Ekrānā ir redzams, kad viņa domā, – par Izabellu Ipēru ir teicis režisors Žans Liks Godārs. Leģendāro aktrisi ir grūti pārsteigt ar komplimentiem, bet šo Godāra frāzi viņa atceras ar cieņu un pateicību. Daudzas Izabellas Ipēras lomas, kas nospēlētas vairāk nekā piecdesmit gadu ilgajā karjerā, ir kļuvušas par kino klasiku un vēstures faktiem. Aktrise uzsver, ka filmēšanas laukumā vienmēr ir bijusi pārliecināta par savām spējām un neviena režisora priekšā nav jutusies apmulsusi. Mulsums un bailes ir jāatmet, citādi aktiera darbs kļūst neiespējams.
Par aktiermākslu Izabella Ipēra zina visu. Profesionālisms un pārliecības sajūta ļauj viņai darīt to, ko neuzdrošinās citas mākslinieces. Spilgtākie piemēri – Mihaela Hanekes psiholoģiskā drāma Klavierskolotāja/La pianiste (2001) un Pola Verhovena erotiskais trilleris Viņa/Elle (2016). Pati Izabella Ipēra vērš uzmanību uz to, ka nekad nav spēlējusi maigus raksturus – viņas varones vienmēr ir spēcīgas. Savukārt režisori, ar kuriem aktrise ir sadarbojusies, nav bijuši sentimentāli un nav centušies rādīt cilvēkus labākus, nekā tie patiesībā ir (tāda, viņasprāt, ir bijusi Kloda Šabrola rokraksta iezīme). Izabella Ipēra vairākkārt ir atkārtojusi, ka pirms filmēšanas daudz nedomā – kad tiek ieslēgta kamera, viņa sāk tēlot. Šis process ir intuitīvs, un aktrise iztiek bez ilgām diskusijām ar režisoru: "Man parasti nepatīk, ja režisors pasaka par daudz. Haneke, Šabrols un Verhovens man nekad neko nav teikuši, neviena vārda."
Šogad martā uz Francijas kinoekrāniem ir iznākušas divas jaunas filmas ar Izabellu Ipēru. Pirmā no tām ir franču režisora Žana Pola Salomē Sindikāliste/La syndicaliste/The Sitting Duck (2022), kas ir sociāla drāma un trilleris vienlaikus. Filma ir balstīta patiesos notikumos, kas aprakstīti 2019. gadā iznākušajā Karolīnas Mišelas-Agirras grāmatā. Tas ir dramatisks biogrāfisks stāsts, kura galvenā varone ir Morīna Kernē, bijusī galvenā arodbiedrības pārstāve Francijas kodolenerģijas uzņēmumā Areva. Viņa ne tikai cīnījās par darbinieku tiesībām, bet 2012. gadā arī sacēla trauksmi, atmaskojot slepenus augstākā līmeņa darījumus, kas satricināja visu nozari. Morīna Kernē drosmīgi cīnījās ar Francijas valdības ministriem un koncerna vadītājiem, cenšoties atklāt viņu mahinācijas un aizstāvēt vairāk nekā 50 000 darba vietu. Kādu dienu Morīnai Kernē vardarbīgi uzbruka viņas pašas mājās. Izmeklēšanas gaitā policijai radās aizdomas, ka uzbrukumu un izvarošanu viņa ir inscenējusi pati. No upura sieviete kļuva par aizdomās turēto.
Morīnas Kernē lomu spēlē Izabella Ipēra, un šajā tēlā ir jūtama līdzība ar viņas bezbailīgo, bet trauslo un noslēpumaino varoni filmā Viņa. Pati Morīna Kernē atzīst, ka ir bijusi ļoti satraukta, skatoties drāmu Sindikāliste, un seansa vidū pat izgājusi ārā no zāles: "Pēc tam divas nedēļas man bija nelabi. Es atkal atcerējos, cik vardarbīga bija iebiedēšana, ko tajā laikā piedzīvoja mana ģimene."
