Ko var darīt jauns mecosoprāns? Žilbinoši dziedāt seno mūziku, Mocartu un Rosīni, mēģinot atrast svaigu interpretāciju, – tas ir pats par sevi saprotams. Taču labāk izvēlēties kaut ko īpašu un oriģinālu. Uz operas skatuves kanādiete ar itāļu saknēm Emīlija D’Andželo dzied Mocartu, Rosīni un Monteverdi, bet savam debijas albumam enargeia, kuru piektdien, 8. oktobrī, izdos ierakstu kompānija Deutsche Grammophon, viņa izvēlējusies ekskluzīvu, intriģējošu repertuāru – XII un XXI gadsimta mūziku, ko radījušas komponistes Bingenes Hildegarde (1098–1179), Hildura Gudnadotira (1982), Misija Macoli (1980) un Sāra Kērklenda-Snaidere (1973).
Varoņtēla nozīme
Albums ir ierakstīts Berlīnē no 2020. gada decembra līdz 2021. gada martam kopā ar ansambli das freie orchester Berlin un diriģentu Jarko Rīhimeki, kā arī Kuss Quartett, Matangi Quartet un vairākiem instrumentālistiem. Daži opusi ieskaņoti aranžējumos, kuros savienojas elektroniskā un kamermūzika. Ieraksta centrā ir Bingenes Hildegarde – mūziķe un intelektuāle, kristiešu mistiķe, benediktiešu ordeņa abate, zinātniece, filosofe, dzejniece, rakstniece un komponiste. "Es atklāju viņas mūziku bērnībā, kad dziedāju korī, un mani tā aizrāva. Nekad iepriekš nebiju dzirdējusi neko līdzīgu, tomēr Hildegardes mūzika skanēja tik pazīstami un organiski," atceras Emīlija D’Andželo. Albumā ir iekļauti divi Hildegardes skaņdarbi – O virtus Sapientiae cildina dievišķo gudrību, savukārt O frondens virga ir antifona Jaunavai Marijai. To aranžējumus albumam ir veidojušas amerikāņu komponistes Sāra Kērklenda-Snaidere un Misija Macoli. Diskā ir dzirdama arī viņu oriģinālmūzika.
Hildegarde iezīmē vienu punktu muzikālās kultūras garīguma vēsturē, savukārt Misija Macoli savās Vesperēs jaunajam tumšajam laikmetam/Vespers for a New Dark Age – gluži citu. "Misijai ir pilnīgi atšķirīgs skatījums uz mūzikas garīgo elementu," piebilst dziedātāja. Šajā 2014. gada darbā vesperu tradicionālā dievkalpojuma tekstu aizstāj mūsdienu amerikāņu autora Metjū Caprudera laicīgā dzeja, taču vienlaikus tiek saglabātas oriģināla rituālās iezīmes un atkārtojumi. Misijas Macoli daiļradi Emīlijas D’Andželo albumā pārstāv arī divi fragmenti no kameroperas Song from the Uproar, kas vēsta par šveiciešu pētnieces, rakstnieces un sūfistes Izabellas Eberhartes (1877–1904) dzīvi.
Varoņtēla nozīmīgums tiek izvērsts Sāras Kērklendas-Snaideres dziesmu ciklā Pēnelope, ko iedvesmojusi Homēra Odiseja. Tas ir stāsts par Pēnelopes vīru, kara veterānu, kurš pēc 20 gadu prombūtnes atgriežas ar smadzeņu bojājumiem. "Šīs kompozīcijas pievēršas atmiņas, identitātes un atgriešanās tēmai, tās parāda, kā māksla, literatūra un vēsture var palīdzēt izprast tagadni," saka dziedātāja. Pagātne un tagadne sadzīvo arī islandiešu komponistes, Oskara, Grammy un Zelta globusa laureātes Hilduras Gudnadotiras, daiļradē. Opuss Fólk fær andlit ir daļa no 2020. gada darba, kas tika radīts kā atbilde uz bēgļu nožēlojamo stāvokli Islandē, savukārt kompozīcija Liður ir fragments no Hilduras Gudnadotiras komponētā skaņu celiņa režisora Jūhana Renka seriālam Černobiļa.
