Man bija interesanti izmēģināt tehniskos paņēmienus – kā iespējams saskatīt dzeju tur, kur mēs parasti to nesaskatām, – saka dzejnieks Kārlis Vērdiņš, sarakstījis konceptuālās dzejas grāmatu. Tās pirmo dzejoli ir viegli iemācīties no galvas, varbūt pat spēšu noskaitīt pie eglītes? Tajā ir viena rinda: "Grāmata sarakstīta ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu."
"Ideālā gadījumā es gribētu rakstīt tādus tekstus, kas nebaksta lasītājam ar pirkstu acī – tagad jāsmejas vai jāraud, jāizjūt patriotisms vai mīlas alkas," saka nu jau latviešu dzejas klasiķis, ar kuru nav nepieciešams īpaši iepazīstināt.
Precīzi norunātajā laikā Kārļa Vērdiņa augstā piere iznirst datora ekrānā. Viņš ir piedāvājis "zūmot" un džentlmeniski uzņēmies rūpes izveidot uzaicinājuma saiti.
Kad intervijas beigās vaicāju, kā lai šajos Ziemassvētkos tiekam pie miera un laba prāta virs zemes, ja cilvēki nevēlas nolikt ieročus pat feisbukā, reizēm visai prasti un ļaunīgi cits citu knābājot, Vērdiņš neizliekas baltāks un pūkaināks kā ir: "Kad studēju Amerikā, reizēm tur iegāju speciāli, lai pavillotos. Lai sajustos dzīvs."
Man vēl intervijas "zūmā" nav absolūti pašsaprotamas, tāpēc ir nepieciešamība zināt, kur otrs atrodas, ja tas neaizskar tavu privātumu. Pasaki vismaz, kurā kontinentā atrodies.
Eiropā. Eiropas ziemeļos.
Rīgā?
Jā. Jūs ar Žeberu šogad esat sarīkojuši gandrīz vai sinhrono dzejošanu. Lai gan tava Gatavā dzeja pēc ieceres līdzinās Žebera Rezerves dzejai, pēc gara un būtības tā drīzāk asociējas ar Māra Bērziņa romāna Aizliegtais pianīns intonāciju.
Bērziņu diemžēl vēl neesmu lasījis, bet, kas attiecas uz Žeberu, man bija ārkārtīgi interesanti redzēt viņa izstādi. Jā, mēs strādājam ar līdzīgiem paņēmieniem, bet šos paņēmienus var izmantot ārkārtīgi daudzveidīgi, panākot visdažādāko efektu. Arī tad, ja izmantojam ready made, copy-paste vai dokumentācijas principus, vienalga katrs varam iet savā virzienā un katrs uzrakstīt kaut ko citu. Turklāt Žeberam daudz svarīgāka ir darba vizuālā puse.
Vai Latvijā tas ir jauns virziens? Vai tev un Žeberam varētu pierakstīt ready made celmlaužu godu?
Savā ziņā – jā. Pēdējos piecos gados šādas interesantas lietas notiek latviešu dzejā. Tās ir saistītas ar Eināra Pelša, mūsu korifeja, neparasto dzeju. Līdzīgi teksti jau ir parādījušies arī citu autoru grāmatās – Annas Auziņa grāmatā Annas pūra govs poēmā Apziņa, arī Raimonda Ķirķa pirmās grāmatas noslēdzošajā sadaļā DNS.
To visu kopumā sauc par Preiļu konceptuālismu?
Jā, Preiļu konceptuālisms ir mūsu kopīgais literārais projekts, kas attaisno, paskaidro un pieļauj pilnīgu visu, ko vien mēs darām.
Līdz šim mākslas vēsturē jēdziens ready made saistījās ar Marsela Dišāna savam laikam provokatīvo darbu Strūklaka – galerijā ienesto pisuāru. Kāda ir atšķirība – nodarboties ar ready made mākslā 1917. gadā un šodien?