Otrais sezonas jaunums ar Izabellu Ipēru ir mūsdienu aktīvākā franču režisora hameleona Fransuā Ozona kriminālkomēdija Mans noziegums/Mon crime/The Crime Is Mine (2023), kas ieturēta rotaļīgā retrostilā. Galveno lomu tajā atveido jaunā zvaigzne Nadja Tereskeviča – viņas varone Madlēna ir nabadzīga aktrise, kura tiek apsūdzēta slavena producenta slepkavībā. Filmā žilbina vairāku paaudžu franču aktieri – līdzās Izabellai Ipērai spēlē Andrē Disoljē, Fabriss Lukinī, Danī Būns, Rebeka Mardēra, Fēlikss Lefevrs un daudzi citi.
Neilgi pirms savas jubilejas Izabella Ipēra Parīzē atbildēja uz KDi jautājumiem.
Vai tematiski un estētiski jūs savienojat lomas, ko spēlējat? Vai, piemēram, saistāt Žana Pola Salomē jauno filmu Sindikāliste ar Pola Verhovena Viņu?
Es priecājos, ka jūs par to ieminējāties. Kamēr filmējos Sindikālistē, es nesaistīju šīs divas lomas. Tikai salīdzinoši nesen, kad sāku domāt par šo filmu, sapratu – ak, jā, tur ir kaut kas kopīgs. Filmējoties es par šādām kopsakarībām neiedomājos. Iespējams, tas notiek neapzināti. Skatoties Sindikālisti, apjautu, ka var salīdzināt šo varoņu reakciju uz to, kas ar katru no viņām ir noticis, – vēsu un mazliet atsvešinātu.
Jūsu filmogrāfijā ir vairāk nekā 140 lomu. Vai jūs pati tās atceraties? Vai paturat šīs lomas un varones savā prātā, vai tomēr izdzēšat tās no atmiņas, atbrīvojot vietu nākamajām?
Man ir labākas lietas, ko darīt, nekā domāt par nospēlētajām lomām. Protams, es nevaru tās pilnībā aizmirst, bet par padarīto vairs nedomāju.
Vai pirms Sindikālistes filmēšanas jums bija zināms jūsu varones Morīnas Kernē līkumainais biogrāfiskais stāsts?
Neko par to nezināju. Visi, šķiet, bija aizmirsuši šo stāstu, kaut precīzāk būtu teikt – tas nekad nav bijis plaši atspoguļots ne Francijā, ne ārzemēs. Grāmata, kas stāsta par Morīnas Kernē lietu, iznāca 2019. gada jūlijā, neilgi pirms pandēmijas, un nav guvusi lielu rezonansi. Režisors Žans Pols Salomē to izlasīja un nolēma ekranizēt.
Jūsu atveidotā varone filmā ne tikai cīnās par ekonomisko un sociālo taisnīgumu, bet ir arī ierauta augstāko aprindu politiskajās intrigās. Vai aktrises darbs savā būtībā arī ir politisks?
Nē, es tā nedomāju. Tas nav pareizais veids, kā raksturot vai uztvert aktieru darbu. Ja nu tikai gadījumā, ja vārdu "politisks" interpretējam ļoti plašā, vispārinātā nozīmē. Ziniet, kad pasaka vārdu "politisks", uzreiz prātā nāk aktīvisms vai kaut kas tamlīdzīgs. Kad mākslinieks sāk uzņemt filmu vai ķeras pie grāmatas rakstīšanas, viņš pirmām kārtām veido dažādas iedomātas formas, uzticas savai fantāzijai un izpaužas tēlos, un tam nav nekāda sakara ar politiku. Vismaz tāda ir mana nostāja.
Tomēr visi pievērš uzmanību tam, kādas lomas jūs izvēlaties spēlēt un kādas tēmas aktualizē filmas ar jūsu līdzdalību. Dažu filmu tapšana kļūst iespējama, tikai pateicoties jūsu iesaistei projektā. Jums ir liela ietekme!
Nu, ja jūs tā sakāt... Izvēloties lomas, es pati par to nedomāju un neanalizēju to. Tas nav mans kritērijs. Jā, varbūt cilvēki runās par šo stāstu tāpēc, ka esmu nofilmējusies šajā filmā, bet tikpat labi manā vietā varēja būt kāda cita aktrise. Tas viss ir ļoti subjektīvi, un vienu aktieri var nomainīt cits, ticiet man.
Kas jūs pārliecināja piekrist lomai Sindikālistē?
