Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Kādi ķocīši! Tur zelts griežas! Intervija ar rakstnieci Laimu Kotu

"Es pret to, ko ir uzrakstījis Pamuks, varu tikai dvest. Ja viņš ko saka, tad – dāsni," rakstniece Laima Kota pieteikusi sevi kā tulkotāju ar grandiozu darbu – Orhana Pamuka romāna Mans vārds ir Sarkans latviskojumu

Ja es būtu Orhans Pamuks, neko labāku nevarētu vēlēties. Ceru, kāda delegācija viņam aiznesīs šo grāmatu. Es ilgi sadarbojos ar šo izdevniecību, bet neatceros, ka kādu grāmatu mēs būtu lolojuši tik ļoti ilgi. Gribējās, lai būtu ne tikai labi, bet izcili, – Laimas Kotas tulkotā romāna Mans vārds ir Sarkans atklāšanas svētkos 14. augustā izdevniecības Dienas grāmata redakcijā sacīja tās literārā redaktore Gundega Blumberga.

Iepriekšējais Orhana Pamuka romāns Sniegs latviešu valodā izdevniecībā Atēna iznāca 2009. gadā. Turku literatūra kopumā Latvijā ir ļoti maz zināma. Kā īpaši izaicinošu uzdevumu gan redaktore Gundega Blumberga, gan konsultants Vents Zvaigzne min faktu, ka "Latvijā nav turku īpašvārdu, personvārdu un vietvārdu latviskošanas tradīcijas". Gundega Blumberga savu kolēģi Ventu Zvaigzni cildina kā "izcilu urķi un meklētāju", bez kura darba romāns nevarētu būt tik kvalitatīvs. Literārā redaktore grāmatu sagatavošanas procesā ir izlasījusi septiņas reizes, bet Laima Kota – visu romānu skaļā balsī. Īpaša pateicība pienākas arī Laimas Kotas vīram dzejniekam Ahmetam Kotam, kurš konsultējis visos neskaidrajos jautājumos. Kad vēlā vakara stundā viesnīcas uzgaidāmajā telpā intervijas laikā Ahmets uzbur un uz paplātes atnes mums melno tēju, Laima Kota ir lepna un smejas, ka tagad, krietnu laiku jau nodzīvojusi Turcijā, viņa varētu rakstīt ne vairs ārpusnieka skatu uz turku kultūru – Mana turku kafija, bet jau skatu no iekšienes – Mana melnā turku tēja. Bez cukura (paredzamais nosaukums darba variantā – U. A.).

Orhans Pamuks ar 1998. gadā klajā laisto romānu Mans vārds ir Sarkans kļuva starptautiski slavens, tas tulkots vismaz 60 valodās un ir viens no lielākajiem sasniegumiem, par ko 2006. gadā rakstnieks apbalvots ar Nobela prēmiju. Kopumā Pamuks ir vairāk nekā trīsdesmit literāru balvu laureāts.

Romāns vēsta par notikumiem Osmaņu impērijā XVI gadsimta beigās. Sultānam par prieku top grāmata, ko ilustrē četri izcili mākslinieki, miniatūru meistari. Bet tad vienu no viņiem nogalina. Nojaušams, ka slepkavības iemesls ir tas, ka grāmata tiek veidota tam laikam neierastā stilā, nerespektējot ilustrēšanas sensenās tradīcijas, bet sekojot no Rietumiem ievazātai apgrēcīgai modei. Britu laikraksts The Guardian rakstu par šo romānu precīzi nosaucis – Osmaņu stils? Mirt par grāmatām.

Brīdī, kad Latvijā iznāk romāns Mans vārds ir Sarkans, tā tulkotāja Laima Kota jau ir pārtulkojusi nākamo – Orhana Pamuka 2021. gadā izdoto romānu Mēra naktis/Veba geceleri. "Pamuks šo romānu rakstīja no 2016. līdz 2021. gadam. Es apbrīnoju, kā viņš varēja nojaust, ka būs pandēmija. Pamuks to apraksta," intriģē Laima Kota, bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu, vēl tik daudz kā vaicājama par romānu Mans vārds ir Sarkans.

