Spēju piešķirt lomai mērogu kritiķi min kā Dailes teātra aktrises Vitas Vārpiņas talanta atpazīstamības zīmi jau kopš diplomdarba izrādes Andromahe Liepājas teātrī tālajā 1993. gadā, kad jaunā aktrise nezaudēja stāju, pat rāpojot uz ceļiem, un atklāja traģiskās aktrises nervu. Vita Vārpiņa ir daudz spēlējusi sievietes ar stingru raksturu, pašpietiekamas, bet ar dziļu jūtu noslēpumu. Savu personīgo dzīvi aktrise vienmēr ir stingri sargājusi no iztirgošanas dzelteno lapu īsziņās. Līdzīgi kā savulaik Nacionālā teātra aktrise Astrīda Kairiša.
Vita Vārpiņa ir iekļauta teātra zinātnieces Silvijas Radzobes kopā ar kolēģiem veidotajā grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri. Aktrises portretā viņas kādreizējais skatuves partneris, tagad – teātra direktors Juris Žagars kolēģi raksturo: "Vita ir ļoti "ērta" darbā, jo profesionāli ir nekļūdīga. Izrādes ar viņu "nenoļurinās", nenokrīt zemē, neizgāžas. Taču Vita mēdz būt arī skarba un asa, tāpat kā viņas attieksme pret vīriešiem – ap pirkstu to neaptīsi. Vita ir atklāta, un vienmēr ir zināms, ko vienam no otra sagaidīt. Kā slēpojot – tu zini, ka to pagriezienu paņems."
Spēlmaņu nakts ceremonijā, stāvot uz sava teātra skatuves, Dailes teātra aktrise Vita Vārpiņa saņēma vienu no divpadsmit 2020./2021. gada sezonas Skatuves naglām. Par Rutes Vulfas lomu Gata Šmita iestudētajā Roberta Aika lugā Ārsts. Izrāde skatītājiem trāpīja kā bulta lapseņu pūznī. Tas beidzot bija pa īstam aktuāli.
Vita Vārpiņa balvu žūrijas formulējumā saņēma "par smalku un drosmīgu aktrises darbu, filigrāni atklājot sarežģītu raksturu pretrunīgu ētisku dilemmu krustcelēs".
"Drosmīgu? To gan es nesapratu. Kas tad tur tāds drosmīgs bija?" – Vita Vārpiņa ir godīga.
Balva par Rutes Vulfas lomu izrādē Ārsts ir formālais iemesls, kā es varēju jums pietuvoties, bet patiesībā labprāt izvaicātu ne tikai par šo lomu. Sāksim no aktuālās tagadnes, no brīža, kad Spēlmaņu nakts ceremonijā turat rokā savu Skatuves naglu. Ļoti patika, ka šogad aktieriem bija laiks sagatavot savu atbildes runu. Kā jūs to izjutāt? Varbūt laiks no ziņas līdz atbildes runai tikai sanervozēja?
Tas mazliet sanervozēja, tāpēc ka tas uzliek papildu atbildību. Lūgums bija nerunāt vairāk kā minūti. Man liekas, pirmais runātājs jau to pārkāpa. Es, man liekas, iekļāvos. Tiešām centos padomāt, kas ir būtiskais, kas ir jāpasaka šajā brīdī. Protams, ja es būtu sākusi ar "paldies", tas saraksts būtu ļoti garš. Tāpēc šoreiz uz tiem "paldies" necentrējos, bet pateicu to, kā es patlaban jūtos. Man liekas, ka mums daudziem tā ir. Varbūt ne katrs esam tā noformulējuši, bet dzīve šobrīd piespiež domāt par tādām lietām un tādās kategorijās. (Teicu, ka ir sajūta, ka šobrīd katra izrāde jāspēlē kā pēdējā, jo mēs nezinām, kas būs rīt. Un jāspēj priecāties un novērtēt mirkli, kas dots...)
Vai jūs arī savā atskaites sistēmā dotu sev balvu par Rutes Vulfas lomu izrādē Ārsts? Vai šo lomu pati uzskatāt par sasniegumu savā lomugrāfijā?