Izvēlējos šo darbu galvenokārt nevis stāsta dēļ, bet tāpēc, ka tā bija iespēja vēlreiz satikties filmēšanas laukumā ar režisoru Žanu Polu Salomē (viņu iepriekšējais kopdarbs ir kriminālkomēdija Dīlere/La Daronne (2020) – J. J.). Protams, man nebija nekādu šaubu, ka tas ir labs kinematogrāfisks materiāls – un ne jau politisku vai sociālu apsvērumu dēļ. Tas vienkārši ir interesants un kvalitatīvs materiāls spēlfilmas uzņemšanai. Šajā gadījumā var teikt, ka fikcija aiziet tālāk par realitāti. Stāsts ir balstīts patiesos notikumos, bet ne jau tāpēc es piekritu filmēties šajā filmā.
Piekritu, jo uzskatīju, ka scenārijam ir liels potenciāls un mēs varam radīt spēcīgu darbu. Ekrānā es izskatos precīzi kā Morīna Kernē reālajā dzīvē – blondi mati, brilles, rotaslietas, apģērbs – viss ir kā viņai. Vizuāli viņa ir gandrīz kā Hičkoka varone. Pirms filmēšanas es nemeklēju iespēju satikties un aprunāties ar Morīnu Kernē, bet ārējais izskats bija ļoti svarīgs tēla veidošanas elements.
Izabella Ipēra (no labās) kopā ar savas varones prototipu Morinu Kernē. Publicitātes foto
Ko jūs meklējat savā profesijā šajā karjeras posmā?
Īstenībā es neko nemeklēju. Vai nu es atrodu, vai gaidu, bet neko nemeklēju. Tas var būt gan režisors, gan loma, kas mani uzrunā. Katru reizi situācija ir atšķirīga – skatos, vai tas ir labi zināms režisors vai debitants, un no tā ir atkarīga mana izvēle. Man nav vienas shēmas, kā es izvēlos darbus.
Vai uzreiz piekritāt poļu klasiķim Ježijam Skolimovskim, kurš jums piedāvāja nelielu lomu savā filmā EO (2022)?
Ar Ježiju esam seni draugi. Pirms daudziem gadiem mēs gatavojāmies vienam citam kopdarbam, kopš tā laika uzturam sakarus. Kad viņš man piedāvāja šo epizodisko lomu filmā EO, es nodomāju – tas tomēr ir Ježijs Skolimovskis, man ir jāpiekrīt. Filmas galvenais varonis ir ēzelis, un es arī tēloju kopā ar ēzeli, bet filmā šīs ainas nav. Man ir ļoti žēl. Varbūt tā būs iekļauta filmas DVD, jo tā ir laba aina.
Jūsu lomas filmās Viņa un Sindikāliste, kurās varone cieš no seksuālas vardarbības, ir aktuālas arī kustības #MeToo kontekstā.
Esmu spēlējusi ļoti daudzveidīgas lomas arī pirms tam... Kustība #MeToo ir daudz ko izdarījusi, taču būsim reālisti – nav jau tā, ka pirms tam neko nezinājām un #MeToo mums atvēra acis. Sindikālistes varone ir gājusi cauri neticami pazemojošām situācijām. Tas ir absolūti skaidrs arī ārpus jebkādām pašlaik aktuālajām iniciatīvām. Tas bija skaidrs arī pirms #MeToo. Man šķiet dīvaini, ka tagad daudz kas tiek analizēts primāri caur #MeToo prizmu. Cilvēks tomēr ir apzinīga būtne un tāds ir bijis arī agrāk. Nevar uzskatīt, ka kustība #MeToo ir atbildīga par visu, kas tagad notiek. Daudzas problēmas, kas ir saistītas ar seksismu, izvarošanu un sieviešu stāvokli sabiedrībā, joprojām nav atrisinātas. Kad tiek izmeklētas izvarošanas lietas, sievietēm bieži vien netic, taču, par laimi, viņu balsis tomēr tiek sadzirdētas.