Jautājums ir vietā. Dišāna laikā aiznest uz izstāžu zāli pisuāru – tas bija kaut kas, ko neviens nekad nebija darījis. Tas bija šoks. Mūsdienās mēs dzīvojam situācijā, kad pisuārs jau sen uz turieni ir aiznests. Principam, ka izmanto ready made, pašam par sevi vairs nevajadzētu radīt šoku. Vizuālajā mākslā ar to saskaramies diezgan regulāri. Atcerēsimies kaut vai Sarmītes Māliņas darbu Integrācija, kurā bija vizuļojošas rozes Polikarpa Čerņavska māla vāzē. Paņemti divi gatavi objekti un salikti kopā. Vai atkal – slavenais tramvajkoks – paņemam tramvaja vagonu un noliekam stāvus gaisā. Vizuālajā mākslā šāda tehnika jau 90. gados bija diezgan redzama. Literatūrā ir bijusi aizture, līdz šim dzejnieki ar šādiem paņēmieniem nav sevišķi eksperimentējuši. Tagad ir laiks to labot.
Vai mūsdienās ir iespējama provokācija kā tāda? Grūti iztēloties kādu tabu tēmu, nevienu, man šķiet, nekas īsti vairs nepārsteidz un neaizskar. Cilvēki tiešām ir gatavi uz visu.
Mēs vienmēr varam ķerties pie ētiski apšaubāmiem paņēmieniem, lai šokētu, bet tas nav ceļš, kuru es gribu iet. Šokēšana man nekad nav bijusi pašmērķis. Es rakstu to, ko uzskatu par vajadzīgu. Ja kādu tas šokē, jo labāk. Starp citu, tieši Diena pirms dažiem gadiem cenzēja manu dzejoli, kurā bija pieminētas dažas sensitīvas personas. Tā ka vispārēja brīvība un atvērtība ir ilūzija.
Gatavās dzejas recenzenti uzsver, ka lasītāju esi nostādījis neērtā situācijā. Vai tu iedomāji par lasītāja diskomfortu?
Šī grāmata tika rakstīta laikā, kad mēs jau visi apzinājāmies, ka dzīvojam viltus ziņu laikmetā. Ar patiesību manipulē, un mēs bieži vien neuzzinām visu patiesību par kādu lietu vai uzzinām to izkropļotu un vienpusēju. Uzskatu, ka ir ļoti svarīgi arī dzejas tekstā iemiesot šo situāciju. Tu redzi tekstu, it kā saproti, kas tur notiek, bet rodas jautājums – kāpēc tā notiek? Vai es varu uzticēties tam, ko redzu? Vai arī ar mani manipulē? Esmu paņēmis dažādus tekstus, vairāk vai mazāk tos izmainījis, pakļāvis savam mākslinieciskajam redzējumam. Visu laiku jātur acis vaļā un jādomā, vai tas, ko es redzu, ir kaut kas manipulēts un sagrozīts vai tīrs ready made.
Vai tev pašam ir izstrādājušies prāta higiēnas rituāli jau instinkta līmenī jebkuru ziņu vispirms pārbaudīt un apšaubīt, pirms ņem par pilnu?
Ikdienā būtu neiespējami meklēt visus avotus katram materiālam, ar ko kāds dalījies feisbukā. Tad jau man nebūtu laika nekam citam. Es diezgan skeptiski izturos pret visādām marginālām interneta vietnēm, kurās publicē klikšķu vākšanas materiālus, pret ezoteriku, sazvērestības teorijām un paziņojumiem, ka ļaunā valdība grib mums izdarīt kaut ko sliktu. Vairāk uzticos ierastiem informācijas avotiem, kuros ir cerība sagaidīt uzticamu, racionālu informāciju.
Man tava krājuma intonācija vienu brīdi nedaudz atgādināja Veidenbauma "Viss ir joks, par visu smejies,/Laid, lai citi raud un vaid." Tikai maigākā un vērdiņiski smeldzīgākā toņkārtā. Vai tev ir pieņemama šāda asociācija?
Ha-ha-ha! Varbūt tā ir. Bet grāmatā ir arī teksti, kuri, man šķiet, nemaz nav smieklīgi.
Nešaubīgi.
Ideālā gadījumā es gribētu rakstīt tādus tekstus, kas nebaksta lasītājam ar pirkstu acī – tagad jāsmejas vai jāraud, jāizjūt patriotisms vai mīlas alkas. Gribētu rakstīt tekstus, kas lasītājus aizved neprognozējamās asociācijās, kas dotu kādu pavedienu un virzienu, un lasītājs atkarībā no pieredzes bagāžas aizceļotu savā virzienā.