Es neesmu no tām aktrisēm, kas regulāri tiek lutinātas ar balvām. Arī lielas lomas pie manis nemaz tik bieži neatnāk. Ir bijis diezgan daudz sezonu, kad neesmu jutusies savam teātrim īpaši vajadzīga. Aktierim tā ir slikta sajūta. Ne tāpēc, ka es būtu pilnīgi bez darba. Ir tādas lomas, kurās var izdoties uzlēkt augstāk virs tās latiņas, kuru esi uzlicis līdz šim. Rutes loma jau pēc materiāla, dramaturģijas ir loma, ar kuru vari mēģināt palēkties augstāk. Jā, es sev varu teikt, ka izdarīju kaut ko vairāk nekā līdz šim. Un tomēr – vispirms ir jābūt materiālam, lomai, no kuras atsperties. Tu jau nevari radīt tukšā vietā.
Vari rakt, ja…
Ja ir ko rakt, jā.
Tā laikam ir aktiera profesijas…
Blakne! (Smejas.)
Vai arī atkarība, jo nav iespējas pašai izvēlēties materiālu?
Protams, ir dažas laimīgās aktrises, kurām ir savs režisors, savs Kroders, kad regulāri tiec pie lielām un dažādām lomām. Varbūt ne viss tev izdodas, bet tomēr tiec lutināta, un ir iespēja visu laiku būt labā tonusā. Man dzīvē tā nav sanācis. Kad saņēmu šo lomu, zināju, ka izdarīšu visu par simts un simt desmit procentiem. Nesanāks – nesanāks, bet tādas iespējas nevar neizmantot. Lomu aktrisei manā vecuma grupā vairāk nekļūst.
Vai tā tiešām ir? Kādā no vecajiem žurnāla Teātra Vēstnesis numuriem uzgāju interviju, kurā jūs kādreizējam Dailes teātra literārās daļas vadītājam Uģim Segliņam, tobrīd būdama trīsdesmitgadniece, izsakāt bažas, vai "aktrise nav jaunības profesija".
Tiešām? Kaut kas traks! Neatceros. Ir ko darīt, protams, arī tagad. Bet lomas var būt, bet var arī nebūt.
Vai dīkstāves brīžos, kad jums nav bijis jūsu spēju cienīgu lomu, nav bijis prātā aiziet pie vadības ar lūgumu pēc monoizrādes ar jūsu pašas izvēlētu materiālu?
Īsti ne, jo iepriekšējai teātra vadībai pret monoizrādēm bija visai noliedzoša attieksme. Es arī neesmu ne tāda aktrise, ne cilvēks, kas ies un kaut ko pieprasīs, kas parāda savas ambīcijas un mēģina sevi statusa ziņā pacelt augstāk. Tas aktrisei noteikti nav labi. Es to nesaku kā pārmetumu citiem, kuri to var. Šīs īpašības man piemīt ļoti mazā devā. Šobrīd maniem kolēģiem ir brīnišķīgas monoizrādes, varbūt tāpēc man arī ir doma par vienu. Zinu materiālu, bet vairāk neko neteikšu tāpēc, ka ideja vēl ir tikai "varbūt" līmenī.
Intelektuālā ārste ar zinātnieces ambīcijām Rute Vulfa jūsu lomu sarakstā ir diezgan liels izņēmums. Līdz šim vairāk izmantots viss jūsu sievišķības spektrs, dejiskums, grācija, tā teikt, "skaistākās meitenes Marseļā" trumpji.
Arī erotika. Jā, Rute nav man tipiska loma, bet tas ir svētīgi man un, godīgi sakot, arī skatītājam. Caur interviju jāpasaka paldies Jurim Žagaram, kurš atveda šo materiālu no Londonas. Viņš saprata, ka grib šādu darbu teātra repertuārā. Zināmā mērā tas bija risks. Mainījās vadība, un tika uzņemts cits teātra kurss. Ja salīdzina ar iepriekšējo, tomēr jau komerciālo repertuāru, ja domā par kasi, bija risks paņemt šādu lugu. Vai publika būs kaut kam tādam gatava? Tu jau nezini, vai atnāks intelektuālais skatītājs. Tas noteikti bija risks. Bet lielā zāle bija pilna, un skatītāji piecēlās kājās, un tā sajūta…(Vitai aizlūst balss un acīs sariešas asaras)
Izrādi mēģinājām pēc pirmā kovida viļņa, kad visus aizsūtīja mājās un mēģinājumus pārtrauca pusvārdā. Es ļoti daudz par to domāju, kas notiks, ja teātrus slēgs uz ļoti ilgu laiku. Vienu brīdi man kā emocionālam cilvēkam emocijas bija ļoti izkāpinātas un pat likās, ka tas varētu būt tik ilgstoši, ka es savas dzīves laikā vairs nespēlēšu. Mēs jebkurš varam slaucīt ielu vai sēdēt veikala kasē, bet, ja man paņem nost manu aktrises identitāti, kas tieši no manis paliek? Man ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu. Tas pats, kas Rutei. Tajā brīdī, kad viņa vairs nav institūta vadošais cilvēks, kad viņai vairs nav darba, kaislības, zinātnes, slimnieku, kad nav nekā, – kas paliek? Un vai vispār dzīve kaut kādā mērā tajā brīdī tomēr nebeidzas? Paralēles ir ļoti, ļoti uzkrītošas. Un atbildes nav.