Es nemēģinu noniecināt #MeToo nozīmi, tā ir ļoti svarīga kustība, bet uzskatu, ka arī pirms #MeToo mēs bijām spējīgi saprast, cik nopietnā un bīstamā situācijā ir nonākusi Morīna Kernē, un arī reaģēt uz to. Tāda filma kā Sindikāliste būtu iespējama, arī ja kustība #MeToo nebūtu sākusies. Pilnīgi noteikti. Es būtu nospēlējusi šo lomu arī agrāk, ja man to piedāvātu. Grāmatā aprakstītie notikumi risinās vēl labu laiku pirms #MeToo, sižeta galvenā tēma ir Morīnas Kernē iniciētā sociālā cīņa. Tajā ir daudz visdažādāko aspektu, kas padara to interesantu jebkurā laikā – jā, īpaši tagad.
Vēlos pajautāt par partnera lomu gan kino, gan teātrī – kā tā ir mainījusies līdz ar jūsu pieredzi? Cik lielā mērā esat atkarīga no saviem partneriem, ar kuriem kopā spēlējat?
Partnera loma? Viņam ir jābūt labam! Sindikālistē ir filmējušies brīnišķīgi aktieri: Marina Foisa, Ivans Atāls, Pjērs Deladonšāns, Gregorī Gadbuā un citi.
Es nesen runāju ar režisoru Robertu Vilsonu, kurš slavēja jūsu sniegumu viņa iestudētajā monoizrādē Marija teica to, ko teica. Viņš apgalvo, ka tikai jūs esat spējīga nospēlēt šādā izrādē, bet citām aktrisēm būtu nepieciešams skatuves partneris. Kāda ir sajūta būt vienai uz skatuves – tikai kopā ar tekstu, gaismu un vienu kurpīti?
Marija teica to, ko teica nav mana pirmā sadarbības pieredze ar Bobu Vilsonu. Pirms divdesmit, nē, jau trīsdesmit gadiem es spēlēju viņa iestudētajā monoizrādē Orlando pēc Virdžīnijas Vulfas romāna motīviem. Teātrī daudz esmu uzstājusies ar monologiem, man tas patīk. Esmu spēlējusi Sāras Keinas lugā Psihoze 4.48 – uz skatuves nebiju gluži viena, man aiz muguras bija vīrietis.
Vai monoizrāde no jums prasa vairāk enerģijas nekā darbs ansamblī?
Nē, es pie tā esmu pieradusi, jo arī kinokameras priekšā gadās spēlēt vienai. Darbs teātrī ar Bobu Vilsonu vienmēr ir īpašs. Uz skatuves esmu viena, bet tajā pašā laikā neesmu viena – kā jūs teicāt, ir gaisma, kustība, un man ir tik daudz darāmā... Nejūtos viena vai vientuļa, turklāt aizkulisēs darbojas daudz cilvēku, kuri nodrošina izrādes norisi.
Jau drīz, no 13. aprīļa līdz 14. maijam, atkal spēlēšu izrādi Marija teica to, ko teica Parīzē (Théâtre de la Ville iestudējums būs skatāms teātrī Espace Cardin – J. J.). Nesen pabeidzu režisora Ivo van Hoves iestudētās Tenesija Viljamsa Stikla zvērnīcas izrāžu ciklu uz Parīzes Odéon-Théâtre de l’Europe skatuves. Turpinu apceļot pasauli ar režisora Tjagu Rodrigeša iestudēto Antona Čehova Ķiršu dārzu.
Kādā intervijā esat uzsvērusi, ka kino darbā jūs visvairāk interesē nevis pārsteiguma, bet gan atkārtošanās elements. Vai jūs varētu to paskaidrot?
Jā, man patīk atkārtojumi, man patīk rituāli. Kino uzņemšana ir nemainīgs rituāls. Kamera! Motors! Nofilmēts! Jā, man tas patīk, man vēl nav gana. Man joprojām ļoti patīk mans darbs. Tam pat nav sakara ar to, ka regulāri varu sadarboties ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Tas tiešām ir rituāls, kas nekad nemainās, un tas mani fascinē. Tagad daudzi skatās seriālus, dzīve strauji mainās, mēs to redzam, vērojot ainavu sev apkārt, tomēr vēl ir kaut kas tāds, kas nemainās un nekad nemainīsies, – tas ir tas brīdis, kad tiek ieslēgta kinokamera. Lai kāds arī būtu filmas stils un estētika, process nemainās. Man patīk šī atkārtošanās, atgriešanās filmēšanas laukumā.