Es vairāk gribēju uzsvērt to, ka tomēr tu atļaujies tā rotaļīgāk un ironiskāk izturēties pret sabiedrības problēmām, par kurām pārsvarā ir "raudāts un vaidēts" un kuras publiskajā telpā ir nokaitētas līdz baltkvēlei. Īpaši šādu secinājumu raisīja Skatītāju ievērībai, kur blīvi esi salicis visus "pazemotos un apvainotos".
Jā, man tas liekas veselīgi. Tev kā teātra cilvēkam pateikšu, ka dzejoli Skatītāju ievērībai iedvesmoja Nacionālā teātra skatītāju uzvedība Kirila Serebreņņikova izrādē Tuvā pilsēta un Elmāra Seņkova Trīnes grēkos. Vēroju dažādas cilvēku reakcijas – kā viņi ceļas un skrien ārā no zāles, cirzdami durvis, un pēc tam žēlojas, ka šitā jau nu nedrīkst iestudēt izrādes. Sāka likties, ka daļa Nacionālā teātra apmeklētāju ir jāaizsargā pilnīgi no visa, jo katra kustība uz skatuves var izraisīt sāpes un šausmas. Tā tapa šāds hipertrofēts brīdinājuma saraksts par visu, kas var izraisīt nepatiku.
Runājot par Gatavajā dzejā izmantotajiem avotiem, pirmajā daļā, ko pats sauc par atrunām, šķiet, izmantoti dažādi projektu apraksti un pieteikumi teju oriģinālajā formā. Vai tomēr esi tos veiksmīgi stilizējis un parodējis?
Tur ir dažādi teksti. Ir daudz atrunu, kuras ir publicētas īstos dzejoļu krājumos, un dažreiz tās ir publicētas viens pret vienu. Citas, kā jau šajā grāmatā notiek, ir mazliet manipulētas, lai labāk iekļautos vispārīgajā bildē un stāstītu, kādas tikai atrunas mēs neizmantojam, lai prezentētu dzejas grāmatu un pavēstītu, cik tā ir laba un derīga un cik lielas pūles prasījusi tās sagatavošana. Tas ir ļoti, ļoti biezs institucionālais rāmis, kura vidū atrodas dzejas teksts. Šis rāmis parasti paliek anonīms, un tā tekstus parasti ir sarakstījis kāds cits, nevis pats dzejnieks. Rāmis nodrošina to, ka grāmatu vispār drīkst izdot.
Vai tev ir kāds konstruktīvs priekšlikums, kā šo "institucionālo rāmi" padarīt plānāku un mazāk formālu?
Nē, man nav šādu priekšlikumu. Es vienkārši rādu situāciju, kurā mēs visi dzīvojam. Man liekas svarīgi, ka mūsu laikā nav vienkāršu atbilžu uz sarežģītiem jautājumiem. Esam iemesti šajā situācijā, kurā dzīvojam. Tiklīdz mēs meklējam vienkāršas atbildes, uzreiz sākas populisms un sazvērestības teorijas, cilvēki atnāk un ļoti vienkārši izskaidro, ka kāds ir vainīgs pie visa un mēs būsim tie Saulveži, kas izvedīs ārā, tāpēc tagad, lūdzu, sekojiet mums – nāciet uz mūsu sapulcēm un dzīvosit laimīgi.
Otrs pazīstamākais tekstu avots satura un retorikas ziņā ir feisbuks. Laiku pa laikam kāds šeit gandrīz dabū nervu sabrukumu un draud atslēgties. Tad pārējie mierina, un cilvēks parasti paliek, jo saprot, ka problēma jau neslēpjas šeit. Kādas ir tavas attiecības ar šo vietni dzīvē?
Tā kā es pēdējos gadus studēju Amerikā, feisbuks man ir ļoti nozīmīga saikne ar Latviju. Tur ir ļoti ērti redzēt, ko raksta mani draugi, ar ko viņi nodarbojas, kādi viņiem ir jauni sasniegumi, kam piedzimuši bērni. Tas ir svarīgi, kad neesmu Latvijā. Arī pandēmijas situācijā ir svarīgi, ka pastāv iespēja virtuāli sarunāties, citādi mēs galīgi nonīktu vientulībā. Viss labais un sliktais, kas feisbukā pastāvēja līdz tam, šajā situācijā ir uzblīdis, daudz labāk redzams. Tā ir iespēja komunicēt ar radiem un draugiem, tajā pašā laikā – arī dzirdēt visādas blēņas, ko daļa mūsu sabiedrības pavairo.