Ko nozīmē pārtulkot Orhana Pamuka romānu Mans vārds ir Sarkans? Eksāmens turku valodā nokārtots? Turklāt – augstākajā sarežģītības pakāpē?

Ir tāds teiciens – kas svaigu asiņu ir dzēris, maitu neknābās. Pamuks ir turku rakstnieks, kurš ir šīs svaigās asinis. Viņš piemet klāt uguni un iekustina pašu turku lasošo sabiedrību. Pret viņu Turcijā ir divējāda attieksme. Vieniem tā ir negatīva, jo viņš raksta nesaprotami un garos teikumos – sāc lasīt un, teikumu beidzot, jau esi aizelsies un aizmirsis, ko viņš gribēja teikt. Otri savukārt tieši bauda šo valodas burvību. Es piederu pie otrajiem. Ja nebūtu pārtulkots Pamuka Sniegs, es par turku literatūru pat nedomātu. Nonākot Turcijā, tu nonāc pilnīgi citā vidē. Pamuks izrādās tik plaša redzesloka cilvēks, ka, sēžot savā kabinetā, viņš saprot, kas ir bijis, un uzbur to ainu. Ar jauno romānu Mēra naktis, kas iznāca 2021. gadā, Pamuks patiešām uzbūra to, kas notika pēc gadiem. Viņš to visu aprakstīja. No vienas puses – bail no tāda cilvēka. No otras – par autoru izsakās, sak, "šizofrēniķis". Man viņš ir medijs un viedais. Pamuks pieskaras kādam avotam. Varbūt viņš ir vidutājs?

Mani ļoti pārsteidza Orhana Pamuka Nobela prēmijas runa, kas bija negaidīti vienkārša un sirsnīga. Viņš runāja maza puikas neviltotībā un viedumā par to, ka galvenais ir saglabāt laimi, kādu piedzīvojis bērnībā zīmējot. Neviena vārda par intelektuāļa lomu vai atbildību globālajā sabiedrībā. Tas šķita interesants kontrasts salīdzinājumā ar viņa intelektuāli blīvajiem romāniem, kuros netrūkst dažādu kultūras un vēstures atsauču. Kāda ir Orhana Pamuka personība? Kā viņš izpaužas Turcijas kultūras telpā?

Tikko Pamuks kaut ko vēsta, tā uzreiz tas kļūst par notikumu. Bet notikumos saistībā ar politiku un reliģiju viņš neiesaistās. Viņš ir runājis to, ko neviens no viņa nav gaidījis. Romāns Stambula. Atmiņu pilsēta visiem ļoti patika, bet, kad viņš raksta par armēņu genocīdu, tas turkos izsauc nacionālas dusmas. Tieši tāpat kā pēdējā grāmatā Mēra naktis galvenais varonis, it kā vienkāršs komandieris, kļūst par visas salas vadoni un cerību. Visi, kas velk līdzi ar pirkstu Turcijas vēsturei, protams, saka – tas taču ir Ataturks (Turcijas pirmais prezidents Mustafa Kemals Ataturks (1881–1938) – U. A.), un tu par viņu ņirgājies. Bet Pamuks neņirgājas. Viņš runā it kā visu labo, bet atrod īstos vārdus, lai tu nesaprastu, vai tā ir ironija vai jau smīns.

Vai Orhans Pamuks uzstājas arī ar publicistiskām runām?