Baigi interesantas Ārstā ir arī attiecības – viena personība pret sabiedrību. Kaut vai apkārtējo loku. To es varu teikt arī sava teātra vadītāju, galveno režisoru sakarā. Tas ir pārbaudījums cilvēka raksturam, un ne visi to iztur. Tas nav viegli nevienam. Arī Rutei. Tur ir robeža, kuru viņa brīžiem pārkāpj. Attiecībās ar kolēģiem, ar padotajiem. To, no vienas puses, var saprast, ja tā ir Nobela prēmijas laureāte un zinātniece, viņai svarīgas ir citas lietas. Tāds bija arī Smiļģis. Tas ir cilvēks kosmoss. Tajā pašā laikā mēs visi esam cilvēki. Robeža ir ļoti trausla.
Šķiet, ka jūs piederat pie tiem, kas aktiera profesiju vairāk izjūt kā misiju, ne tikai parastu darbu, vai tā ir?
Tad, kad es iestājos Liepājas kursā, tā vadītājs Herberts Laukšteins mums jau pirmajā gadā teica, ka šī profesija ir maratons. Ja es tagad paskatos uz savu kursu un Dailes teātra kolēģiem – tie, kas iztur daudzu gadu garumā, tie ir maratonisti. Protams, mēs daudz ko ziedojam, bet tā ir mūsu pašu izvēle.
Atlūgumu jau vienmēr var uzlikt galdā.
Protams, neviens jau nespiež to misiju veikt. Bet, manuprāt, gadījuma rakstura cilvēki teātrī neiztur, paliek tie, kuriem tā kaut kādā ziņā ir misija.
Teātris – vai tas ir ideāls pašizaugsmes ceļš jums pašai, vai domājat arī par to, ko no tā var gūt skatītājs?
Es domāju, ka jaunībā tas tomēr ir egoisms – es gribu tur būt, es gribu to izjust. Tās ir kaut kāda veida narkotikas. Tas man patīk, tas ir mans. Es domāju, ka man jau noteikti ir vecums, kad "es" un "man", paldies Dievam, ir atkāpies kaut kur tālāk. Pandēmijas sakarā bija ļoti daudz jādomā, kas ir tas, ko mēs dodam, kas ir tas, par ko mēs liekam domāt, un kas ir tas, kas paliek. Teātra māksla ir visgaistošākā un trauslākā. Gleznotājam un rakstniekam kaut kas paliks arī pēc viņa, bet mums jau nepaliks nekas. Bet man gribas domāt kategorijās, ka ir tomēr vielas nezūdamības likums, ka kaut kas no tā, ko mēs izrādes brīdī radām, tomēr paliek. Tā ir enerģija, kas kaut kur sublimējas. Un, ja tas rezonē kādā skatītājā un viņa dzīvi uz brīdi kaut kādā veidā padara gaišāku, ja kaut vai tikai tajā vakarā ir cita veida domas un sajūtas, tad nevar būt, ka tas nekur nepaliek.
Pirms vairākiem gadiem skatījos kādu Eiropas filmu apbalvošanas ceremoniju, un tajā man ļoti mīļa aktrise Žiljeta Binoša, kurai netrūkst ne lomu, ne atzinības, teica, ka pasaule šobrīd ļoti mainās. Un tas bija pirms kovida. Viņa runāja par to, ka ne viss, kas notiek, ir pozitīvs un labs, un ļoti ir jādomā par mākslinieka atbildību un filmas sūtību, kurā piedalies. Binoša aicināja jaunos aktierus padomāt, vai piekrist visiem projektiem. Ja filmā ir ļoti daudz vardarbības, ļaunuma un negāciju, vai tiešām tas ir vēstījums, ko mēs gribam sūtīt pasaulē skatītājam. Tas, man liekas, bija jau pirms trim gadiem. Teātrim pašlaik ir vēl vairāk jāsaasina uztvere un jādomā, ko mēs reāli varam cilvēkiem dot.
