdienā varam lietot taupīgāk papīru, mēbeles un kā vispār izturamies pret materiālām lietām. Sākumam pietiktu tikai cienīt un nepiemēslot mežu, darīt elementāras lietas, kas it kā liekas pašsaprotamas.
Jāatzīstas, es pati arī samērā nesen tikai sāku izmantot rakstīšanai abas lapas puses…
Jā, tā ir maza lieta, bet viss jau sākas no mazām lietām. Arī ar šo izstādi cenšamies sabiedrību uzvedināt uz domām par cilvēka un koka attiecībām un ko mēs katrs varam darīt, lai dzīvotu labākā nākotnē.
XXI gadsimta sabiedrībai ir pamats justies vainīgai par resursu pārtēriņu. Ne velti nesenajā ANO klimata pārmaiņu konferencē novembrī vairākas valstis apņēmās samazināt koku izciršanu pasaulē. Taču Normunds Stivriņš lekcijā Klimata un cilvēka nozīme koku sastāva mainīgumā Latvijas teritorijā minēja visai šokējošu faktu no viduslaikiem, kad, lai uzbūvētu vienu kuģi, kurš devās divos trijos braucienos, tika izmantoti 4000 ozolu.
Jā, bet bija arī strūgas – liellaivas, kas brauca pa Daugavu. Tās tika būvētas kravu pārvadāšanai. Strūgas atbrauca līdz Rīgai, un tās atpakaļ pa Daugavu vairs nevilka. Strūgas tika demontētas, un no tām tika būvētas mājas, tādējādi šis materiāls negāja zudībā. Ozols viduslaiku telpā ir ļoti vērtīgs materiāls. Sākotnēji ozolu ļoti daudz eksportēja – to ļoti plaši izmantoja mākslas darbu pamatnēm, eksportēja arī ozola mucu dēlīšus. Viduslaikos pamatiepakojums bija ozolkoka mucas. Jau XVI gadsimtā Latvijas teritorijā ozoli bija izcirsti, un par tiem sāka domāt kā par resursu, kura patēriņš ir jāierobežo. Kurzemes un Zemgales hercogistē parādījās pirmie likumi, kas apliecināja ozolu prioritāti, kas ir jāsargā. Sākotnēji ļoti populāra bija arī Rīgas priede, ko izmantoja mastu kokiem un ko eksportēja pat uz Portugāli. Šodien šādu priežu vairs nav.
Viduslaikos koks tika patērēts, to eksportējot un izmantojot lokālajā saimniecībā. Viduslaiku dokumentos parādās liecības, ka sāk trūkt kurināmā materiāla. Tādējādi pirmajos meža likumos XVI un XVII gadsimtā jau parādās noteikumi, ka zemnieks nedrīkst iet mežā cirst kokus kurināšanai, viņš drīkst vākt tikai kritalas.
Kurš ir izstādes senākais eksponāts?
Pati senākā ir 9000 gadu veca oša koka laiviņa jeb trauks, kas ir atrasta Brendiķu purvā. Tā ir datēta ar C14 metodi. Zinātnieku un arheologu vidū ir liels pārsteigums, ka šis priekšmets ir tik sens. Šī laiviņa kā koka priekšmets ir unikāla pat Ziemeļeiropas kontekstā. Visticamāk, tas ir kulta priekšmets – ziedojumu trauks. 4000 gadu seni airi, vairogs – no IX gadsimta. Šie visi ir pirmās sadaļas Cilvēks ienāk mežā priekšmeti, kas stāsta par to, kā cilvēks, sākot dzīvot pie aizaugušām ūdenstilpēm, iemācās izmantot koku kā izejmateriālu lietisku un sakrālu priekšmetu radīšanā un šajā procesā pakāpeniski sāk pakļaut mežu. Parasti šādi priekšmeti asociējas ar XIX gadsimta zemnieku māju, Brīvdabas muzeja etnogrāfiskajiem priekšmetiem. Atnākot šeit, var redzēt saglabājušos lūku apavus, airi vai vairogu no daudz senākiem laikiem. Tādējādi tiek lauzti uzskati par koku kā trauslu materiālu, kas ir ātri zūdošs. No vienas puses, šie priekšmeti stāsta stāstu par materiālu, no otras puses – par cilvēku, kas dzīvojis šajā senajā vidē. Viņš ir ienācis vidē, kas atrodas pie upēm un ezeriem, viņš nedzīvo mežā, jo tā ir bīstama, draudīga vide. Cilvēks savā ziņā ir konfliktā ar to, bet viņš izmanto meža resursus, lai radītu lietas un palēnām, palēnām pakļautu mežu savām vajadzībām un iecerēm.
Un pats jaunākais – 2019. gadā radītais Materia Bikes sieviešu koka velosipēds City Bike Grace?
Pats jaunākais ir koka satelīts Wisa Woodsat, bet arī šis velosipēds. Izstādes pēdējo posmu iezīmē koka dizaina velosipēds, jo gribējām parādīt koka vērtības pārmaiņas. Izvēlējāmies vienu koka dizaina priekšmetu, kurā koks ir ieguvis ekskluzivitātes vērtību. Šis koka dizaina priekšmets iemieso gan ļoti modernu tehnoloģisko procesu, kāds ir nepieciešams velosipēda radīšanai, gan dizainisku estētisko baudījumu, gan ekoloģisko aspektu. Lai uzsvērtu šo vērtības maiņu, izstādes noslēgumā ir tikai viens priekšmets, kas stāsta plašo stāstu par koka un cilvēka attiecību dinamiku šodien.
Dižkoku pētnieks un sargs Guntis Eniņš savā grāmatā Koki mājas nepamet runā arī par koku emocionālo un simbolisko nozīmi. Vai jūsu dzīvē arī ir īpaši koki, ar kuriem attiecības ir personīgā līmenī?
Jā. Man ir lauku mājas. Es nāku no Smiltenes, taču, kopš sāku studēt un strādāt, visu laiku esmu Rīgā. Pie lauku mājām vecaistēvs iestādīja ozolu, un mans tētis – katram ģimenes loceklim savu bērzu. Man ir emocionāla sasaiste ar koku. Tas ir ļoti interesants jautājums par mūsu latvisko identitāti un to, kā mēs skatāmies uz mežu, dabu un ainavu. Jautājums ir, cik lielā mērā koks ir mūsu identitātē. Skatoties vēsturē, varam redzēt, ka attiecības ir veidojušās kopš brīža, kad cilvēks ienāk vidē kopā ar koku. Un cilvēks joprojām dzīvo kopā ar koku, arī katra cilvēka ikdienas līmenī koks ieņem zināmu nozīmīgumu. Mums, tiem, kas dzīvo pilsētā, ir svarīgi, lai vide būtu zaļa – lai būtu parki, vietas, kur iziet ārā. Arī izstādē nedaudz izgaismojām parku tēmu – kad tie sāka veidoties, kādi tam bija iemesli. Ir parki, kas veidojušies kā kara rēta, ir parki, kas cēlušies no bijušajām kapsētām, ir parki, ko pilsētai dāvinājuši mecenāti. Parādās ideja par zaļo pilsētu – Rīgā rodas Mežaparks. Ja paskatāmies Rīgas kartē ar visiem parkiem – tā ir ļoti zaļa un patīkama vieta. Zaļā tēma ir viena no retajām, kas patlaban spēj padarīt solidārāku Latvijas sabiedrību. Ja Miera dārzā notiek koku izciršana, visi saskrien, uzreiz notiek kaut kāda aktivitāte. Izstādes doma ir neparastā rakursā vērst sabiedrības uzmanību uz vēsturi, vienlaikus parādot aktualitāti šodienā, ka vēsture nav tikai gadskaitļi grāmatās, bet tas viss ir ļoti aktuāli arī šodienas cilvēkam.
Izstāde
- Izstāde skatāma Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgā, Brīvības bulvārī 32
- Izstādei ir sava mājaslapa: airismozusunradio.lv
- airismozusunradio.app pieejams audiogids ar papildu stāstiem un informāciju
- Sagatavota orientēšanās spēle Rīgā Kokam pa pēdām – ģimenēm un skolas vecuma bērniem. Ceļvedi fiziskā formā vaicāt muzejā
- Pavadošās speciālistu lekcijas var noklausīties: facebook.com/LNVMuzejs
- www.lnvm.lv
- Izstāde Airis, Mozus un radio. Koks Latvijas vēsturē skatāma līdz 2022. gada oktobrim