Viņš vairs nekur neuzstājas un mītiņos nepiedalās. Redzēju televīzijā sižetu, kurā notika protesti saistībā ar koku izciršanu Gezi parkā Stambulā, Beioglu rajonā. Beigās mītiņš pārauga par kaut ko plašāku – sāka runāt jau par režīma problēmām. Tur bija rakstnieki un sabiedrībā cienījami cilvēki. Žurnālists prasīja kolēģiem, kāpēc nav ieradies Orhans Pamuks, un viņi atbildēja, ka tā ir viņa personīgā darīšana, neviens neteica, ka viņš ir nodevējs vai ka ir citā nometnē. Tas bija ļoti koleģiāli. Turki bieži vien visu uztver ļoti tieši, saprot, kā ir, bet rīkojas caur trešajām personām. Grāmatā Mans vārds ir Sarkans tas varbūt tik spilgti neparādās, bet seriālos – brīnišķīgi. Vīt visādas intrigas – tā ir ļoti smalka lieta, ko turki ļoti labi prot.

Vai tulkot romānu Mans vārds ir Sarkans par XVI gadsimta grāmatu ilustratoriem Stambulā izvēlējies savas mīlestības dēļ pret miniatūru žanru un romānā ietverto diskusiju par mākslas jēgu un mākslinieka būtību?

Tieši tā. Mūsu māja atradās netālu no universitātes, kur ieraudzīju uzrakstu "Daiļās mākslas". Prasīju, kas ir daiļās mākslas. Tās ir dekoratīvās – tezhip – ziedu un vijumu kompozīcijas, atsevišķa nodaļa miniatūrglezniecībā – lappuses malu dekors, māksliniecisks Korāna rindu rotājums. Tur ir savi noteikumi un likumi, kā tu vari uzzīmēt ziediņus un puķītes. To visu es esmu mācījusies. Es varu atkārtot tikai kopijas. Kad sapratu, kas ir daiļās mākslas, nodomāju, ka man tas patiktu.

Orhans Pamuks. Mans vārds ir Sarkans. Tulkojusi Laima Kota. Izdevniecība Dienas grāmata. 2024. 527 lpp.

Arī grāmatas vāku rotā tevis darināta miniatūra. Lūdzu, pastāsti par to vairāk!

Mākslinieks Jānis Esītis no trim zīmējumiem izvēlējās vienu radošās kopijas fragmentu. Ir kāds XV–XVI gadsimta ceļojošais mākslinieks, iespējams, pēc tautības uigurs, dervišs Mehmed Siyah Kalem (Mehmeds Melnais Zīmulis), par kuru visai maz zināms, bet Topkapi muzejā Stambulā ir viņa zīmējumu oriģināli. Viņš zīmēja to, ko redzēja, būdams dervišs, klejotājs, cilvēks, kurš nav piesaistīts mājai. Universitātē mācījos miniatūrglezniecību pie pasniedzēja Tanera Alakuša, fantastiska mākslinieka, kurš strādā 35 gadus un miniatūru ir uzlicis uz jauna ceļa. Hodža – skolotājs – strādā tehnikā punktojot (noktalama) un svītrojot (tarama).

 Attēlā – Mehmeda Melnā Zīmuļa zīmējuma radošā kopija Laimas Kotas darinājumā. Fragments no tās ir izmantots Jāņa Esīša veidotajā grāmatas vāka noformējumā. "Tu sēdi un dresē sevi, patiesībā – mācies elpot. Ja kanons nav izpildīts, tad tā nav pareiza miniatūra," – Laima Kota Stambulas Universitātē ir apguvusi miniatūrglezniecību. Foto – no Laimas Kotas personīgā arhīva 

Šodien miniatūrglezniecības studijās arī māca tikai klasiskos kanonus? Vai iespējama arī improvizācija un pašizpausme, par ko tik daudz tiek spriests tava tulkotā romāna lapaspusēs?

Paņemam vienu kopiju un sākam mācīties zīmēt līniju, kura ir milimetru bieza. Veselas desmit lapas jāsazīmē ar aplīšiem, kur līnija ir kā mats. Visiem jābūt vienādiem kā zaldātiņiem. Tu sēdi un dresē sevi, patiesībā – mācies elpot.