Vai pati skatāties seriālus?
Dažreiz paskatos, bet seriāli aizņem pārāk daudz laika.
Vai seriāli ir kino līdzvērtīga māksla?
Protams, tas nav kino. Tas ir kaut kas cits.
Kino industrijā daudz kas mainās, piemēram, ASV un Lielbritānijā filmēšanas laukumā strādā intimitātes koordinatori, kuri palīdz intīmo ainu uzņemšanā un kontrolē šo procesu. Kāda ir jūsu attieksme pret to?
Ja vien tas netraucē radošajam procesam, kāpēc ne? Noteiktās situācijās tā var būt laba ideja.
Piemēram, palīdzēt jaunajiem aktieriem?
Kāpēc tikai jaunajiem?! Galvenais, lai tas netraucētu radošo procesu un lai šis speciālists neieņemtu režisora vietu. Viņš var iesaistīties, ja ir nepieciešama palīdzība vai konsultācija.
Jūs esat redzama Fransuā Ozona jaunajā filmā Mans noziegums. Viņš ir nenogurdināms režisors, kurš turpina uzņemt vienu filmu pēc otras, šķiet, nekas nepārtrauc viņa radošo plūsmu. Ko skatītāji var sagaidīt no šī darba?
Man patīk, ka Fransuā Ozons ir ļoti daudzpusīgs un enerģisks. Viņš, tāpat kā angļu režisors Stīvens Frīrss, brīvi pāriet no viena žanra uz citu. Mans noziegums nedaudz atgādina Fransuā Ozona mūziklu Astoņas sievietes/8 femmes (2002). Tā ir jautra, krāšņa filma, bet šoreiz es nedziedu.
Jūs esat atzinīgi izteikusies par Hjū Džekmena sniegumu Floriana Zellera jaunajā filmā Dēls/The Son (2022). Nav daudz aktieru, kuri spēj tik plaši atvērt savu dvēseli, kā šajā drāmā to dara Hjū Džekmens.
Jā, tas ir neticami. Florians Zellers lieliski strādā ar aktieriem, un Hjū Džekmens Dēlā ir patiešām brīnišķīgs. Florians dod aktieriem ļoti sarežģītu un augstvērtīgu materiālu. Es to zinu, jo pirms četriem gadiem teātrī Ņujorkā spēlēju viņa lugā Māte. Floriana iepriekšējā filmā Tēvs/The Father (2020) viss aktieru ansamblis ir izcils – ar Entoniju Hopkinsu priekšgalā.
Jūs esat Parīzes kinoteātru Christine Cinéma Club un Ecoles Cinéma Club īpašniece. Vai skatītāji atgriežas kinozālēs pēc pandēmijas? Kādi ir jūsu novērojumi?
Mūsu ģimenei pieder divi kinoteātri Parīzē, ikdienā par to darbību rūpējas mans dēls Lorenco un viņa tēvs. Mani iepriecina, ka uz seansiem nāk daudz jauniešu. Parīze vienmēr ir bijusi īpaša pilsēta, šeit ļoti mīl kino. Sinefilija Parīzē joprojām ir dzīva, mums ir spēcīgas kino izrādīšanas tradīcijas, un skatītāji nāk.
Jums nav iemeslu uztraukumam?
Nē, jo savos kinoteātros izrādām galvenokārt tikai klasiskās un vecās filmas, rīkojam īpašus seansus. Šādām filmām ir sava auditorija, cilvēkiem patīk skatīties tās uz lielā ekrānā, nevis televīzijā vai viedierīcē. Publikas interese par kino ir saglabājusies.
Vai jūs jebkad nogurstat no komplimentiem?
Nē, nekad.
Sarunas sākumā minējām Pola Verhovena erotisko trilleri Viņa, par kuru esat saņēmusi ļoti daudz apbalvojumu un bijāt nominēta Oskaram. Vai esat sarūgtināta, ka Oskars gāja secen?
Sarūgtināta? Nē... Kāpēc man būtu jābūt sarūgtinātai?
Tāpēc, ka Oskars bija pavisam tuvu, burtiski izstieptas rokas attālumā.
Nē, nē. Nekādu skumju vai nožēlas man nav. Es nevaru sniegt labu atbildi uz sliktu jautājumu, piedodiet.