Interneta vietnē Filmas.lv līdz 6. februārim var noskatīties sešas filmas, kuru veidošanā viņa ir piedalījusies. Pirms Nacionālās kino balvas svinīgās ceremonijas 4. februārī aicinājām Ievu Romanovu uz sarunu.
Vai jūs atceraties, kad sapratāt, ka kino varētu kļūt par jūsu karjeru?
Es pabeidzu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļu un grasījos iet uz Latvijas Mākslas akadēmiju studēt interjeru, tā kā mani interesēja telpa, bet skola ieteica, ka man vajadzētu braukt uz Maskavu un pamēģināt iestāties Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā. Mani pieņēma. Es tur pavadīju sešus gadus, jo toreiz mākslinieki studēja tikpat ilgi kā ārsti, un šis laiks Maskavā ar tās piedāvātajām iespējām kļuva par vēl vienu manu augstskolu līdzās institūtam.
Bet institūtā uzreiz sapratāt, ka kino ir jūsu?
Tas notika mazpamazām, jo es vēl domāju par reklāmu vai teātri, līdz nonācu filmēšanas grupā, un kino mani ievilka.
Esat teikusi, ka kino ir kā slimība, ar ko saslimst.
Jā, kino ir kā slimība (smejas). Tas ir tāds darbs, kas aizrauj. Tas ir tāpat kā orientēšanās sacensības ar dažādiem uzdevumiem visa maršruta garumā un galamērķi, kas ir jāsasniedz.
1978. gadā sākāt strādāt Rīgas kinostudijā.
Pēc institūta beigšanas mani "iedalīja" Rīgas kinostudijā, un drīz vien veicu savu pirmo patstāvīgo darbu (filma Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku, 1980), bet ne visi, kas pabeidza institūtu, palika strādāt kino, it īpaši tie, kas beidza pēc manis, bija spiesti aiziet uz citām profesijām, jo viss sāka jukt un brukt un viņi vienkārši nepaspēja iejusties, piemēram, režisori Lūcija Ločmele un Oļegs Rozenbergs, kuri radīja tikai pāris filmu. Savā ziņā māksliniekiem bija vieglāk, jo viņi spēja paralēli nodarboties ar citām lietām un vienlaicīgi nepazaudēt sevi, turklāt man palaimējās, ka deviņdesmitajos gados bija iespēja piedalīties vairākās filmās pēc kārtas un reklāmās.
Vai 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā ir bijis mirklis, kad domājāt, ka jāiet prom no kino?
Nē, es tā nedomāju, jo kaut kas tomēr notika. Mūsu cilvēki ir ārkārtīgi sparīgi un spītīgi, neskatoties uz grūtībām. Deviņdesmitajos gados notika Rīgas kinostudijas reorganizācija un visus radošos atlaida. Mēs kļuvām par bezdarbniekiem, un bija jākuļas, kā kurš var. Man vēl bija mazs bērns uz rokām. 1989. gadā piedzima mans trešais bērns, meita, tā ka bija jārūpējas ne tikai par sevi, bet arī par ģimeni. Kā jau teicu, man paveicās, ka varēju turpināt strādāt kino.
Gribēju jautāt, vai katra jauna filma ir kā pilnīgi jauns sākums, kā parasti saka režisori?
Pirmajos kinodarbos bija baiļu sajūta, kā es ar to tikšu galā, – mana otrā patstāvīgā filma bija Laikmetu griežos (1981), kuras darbība norisinās XVII un XVIII gadsimta mijā ar dažādiem sarežģītiem uzdevumiem –, bet pieredze krājas, un tu zini, kā kas ir jādara. Tas ir ļoti nozīmīgi, bet tikpat nozīmīgi ir arī strādāt ar cilvēkiem, ar kuriem tu saproties un kuri laika gaitā kļūst par taviem domubiedriem un draugiem.
Kura filma jums ir devusi visvairāk tieši profesionālajā ziņā?
Manuprāt, tā ir Dzīvīte (1989). Tā bija ārkārtīgi aizraujoša sadarbība ar režisoru Aivaru Freimani, kurš bija neiedomājami interesants un asprātīgs cilvēks, un operatoru Valdi Eglīti, ar kuru mēs jau bijām veidojuši kopā vairākas filmas. Šim kinodarbam bija ļoti radošs galda periods, jo scenārijs bija apjomīgs, un notika tas pareizais variants, ka uzrakstītais tika īsināts pirms filmēšanas sākšanas, nevis pēc tam. Dažkārt tiek paveikts daudz kas lieks, jo nav apziņas par to, cik filmā var ielikt iekšā, un tādā veidā vējā ir gan darbs, gan materiāls.
Dzirdēju, ka tuvākajā laikā Rīgas Kino muzejā tiks atklāta jūsu darbībai veltīta ekspozīcija.
Neliels stūrītis.
Kā tas izskatīsies?
Arī šis stūrītis būs veltīts Dzīvītei ar skicēm un fotogrāfijām. Cenšos piedalīties tā veidošanā, vācot dažādus materiālus un piedāvājot tos muzejam. Atrodas viss kaut kas interesants.
Piemēram?
Mājas bēniņos uzgāju skices no dažādām filmām, par kurām jau biju aizmirsusi, ka tās ir pie manis.
Vai plānojat tās atdot muzeja arhīvam?
Es padalīšos ar muzeju, bet kaut kas ir jāpatur arī sev, lai paliek maniem bērniem.
Vai jums ir bijušas kādas autoritātes vai iedvesmas avoti?
No kinomāksliniekiem tas ir bijis mans zīmēšanas pasniedzējs Ipolits Novoderjožkins un mans meistars institūtā Mihails Bogdanovs, kurš iestājās par kinomākslinieku atzīšanu. No latviešiem – Uldis Pauzers ar vairākām izteiksmīgām filmām, arī Vasilijs Mass, ar kuru paralēli mācījos institūtā. Man ārkārtīgi patīk renesanses laika holandiešu un flāmu māksla ar savu dziļumu un atturību, Tērnera gaismas brīnums, man patīk arī impresionisms un postimpresionisms ar savu uzdrīkstēšanos, varēšanu un izteiksmību. Man vispār patīk māksla!
Vienā no intervijām teicāt, ka gribētu atgriezties pie gleznošanas.
Jā, līdz šim nav sanācis laika, turklāt tas prasa arī enerģiju – gan garīgo, gan fizisko. Kad filmējām Likteņdzirnas (1997), man ik pa laikam vajadzēja pagleznot mākslinieka Vincenta van Groka atveidotāja Romualda Ancāna vietā – ar eļļu, un āķis bija lūpā! Sapratu, ka man ārkārtīgi gribas to darīt, bet pēc tam atkal nebija tādas iespējas. Pēc tam atkal bija darbs, darbs un darbs. Esmu sazīmējusi gana daudz skiču pa savu mūžu, bet tās ir tāds īstermiņa uzdevums, kad tev ir ātri jāpiefiksē sava doma, lai to neaizmirstu un varētu parādīt citiem. Kad tas ir izdarīts, ir par ko parunāt un arī pārējiem kolēģiem raisās domas, vai tas der vai ne, un var kopā meklēt variantu, kā filmai būtu jāizskatās.
Vai, skatoties filmu, varat atslēgties no kinomākslinieku darba vērtēšanas? Kāds vispār ir labs kinomākslinieka darbs?
Institūtā mums mācīja, ka labs kinomākslinieka darbs ir tāds, ja tas nebāžas virsū, ja tas ir nemanāms un neredzams, bet dažkārt labs kinomākslinieka darbs var būt arī uzkrītošs, piemēram, Federiko Fellīni metaforu piepildītā filma Un kuģis peld vai 20. gadu šedevrs Doktora Kaligari kabinets ar pilnīgi nosacītu telpu un dekorācijām. Ja man tagad vajadzētu veidot filmu, es gribētu tādu, kas norisinās šādā scenogrāfiski nosacītā vidē. Es gribētu iztrakoties.
Gribētos būt radikālākai?
Jā, man gribētos izdulloties (smejas). Esmu diezgan ilgi nostrādājusi Rīgas kinostudijā. Man patika strādāt paviljonā. Man patika projektēt un būvēt dekorācijas. Mākslinieka mērķis bija padarīt filmas vidi maksimāli ticamu, lai paviljons nelēktu ārā. Skatoties latviešu klasiku, dažās filmās es to pamanu un tad pasmaidu pie sevis, bet tas jau nav nekas slikts. Kinostudijā bija mākslas padomes, kurām vajadzēja atrādīt uzfilmēto materiālu. Pēc vienas epizodes izvērtēšanas man teica, ka tajā ir mākslīgas dekorācijas, bet tā bija epizode, kas bija filmēta reālā interjerā, līdz ar to man bija izdevies nojaukt robežas, tāpēc es šo piezīmi uztvēru nevis kā pārmetumu, bet kā komplimentu.
Jūs esat bijusi ilglaicīga Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadītāja. Par kuru savu veikumu jums ir vislielākais gandarījums?
Es neesmu viena pati. Tāpat kā filmu veidošana, arī šāda kino virzīšana ir kolektīva darbs un nopelni. Pēc daudzu gadu darba mums izdevās pieņemt Filmu likumu un kopā ar citām radošajām savienībām – arī Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumu. Es pati aktīvi piedalījos desmit gadu ilgajā, daudz aprakstītajā tiesas procesā par padomju laikā uzņemtajām filmām, kas beidzās ar Augstākās tiesas lēmumu, ka tiesības uz tām nepieder ne valstij, ne Rīgas kinostudijai, bet pieder to autoriem, taču pats galvenais ir tas, ka mēs visi kopā esam izgājuši cauri sarežģītiem laikiem kā pa kalniem un lejām ar dažādām krīzēm un esam izturējuši. Latvijas kino ir izdzīvojis, parādījis savu varēšanu un panācis savu atzīšanu. Esmu daudz ieguldījusi Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps organizēšanā. Man ir prieks, ka šobrīd tai ir svars.
Sacensībā par balvu ir intriga.
Domāju, ka intriga nav tik svarīga kā tas, ka šobrīd uz ekrāniem iznāk daudz dažādu Latvijas filmu. Šie grūtie laiki nav atturējuši jaunatni no intereses par šo nozari, un Latvijas Kultūras akadēmijā ir pietiekami nopietns konkurss uz studiju vietām. Tātad intriga ir pašā filmu veidošanā un ar to saistītajās profesijās, tajā, ka cilvēki grib izteikties šādā veidā, un audiovizuālās nozares nozīmība pieaug visu veidu informācijas nodošanā.
Dažādās platformās.
Jā, izteiksmes iespējas dažādojas, bet tas, ka kino tika radīts kā brīnums, joprojām ir saglabājies. Tas, ka gandrīz pirms 130 gadiem tika sarīkots pirmais filmas seanss, lai pārsteigtu publiku, joprojām ir saglabājies. Kino aizvien spēj aizraut skatītājus gan ar stāstiem, gan ar efektiem, gan ar māksliniecisko kvalitāti, un tas ir forši.