Vai tavs brīvais, radošais gars pret to nesaceļas?

Ja kanons nav izpildīts, tā nav pareiza miniatūra. Ir jāuzzīmē desmittūkstoš lapiņu pa labi un desmittūkstoš – pa kreisi. Tad, kad iezīmēju kaut ko "radošāk", mana skolotāja uzreiz prasīja: "Un kas šitas ir?" Es: "Lapiņas." Viņa atbild: "Es tev tā nemācīju." Man bija jāiemācās tas, ko skolotāja saka.

Ceru, ka tevi vismaz nesita?

Jā, ar falaku (romānā minētais peramais soda rīks – U. A.). Nē, paldies Dievam, viss ir citādi, bet, ja es eju mācīties Austrumu mākslu, man ir jāpieņem pastāvošie noteikumi. Pēc tam jau varēja ielikt iekšā klasiskās zīmēšanas un glezniecības zināšanas.

Kā miniatūras žanrs ir evolucionējis? Vai kanoni joprojām ir dzelžaini stingri, un vai mūsdienu mākslinieki spēj turēties pretī kārdinājumam tomēr pievienot savu stilu un izpratni?

Protams, paņem daudz ko no jaunā, bet kanoni tomēr ir jāievēro, citādi tā nav miniatūra. Tagad miniatūra vairs nav 14 reiz 18 centimetru izmērā, grāmatas lielumā. Miniatūras radās kā ilustrācijas grāmatām, stāstam, bet tagad tās dzīvo atsevišķi savu dzīvi. Tās var būt milzīgi lielas un ļoti maziņas.

Vai ir nākuši klāt arī jauni sižeti?

Jā, sieviešu problēmas. Piemēram, manu kursabiedreņu darbos ļoti daudz bija: sieviete, kura cieš, sieviete, kura gaida. Sievietes pasaule. Arī kompozīcijas ir interesantas, bet tā ir pilnīgi cita lapaspuse miniatūru glezniecībā.

Atgriežoties pie romāna Mans vārds ir Sarkans – stāsta gan dzīvie, gan mirušie, gan cilvēku, gan lietu pasaule. Runā arī suns, zirgs, viltota nauda un pat sarkanā krāsa – tā ir viena no suģestējošākajām grāmatas nodaļām. Kā tu raksturotu romāna formu?

Kad lasīju, domāju, ka ikviens var būt romāna varonis un ikviena mazo balsi pēkšņi var ielikt miniatūrā, zīmējumā, ko pasniegt sultānam. Vai tas ir nolūzis koks, ar kuru dervišs vai zinību vīrs kaut ko dara, vai zirgs karos vai darbā. Ak Dievs, cik skaisti Pamuks to apraksta! Arī sievieti, ko tēlo vīrietis, kurš saka – es savā dzīvē esmu redzējis četras sievietes, ļoti daudz.

Vai varētu teikt, ka romāna kompozīcija ar daudzo tik dažādo stāstnieku skatpunktiem imitē mozaīku?

Jā, puzle. Tā ir fantastiska metode! Sižets iet uz priekšu, darbību, kas notiek, tu saproti, un tas viss notiek īsā laikā.

Žanru sablīvējums arī ir iespaidīgs – no viena burlakgabala, kā teici, līdz intelektuālai diskusijai par mākslas vēstures jautājumiem. Pa vidu vēl mīlas un kaislību stāsti un etnogrāfija, atklājot XVI gadsimta turku sadzīvi un dzīves stilu.