No baroka līdz sarsuelai
Emīlija D’Andželo ir dzimusi 1994. gadā Toronto. Viņa ir dziedājusi Toronto bērnu korī un spēlējusi čellu. Pēc bakalaura grāda iegūšanas Toronto Universitātē Emīlija pievienojās Kanādas Operas kompānijas jauno dziedātāju studijai. 2017. gadā viņa kļuva par Ņujorkas Metropoles operas jauno dziedātāju attīstības programmas dalībnieci, 2018. gadā debitēja uz Metropoles operas skatuves. Tajā pašā gadā māksliniece spilgti pieteica sevi Plasido Domingo rīkotajā konkursā Operalia, kurā – pirmo reizi konkursa 26 gadu vēsturē – ieguva četras galvenās balvas (pirmo vietu, balvu sarsuelas sadaļā, Birgitas Nilsones balvu un skatītāju simpātiju balvu). Emīlija ir Insbrukas baroka mūzikas konkursa uzvarētāja un Šlēsvigas-Holšteinas mūzikas festivāla Leonarda Bernsteina balvas ieguvēja.
Emīlija bieži ir dzirdama Volfganga Amadeja Mocarta operās: viņas skatuves debija notika 2016. gadā Spoleto festivālā Dei Dui Mondi Kerubīno lomā Figaro kāzās maestro Džeimsa Konlona vadībā, šo partiju viņa ir dziedājusi arī Berlīnes Valsts operā un Bavārijas Valsts operā Minhenē. Emīlija ir spēlējusi Annio Tita žēlsirdībā Metropoles operā un Dorabellu Così fan tutte Milānas Teatro alla Scala, Kanādas Operas kompānijā Toronto un Santafē operā. Šogad Emīlija debitēja Sesto lomā Tita žēlsirdības jauniestudējumā Londonas Karaliskajā operā un Idamantes lomā Idomeneja jauniestudējumā Bavārijas Valsts operā.
No Džoakīno Rosīni operlomām dziedātājas repertuārā ir Rozīna Seviljas bārddzinī, ko viņa ir atveidojusi festivālā Glimmerglass Ņujorkas štatā, Kanādas Operas kompānijā un Santafē operā. Uz koncertskatuves Emīlija ir izpildījusi Rosīni kantāti Žanna d’Arka gan oriģinālajā klavieru pavadījumā, gan kopā ar orķestri.
Emīlija ir uzstājusies ar Losandželosas filharmonijas orķestri un Toronto simfonisko orķestri, pirmatskaņojusi komponistes Anas Sokolovičas dziesmu ciklu un dziedājusi mūsu laikabiedru Unsukas Činas un Metjū Okoina opusus. Septembrī Emīlija tēloja Oktāviju Klaudio Monteverdi Popejas kronēšanas iestudējumā Cīrihes operā.
Intervijā KDi Emīlija D’Andželo stāsta par to, kas notiek viņas radošajā dzīvē.
Kā jūs, būdama jauna dziedātāja, jūtaties pašreizējā situācijā? Vai pandēmijas apstākļos jums ir jāpieliek vairāk pūļu, lai tiktu pamanīta gan klausītāju, gan kritiķu vidū?
Pandēmijas apstākļos mums vairāk ir jādomā par publiku un par to, kā piesaistīt tās uzmanību, – ne jau katram māksliniekam atsevišķi, bet kultūrai un mākslai kopumā. Cenšos darīt visu, kas ir manos spēkos, lai nodrošinātu visaugstāko snieguma kvalitāti un lai skatītāji, kuri pēc ilgstošas pauzes atgriežas teātros un koncertzālēs, varētu saņemt to, kas viņiem ilgāku laiku nebija pieejams.
Kā pati pārdzīvojāt karantīnas laiku?
Apguvu jaunu repertuāru. Pirmie seši mēneši bija pavisam kluss laiks, kad nekas nenotika. Vēlāk man laimējās piedalīties dažu iestudējumu sagatavošanā – pavadījām piecas nedēļas mēģinājumos, lai nospēlētu vienu izrādi tukšā zālē kameru priekšā. Es varēju pievērsties sava albuma ierakstam. Man bija mazāk darba uz skatuves un vairāk – studijā.
Esat brīvmāksliniece. Kā varējāt izdzīvot pandēmijas sākumā, kad nebija darba?
Sākumā bija jādzīvo no saviem uzkrājumiem. Pēc tam sāka parādīties daži piedāvājumi. Kanāda sniedza atbalstu radošajām personām un brīvmāksliniekiem, kuriem pandēmijā nebija darba. Dažās valstīs valdība bija vairāk saprotoša nekā citās. Kanādā mēs izjutām šo atbalstu, īpaši pirmos sešus mēnešus, vēlāk kultūra un māksla vairs nebija tāda prioritāte. Tāpēc priecājos, ka varēju darboties Vācijā, kur dažos teātros pat karantīnas apstākļos varējām turpināt mēģinājumus un izrādes tika demonstrētas tiešsaistē.