Rodas iespaids, ka Dailes teātrī līdz ar jauno māksliniecisko vadītāju Viesturu Kairišu un direktoru Juri Žagaru tā arī notiek. Jaunākās izrādes runā par to, ko šodienas cilvēki tiešām domā un jūt. Vai jūs arī paši izjūtat šīs pārmaiņas?
Jā, noteikti. Tā jau ir teātra jēga, nevis runāt par kaut kādas abstraktas sabiedrības pseidoproblēmām, kas mūs īsti neskar.
Luga ir tā uzrakstīta, ka vienā brīdī, protams, visas simpātijas un līdzjūtība kā sabiedrības izstumtajam upurim aiziet līdzi Rutei, bet nav jau tā, ka viņas rīcība nebūtu diskutējama.
Vienā brīdī – jā. Protams, mums jau katram liekas, ka mums ir tā vienīgā taisnība. Tomēr vajag prast redzēt, dzirdēt, vismaz pieņemt, ka taisnības var būt vairākas. Mēs esam dažādi. Taisnība nekad nav viena. Jautājums ir, kā to salāgot. Ārkārtīgi nevienkārši.
Man ir liels prieks, ka tā ir ārstu vide. Tajā brīdī, kad materiālu paņēma, baltais halāts kā zīme nenozīmēja tik daudz, cik tagad. Gintam Grāvelim lugā ir teksts: "Lai viņi dara, kā grib, bet mani bērni un es saņemsim visas nepieciešamās vakcīnas," – tajā brīdī zāle reizē noelšas. Man prasa – jūs to pielikāt klāt tagad? Nē, tas ir lugā, un tā ir rakstīta jau pirms vairākiem gadiem. Skatītāji mums šobrīd ir lielākā balva. Ja skatās skaitliski, izrāžu ir maz, bet prieka un gandarījuma brīži, kad jūti rezonansi, to atsver. Izbaudījām arī, kā ir spēlēt tukšai zālei.
Kā tas bija?
Šausmīgi. Tā kā šaut, neredzot mērķi (smejas). Nebija īsti citu variantu. Man liekas, ka ilgajā pandēmijas laikā māksliniekus pie saprāta notur process, lai vai kāds tas ir. Spēlējām brīžiem tukšai zālei, bet, ja mēs nedarītu neko, nevaru iedomāties, kādi mēs vispār pēc tam būtu un kā varētu reanimēt kultūrtelpu. Mums oktobrī un novembrī atcēla lielāko daļu izrāžu, arī Ārstu, tas nozīmēja atkal veselu mēnesi nespēlēt. Ir ļoti grūti savākt tik lielu izrādi ar tik daudz teksta, lai tā būtu dzīva.
Vai kādreiz esat sajutusi arī sienu starp zāli un skatuvi?
Publika ir dažāda. Publika noteikti spēlē savu lomu. Kādreiz liekas, varbūt man pašai ir halucinācijas un vainīgs mans sliktais garastāvoklis vai vēl kaut kas. Tomēr atšķirība ir. Publika jau elpo no pirmajām frāzēm, jūti – kāds smejas vai kā citādi reaģē. Citu vakaru – klusums. Mēs kaut ko ne tā? Tad aktieri sāk mazliet piespēlēt un pārspēlēt. Pilnīgi savādāka, piemēram, ir piektdienas vakara publika. Tas ir jūtams.
Kritiķi recenzijās par jaunākajām Dailes teātra izrādēm, jo īpaši Ārstu un Smiļģi, priecājas par īpaši saliedētu ansambliskumu. Vai jūs aktieri paši arī to izjūtat?