Jā, vai arī reliģiskie jautājumi – bailes no Austrumiem un bailes no Rietumiem. Tas pārsteidz, bet, dzīvojot Turcijā, man visu laiku griežas ausīs, kad dzirdu sakām – "kā Eiropā", "kā frančiem". Jāņogas, piemēram, turki sauc par franču vīnogām. Viss, kas nāk no frančiem, viņiem ir nepareizs. Grāmatā Pamuks arī piemin frančus, jāsaprot, ka tie ir domāti ārzemnieki kā tādi, tātad nepareizie. Es izdevniecības vadītājai Dacei Sparānei teicu, ka zemsvītras piezīmes tomēr ir jāliek, jo lasītāji citādi nevarēs saprast. Sanāca 206 paskaidrojumi, kam romānā it kā nevajadzētu būt. Zinu, ka cilvēki šodien paši vairs nemeklēs neskaidro un nesaprotamo. Rēķinājos arī, ka Tūkstoš un vienas nakts pasakas vairs zina tikai retais.

Vai tu turku vēsturi un kultūru pārzini jau tik labi, ka varēji radīt šos paskaidrojumus bez piepūles vai nācās arī nodarboties ar pētniecību?

Es meklēju avotos. Uzmācos Ilmāram Zvirgzdam par akojunlu un karakojunlu ciltīm, jo viņš to pārzina. Vairākus jautājumus vaicāju arī savam vīram, dzejniekam Ahmetam. Viņš, piemēram, teica, ka viss, kas atradās aiz Persijas, skaitījās svešas zemes. Bija brīži, kad lasīju un sapratu, ka rakstītajā ir ielikta kāda cita nozīme. Piemēram, ja vīri samērās ar cepurēm, latviešu versijā tas būtu, ka samērās ar gailīšiem. To visu prasīju Ahmetam – sēdējām, runājām, zīmēju. No sākuma šķita pilnīgs trakums, bet tad atklāju, ka ir guglonkuļi un tantes, kas man var visu pateikt. Man pašai bija ļoti daudz atklājumu.

Pastāsti, lūdzu, kā tev gāja ar mantu kambara detalizētā apraksta tulkošanu! Tur vārdā ir nosaukts pēdējais ķocītis.

Kādi ķocīši! Tur zelts griežas! Zobeni vai Muhameda bārdas sari, lūdzu! Kā Pamuks apraksta tos spilvenus, zeltus, sudrabus un dārgumus, kas ir sakrauti, apputējuši un appelējuši. Un kā vispār tajā mantnīcā, ko sargā viens mazliet indīgs kuprītis, ieiet iekšā. Silvija Brice šopavasar pārtulkojusi grāmatu Ciglītis, kurā amerikāņu rakstnieces Donnas Tartas apraksti ir tikpat bagātīgi. Es Brices tulkojumā ar visu būtni jutu, ko tas nozīmē, ka rakstniece apraksta instrumentus, vienalga – galdnieka, mēbeļu restauratora vai mākslinieka.

Orhans Pamuks raksta ļoti vizuāli un kinematogrāfiski. Droši vien tas izriet no tā, ka viņš pats vēlējies būt gleznotājs un no 7 līdz 22 gadiem intensīvi nodevies zīmēšanai?

Jā. Viņš romānā Stambula. Atmiņu pilsēta ļoti skaisti apraksta, kā viņš ar savu draudzeni, pirmo mīlestību, ir gājis uz sultāna Dolmabahčes pili un viņi skatījušies gleznas, gleznas, gleznas. Viens no sultāniem bijis Aivazovska fans. Stambulā ir ļoti liela un laba Aivazovska jūras gleznas kolekcija. Orhans Pamuks gribēja būt gleznotājs, bet viņa mamma bija redzējuši ļoti pazemojošu ainu, kā pret kāda talantīga mākslinieka gleznu bija izturējušies pircēji – te rozes par sarkanu, te ūdens par slapju. Un mākslinieks skatījies suņa acīm – lūdzu, nopērciet, lūdzu, nopērciet! Man ir jāmaksā par elektrību un bērni jāsūta skolā, un sievai vēl zelta gredzens jāuzdāvina. Mamma teica – tikai ne mākslinieks! Es negribu, ka tu lūdzies. Mamma dēlu atrunāja, lai viņš nebūtu mākslinieks, bet jaunāko grāmatu Pamuks tomēr ir ilustrējis pats. Viņš ir iztēlojies savus varoņus un uzzīmējis. Es viņu ļoti labi saprotu, jo, kad rakstīju grāmatu par Anšlavu Eglīti – Cilvēks ar zilo putnu, redzēju savus varoņus kā fotogrāfijās un uzzīmēju. Man tur kaut ko teica, ka ne tā, bet es centos! Eglīša degunu zīmēju, zīmēju, kamēr sanāca tāds, kāds viņam ir.