Pastāstiet nedaudz par sevi – kā jūs raksturotu savu radošo identitāti?
Mani nenodarbina domas par to, kā lai es formulēju savu identitāti, – es daru savu darbu un īstenoju projektus, kuri man ir interesanti. Uz skatuves bieži dziedu Mocarta operās, savukārt ierakstu studijā pievēršos mazāk pazīstamai mūzikai. Tas ļauj cilvēkiem pašiem izveidot priekšstatu par mani. Es sekoju savām mākslinieciskajām interesēm un cenšos nelaist garām iespējas, kas man tiek dotas. Tas, ko daru, ir visdažādāko projektu mozaīka. Dziedu Mocartu, Hendeli, Monteverdi un seno mūziku. Manā koncertrepertuārā ir gan vēlīnā romantisma, gan mūsdienu mūzika. Klavieru pavadījumā man patīk izmēģināt jaunas kompozīcijas un opusus, kas neskan bieži. Studijā cenšos iemūžināt darbus, kuri nekad nav bijuši ierakstīti, un tādus, kuri, manuprāt, nav pienācīgi novērtēti.
Kuri mūziķi jūs iedvesmo?
Pirmais vārds, kas ienāk prātā, ir Čečilia Bartoli. Mums mājās bija viņas albumi, un Čečilias Bartoli balss vienmēr ir bijusi man līdzās. Es apbrīnoju viņas vokālo tehniku, māksliniecisko redzējumu un pētnieces talantu. Viņa ir atklājusi tik daudz mūzikas, kas nekad nav tikusi izpildīta vai ierakstīta, nav bijusi zināma un populāra. Čečilia Bartoli ir mana varone mecosoprānu vidū.
Arī jūsu jaunais albums enargeia ir konceptuāls skaņu mākslas darbs. Kā dzima šī ideja?
Mana ideja auga un attīstījās. Es meklēju repertuāru un radīju koncepciju karantīnas laikā, šis process bija diezgan vientuļš. Es pētīju un klausījos ierakstus, daudz lasīju. Man sen bija skaidrs, ka albuma centrālā figūra būs Bingenes Hildegarde, kuras mūziku man savā profesionālajā dzīvē nekad nav bijis iespējas izpildīt uz skatuves. Esmu to darījusi tikai bērnu korī Toronto. Jau toreiz mani satrieca Hildegardes darbu pārlaicīgais skanējums – tā ir mūzika no citas pasaules. Kad sāku domāt par viņas daiļrades iedvesmoto albumu, bija tik daudz virzienu, kuros gribēju doties. Galu galā es to sašaurināju līdz dažām komponistēm un opusiem, kas izteiksmīgi papildina Bingenes Hildegardes stilu. Albums ļoti dabiskā veidā ir ieguvis formu un saturu.
Vai šajā ierakstā ir iekodēts kāds stāsts?
Man noteikti ir vēstījums, un albumā ir tik daudz dažādu slāņu. Tomēr mana prioritāte bija radīt skaņu pasauli, kurā klausītāji var iegremdēties, un katrs tajā saklausīs savu stāstu. Albuma skaniskais pavediens ir tīrs un skaidrs, savukārt sižeta nolasīšanu es atstāju katra cilvēka ziņā. Albuma galvenās personības līdzās Bingenes Hildegardei ir pētniece, ceļotāja un rakstniece Izabella Eberharte un Homēra Odisejas varone Pēnelope. Spēcīgas sievietes, kurām piemīt arī mistiskas īpašības. Viņas ir savstarpēji saistītas. Klausītāji to visu var atklāt un radīt savus stāstus – tikai ir jāuzticas savām ausīm, jo pirmām kārtām es gribēju radīt oriģinālu, fascinējošu skaņas pieredzi. Skaņdarbu aranžējumi tapa speciāli albumam.
Vai albumā ir arī darbi, kas komponēti speciāli jums?