Viennozīmīgi. Nevarētu teikt, ka par to nebūtu domāts un runāts, tomēr daudzu gadu garumā bija izrādes ar kaut kādu centru – galveno lomu tēlotājiem – un pārējiem tika pievērsts mazāk uzmanības. No vienas puses – tas ir režisoru nopelns, ka ansamblis tagad tiek vienmērīgāk nodarbināts, ļoti tiek domāts, lai tas būtu saliedēts, bet es domāju, ka tā ir arī aktieru sajūta un vēlme. Man liekas, Edīte Tišheizere teica, ka laimīgi ir aktieri, kuri piedzīvo teātra vilni augšupejot un kuri spēj ar savu darbu to vēl celt. Es domāju, mēs skaidri izjūtam, ka palīdzam to vilni celt, jo mēs to varam tikai kopā. Nevaru teikt par visiem, bet domāju, ka tāda ir aktieru iekšējā izjūta. Protams, piemēram, Ārstā man ir lauvas tiesa, un kaut vai teksta apjoma ziņā citas lomas ir mazākas, bet es sajūtu milzīgu kolēģu atbalstu, vēlmi un ieinteresētību. Ne vienmēr tā ir bijis. Mēs visi šobrīd ļoti apzināmies, ka velkam vienu vektoru.
Vai jūs varētu teikt, ka esat Dailes teātra patriote?
Jā, noteikti. Kad tikko biju ienākusi Dailes teātrī, man ātri bija lielas lomas un kādā intervijā – pat ne vīzdegunīgi – teicu, žēl, ka Latvijā ir tik maz teātru, ka nav nemaz labi visu mūžu nostrādāt vienā teātrī, jo, mainot vidi, tu esi spiests būt fleksibls un neieslīgsti rutīnā. Teicu, žēl, ka nav iespējas ik pēc pieciem gadiem mainīt skatuvi. Tāda bija mana tālaika sajūta. Pēc intervijas pie manis pienāca Olga Dreģe, kura man ir ļoti mīļa un vienmēr atbalstoša kolēģe, un teica apmēram tā – es ļoti ceru, ka tu būsi šī teātra patriote, jo tā ir liela vērtība apzināties sevi kā konkrēta teātra aktrisi. Nu jau ir pagājuši kādi divdesmit gadi, un es šos vārdus saprotu labāk. Vismaz Latvijas kontekstā – noteikti.
Kas, jūsuprāt, ir raksturīgs tieši Dailes teātrim?
Tādu analīzi man ir grūti veikt. Dailei raksturīgi, liekas, vienmēr ir kaut kā provocēt, meklēt kaut ko jaunu, vismaz formas ziņā. Noteikti neapstāties pie latviešu klasikas, lai būtu krāsains dramaturģiskais spektrs. Par aktierspēli neņemos teikt. Mēs tomēr visi esam beiguši Kultūras akadēmiju vai agrāk – konservatoriju. Ļoti daudzi pedagogi ir kopīgi. Runāt par kaut kādu Smiļģa skolu sen vairs nevar. Tas ir mīts. Aktieru spēles veids mūsdienās vairs nevar būt tāds, kāds bija Smiļģa laikā. Tā tas nevar būt.
Kāpēc, jūsuprāt, Dailes teātrim joprojām tik svarīga un dzīva ir tā dibinātāja Eduarda Smiļģa personība?
Nezinu, tas laikam ir viņa personības starojums. Mēs tagad ļoti daudz par viņu lasījām. Uzzinājām arī daudz jauna no Māras Zālītes. Ausma Kantāne, kura, es domāju, par Smiļģi zina daudz, noskatījās Smiļģi un teica – es to par Smiļģi nezināju! Iespējams, tā ir paaudžu pārmantojamība – kaut kādi nostāsti, sajūtas, kas ir palikušas. Neordināra personība. Smiļģim ir tas slavenais teiciens – dzīvei ir tikai divi veidi – trūdēšana un degšana. Kaut kas acīmredzot gruzd joprojām. Es neesmu pārāk sentimentāla un ezoteriska, bet negaidīti īsi pirms Smiļģa dzimšanas dienas pie manis atgriezās Smiļģa sievas Bertas loma, un tiešām aizbraucu un noliku Smiļģim sveci. Saprotu, cik tas skan sentimentāli, bet sajūta bija tāda, ka gribas to izdarīt.
Smiļģis varēja degt ne tikai tāpēc, ka bija ģeniāla personība, bet arī tāpēc, ka viņam bija Berta, kura viņu atbrīvoja no sadzīves rūpēm un audzināja dēlus. Jūs pirms izrādes Ārsts ekspresintervijās runājāt arī par to, cik sievietei ir sarežģīti būt izcilai visās jomās, kurās gribētos, gan mākslā, gan personīgajā dzīvē. Grūti iztēloties, kā vispār iespējams savienot aktrises darbu ar bērniem, kuri mēdz slimot un tamlīdzīgi. Kā jūs esat spējusi to savienot?
Tas ir ļoti sāpīgs jautājums. Protams, kaut kam tu nodari pāri. Es esmu bērniem nodarījusi pāri, tāpēc ka esmu bijusi maz mājās. Savukārt teātrī esmu izdarījusi mazāk tāpēc, ka ir bērni. To nevar likt vienos svaru kausos. Nav jau vairs Smiļģa laiki, kad aktrisei nevarēja būt bērni. Labi apzinos, ka te mēs teātrim esam vajadzīgi, te – neesam. Es ļoti reāli skatos uz savu vietu teātrī. Jā, es šobrīd esmu viļņa virsotnē, jūtos vajadzīga, un tā ir laba sajūta, bet ļoti, ļoti skaidri arī apzinos, ka brīdī, kad kaut ko nevarēšu vai mani nevajadzēs, šajos kapitālisma apstākļos mani var palūgt arī aiziet. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, paldies Dievam, ka man ir bērni. Kad notiek lielais notikumus un bērns nāk pasaulē, piedzīvo, ka ir vēl milzīga emocionālā pasaule bez teātra. Kad ir emociju gūzma, ko sev līdzi nes bērns, tu daudz vieglāk spēj skatīties uz teātra drāmām, kuras mums nepārtraukti notiek. Katras pirmizrādes kontekstā, ak kungs! Tu arī vairāk atļaujies uz skatuves. Manai talantīgajai kolēģei, kura arī saņēma balvu, Ievai Segliņai kopš dēliņa piedzimšanas "nolēca nost" tā pārcentība.
Cita brīvība?
Jā, cita brīvība un atļaušanās. Parādās visādas interesantas krāsas. Bērni, man liekas, aktrisi tikai bagātina, bet, protams, sevi sadalīt nevar.
Vai personīgā pieredze jums palīdzēja nospēlēt arī pusaudža Raimonda mammu Jāņa Norda filmā Mammu, es tevi mīlu? Cik vispār palīdz autobiogrāfiskā emocionālā bagāža, veidojot lomu?
Droši vien palīdz. Man gan puika tobrīd bija stipri mazāks nekā filmā. Tagad, man liekas, viņš ir tajā vecumā kā Roberts. Tu reāli saproti, kā ar viņu komunicēt. Saproti, ka vari arī uzbrēkt, tāpēc ka dzīve ir dzīve. Nekas nav jāiztēlojas (smejas).
Nozīmīgu lomu jūsu biogrāfijā nospēlēja režisors Kārlis Auškāps, piedāvājot štata vietu Dailes teātrī. Tobrīd uzskatījāt to vairāk par veiksmi vai sava darba rezultātu?
Dailes teātrī uz pirmo lomu mani uzaicināja Ģirts Nagainis. Viņš jau mani zināja no televīzijas laikiem, kad kaut kad pēc vidusskolas biju strādājusi televīzijā. Dailes teātrī tobrīd visas jaunās aktrises bija aizņemtas, Ģirts bija prasījis, vai drīkst aicināt kādu no malas, un man šis piedāvājums nāca īstajā brīdī. Es uzreiz nebiju štata aktrise. Vēl bija dažas lomas, un tikai tad Auškāps vaicāja, vai negribu nākt štatā. Nebija tā, ka Kārlis mani kaut kur bija nolūkojis, bet viņš mani ļoti uzmīlēja. Kad satika teātrī, vienmēr teica: dzimtas mīla, jo kā aktrise ļoti patiku viņa tēvam. Diemžēl nevaru viņu tomēr nosaukt par savu režisoru, jo Kārlis pats bija brīnišķīgs aktieris un daudz spēlēja priekšā. Bet viņš spēlēja tā kā viņš. Es varu atkārtot, bet tas nav labi, jo tas ir viņa. Tādā ziņā mums nesaskanēja.
Vai ir kāds režisors, kuru jūs izjūtat kā savu?