Tev nācās tulkot arī visādus krāšņus krāsu apzīmējumus, man vismīļākais ir "zoss mēslu tonis". Pastāsti, lūdzu, kā gāja ar šo uzdevumu!

Zoss mēslu tonis bija eksāmena uzdevums. Miniatūru glezniecībā pasniedzējs Alakušs, tulkojumā – baltais putns, eksāmenā mums lika vienā reiz pusotrā centimetrā spalvošanas tehnikā uzgleznot kaķīti. Mēs tā gleznojām! Tas bija jāizdara pusotras divu stundu laikā. Tu sēdi un zīmē – pik, pik, pik, actiņas, smaidiņu, ūsas, spalviņas! Un kaķītis tev izripo tajā vienā centimetrā, fantastiski! Nākamajā eksāmena uzdevumā hodža, skolotājs, nosauca dažādas krāsas, un mums tās krāsas bija jāuzzīmē. Bija gan zosu mēsli, gan pelēkais rīts, visvisādas krāsas. Tika pārbaudīts, vai students pratīs atšķirt dažādu toņu zilo, tev ir jātiek klāt īstajam tonim.

Kas lasītājam jāzina par krāsu simboliku? Ko izsaka sarkanais?

Dzīvība, kāzas, karš, asinis. Ko nu es tagad atkārtošos. Es pret to, ko ir uzrakstījis Pamuks, varu tikai murmināt. Ja viņš ko saka, tad – dāsni. Pilnīgi tāda sajūta, ka viņš pats kā grāmatas varonis Kara ir iegājis mantu kambarī un visu to redz.

Kādas tev kā XXI gadsimta radošai baltiešu sievietei bija pārdomas nemitīgajā diskusijā par mākslinieka lomu un sūtību? Vai stils un pašizpausme tiešām ir egocentriska rietumnieku kaprīze? Vai pareizāk būtu pieslēgties kādam dievišķam mūžīgajam avotam?

Mūžīgais avots parādīsies, ja tu ievērosi skolu. Ja tu jauksi šīs skolas kopā, var sanākt ķīselis. Tas būtu tā, kā operdziedātāja pēkšņi sāktu dziedāt tautas bolsā. Nu labi, var. Bet jaukt kopā? Viņa stāv pompadūra stila kleitā – tas neiet kopā. Austrumos dzīvojot, es saprotu, ka ir jāievēro skolas, kas jau ir atrisinājušas šos jautājumus. Daudzi mokās un domā. Nevajag parakstu, jo Visaugstajam tu esi palīgs, lai parādītu, kā viņš redz pasauli. Viduslaikos tak mākslinieks bija amatnieks un krāsoja baznīcas.

Mums mākslinieks tomēr saistās ar individuālu personību un oriģinālu rokrakstu. Arī visas tavas grāmatas ir parakstītas.