Un viss kopā vienā lielā ķīseļa katlā – piemēram, solidaritāte Baltkrievijas žurnālistiem, un "kāmītis, kurš ātri ēd gurķa šķēlīti", kā raksti. Laiks ir tik savdabīgs, ka gribas ar tevi parunāt vēl par dzīvi. Kā tu mēģini saglabāt iekšējo prāta un dvēseles mieru?
Es jau trīspadsmit gadu strādāju LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, mana profesija ir pētnieks. Tas nozīmē, ka tu neapstājies pie pirmās informācijas driskas, bet rocies dziļāk – lasi teorijas grāmatas, meklē cēloņus un dziļākas kopsakarības, kāpēc lietas ir tādas, kādas tās ir. Tā ir brīnišķīga prāta vingrināšana, kas mūs, cerams, padara mazāk uzņēmīgus pret visādiem publiskiem satraukumiem, viltus ziņām un masu psihozēm. Es novēlētu katram atrast kādu nozari, par kuru interesēties un izprast parādības dziļāk, aptvert, kā lietas vienā vai otrā nozarē attīstās un ietekmē cita citu. Neapmierināties ar paviršiem skaidrojumiem.
Domāt un pētīt pašam?
Jā, lai gan tas tomēr ir arī izglītības kvalitātes jautājums. Ir cilvēki, kas internetā izlasa desmit sazvērestības teoriju rakstus un jūtas brangi izpētījuši attiecīgo tematu, un tad var stāstīt, kā mūs visus tūlīt vakcinēs un padarīs par zombijiem.
Literārais izdevums KonTeksts rudens numuros ir radījis pat atsevišķu rubriku Pandēmijas konteksts, kurā apzina, kā kolēģi dzīvo šajā laikā un kā tas ietekmē viņu radīšanu. Kāds ir tavs pandēmijas konteksts?
Es nelasu KonTekstu, man nešķiet pieņemami, ka tieši Latvijas Rakstnieku savienības izdevumā tiek kultivēta amatieriska attieksme pret daiļliteratūru, un jo sevišķi literatūras kritiku. Par naudu, kas tiek izšķiesta tā uzturēšanai, varētu finansēt kādu jēdzīgāku literāru izdevumu. Bet, runājot par pandēmiju, viens konteksts bija Amerikā, kur es patiešām sēdēju četrās sienās un strādāju pie disertācijas, un otrs – Latvijā, kur ir ģimene, draugi, kolēģi un domubiedri. Rudenī šeit bija privilēģija satikt cilvēkus un runāties klātienē. Latvijā pandēmiju pārlaist ir vieglāk.
Vai tev Amerikā vēl ir jāturpina studēt?
Jā, es tagad esmu piektajā gadā no sešiem. Tagad ir aktīvi jāraksta disertācija, lai to visu godam pabeigtu.
Kāds ir tavas disertācijas nosaukums?
Oi, oi, oi… (nopūšas). Tad man ir jāmeklē (smejas). Man ir ļoti garš un sarežģīts nosaukums.
Pasaki kaut vai "vieglajā valodā".
Starpkaru latviešu literatūra ar kreisu ievirzi, kas interesējas par dzimti un seksualitāti, Rietumu kosmopolītiskās literatūras, sevišķi franču literatūras, kontekstā. Kaut kā tā.
Kurā universitātē tu studē?
Vašingtona vārdā nosauktajā universitātē Sentluisā.
Atzīšos, ka īsti neprotu saredzēt dzimtes pētniecības metodes valdzinājumu… Nepietiekami gan par to zinu, lai diskutētu ar profesionāli, bet šāda tipa recenzijās un rakstos vienmēr mulsina situācija, ka mākslinieks/māksliniece un viņa radītā mākslas telpa tiek sašaurināta un samazināta līdz dzimumatšķirībām un no tām izrietošajām psihes īpatnībām.
Mini konkrētus piemērus!
Diemžēl nespēšu šobrīd minēt. Pētniecība nesašaurina lietas, drīzāk padziļina. Ja mēs humanitārajā pētniecībā izmantojam dzimtes studiju metodes, tad skatām mākslā ne tikai estētiskās vērtības, formu un kopējo ideju, bet arī autoru attieksmi pret dzimumu lomām un to, ko sievišķā vai vīrišķā attēlojums pasaka gan par šo autoru, gan par visu sabiedrību. Mūsdienu māksla top situācijā, kad sabiedrībā norisinās karstas diskusijas par sievietes lomu, vardarbību ģimenē, LGBT kopienas juridisko statusu. Būtu dīvaini, ja māksliniekus un rakstniekus tas neinteresētu.
Kādreiz šķiet, ka, atsakoties no intereses par estētiskā veseluma mākslinieciskajām īpatnībām un priekšplānā izvirzot tieši autora/autores dzimumu, no reālā mākslas darba maz kas paliek pāri. Man vienmēr ir licies – lai cik sievišķīgi vai vīrišķīgi kāda vai kāds rakstītu, viņš vai viņa kā radītājs savā ziņā vēlas būt reizē arī androgīns ģēnijs, kas spēj izgaismot jebko uz šī pasaules, katrā ziņā nebalstoties tikai uz savu paša bioloģisko pieredzi vien.
Kurš grib, kurš negrib. Ja lasām recenzijās par Jaunā Rīgas teātra seriālu Aģentūra, uzzinām, ka Alvim Hermanim patīk rādīt slaidas sievietes augstpapēžu kurpēs. Šādas sievietes mēs jau pazīstam no viņa izrādēm. Varam redzēt, ka viņam ir noturīgas estētiskās un tematiskās intereses viena vai otra dzimuma cilvēka attēlojumā. Tāpēc varam pētīt, kāds ir viņa individuālais skatījums uz dzimumu lomām.
Šogad ir iznācis daudz dzejas. Vai redzi tajā kādu likumsakarību?
Jā, šogad ir bagātīga un laba grāmatu raža, bet neaizmirsīsim, ka dzejnieks savu grāmatu raksta trīs, piecus un desmit gadus. Piemēram, dzejā debitējusi Baiba Damberga, kura jau ilgus gadus raksta gan lībiešu, gan latviešu valodā. Tikko debijas grāmata ir iznākusi jaunajam dzejniekam Ivaram Šteinbergam, arī apmēram desmit gadu darbs. Būtībā mēs redzam augļus tiem procesiem, kas risinājušies visā aizvadītajā desmitgadē. Pateicoties kovida atbalstam, bija arī iespējams pieteikties papildu finansējumam grāmatu izdošanai.
Dokumentālists Ivars Zviedris jau Covid-19 laika pirmajās nedēļās sāka uzņemt filmu, apkopojot laika liecības un cilvēku pieredzes stāstus. Kā tu domā, vai arī literatūrā drīz ienāksies oriģināldarbi par šo tēmu?
Noteikti. Esmu jau uzrakstījis dažus nekonceptuālus dzejoļus par to, kā tas ir – mēnešiem vienam pašam sēdēt savā istabā. Izolētības sajūta noteikti ietekmē visus cilvēkus. Katrs meklē veidus, kā ar to tikt galā. Nākamajos desmit gados noteikti parādīsies dzejoļu krājumi, kuros izpaudīsies šī sprosta sajūta.
Cik lielā mērā tas ir ietekmējis tavu personīgo brīvības sajūtu?
Man šogad pieklājas sēdēt mājās un strādāt. Jo vairāk izdaru, jo labāk – ātrāk būs gatava disertācija, un būs vairāk citējamu pētniecisko rakstu. Protams, tā ir "balto apkaklīšu" privilēģija, ka var sēdēt pie datora un strādāt. Daudzās profesijās cilvēkiem nav šādas iespējas, viņu dzīve ir daudz grūtāka. Varu tikai apbrīnot ārstus, skolotājus un visus pārējos cilvēkus, kuriem ir jātiek galā ar šo situāciju ne tikai pie datora ekrāna. Taču arī caur ekrānu var just, ka daudzi cilvēki jūtas noguruši un nelaimīgi. Šī sērga ir kārtējais sitiens Latvijas ekonomikai un demogrāfijai.
Kā tevi skars izmaiņas autoratlīdzību nodoklī, kas stāsies spēkā no 1. jūlija, un kā tu komentētu šo ideju? Vai esi jau izanalizējis, vai tev kā rakstniekam – dīkdienim nav jāiziet Jāņa Reira ierosinātā "sociālā korekcija"?
Tā kā esmu algots darbinieks institūtā, ceru, ka mana dzīve sevišķi nemainīsies. Apbrīnoju visus, kas strādā radošu darbu un pārtiek no autoratlīdzībām. Mūsu valstī tā īsti nav vajadzīga ne izglītība, ne kultūra, ne zinātne. Strādāt šajās nozarēs nozīmē pakļaut sevi nabadzības riskam. Neizskatās, ka šajā sakarā kaut kas ietu uz labu. Ļoti labi atceros muļļāšanos ar šīm problēmām jau kopš savas jaunības.
Joprojām ievēlam Saeimā politiskos spēkus, kam izglītība, kultūra un pētniecība šķiet lieka greznība, kuru ideālā gadījumā vajadzētu iznīcināt, lai neprasa naudu. Šīs attieksmes sekas mēs redzam jau tagad, kad pieaudzis to cilvēku skaits, kuri netic ne zinātnei, ne izglītībai, kuri klausa sazvērestības teorijām, ezoterikai un visādiem māņiem. Šādā veidā Latvijas sabiedrība pati sevi iedzen stūrī. Ja tā turpināsies, visi normāli cilvēki no Latvijas dosies projām jau jaunībā, lai studētu un meklētu darbu ārzemēs, bet tēvzemē paliks aprobežots pūlis, kas vēlēs par ekstrēmistu un populistu partijām un pēc tam vaimanās, ka dzīve slikta. Protams, būtu labi, ja visi maksātu sociālos nodokļus, jo, kad tu esi slimiņš, tad gribi, lai tevi ārstē, un tam vajag naudu.
Šajā ziņā pastāv liela liekulība. Valsts pamatdokumentos ir apliecināta kultūras un valodas nozīme, bet praktiski tas netiek atbalstīts, pat nīcināts. Vēl arī labi ar kultūras sasniegumiem palielīties reprezentācijas pasākumos ārzemēs valsts tēla spodrināšanai.
Jā, tāpēc man vienmēr urrāpatriotiem gribas paprasīt – kā šis patriotisms savienojas ar jūsu tumsonību un nevēlēšanos attīstīt laikmetīgo Latvijas kultūru un izglītību? Nerunājot par to, ka jaunos un kvalitatīvos veidos varētu apzināt kultūras mantojumu.
Īsta sniega šogad nav, bet tava grāmatiņa ir sniegbalta. Ļoti grūti tādu saglabāt. Vienmēr par to pārdzīvoju.
Jā, šī grāmata ir taisīta kā ātrās ēdināšanas iepakojuma kārbiņa. Kārbiņu pēc idejas jau arī drausmīgi nesaudzē, vai ne? Izēd tukšu un izmet ārā.
Cik tev ir svarīgi, kā tava grāmata izskatās? Šoreiz tavas grāmatas mākslinieks ir laikmetīgās mākslas autoritāte Krišs Salmanis. Izteici savas vēlmes vai ļāvi māksliniekam brīvu vaļu?
Man vienkārši patīk, ko Krišs dara mākslā. Centos viņu uzkurināt ar saviem dzejoļiem un pāris idejām. Par laimi, viņš uzkurinājās vēl jo vairāk. Grāmata ēdiena kārbiņas izskatā ir viņa iecere, tāpat kā daudzi citi mazie knifiņi. Viņš šai grāmatai devis daudz laba.
Kā tev šobrīd pietrūkst no Amerikas, esot Latvijā? Pieci gadi tomēr ir ilgs laiks, lai rastos personiskas attiecības.
Pietrūkst manas universitātes lieliskās bibliotēkas. Pietrūkst mazās, mīļās Sentluisas latviešu draudzes, turklāt tikko saņēmām ziņu, ka mūžībā aizgājusi Irēnes kundze, kura rūpējās par draudzes pastāvēšanu. Amerikā ir mazāk nokrišņu. Mani mazliet nomāc tas svina vāks, ko katru ziemu redzam Latvijas debesīs. Misūri štatā laikapstākļi ir neprognozējami. Februārī vienu dienu var būt nulle, otru – plus divdesmit, pēc tam – mīnus pieci. Kad bieži spīd saulīte, oma ir labāka. Mani tas ļoti ietekmē. Tagad diemžēl nevar ceļot un ziemas vidū aizbraukt noķert sauli.