Man lielas veiksmes ir bijušas pie Mihaila Gruzdova. Miša gan tagad pie mums ļoti reti kaut ko taisa, un, ja taisīs, nezinu, vai es būšu tajā ansamblī, bet zinu, ar ko ir darīšana, un viņš mani ļoti labi zina. Viņš mani moka šausmīgi, un es vienmēr noteikti sastrīdos ar viņu. Tas ir kaut kas apbrīnojams! Vienmēr pēc tam sev pārmetu – ak dievs, nu kas tas par raksturu! Kā es varu nemainīties daudzu gadu garumā? Tomēr man jāsaka, ka es viņam uzticos, lai gan reizēm liekas – atkal viņš tur ar saviem gruzdovismiem… Atkal etīdes un Gruzdova gājieni. Viņš jau arī sevi citē. Es strīdos un plēšos, un tomēr man ir ticība, ka rezultāts būs labs. Kaut kādos punktos mums saskan. Es ļoti gribētu vēlreiz strādāt ar Gati Šmitu, jo viņš man bija pilnīgs atklājums. Tas galīgi nebija viegli. Viņš ir tik īpatns, nedisciplinēts (smejas) un neprognozējams, un brīžam nesaprotams, bet, kas attiecas uz aktieru lietām, viņam ir ārkārtīgi precīza iekšējā dzirde. Pieņemu, ka tie ir viņa pārmantotie gēni (Gata Šmita vecvecāki ir aktieris Luijs Šmits un režisore Lūcija Baumane – U. A.). Viņš aktiera būtībā tik ārkārtīgi precīzi saprot kaut kādas lietas un prot pateikt! Tas bija liels gandarījums. Man liekas, Gatis pats kā aktieris varētu būt brīnišķīgs.
Teicāt, ka iespējamo monoizrādi vēl neesat gatava atklāt, bet varbūt varat pastāstīt par dažām tuvākajām lomām?
Mums būs brīnišķīgs projekts, ceram, ka brīnišķīgs, – sadarbība ar poļu režisoru Lukašu Tvarkovski, kurš iestudēs izrādi par Marku Rotko, bet lugas vēl nav (smejas). Mums bija pirmais mēģinājumu periods, kurā bija dažādas etīdes, monologi, grēksūdzes, un ko tik mēs tur nedarījām. Tas viss tika nofilmēts. Režisors atgriezīsies februārī, un martā, cerams, būs pirmizrāde. Spriežot pēc tā, ka mēs cits citu arī filmēsim, Dailes teātra publikai tas būs kaut kas arī vizuāli spilgts un negaidīts. Es jau redzu tos virsrakstus – "Dailes teātris nebeidz pārsteigt". Gan darbs pie Tvarkovska, gan ungāru režisores Ildiko Gaspāras, strādājot pie izrādes Degunradži, bija absolūts izaicinājums. Ja nu esmu spiesta iziet no komfortzonas arī savos 50 +, tas pilnā mērā notika, strādājot ar šiem viesrežisoriem. Mēs kā pirmā kursa studenti nākam ar etīdēm, ir jāparāda tik un tik etīžu, un atkal ir jauna tēma. Arī fiziskā iesildīšanās. Nekas nemainās. Šajā profesijā tas ir gan brīnums, gan lāsts. Tu atkal un atkal sāc no jauna.
Šodien visu laiku tik skaisti snieg. Vai jūsu spēli, tās intensitāti, kamertoni var ietekmēt konkrētās dienas fons un notikumi? Daži uzskata, ka tas ir neprofesionāli. Cik lielā mērā var atšķirties, piemēram, Rute Vulfe dažādos vakaros?
Tajās dienās, kad man ir jāspēlē Rute, es daudz nerunāju. Es ļoti vācos kopā. Tas ir vezums, kas būs jāvelk. Ir jābūt labā fiziskajā formā. Es sevi pasaudzēju jau iepriekšējā dienā. Jā, tā ir loma, kurai es gatavojos. Dienas iespaidi noteikti ietekmē. Man gan kāds britu režisors reiz teica, ka tas nav profesionāli, ka ir jābūt precīzam nospiedumam, bet man labāk patīk pieeja, kas laikam vairāk raksturīga krievu skolai, – tevi nevar neietekmēt tā diena, kurā izrādi spēlē. Ja tu esi profesionālis, pamatuzdevumu tu izdarīsi, bet ir kaut kāda cita krāsa, ko tev dzīve vai partneris piedāvā, tas ir dzīvs moments, un tas palīdz uzturēt dzīvu arī izrādi. Galīgi nedomāju, ka no tā vajag baidīties. Un vispār baidīties nevajag, skaistākais, kas nāk ar laiku, ir skatuviskā brīvība.