Jā, protams. Dzejnieki Turcijā savu laiku parakstījās La Edri (mākslinieki un dzejnieki šo vārdu raksta ar arābu burtiem – U. A.). Tas nozīmē – neviens un viss. Ja tu tā biji parakstījies, piederēji pie brālības, kas glezno, izceļot nevis sevi, bet stāstu, vēstījumu. Darbam ir jābūt tik pilnīgam, jo to taču ir zīmējis Visaugstais – domājis, kompozīciju taisījis. Tu paņem kopiju, tur viss jau ir zināms. Ir milimetru plats rāmītis, to sauc par Jēru. Nākamais rāmītis ir divus milimetrus plats, un to sauc par Vilku. Viss kopā tas veido Žogu. Veidojot kompozīciju, man tas ir jāņem vērā. Man pasniedzēja iedeva kopiju, kurā ir redzams sultāns Suleimans ar dēlu pirms dēla nogalināšanas. Viņi sēž, tēvs ir novērsies, jo viņš zina, ka dēls nākamajā rītā ar zīda striķīti tiks nožņaugts. Zīmējot kopiju, tu pēkšņi saproti, kā ir veidota kompozīcija, – tā ir spirāle. Tur ir pieci punkti, kuros mēs visu redzam. Viens gleznotājs izveido kompozīciju, nākamais – glezno sejas. Ir tāds, kurš glezno tikai ziedus un kokus.

Specializējas tikai vienā funkcijā?

Jā. Grāmatā ir pieminēts mākslinieks, kurš glezno tikai zālīti ar piecām skariņām. Tā ir klasika. Miniatūras glezno autoru kolektīvs. Kādam no viņiem ir uzdevums zīmēt sultāna tērpus, un viņš zina katru kroku, kādai tai ir jābūt. Tagad mākslinieki dara visu. Pieķeras vienai kompozīcijai un visu arī paši pabeidz.

Vai kaligrāfijas apguve ir nošķirta no miniatūru glezniecības?

Manas kursabiedrenes mācījās visu, bet pēc tam specializējās. Es pati gatavoju tinti! Un es saprotu, ko viņi romānā runā par tušu. Tušu gatavo tā: mošejās apgaismojumam lampās – iekarināmos stikla traukos – dedzināja eļļu, uz stikla lampu malām sakrājās sodrēji, ko sajauca ar arap zamki (t. s. arābu sveķi, kaut kas līdzīgs kolofonijam, ar ko vijolnieki ieziež lociņa stīgas). Tu paņem šos sodrējus un traukā ar pirkstu, jo tas ir visjutīgākais, stundu maisi sajauktus ar arābu sveķiem. Tu sēdi un maisi, maisi, maisi, maisi un maisi. Arī zeltu tieši tāpat samaisa, to sajauc ar pirkstu, nevis ar otu vai vēl kaut ko. Svarīgi, lai nebūtu piejaucies neviens krikumiņš, lai varētu iemērkt otiņu tintē un uzvilkt taisni milimetrīgu līniju. Reizēm ir tā – kaķa ūsiņai uzspiež stiprāk un tad palaiž vaļā, un tā aiziet! Perfekti ieguļas. Pirms tam ir jāuzzīmē desmittūkstoš lapiņu, lai sanāktu. Tas ir pacietīgs, liels darbs. Vīriešiem māksliniekiem ir ļoti jācenšas, jo tirgū ienāk sievietes un viņas ir pacietīgākas.

Kā caurviju motīvs romānā ir arī jautājums – kāds būtu skaistākais uzzīmētais zirgs. Vai tu esi mēģinājusi zīmēt zirgu?

Es esmu zīmējusi tikai zirga kopijas. Ak Dievs, kāds man sanāca kleperis! Tu it kā uzvelc līniju, bet redzi, ka tā ir smaga. Redzi, ka muguras ieliekumam ir jābūt biezākam, tad nāk sāni, un tad aiziet skaistā pakaļa! Manus pašus pirmos zīmējumus nemaz nevar rādīt. Kad pati sāku priecāties par to, kas man sanāk, un man nav nevienam jāatskaitās – tā ir balva.

Vai, tulkojot Pamuka romānu, vietumis nevilšus uzpotēji arī savu rakstnieces stilu un intonācijas?