Manai balsij sacerēts Sāras Kērklendas-Snaideres opuss Caritas. Pašlaik Sāra komponē operu par Bingenes Hildegardi, un tieši šis fakts piesaistīja manu uzmanību. Gatavojot projektu, es domāju, kuri mūsdienu komponisti īpaši interesējas par Bingenes Hildegardi, un tādu ir ļoti daudz. Sāra izceļas viņu vidū, jo komponē operu. Viņa pati uzrakstīja skaņdarba Caritas vārdus, par pamatu izmantojot Hildegardes tekstu. Es noklausījos visus pieejamos Sāras Kērklendas-Snaideres mūzikas ierakstus, izpētīju partitūras. Mani aizrāva viņas dziesmu cikls Pēnelope mecosoprānam un kamerorķestrim, un albumā ir iekļautas dažas šī cikla dziesmas. Mani saviļņo, kā Sāra kombinē seno un jauno, un man šķiet, ka tas sabalsojas ar Bingenes Hildegardes mākslu.
Es jau agrāk biju pazīstama ar Misijas Macoli mūziku, mani ieinteresēja viņas Vesperes jaunajam tumšajam laikmetam un veids, kādā Misija strādā ar garīgās mūzikas tradīciju un papildina to ar jaunām skaņām. Viņa to ienes pasaulē, kurā dzīvojam, un uzdod jautājumu, kur mūsdienās ir vieta senajām tradīcijām un reliģiskajām ceremonijām. Misijas opusa ideja ideāli iederas albuma koncepcijā. Misijas darbs Song from the Uproar ir veltījums Izabellai Eberhartei, tajā ir izmantoti teksti, kurus iedvesmojušas viņas dienasgrāmatas. Albumā vairākos slāņos pārklājas dažādas tēmas un satiekas dažādas varones.
Vai var teikt, ka albumam ir feministiska nokrāsa?
Tā ir viena no nokrāsām. Tā nebija iecerēta kā ieraksta galvenā tēma. Tas notika ļoti organiski, kad bija izveidojies albuma repertuārs. Es to nebiju speciāli plānojusi. Tā ir sanācis, ka albumā skan vienas paaudzes komponistu Hilduras Gudnadotiras, Misijas Macoli un Sāras Kērklendas-Snaideres mūzika un pašas pirmās mums zināmās Rietumu komponistes Bingenes Hildegardes mūzika.
Vai ir kādas nianses, kas atšķir sieviešu komponēto mūziku no vīriešu komponētās mūzikas?
Es nekad neklausos mūziku ar domu: "Šo ir uzrakstījusi sieviete!" un "Šo ir uzrakstījis vīrietis!" Galvenais ir vēlme un gatavība ieklausīties, to es uzsveru arī savā albumā. Nav nozīmes tam, kā izskatās mūzikas autors vai autore.
Vai uzskatāt sevi par feministi?
Jā, tas gan. Es iestājos par vienlīdzīgām tiesībām. Šādā ziņā noteikti esmu feministe. Ir nepieciešama vienlīdzība. Visiem ir jābūt vienlīdzīgām iespējām. Pret visiem ir jāizturas ar vienādu cieņu.
Jaunie mecosoprāni uz skatuves bieži ir dzirdami «bikšu lomās». Vai jums patīk spēlēt puišus?
Jā, man patīk iejusties dažādos tēlos, iedziļināties viņu psiholoģijā un fizioloģijā. Mūzika ir mana pirmā mīlestība, taču uz skatuves dziedātāji kļūst par aktieriem. Tas nav nekas neparasts, ka spēlējam cita dzimuma pārstāvjus, – tā ir ierasta prakse Monteverdi, Hendeļa, Mocarta un citu komponistu operās, taču mums ir jācenšas parādīt šos personāžus un situācijas jaunā gaismā, piepildīt tās ar jaunām idejām, kas uzrunā mūsdienu auditoriju. Esmu pārliecināta, ka ikkatram cilvēkam derētu iejusties kāda cita ādā – tas vairo empātiju.
Kuras partijas dziedāsiet jaunajā sezonā?
Tās visas man būs jaunas lomas. Novembrī Drēzdenes Zempera operā debitēšu Rosīni Pelnrušķītes titullomā. Decembrī un janvārī Ņujorkas Metropoles operā dziedāšu princi Masnē Pelnrušķītē. Martā un aprīlī Milānas Teatro alla Scala atveidošu donnu Elvīru Mocarta Donā Žuanā. Maijā kopā ar diriģentu Hariju Biketu un orķestri The English Concert atskaņosim Hendeļa Kserksu Ņujorkas Kārnegija zālē un Spānijā (Emīlija D’Andželo būs titullomā – J. J.). Jūnijā un jūlijā Parīzes Bastīlijas operā tēlošu Zībelu Guno Faustā. Ceru, ka nākamgad koncertā varēšu izpildīt albuma enargeia programmu.
Informācija: www.emilydangelo.com