Tieši to pašu man prasīja arī Gundega (redaktore Gundega Blumberga – U. A.): "Tā, Laima. Vai viņš tiešām tā visus uzrunā?" Zvēru! Tā tiešām bija. Pamuks tiešām tā uzrunā lasītāju – jūs, kas mani klausāties. Dace Meiere man pateica dažus pamatakmeņus, pa kuriem es varēju pārlēkāt. Viens no tiem bija – ir jātulko tā, lai saprastu latviešu lasītājs. Šajā gadījumā – es domāju, ka Pamuks stāstītu tieši tā, kā ir pārtulkots. Tur es nevarēju neko daudz piepušķot. Man ir laba latviešu valodas izjūta. Es jūtu, ka šajā vietā drīkst būt tas bezgaumīgais vārds.

Grāmatas atklāšanā teici, ka tev kā rakstniecei šobrīd ir klusuma brīdis, ka vairāk gribas lasīt visu lielisko, kas jau ir sarakstīts. Tā ir?

Tā ir. Es jūtos kā sieviete dzemdētāja, kas jau ir pārtulkojusi otro grāmatu. Nu ko jūs mani trencat?! Turklāt Dace Sparāne man pateica – lai es tulkojumu varētu izlasīt ar svaigu aci, tagad labāk nelasīt neko citu. Paldies Dievam, ka man ir melleņu dārzs. Tas arī acīm ir labi.

Vasarās tu dzīvo savos laukos Latvijā?

Jā, jau trešo vasaru esmu savos laukos melleņu dārzā. Man gribas, lai dārzs dzīvotu un būtu skaists. Viss ir izravēts. Esmu Mežāzis – dod rakt desmit stundas vienā vietā! Ahmets ļoti respektē, ka Latvija man ir tik svarīga. Viņam, protams, kāds uzprasa – kā, Ahmet, tu viens pats? Apmēram tā – kas tev zeķes mazgā? Viņš ir atbildējis – es sūtu uz Latviju, un sieva tīras sūta atpakaļ. Ir, kas notic, ka tā notiek (smejas).

Pastāsti, lūdzu, par savu skaisto goda tērpu! Tu pati izšuvi tos putniņus?

Jā. Bieži vien ir tā, ka cilvēki nezina, kā tikt pāri lieliem pārdzīvojumiem. Man 2018. gadā nomira mamma. Nu kā cilvēks var justies pēc mammas nāves... Es zināju, ka dzīve iet uz priekšu un tā tālāk, un es sāku izšūt. Diedziņu pie diedziņa. Tas ir mans izšuvums. Atradu putniņus, paskatījos, kā tos izšuj. Sapratu, ka rokas man ir par pliku un vajag piešūt klāt šādas manšetes.

Iedvesmojoši.

Jā, iemācījos šūt arī mēteli ar oderi. Uz mēteļa izšuvu bezdelīgas, jo tie bija manas mammas bērnības putni. Kad to visu pabeidzu, bija pagājuši divi gadi un jutos jau pavisam citādi.

Laima, tevī ir tik daudz radošās enerģijas, ka dāsni pietiek gan dzīvei, gan rakstniecībai. Kur tu to ņem un kā uzturi?

Nu, kā. Kādreiz jau pulveris arī pazūd, un tad tu esi beigts. Bet pēc tam... Man patīk gan process, gan rezultāts. Cilvēki īsti nenovērtē fiziskā darba strādāšanu. Pēc tam kad esi norāpojis vagu simts melleņu stādu garumā – man ir seši tuneļi, katrā pa četrām vagām –, tu redzi, cik ir skaisti. Un, apgriežot krūmiņus, redzi, kā tie saņemas un zied, un ogas būs! 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Rīgā izskanēs Trio Palladio jaunā programma

Lielās Mūzikas balvas laureāts Trio Palladio (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) šī gada decembrī sniegs divus koncertus Rīgā — 7. decembrī plkst. 19.00 mū...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja